Nemirstība kā daļa no Dieva tēla
Noklausies šo e-publikācijuViens no Dieva tēla aspektiem cilvēkā pirms grēkā krišanas bija nemirstība. Šajā jautājumā baznīcā ir bijušas diskusijas: senās baznīcas laikā (IV gadsimtā) tie bija britu mūka Pelāgija un vēlāk Fotīna sekotāji, bet XVII gadsimtā Socīnus mācības piekritēji, kuru uzskati pausti Rakoviānas katehismā. Pēc viņu domām Ādamam būtu jāmirst pat tad, ja viņš nebūtu kritis grēkā.
Tieša veida izteikums par nemirstību kā daļu no Dieva tēla atrodams Salamana Gudrības grāmatā 2:23. Tomēr tā kā šī grāmata pieder pie apokrifajiem rakstiem, tad mēs nevaram uz tās pamata iedibināt doktrīnu. Tomēr Salamana Gudrības grāmata šajā jautājumā runā saskaņā ar kanoniskajiem Rakstiem. 1.Mozus grāmatā (2:17) Dievs aizliedz Ādamam ēst no laba un ļauna atzīšanas koka, sacīdams: “Jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” Tādējādi ir skaidrs, ka nāve nevarēja būt cilvēka dabiskais stāvoklis. Arī apustulis Pāvils apliecina, ka nāve pasaulē ienākusi tikai pēc grēkā krišanas (Rom.5:12; 6:23; 8:10; 1.Kor.15:21-22). Dieva brīdinājumu Ādamam nevar attiecināt tikai uz Ādama dvēseli, jo tūdaļ pēc grēkā krišanas Dievs paziņo Ādamam: “jo tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” (1.Moz.3:19) Tādēļ baznīcas tēvi [Piemēram tādi kā Augustīns un Ambrozijs] Dieva draudus attiecināja gan uz dvēseli, gan miesu.
Salamana Gudrības grāmata saka, ka nāve ienākusi pasaulē Sātana skaudības dēļ (2:24). Apustuļu darbu grāmatā (3:21) lasām, ka mūžīgajā dzīvē notiks visu lietu atjaunošana pilnības stāvoklī un Atklāsmes grāmatā (21:4) lasām, ka mūžībā nebūs vairs nāves. Tādējādi arī sākotnēji Paradīzes dārzā nebija nāves. Mūsu teologi ir norādījuši, ka svarīgi ir izšķirt starp šādiem izteikumiem – nebūt spējīgam mirt un būt spējīgam nemirt un nebūt spējīgam nemirt.
Pirmais izteikums attiecas uz svētajiem debesīs, otrais – uz Ādamu un Ievu pirms krišanas, bet trešais – uz visiem cilvēkiem pēc grēkā krišanas. Ja Ādams un Ieva nebūtu krituši, viņiem nekad nebūtu jāmirst, jo kā daļa no Dieva tēla tiem tika dāvāta nemirstība, taču šī nemirstība bija ar nosacījumu, proti, ja jūs neēdīsiet no aizliegtā koka augļiem. Nemirstība absolūtā nozīmē attiecas tikai uz Dievu, eņģeļiem un cilvēku dvēselēm.
Tieši tā :
…runa iet par dzīvības dvašu, ko Kungs Dievs iepūta nāsīs cilvēkam. [ pēc miesas takš cilvēks tika radīts iznīcīgs – proti no zemes pīšļiem. Un pie nosacījuma ka “debesis un zeme zudīs (bet Dieva vārdi nezudīs)” loģiski zūdīgs ir arī viss, kas no zemes nācis.]
Miesas nemirstība bija nosacīta. Proti dzīvība bija jāuztur. Tamdēļ ar cilvēkam tika dots ēdamais (tie stādi un augļu koki, kuri briedina sēklu). [Cik ilgtspējīga varēja būt tāda perfekti radīta un pareizi uzturēta bioloģiskā sistēma? – to varam vien minēt… (vai ar spekulēt, ka ij pēc grēkā krišanas cilvēki dzīvoja 600 – 1000 gadus.)]
Turklāt nevajag aizmirst, ka Ēdenes dārza vidū līdzās laba un ļauna atzīšanas kokam, auga arī dzīvības koks. [Cilvēkam takš nebūtu jāmēklē cits mūžīgās jaunības eliksīrs, ja ceļš pēc šā koka augļiem būtu vaļā]… vienīgi tad cilvēks varētu izvēlēties mūžīgi palikt pie grēcīgās dzīves
– – –
Līdz ar grēkā krišanu, nāvei līdzi nāca lāsts : tu mirdams mirsi. Proti runa iet par iznīcību, pazudināšanu, nebūtību – nošķirtību, kad
Pirmkārt (1.) tev tiek atņemts viss kas tev reiz bijis dots (jeb precīzāk tu pats tiec nošķirts no visa paliekošā … no visa, ko Dievs labu radījis, lai tajā dzīvojam un to lietojam
Otrkārt (2.) tava dvēsele nevar atgriezties pie Dieva (no kurienes tā nākusi), jo tā ir samaitāta. Tai līdz ar vellu un kritušajiem eņģeļiem jātop iemestai ellē.
Līdz ar grēku izpirkšanu (Kristus nopelna dēļ) nāvei līdzi nāk svētība. Proti – mēs zinam, ka grēkošana neturpināsies mūžīgi; mēs tiekam izvesti no grēcīgās miesas, un (kas jo īpaši svētīgi) mēs tiekam uzņemti Debesu mājvietā.