301. Kādēļ arī mazi bērni ir jākrista?


Nenovecojoši uzskati par laulību

Kur pastāv patiesa garīga atziņa, tur iespējams saskaņā ar Dieva vārdu skaidri un nepārprotami mācīt un pieņemt lēmumus. Un šajā sakarā šoreiz citēsim Senprūšu ūnijas evaņģēliskās baznīcas brāļu padomes 1944. gada maija vēstījuma vārdus jautājumā par laulību, ārlaulības sakariem, kā arī par laulības pārkāpšanu un laulības šķiršanu.

Nenovecojoši uzskati par laulību


Ar pārliecinošu nopietnību tur tiek norādīts uz tā laika parādībām un uzvedības veidu — laikā, kad tuvojās kara beigas un sabrukums. Tur lasām šādus vārdus:

“Jūs visi zināt, ka uzskati par laulību pēdējos gadu desmitos kļuvuši aizvien vaļīgāki. Ir tā, it kā pasaule vēlētos atgriezties pie grieķu un romiešu pasaules laulības jēdzieniem, pie tiem, kādi tie bija bijuši pirms kristietības. Laulības šķiršanu skaits aizvien palielinās.

Ar šādiem uzskatiem sastopami pat kristīgās draudzes uzticami locekļi. Un mums ir nācies novērot arī to, ka pat amata brāļiem daudzkārt trūkst noteiktības spriedumos par šīm lietām, kas taču ir pilnīgi nepieciešami pašu laulības dzīvē, kā arī padomdošanu dvēseļu kopšanas darbā ar draudzes locekļiem, kas ir nonākuši postā un pārbaudījumos.”

Tad tiek dotas skaidras pa-mācības un tālāk sacīti šādi vārdi:

“Ne mazāk svarīgi ir ievērot to, ka dzimumsatiksme ārpus laulības ir smags grēks, Dieva baušļu pārkāpums. Jo Dievs saka: tev nebūs laulību pārkāpt! Tam pašam Dieva spriedumam pakļauta neprecēto dzimumsatiksme, kas pieder pie netiklības, ko Svētie Raksti neatlaidīgi, skaidros un stingros vārdos nosoda.

Par to, ka kristīgu laulību nevar noslēgt citādi kā vien ar Dieva vārdu un lūgšanu, tam nav nepieciešams skaidrojums.”

Tālāk šajā tekstā tiek vērtēta laulības šķiršana:

“Šķiršanai jāpaliek kā pēdējai izejai, kuru izvēlēties drīkst tikai tad, ja visas citas iespējas izrādījušās nereālas. Kristietim jāpiedod. Un Jēzus Kristus baznīca ar savu garīgo amatu sludina piedošanu, ko Dievs paredzējis grēcīgajam cilvēkam. Bet tā reizē nes arī atbildību par to, lai netiktu zaimoti Dieva (personas) Vārds un Viņa (runātie) vārdi, kā to saka apustulis. Tādēļ amatā, vienalga, kāda veida amatā, baznīca nevar paturēt cilvēku, kas pārkāpis laulību. Tādēļ baznīcai principā būs arī jāprasa no mācītāja, kurš šķīris savu laulību, lai tas atkāpjas no amata, lai cik smagi tas arī būtu.

Arī vecākais vai sinodālis nedrīkstētu būt cilvēks, kas licis šķirt savu laulību. Šim likumam gan varētu būt izņēmumi.

Tomēr tādiem gadījumiem vajadzētu būt visai retiem. Cilvēciska līdzjūtība pret šo amata pildītāju un viņa ģimeni nedrīkst būt par cēloni tam, ka zūd palaušanās uz sludināto vārdu. Kuram tad būtu jāuztver nopietni mācītāja laulības ceremonijā runātie vārdi: ko Dievs savienojis, tos cilvēkam nebūs šķirt! —ja šis mācītājs ir licis šķirt pats savu laulību? “

Birkas: , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.