98. Vai pastāv jautājumi, kuru izlemšanā mums ir dota pilnīga brīvība, tā saucamās rīcības brīvības iespējas?


Neizbēgamā nāve

Agrāk vai vēlāk nāve pārsteidz katru vienu no mums, bet cilvēka dzīvības funkciju izbeigšanās vēl nav visa gals. Tā vēl nav otrā nāve. Visi ceļi, kas caur Kristu neved pie patiesības un mīlestības – tie ved galējā nāvē.

laicīgā nāve


Cilvēks, kā augsti attīstīta būtne ir apveltīts gan ar saprātu, gan uztur sevī izdzīvošanas spēju (un tas attiecināms ne tikai uz miesas tieksmēm, bet arī uz garīgajiem centieniem). Ja miesa tiecas pēc labas dzīves pasaulē, tad dvēsele apcer nemirstību. Taču, grēka dēļ, šīs spējas ir stipri ierobežotas. Ja miesas problēma ir tieksme pēc kārību apmierināšanas (acu kārība, miesas kārība un dzīves lepnība), tad iedzimtais garīgums ir bez patiesās Dieva atziņas (lai arī prāts tiecas aptvert / formulēt / definēt dievu / dievus).

Nemaz nerunājot par pagānu elkdievību vai bezdievību, (kas Dieva vārda nepazīst / neatzīst / ignorē, vai par viltus praviešiem, kas Dieva vārdus sagroza savu mērķu sasniegšanai)… ellē var novest arī akla turēšanās pie kristietības.

Dievs cilvēkam jaunu no jauna piedāvā izvēlēties svētību vai lāstu / dzīvību vai nāvi [skat. 5.Moz.30:19]. Lai izvēlētos dzīvību ir jāatsaka grēkam, bet grēks ir piesātinājis visu cilvēka būtību (tajā skaitā arī prātu ar ko cilvēks pieņem lēmumu atteikties no grēka). Tā nu sanāk, ka prātam ir jāatsakās no daļas no paša būtības (tas ir prātam jākļūst neprātīgam paša un citu pasaules cilvēku acīs), jeb citiem vārdiem runājot – jākļūst reliģiozam.

Ticīgajiem Dievs apsola, ka Viņš jau ir izglābis cilvēku Kristus Jēzus nopelna dēļ (pats Vienpiedzimušais Dievs – Dēls pats caur Sevi mums to ir darījis zināmu). Tātad neticīga cilvēka problēma slēpjas viņa paša būtībā, jo prāts, šis dievišķais instruments, kas mūs atšķir no visas citas radības (veidots pēc Dieva tēla un līdzības) ir sabojāts pašā tā saknē. Tā, kā prāts ir apbrīnojami lokans pret grēkiem (jo kā gan būtu iespējams pašam pret sevi sacelties) reliģiozs cilvēks paliek vai nu ir mazticīgs – nespēj patiesi ticēt tam, ka tiks glābts neskatoties uz grēku nastu, vai arī kļūst pārgalvīgs – ticot tam, ka var grēkot un tik un tāpat iemantos mūžīgo dzīvošanu.

NEVAR būt ticīgs nepazīstot Dievu, taču cilvēks dabiski nevar Viņu pazīt, jo kopš Ādama laikiem (grēku dēļ) ir šķirts no Dieva.

Dieva vārds ir nemainīgs vakar, šodien un mūžīgi. Tas nemainās nedz mūsu ilūziju iespaidā nedz no tā vai mēs Viņu pieņemam, vai atraidām (ja jau pasaulīgie ceļu satiksmes noteikumi, kas ir cilvēku ieceltā kārtība, nemainās to pārkāpēju dēļ, cik gan vēl jo vairāk Dieva noteiktie likumi). Un tā kā mēs esam grēcinieki, mūsu galvenā problēma ir Dievs un viņa taisnā tiesa pret cilvēka dabiskajām tieksmēm (grēku).

NEVAR iepazīt Dievu no Viņa mūkot (lai arī tas ir “dabisks” pašsaglabāšanās instinkts – mukt no soda). Tas, ka sods ir tik bargs (grēka alga ir nāve) un nav it neviena bezgrēcīga / taisna cilvēka, …tad vienīgā iespēja iepazīt Dievu ir caur Jēzu.

Ko Dieva vārds saka? [kā to atrodam 2.Kor.5:10] …mums visiem būs jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko miesā būdams darījis – labu vai ļaunu. Taču no otras puses… pēc Kristus upura mēs vairs netiekam tiesāti pēc mūsu darbiem, bet pēc mūsu ticības Viņam.

Un ko vēl Dieva vārds saka? …ka cilvēki nevar tapt taisnoti Dieva priekšā saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet tie bez kāda nopelna top attaisnoti Kristus dēļ, kurš ar savu nāvi gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs atzīst un pieskaita par taisnību savā priekšā [to atrodam Pāvila vēstules romiešiem 3. - 4. nodaļā].

Jā Dievs ir mūsu problēma, bet Viņš ir arī vienīgais mūsu problēmu risinājums.

Vai šis neliek Jums no jauna papētīt / pārdomāt Svēto Rakstu atziņu: “Kas savu dzīvību centīsies paturēt, tas to zaudēs, bet, kas to zaudēs, tas to paturēs…” [Lk.17:33]?

Ja reiz mums ir skaidri dots saprast ka nāve ir neizbēgama… un ja noprotam, ka neizbēgamā nāve ir laicīgā, jeb grēcīgās miesas nāve… Kā mēs varam neticēt, nemīlēt, negribēt pazīt to, kurš mūs no NĀVES (tās augstākajā stadijā) ir paglābis?

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

2 atsauces par “Neizbēgamā nāve”

  1. talyc:


    Ko autors ar šo te mums ir gribējis īsti teikt?

    ņemos liecināt: “Tai laikā, kad es vēl tīri dzīvoju kā pagāns (lai gan sevi pagāniem nepieskaitīju… jo bērnībā taču biju kristīts… tomēr kristīgā garā audzināts netiku), un kā daudzi padomj-garā skolotie biju vis-visādādas blēņas dzirdējis… Tad nu es biju nobriedis izlasīt Bībeli.

    Dieva vārds mani tik daudzkārtīgi apsūdzēja, ka (ja nebūtu bijis manas spītīgās dabas – izvest lietas galā un negadītos lasīšanai tik labvēlīgu apstākļu un varbūt man būtu bijis nedaudz pasaaulīgās gudrības iekšā) diez vai es būtu ticis tik tālu, ka saņemtu negaidītu mierinājumu caur tiem pat svētajiem Rakstiem.

    Galu galā, kad es biju vienreiz izurbies Bībelei cauri, es jau biju cits cilvēks… proti, mans prāts bija izmainīts: – es biju mainījis domas par sevi, par pasauli, par Dievu. Vai mana miesa bija izmainījusies? – nē. Es joprojām biju un paliku tas pats vecais grēcīgais, un savā mikro pasulē pazītais un atzītais subjekts.

    Tātad pie miesas (vismaz sākotnēji) nekas jaušams netika – galu galā mani tāpat sagaidīja nāve. Bet garīgais skatījums bija izmaiījies: – Ja pirms tam mans dvēseles stāvoklis bija: “dzīvot ir apnicis, bet mirt vēl negribās”, tad tagad man bija kaut kas līdzīgs: “ja dieva nav- tad paldies-dievam, bet ja Dievs ir… tad … nedod-Dievs”, jeb cituvārd sakot kaut kas līdzīgs Dieva bijībai.

    Pamazām pārstāju baidīties no Rakstiem (to apsūdzībāms) sāku vairīties no grēka (uz ko apsūdzības vērstas) un sāku meklēt mierinājumu nevis pasaulē bet Bībelē…”

    Man šķiet to autors te gribējis teikt :)

  2. Cody:


    Paldies par raksta skaidrojumu!
    “…dzīvot apnicis, bet mirt vēl negribās…”
    Nobijos, jo patiesi baidos no tā.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.