338. Ko mēs saprotam ar nepārtrauktu bikti Dieva priekšā?


Nākamie trīs svētības apsolījumi

“Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.” [Mt.5:6-8]

Ja pirmie trīs svētības apsolījumi savā pirmajā daļā ikreiz norāda uz cilvēka dzīves stāvokli, tad par ceturto un piekto var sacīt, ka šeit runa ir par cilvēka atjaunošanos, kas norisinās viņa sirdī. No šejienes tad skats tiek vērsts uz tiekšanos pēc taisnības, kā arī uz žēlsirdību rīcībā. Bet sestais svētības apsolījums, kur runāts par sirdsšķīstību, ir atslēga tam, kas jāapdomā šajā triju apsolījumu grupā.

Ceturtais svētības apsolījums

Izsalkums un slāpes nav nekas apzināti gribēts, bet gan zināma trūkuma sekas, kurš viegli var rasties cilvēkam tieši karstā tuksneša apvidū. Uzskatāmi par to vēsta Israēla tuksneša ceļojuma apraksts (2.Moz.16 un 17; 4.Moz.20). Tātad tas, kurš pēc taisnības izsalcis un izslāpis, nav cilvēks, kas pūlas īstenot kādus labus nodomus; viņam trūkst dzīvē nepieciešamā, viņam draud bojā eja badā un slāpēs.

Kā apsolīts, Dievs remdē izsalkumu un slāpes ar ēdienu un dzērienu, un pie tam nav jādzīvo cerībā uz kaut kādu gadījuma rakstura izlīdzēšanos, bet gan jābūt drošai pārliecībai: Dievs to darīs.

To saprast var tikai tāds, kas cieš patiesu izsalkumu un slāpes, nevis tikai cenšas to iztēloties. Tad iespējams arī saprast, kādēļ, atskatoties uz Israēla tuksneša ceļojumu, Dieva apsolījuma piepildījums tiek aprakstīts kā izsalkuma un slāpju remdēšana, piem., Ps.36:8 u.t.: “Cik brīnišķa, Kungs, ir Tava žēlastība! Cilvēku bērni nāk pie Tevis un glābjas Tavu spārnu pavēnī! Viņi mielojas pie Tava nama labumiem, Tu viņus dzirdini no sava prieka strauta. Jo pie Tevis ir dzīvības avots, un Tavā gaismā mēs redzam gaismu” (sal. ar Ps.22:27; 5.Moz.6:11 u.c.).

Jaunajā Derībā kā paraugs [typos] tiek atgādināta saistība starp Israēla paēdināšanu un padzirdināšanu tuksneša ceļojuma laikā ar Kristību un Vakarēdienu (1.Kor.10:1-13), un Jņ.6:35 Jēzus sarunā pēc piecu tūkstošu paēdināšanas un pastaigāšanās pa ezeru norāda pats uz Sevi: “Es esmu dzīvības maize. Kas pie manis nāk, tam nesalks, un, kas man tic, tam neslāps nemūžam.” Jņ.4:13 u.t. Jēzus pats atklājas samarietei ar vārdiem: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps. Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” Jāņa atklāsme paver skatu uz pilnību sasniegušo cilvēku stāvokli Dieva priekšā, un tur par viņiem sacīts: “Tiem vairs nebūs bada, tiem vairs neslāps, ne saule, ne cits kāds karstums tos nespiedīs, jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem” (Atkl.7:16 u.t.).

Šī apsolījuma piepildījums dots caur Jēzu Kristu un Viņā.

Piektais svētības apsolījums

Piektajā svētības apsolījumā uzmanību saista tas, ka tā abas daļas ar cilvēka un Dieva rīcības sastatījumu vēsta par žēlsirdību. Vārdiem “žēlsirdība”, “apžēlošanās”, kā arī “žēlastība” to sākotnējā nozīmē ir bijusi saistība ar tiesu. Apsolījums “tie dabūs žēlastību” attiecas uz tiesas procesu un glābšanu no notiesāšanas beidzamajā tiesā Dieva priekšā (sal. ar Mt.18:21-35; Jēk.2:12-13). Jēzus līdzība par nekrietno kalpu, kuram viņa kungs pēc viņa lūguma atlaiž visus parādus, desmittūkstoš mārciņu (gr.val.: “talenti”), bet kurš tad savu darbabiedru, kas viņam parādā tikai simts denārijus, simts sudraba grašus, bez žēlastības moka un iemet cietumā — šī līdzība sniedz priekšstatu par to, kāda ir dievišķas un cilvēciskas žēlsirdības atbilstība, un līdz ar to rāda, kas vajadzīgs Dieva valstībā.

Apžēlošanās tās īstenošanā nozīmē arī piedošanu, proti, tur, kur pēc spēkā esošajām Dieva tiesībām un likumiem paredzēts sods. Ebr.2:14-18 mums norāda uz Augsto Priesteri Kristu, kas mūsu vietā stājas Dieva priekšā “salīdzināt tautas grēkus. Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.”

Dievišķās apžēlošanās lielums mums gan var parādīties arī mūsu tik ikdienišķajā nepielūdzamībā pret tiem, kas mums ir parādnieki sīkās lietās.

Sestais svētības apsolījums

Tā kā apzīmējums “šķīsta sirds” kā teiciens nodeldēts līdz karikatūrai, sestā svētības apsolījuma dižumu mēs ieraugām vienīgi tad, ja visā nopietnībā apdomājam, ko nozīmē tas, ka “sirdsšķīstie” “Dievu redzēs”. Grēcīgais cilvēks nevar pastāvēt Dieva vaiga priekšā — tam jāmirst, uzlūkojot Viņa godību — kā tas daudzkārt apliecināts Vecajā un Jaunajā Derībā (2.Moz.33:20; Jes.6:1 u.t.; 2.Kor.3; 1.Tim.5:16 u.c.). Ar to dažādās vieglprātīgās runas par Dievu un Dieva tēliem tiek apklusinātas, jo dzīvais, patiesais Dievs savā varā un godības spožumā mirstīgajam, grēcīgajam cilvēkam pēc grēkā krišanas ir iznīcinošs. Bet skatīt Dievu ir mūžīgās svētlaimes apsolījums: “Bet es Tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos Tavā attēlā” (Ps.17:15). Skatīt Dievu ir nesalīdzināms un neaprakstāms skaistums, kā tas, piem., 2.Moz.24:9 u.t. parādīts Mozum, Āronam un septiņdesmit Israēla vecajiem Sinaja kalnā: “Un viņi redzēja Israēla Dievu. Zem Viņa kājām bija kā safīra pamats, tik skaidrs kā pašas debesis. Bet Viņš neizstiepa roku pret Israēla bērnu izredzētajiem.”

Bet kas tad ir šķīsta sirds? Bibliskā izpratnē tās nav tikai jūtas vai noskaņojums, bet gan miesīgās un garīgās eksistences centrs, tātad visa tā kopums, kas ir cilvēks, ko viņš dara, ko viņš domā un jūt. Tas ietver arī viņa attieksmi pret Dievu ar pārbaudes jautājumu — kam pieķērusies mūsu sirds, uz ko tā paļaujas un no kā tā bīstas.

Būt ar šķīstu sirdi tāpēc nozīmē, ka sirds, attiecīgi arī ticība un mīlestība, ir skaidra, neliekuļota (sal. ar 1.Tim.1:5; 2.Tim.1:5; 2.Kor.6:6; 1.Pēt.1:22), ka sirdī nav viltus, ka tā nav “sašķelta” (Hoz.10:2; 1.Ķēn.15:3, 14) vai arī ka tā nav “nocietināta” (sal. ar Ps.95:8; Rom.1:21 un daudzās citās vietās). Sirds daba šeit pārstāv, raksturo ticības dabu (sal.ar Ps.147:3; 51:19; 24:4; 73:1). Tādēļ arī šķīsta sirds sader ar tīru sirdsapziņu (1.Tim.1:5), un tam beigu beigās pamatā ir Kristības dāvana un tās veikums (1.Pēt.3:21).

Beidzot šajā cilvēka un cilvēciskās dabas apkopojošajā raksturojumā — ko vērtē pēc viņa sirds viņa attieksmē pret Dievu — saskatāms, ka šī sirds nevar citādi pievērsties sev kā vienīgi caur pašu Dieva vārdu, kas uz viņu un viņā runā un līdz ar to viņā atjaunojoši un glābjoši darbojas. Tas saskaņā ar Dieva vārdu savukārt vada pie lūgšanas: “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu! Neraidi mani prom no sava vaiga un neatņem no manis savu Svēto Garu!” (Ps.51:12 u.t.)

Jaunā derība pastāv vecās derības apsolījuma piepildījumā, jo 2.Kor.3:3 sacīts (atgādinot Ec.11:19, 36:26; Jer.31:33 u.t.): “Ir skaidri redzams, ka esat Kristus vēstule, ko esam sastādījuši, rakstīta ne ar tinti, bet ar dzīvā Dieva Garu, ne uz akmens, bet uz sirds plāksnēm.” Šī bauslība ierakstīta jaunajā, Dieva dotajā, miesas sirdī. Tā nav kaut kur blakus, bet gan atrodas tajā.

Ar šo atziņu otrajā triju svētības apsolījumu grupā labi var apkopot to, kas veido Kristū dibinātās jaunās derības devumu un veikumu: pēc taisnības izsalkušo un izslāpušo paēdināšana un padzirdināšana ar dzīvo ūdeni un dzīvības maizi, kas ir Kristus un ko Viņš sniedz, žēlsirdība tiesā caur Kristu, Augsto Priesteri, kas vienlaikus ir upuris mūsu labā, un beidzot sirds atjaunošana, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaiga priekšā (2.Kor.4,6). Viss mūs ved sadraudzībā ar Dievu, kā to mums sludina un dāvā Jēzus Kristus.

“Cik bieži man atskanēja Tavs vārds, es to uzņēmu kā barību, un tas man bija par svētlaimību un sirds līksmību, jo es esmu nosaukts pēc Tava Vārda, Kungs Dievs Cebaot” (Jer.15:16).

Vadi mūs ar savu vārdu caur šo laiku, līdz mēs Tevi skatīsim vaigu vaigā mūžībā. Āmen.

Lasi turpinājumu »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.