51. Kādēļ Dievs vēlas, lai mēs turētu Viņa Vārdu?


Mūžīgās izredzētības definīcija

Mūsu dogmatiķi ir apskatījuši mācību par mūžīgo izredzētību dažādās savu dogmatisko sistēmu vietās (saistībā ar mācību par dievišķo žēlastību – Kvenštets, Hollacs; saistībā ar mācību par pestīšanu Kristū – Baiers). Ja mācība par izredzētību tiek mācīta tā, kā tā ir atspoguļota Rakstos, tad nav svarīgi, kurā dogmatiskās sistēmas vietā tā tiek ievietota.

Tomēr, tā kā mācība par izredzētību nav galvenais ticības jautājums, bet gan galvenokārt ir dota, lai sniegtu ticīgajiem mierinājumu, kā to atzīmē arī Konkordijas formula, tad Dieva predestinācijas apskats mums būtu jāuzsāk “saskaņā ar kārtību, kādu Sv.Pāvils ir ievērojis Vēstulē romiešiem, kurā viņš vispirms liek cilvēkiem atgriezties, atzīt savus grēkus, iemantot ticību Kristum un dievišķu paklausību, un tikai tad runāt par Dieva mūžīgās izredzētības noslēpumiem.” Tādēļ mēs to apskatām pēc mācībām par grēku un žēlastību, atgriešanos un ticību, lai lasītājs to varētu pārdomāt, paturot prātā visus Evaņģēlija faktus un mierinošos solījumus.

Rakstu centrālā mācība ir mierinošā mācība par Dieva žēlastību Jēzū Kristū (Rom.3:23-24; Ef.2:8-9). Tieši šai dievišķajai žēlastībai kristietim ir jāpateicas par savu atgriešanos, attaisnošanu, svētdarīšanu un uzturēšanu ticībā (2.Tim.1:9; Tit.3:7; 1.Kor.15:10). Tāda ir mācība par grēcinieku pestīšanu vienīgi žēlastībā, kuru Raksti māca tik skaidri un nepārprotami.

Šo mācību Svētie Raksti papildina ar mierinošu patiesību, ka visas garīgās svētības, kuras Dievs dod ticīgajiem laikā, Viņš savā bezgalīgajā žēlastībā ir nolēmis dot jau kopš mūžības. Tādēļ Rakstos mēs atrodam arī mācību par mūžīgo izredzētību.

Mācību par izredzētību varētu īsumā raksturot šādi: izredzētība ir Dieva mūžīga darbība attiecībā uz visiem, kuri tiek pestīti, ar kuras starpniecību vienīgi žēlastības un Kristus nopelnu dēļ. (Izredzētība ir bezmaksas un brīva.) Viņš ir izlēmis tos laikā apveltīt ar garīgu svētību – atgriešanos, attaisnošanu, svētdarīšanu un uzturēšanu līdz pasaules galam. Šī definīcija ietver sevī visas dievišķās patiesības, kuras Raksti atklāj saistībā ar mācību par mūžīgo izredzētību.

Mācība par izredzētību pamatojas apstāklī, ka visa garīgā svētība, kuru Dieva svētie saņem laikā, Viņš ir tiem žēlīgi paredzējis jau kopš mūžības (2.Tim.1:9; Ap.d.13:48; 2.Tes.2:13-14; Ef.1:3-6; Rom.8:28-30).

Tādējādi, pie Dieva mūžīgās, žēlīgās izredzētības, kurā netiek ņemti vērā nekādi darbi (“ne pēc mūsu darbiem”), Raksti pieskaita ticīgo aicinājumu (2.Tim.1:9). Pie ticīgo žēlīgās izredzētības Raksti pieskaita viņu ticību (Ap.d.13:48: “Ticēja, cik mūžīgai dzīvībai bija izredzēti.”). Pie Dieva žēlīgās izredzētības Raksti pieskaita “Kunga Jēzus Kristus godības iemantošanu” (2.Tes.2:13-14: “Dievs jūs no paša sākuma izraudzījis pestīšanai.”). Pie Dieva žēlīgās izredzētības (“Viņā tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis.”). Raksti pieskaita “visāda veida garīgu svētību debesīs,” ar kuru Dievs laikā apvelta ticīgos (Ef.1:3-6). Pie Dieva žēlīgās izredzētības Raksti pieskaita apstākli, ka tiem, kuri mīl Dievu, visām lietām ir jānāk par labu, jo viņi ir aicināti, taisnoti un pagodināti tādēļ, ka Dievs ir viņus izredzējis (Rom.8:28-30).

Tādējādi, visas garīgās svētības (atgriešanās, attaisnošana, svētdarīšana un uzturēšana) pamatu Raksti saskata Dieva mūžīgajā, žēlīgajā izredzēšanā Jēzū Kristū. Šajā un nākamajā dzīvē ticīgie saņem vienīgi to, ko Dievs vēl pirms pasaules radīšanas ir izlēmis viņiem dot savā mīļotajā Dēlā. Israēla ticīgais atlikums ir “atlikums pēc Dieva žēlastības izvēles“ (Rom.11:5).

Lai neviens nešaubītos, ka šī izredzētība ir vienīgi no žēlastības un nekādā gadījumā pēc darbiem, apustulis piebilst: “Bet ja pēc žēlastības – tad nav vairs pašu nopelna, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība” (Rom.11:6). Viņš atklāj, ka Israēls, kurš meklēja pestīšanu pēc darbiem, to tā arī neieguva: “Pēc kā Israēls tiecas, to viņš nav sasniedzis, tikai Dieva izvēlētie to ir sasnieguši, bet pārējo sirdis ir tikušas apcietinātas” (Rom.11:7).

Ticīgo darbi nav žēlīgās izredzētības izraisītājcēlonis, jo apustulis nepārprotami pasludina: “Vēl pirms viņas bērni bija piedzimuši, pirms tie bija darījuši ko labu vai ļaunu [lai Dieva nodoms, kā Viņš izredzējis, pastāvētu, ne pēc darbiem, bet pēc aicinātāja]* , tā saņēma šādu apsolījumu: “Vecākais būs jaunākā kalps” (Rom.9:11-12).

Raksti tik viennozīmīgi un nepārprotami pieskaita visu ticīgo garīgo un debesu svētību Dieva mūžīgajai izredzētībai Kristū, ka attiecībā uz šo patiesību nevarētu būt nekādu šaubu.

Konkordijas formula atzīst šo faktu visā tā bibliskajā kontekstā, rakstot:

“Dieva predestinācija jeb mūžīgā izredzētība attiecas vienīgi uz Dieva mīļajiem, dievbijīgajiem bērniem un ir viņu pestīšanas cēlonis, kuru Viņš pats arī sniedz un gādā visu, kas ar to saistīts. Tajā [Dieva predestinācijā] mūsu pestīšana ir balstīta tik spēcīgi, ka elles vārti to nespēs uzvarēt (Jņ.10:28; Mt.16:18).”

Runājot par mūžīgo, žēlīgo izredzētību, allaž ir jāpatur prātā divas galvenās pamatpatiesības:

  • Dieva mūžīgā, žēlīgā izredzētība nav notikusi, ņemot vērā cilvēka paredzamo ticību, bet gan drīzāk, ņemot vērā visu pestīšanas kārtību [un līdzekļus], proti, atgriešanos, attaisnošanu, svētdarīšanu un uzturēšanu ticībā. Tātad, ticīgais netiek izredzēts savas paredzamās ticības dēļ; gluži otrādi, viņš ir kļuvis ticīgs laikā tādēļ, ka ir mūžīgi izredzēts pestīšanai. Citiem vārdiem, cilvēks tiek vests pie pestījošās ticības laikā tieši tādēļ, ka Dievs ir viņu jau kopš mūžības žēlīgi izredzējis pestīšanai (Ap.d.13:48; Ef.1:3-6; Rom.8:28-30).

    To apliecina arī Konkordijas formula:

    “Tomēr Dieva mūžīgā izredzēšana ne tikai paredz izredzēto pestīšanu, bet arī, pateicoties Dieva žēlīgajai gribai un patikai Jēzū Kristū, ir cēlonis, kurš izraisa, īsteno, palīdz un sekmē mūsu pestīšanu un visu ar to saistīto.”

    Ko Konkordijas formula domā ar vārdiem “cēlonis, kurš izraisa, īsteno, palīdz un sekmē mūsu pestīšanu un visu ar to saistīto,” tā paskaidro tālāk:

    “Visa mācība par Dieva nolūku, padomu, gribu un rīcību attiecībā uz mūsu glābšanu, aicināšanu, attaisnošanu un pestīšanu ir jāapskata kopumā.”

    Tas, savukārt, kā to norāda Konkordijas formula, nozīmē, ka

    “Dievs, saskaņā ar savu nolūku un padomu, ir izlēmis:

    • lai visi cilvēki tiktu patiesi atpestīti un salīdzināti ar Dievu Kristū [..];
    • ka šie Kristus nopelni tiks mums piedāvāti un sniegti ar Viņa Vārda un sakramentu starpniecību;
    • ka Viņš darbosies mūsos, izraisot sirdīs patiesu atgriešanos un saglabās tās īstenā ticībā ar sava Svētā Gara palīdzību un sava Vārda starpniecību;
    • ka Viņš taisnos visus tos, kuri patiesā grēku nožēlā un īstenā ticībā pieņem Kristu [..];
    • ka Viņš arī svētdarīs mīlestībā tos, kuri ir tādējādi taisnoti [..];
    • ka viņš arī aizsargās tos viņu lielajā vājumā [..] un saglabās viņus [mūžīgai dzīvībai];
    • ka Viņš arī stiprinās un sekmēs līdz galam labo darbu, kuru Viņš ir tajos sācis, ja viņi turēsies pie Dieva Vārda, cītīgi lūgs, paliks Dieva žēlastībā un uzticīgi lietos saņemtās dāvanas;
    • ka, visbeidzot, Viņš dāvās mūžīgu pestīšanu un pagodinās mūžīgajā dzīvē tos, kurus Viņš ir izredzējis, aicinājis un pestījis”.

    Tātad, Dieva žēlīgā izredzēšana attiecas uz visu pestīšanas kārtību, ar kuras palīdzību grēcinieks nāk pie ticības un tiek uzturēts ticībā līdz galam (Rom.8:28-30).

  • Runājot par izredzētības mācību, maldās visi tie, kuri noraida pestīšanu vienīgi no žēlastības un māca, ka grēcinieks tiek pestīts (izredzēts un atgriezts) nevis tikai no žēlastības, bet arī pateicoties kādai viņa paša labai īpašībai vai nopelnam (kaut kas cilvēkā, kaut kāds atšķirības cēlonis), kuru Dievs ir paredzējis un pateicoties kam ir to izredzējis (sinergisms). Tāpat maldās arī tie, kuri māca, ka Dieva mūžīgā, žēlīgā izredzētība sastāvēja vienīgi no žēlastības līdzekļu iestādīšanas (izredzētība plašākā nozīmē, kādā to lieto maldu mācītāji).

    Lai arī Konkordijas formula skaidri pasludina, ka Dieva mūžīgā, žēlīgā izredzētība attiecas uz pestīšanas kārtību, tā arī nepārprotami norāda, ka mūžīgā izredzētība skar ne tikai žēlastības līdzekļus, bet arī “ikvienu izredzēto, kam jātiek pestītam caur Kristu.”

    Mūsu ticības apliecība saka:

    “Šajā padomā, nolūkā un lēmumā Dievs ir sagatavojis ne tikai vispārēju pestīšanu, bet savā žēlastībā ir pārdomājis un izvēlējies pestīšanai ikvienu izredzēto, kam ir jātiek pestītam caur Kristu, un arī noteicis to, ka tikko kā minētajā veidā Viņš ar savu žēlastību, dāvanām un spēku tos vedīs pie tā.”

    Tādēļ mēs pamatoti sakām, ka Dieva mūžīgā, žēlīgā izredzētība būtībā ir predestinācija, kura attiecas uz cilvēkiem, kuri tiks pestīti ticībā, ar žēlastības līdzekļu palīdzību (Ef.1:4: “izredzēja mūs”; 1.Pēt.1:1: “izredzētajiem.. svešiniekiem”).

Summējot visus nozīmīgos nodaļas “Termina definīcija” jautājumus, mēs varētu sacīt: žēlīgā izredzētība ir personu izredzēšana, nevis pestīšanas līdzekļu izvēle; tā nav arī pestīšanas kārtības noteikšana vai Dieva lēmums, ka pestīti tiks visi tie, kuri paliks ticībā līdz galam (Ef.1:4; 2.Tes.2:13; Mt.24:24). Izredzētība nav vispārēja (Hūbera kļūda), bet gan partikulāra (Ef.1:4; Mt.20:16). Tā ir konkrētu cilvēku izredzēšana un tas ir jāņem vērā, oponējot tiem, kuri māca, ka izredzēšana neattiecas uz konkrētām personām, bet gan uz Baznīcu kopumā (Ef.1:4). Tā neattiecas uz īslaicīgiem ticīgajiem, bet gan vienīgi uz tiem, kuri iemanto mūžīgo pestīšanu (Mt.24:24; Rom.8:28-30).


* – Patlaban visizplatītākajā Bībeles latviešu tulkojumā (Londonas 1965.gada izdevumā) šī vieta nesaprotamu iemeslu dēļ ir izlaista; citēts pēc 1948.gada izdevuma.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

3 atsauces par “Mūžīgās izredzētības definīcija”

  1. sanktus:


    Primārais, kas cilvēkiem ir jāsaprot ka Dieva tiesas ir taisnas! Cilvēkus kurus sūta Dievs lai labotu cilvēku nepareizi saprasto. Lai palīdzētu iet pareizo attīstības ceļu!

    Pār visām lietām ievērojiet, ka neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams; jo pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.(2. Pēt. 1:20,21) Bet bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izskaidroja.(Mar. 4:34)
    Bet, ja jūs cilvēka vaigu uzlūkojat, jūs darāt grēku, un pēc bauslības jūs esat pārkāpēji. Jo, kas visu bauslību pildītu, bet grēkotu pret vienu bausli, tas ir noziedzies pret visiem.(Jēk. 2:9,10)
    Viņš, Tā Kunga kalps, uzauga neticīgā pūļa priekšā kā atvase un kā saknes atzarojums izkaltušā zemē. Viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu; tur nebija arī nekā ārēji redzama, lai mēs viņā būtu atraduši ko patīkamu. Taisni otrādi, viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās, tāds, kura priekšā aizklāja vaigu, tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām. Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, kurpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.(Jes. 53:2-4)
    Ja cilvēks sabatā saņem apgraizīšanu, lai Mozus bauslība tiktu ievērota, ko tad jūs dusmojat uz Mani, ka Es sabatā visu cilvēku esmu darījis veselu? Nespriediet taču pēc ārienes, bet spriediet taisnu spriedumu!(Jāņa 7:23,24) Ka piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.- Un gani bēga, un, pilsētā nonākuši, tie izstāstīja visu, arī kas ar ļauna gara apsēstiem bija noticis. Un redzi, visa pilsēta izgāja Jēzum pretī. Un, kad tie Viņu redzēja, tie Viņu lūdza, lai Tas aizietu no viņu robežām.(Mat. 8:17,33,34) Bet jāpiepildās vārdiem, kas rakstīti viņu bauslībā: tie Mani velti ienīduši! Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani.(Jāņa 15:25,26) Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.(Jāņa 1:14) Uz farizeju jautājumu, kad nākšot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: “Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā.(Lūk. 17:20)

    Jēzu nokāva alkatības un varaskāres dēļ Romieši un vēlāk 70 gadā nopostīja templi lai iznīcinātu pierādījumus!

    Un pēc tām sešdesmit divām nedēļām tas svaidītais tiks nogalināts, gan ne viņa vainas dēļ; pilsētu un svētnīcu izpostīs kāda valdnieka karaspēks. Ieradīsies arī pats šis valdnieks, bet tam gals būs plūdos; līdz pašam galam būs karš, un norisināsies iepriekš stingri nolemtā postīšana un zemes noplicināšana.(Dan. 9:26)
    Zeme ir iedzīvotāju negodā likta, jo tie pārkāpuši bauslību, pārgrozījuši likumus un lauzuši kopš mūžīgiem laikiem noslēgto derību. (Jes 24:5)Tev nebūs nokaut!!! (2. Moz. 20:13) Bet, kad jūs būtu sapratuši, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris, – tad jūs nebūtu šos nevainīgos nosodījuši. (Mat. 12:7) Jēzus atbildēja: “Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes. (Jāņa 18:36) Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus.(Mat. 21:43) Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti. Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs. (Jāņa 17:19,20) Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani.(Jāņa 16:2) Jūs esat Tā Kunga, sava Dieva, bērni; jums nebūs sev pašiem iegriezt savā miesā zīmes, nedz arī nodzīt matus kāda mirušā dēļ.(5. Moz. 14:1) Jūdi viņam atbildēja: “Mums ir savs likums, un pēc šī likuma Viņam jāmirst, jo Viņš Sevi darījis par Dieva Dēlu.(Jāņa 19:7) Jūdi Viņam atbildēja: “Nevis laba darba dēļ mēs Tevi gribam nomētāt, bet Dieva zaimošanas dēļ, tāpēc ka Tu, cilvēks būdams, dari Sevi par Dievu.” Jēzus viņiem atbildēja: “Vai nav rakstīts jūsu bauslībā: Es esmu sacījis, jūs esat dievi. – Ja raksts tos nosaucis par dieviem, uz kuriem attiecas šie Dieva vārdi, un raksti nevar tikt atcelti, vai tad Tam, ko Tēvs ir svētījis un sūtījis pasaulē, jūs drīkstat pārmest Dieva zaimošanu, ka Viņš sacījis: Es esmu Dieva Dēls. (Jāņa 10:33-36)

    jūs atceļat Dieva vārdus savu likumu dēļ. Jūs liekuļi! Jesaja ir pareizi par jums pravietojis, sacīdams: šī tauta godā Mani ar savām lūpām, bet viņu sirds ir tālu nost no Manis. Bet velti tie Mani godā, sludinādami mācības, kas ir cilvēku likumi.” Mat. 15:6-9) Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā.(Mat. 5:15) Tad Dievs sacīja: “Mans Gars nevar mūžīgi būt ar cilvēku, jo tas ir miesa. Viņa mūžs lai ir simts divdesmit gadi. (1. Moz. 6:3) Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā. (Jāņa 4:23,24) Dievs nav cilvēks, kas melotu, nedz cilvēka bērns, ka Viņam kaut kas būtu jānožēlo. Vai Viņš ko teiktu un nedarītu, vai Viņš ko sacītu un tas nekļūtu īstenība? (4. Moz. 23:19)

  2. Roberto:


    sanktus, kas tad nu? vai tad neesi palaidis Rakstos, ko svarīgu garām, daudz “citējot”, bet vai zilasot un saprotot to jēgu?

    tu raksti

    Jēzu nokāva alkatības un varaskāres dēļ Romieši un vēlāk 70 gadā nopostīja templi lai iznīcinātu pierādījumus!

    savukārt Bībelē teikts, ka zemes pārvaldnieks zināja, ka jūdi Jēzu bija nodevuši aiz skaudības. [Mt.27:18] Jūdi ļoti vēlējās Kristus nāvi un apzinoties ko tie dara panāca to. [Mt.27:22-25]

  3. sanktus:


    Roberto.
    Šķiet ka jums nav ne mazākās saprašanas par to, kā tika sagrozīti raksti un padarīti vairāk vainīgi Jūdi nevis iekarotāji kuri jau sen pirms Jēzus dzimšanas bija iekarojuši šo zemi!!!
    Netiesāju nevienu cilvēku jo saprotu ka Romas melu mācība tika mācīta visiem!
    Kā Dievam slepkavība būtu tīkama ja Dieva vārds saka: Tev nebūs nokaut???
    Es zinu kādēļ, bet jūs tulkojat nepareizi!!!

    Jēzus viņiem sacīja: “Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no Sevis esmu nācis, bet Viņš Mani sūtījis. Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. (Jāņa 8:42,49,50)

    Vai meklējat Dieva godu, jeb sevi paaugstinat pār citiem? Samelot varat tikai sev un sevi tikai cilvēks var pazudināt darot ļaunu citiem!!! Ja meklējat Dieva godu, tad kādēļ Dieva vārdu par naudu tirgojat? Vai nēsat lasījuši:

    Bet ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus. Bez maksas jūs esat dabūjuši, bez maksas dodiet.(Mat. 10:7,8)

    Kas ir jūsu patiesība?
    Kas Romu nosauca par mūžīgo pilsētu?



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.