101. Kādas lietas pieder pie cilvēka dzīves kārtības, kad runājam par mantu?


Mūžīgā pestīšana

Mūžīgās pestīšanas fakts. Tas, ka visus patiesus kristiešus sagaida mūžīga dzīvošana godībā un svētlaimē, ir Svēto Rakstu Evaņģēlija atklāsmes kulminācija (Rom.5:1-2; Ef.2:4-6). Tā Ticības apliecības otrā ticības locekļa skaidrojumā ir teikts:

“Es ticu, ka Jēzus Kristus [..] ir mani [..] atpestījis [..], lai es Viņam piederu, Viņa valstībā ar Viņu dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē, kā arī Viņš pats, augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžīgi.”

Tam pievienojas arī Konkordijas formula (XI:14-22):

“Dievs savā [žēlastības] nolūkā un padomā izlēma, ka Viņš dos mūžīgu pestīšanu un paaugstinās mūžīgā dzīvošanā tos, kurus Viņš ir izredzējis, aicinājis un taisnojis.”

Mūžīgā pestīšana

Svētīto mācību par mūžīgo dzīvošanu ticībā Kristum nevar uzzināt ar saprāta palīdzību, jo tā ir daļa no “Dieva gudrības noslēpumā, apslēptās gudrības, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā” (1.Kor.2:7-9).

Tādēļ kristiešu cerību uz mūžīgu dzīvošanu (Jņ.17:3) nedrīkst salīdzināt ar pagānu mācību par dvēseles nemirstību vai tās eksistences turpināšanos pēc nāves, ko ir spējīgs aptvert pat cilvēka saprāts. Runājot par argumentiem, kuri liecina par labu dvēseles nemirstībai, uzmanība būtu jāpievērš šādiem:

  • “Tā kā dvēsele ir nemateriāla un vienkārša, tad tā ir neiznīcīga” (Platons, Leibnics; metafiziskais pierādījums);
  • “Dvēseles bagātīgās iespējas nevar tikt pilnībā īstenotas šīs dzīves laikā; tādēļ tās liktenim ir jāturpinās arī kādā nākamā dzīvē” (Cicerons, Loce; teleoloģiskais pierādījums);
  • “Cilvēks tiecas gan pēc tikumības, gan pēc laimes, taču šī dzīve nespēj nodrošināt ne vienu, ne otru” (Kants; morāles likuma arguments);
  • “Dzimtenes mīlestību iedvesmo vienīgi apsolījums par dzīvošanu pēc nāves” (J. G. Fihte; juridiskais arguments);
  • “Visi cilvēki pēc savas dabas tic dvēseles nemirstībai” (Homērs, Vergīlijs, Cicerons; arguments [, kas izriet] no tautu [pagānu] vienprātības).

Taču visas pagānu (neticīgo) attēlotās “debesis” ir pašu cilvēku veidotas un salīdzinājumā ar bibliskajām debesīm ir tieši tādas pašas karikatūras, kā pašu cilvēku izdomāti pestītāji, salīdzinājumā ar Jēzu Kristu. Lai arī pagāniem allaž ir bijušas raksturīgas spekulācijas par dvēseles nemirstību, Sv. Pāvils apliecina, ka, neskatoties uz savām eshatoloģiskajām spekulācijām, viņi ir “izslēgti no apsolītajiem iestādījumiem, bez Dieva šinī pasaulē” (Ef.2:12). Karls Hāze pamatoti norāda, ka “visnabadzīgākā zemnieka būdā ir stiprāka ticība mūžīgai dzīvošanai nekā visdižāko filozofu lekciju zālēs”.

Cerību mūžīgai dzīvošanai patiesībā var iemantot vienīgi tas, kurš tic Jēzum Kristum, Dieva vienpiedzimušajam Dēlam, un Viņa vietnieciskajai nāvei par pasaules grēkiem (Jņ.3:16; 11:23-27). Pat “visgaišākās domas” par dvēseles nākamo dzīvi bez ticības Kristum ir briesmīgas, jo tās nekad nespēs noslāpēt sirdsapziņas apsūdzošo un nolādošo balsi (Rom.2:15-16).

Kas ir mūžīgā dzīvošana (mūžīgās svētlaimes veids). Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, mūžīgā dzīvošana, kuru Kristus žēlīgi piešķirs visiem saviem sekotājiem, sastāv no pastāvīgas Dieva svētīgā vaiga uzlūkošanas (Īj.19:25-27; Ap.d.7:55; Mt.5:8; 2.Kor.5:1-6; 1.Kor.13:12; 1.Jņ.3:2). Šajā dzīvē kristieši redz Dievu vienīgi ticībā, ar Viņa Vārda starpniecību, it kā spogulī (1.Kor.13:12; attālinātā [vispārinātā] zināšana par Dievu); taču debesīs viņi to skatīs vaigu vaigā (zināšana par Dievu, Viņu uzlūkojot [redzot]).

Šāda Dieva vaiga uzlūkošana ir svētlaimīga, proti, tā saistās ar augstāko svētlaimi (Ps.17:15), tādēļ Dieva svētie nekad nevēlēsies nekādu citu laimi, kā vien redzēt Dievu, augstāko labumu un visa patiesā prieka avotu. No tā izriet, ka viņi nekad nevar atkrist no Dieva, bet allaž paliek savā debesu godībā (Atkl.14:13; Jņ.10:27-29; Ps.16:11; Jņ.17:24; Atkl.7:9-17). Nebūs nekāda garīga spēka, kurš spētu traucēt viņu svētlaimei (Atkl.20:10).

Kvenštets apraksta Dieva svēto mūžīgo svētlaimi šādi:

“Vispārīgi runājot, [mūžīgās dzīvības] forma sastāv no neizsakāmas, pilnīgas un bezgalīgas neaptveramu svētību saņemšanas. Mūžīgās dzīvības svētības ir vai nu negatīvas, vai pozitīvas.

Negatīvās svētības ir brīvība no grēka un visiem grēka cēloņiem, proti, miesas kārdinājumiem, velna musināšanas, pasaules pavedināšanas, kā arī no grēka sekām, tādām kā dažādas nelaimes (Jes.25:8; 49:10; Atkl.21:4), laicīgā nāve (Hoz.13:14; 1.Kor.15:26, 55-57; Atkl.2:7) un mūžīgais sods (Atkl.2:11; 20:14). Uz šejieni attiecas arī imunitāte pret miesas vājībām un vajadzībām, tādām kā, piemēram, bads, slāpes, ēšana, dzeršana, stāšanās laulības dzīvē utt. (Atkl.7:16-17; Mt.22:30).

Dažas no mūžīgās dzīvošanas pozitīvajām svētībām ir iekšējas, savukārt citas – ārējas. Iekšējās pozitīvās svētības, no kurām visspilgtākā ir Dieva svētītā vaiga tieša uzlūkošana, attiecas uz visu svētā cilvēka būtni kopumā un iespaido gan viņa dvēseli, gan miesu. Svētības, kuras attiecas uz dvēseli, ir šādas:

  • cilvēka prāta pilnīga apgaismošana (1.Kor.13:9-12);
  • gribas, kā arī tieksmju [apetīciju] pilnīgs taisnīgums (Ps.17:15; Ef.5:27);
  • visaugstākā drošības pakāpe, runājot par šī svētīgā stāvokļa saglabāšanos (Jņ.16:22).

Svētības, kuras attiecas uz miesu, ir šādas:

  • garīgums (1.Kor.15:44-47; Fil.3:21);
  • spēja būt neredzamam (1.Kor.15:44);
  • netveramība (1.Kor.15:44, 48);
  • ilokalitāte (1.Kor.15:44, 48);
  • izsmalcinātība (1.Kor.15:44, 48);
  • neierobežots kustību vieglums (1.Tes.4:17);
  • neiznīcība (Atkl.7:16; 21:4);
  • nemirstība un nesamaitājamība (1.Kor.15:42-48, 53; 2.Kor.5:4);
  • spēks un veselība (1.Kor.15:43);
  • spožums (Dan.12:3; Mt.13:43; 1.Kor.15:41, 43);
  • skaistums (1.Kor.15:43; Fil.3:21).

Ārējās pozitīvās svētības ir tās, kuras svētītie piedzīvo pilnīgi ārpus sevis. Divas ievērojamākās no tām ir: a) svētlaimīga sadraudzība ar Dievu (Lk.23:43; Jņ.12:26; 14:3; 17:24; 2.Kor.5:8; Fil.1:23; 1.Tes.4:17; Atkl.21:3), ar eņģeļiem (Ebr.12:22) un ar visiem svētajiem (Mt.8:11; Lk.13:29; Ebr.12:23), kuras pamatā ir savstarpēja klātbūtne, vienprātīgas sarunas un savstarpēja pagodināšana, kuru papildina savstarpēja mīlestība; un b) visbrīnišķīgākā mājvieta”.

Runājot par Dieva vaiga skatīšanu, Raksti māca, ka tas notiek nevis garā, bet gan ir fizisks process, skatīšana ar acīm (1.Kor.9:12; Īj.19:25-27; 1.Jņ.3:2). Tie, kuri apšauba šāda skata iespējamību, tikpat labi varētu apšaubīt arī debesu pastāvēšanu, jo visa mācība par mūžīgo dzīvošanu pārsniedz mūsu vājo saprašanu. Raksti skaidri māca arī to, ka svētie debesīs pazīs ne tikai Dievu, bet arī viens otru (Mt.17:3-4; Atkl.7:13-14). Hafenrefers raksta:

“Tā kā Dieva pilnīgais tēls, kurā mēs esam tikuši radīti, tiks pilnībā atjaunots, mēs tiksim apveltīti arī ar pilnīgu gudrību un zināšanām. Tādējādi, ja Ādams pirms grēkā krišanas nekavējoties pazina Ievā savu ribu, tad nav nekādu šaubu, ka nākamajā dzīvē, kur visas mūsu dāvanas būs daudz pilnīgākas, mēs arī spēsim pazīt viens otru (Lk.16:23; Mt.17:1 un turpm.)”.

Nav skaidrs, vai svētie pazīs arī ellē mītošos nolādētos, lai arī tas ir pilnīgi iespējams (Lk.16:23 un turpm.). Dr. Pīpers saprātīgi iesaka, ka šo jautājumu būtu labāk atstāt atklātu. To, ka šī atziņa, ja arī tā pastāv, nespēj mazināt svēto laimīgo stāvokli, Huters skaidro šādi:

“Svēto griba visās lietās sakritīs ar Dieva gribu. Miesīgas pieķeršanās, kuras liecina par mūsu vājībām šajā dzīvē, nākamajā dzīvē pilnībā izzudīs, kad mūsu mīlestība tiks sniegta tiem, kuri ir Dieva mīļotie un kurus Viņš ir padarījis par mūžīgās dzīvības mantiniekiem. Bet attiecībā uz nolādētajiem, viņi pilnībā apbrīnos un mūžīgi slavēs Dieva augsto taisnību”.

Kā Raksti apraksta mūžīgo dzīvošanu. Gerhards izsaka pamatotu pieņēmumu, ka to, kas ir mūžīgā dzīvošana, Svētie Raksti mums atklāj tikai vispārējos un visai neskaidros vilcienos (“kā spogulī” (1.Kor.13:12)). Faktiski, lai arī Svētie Raksti runā par mūžīgo dzīvošanu daudzās vietās, tie mums nemin gandrīz neko konkrētu. Svētais Gars ir apzināti izvēlējies šādu mācīšanas veidu, jo šajā dzīvē mēs nespējam adekvāti uztvert to lietu dabu, kuras atrodas ārpus laika un telpas.

Tomēr Dieva Vārda sniegtais mūžīgās dzīvošanas apraksts ir pietiekams, lai ļautu mums apjaust gaidāmo godību (Rom.8:18) un liktu mums ilgoties pēc debesīm (Fil.1:23). Negatīvā formā Raksti apraksta Dieva svēto stāvokli debesīs kā pilnīgu brīvību no visām šīs dzīves likstām (2.Tim.4:18), bet pozitīvā – kā augstāko un pilnīgu svētlaimi (1.Pēt.1:8-9; Ps.16:11; Jņ.17:24). Vēl vairāk, Raksti atspoguļo mūžīgās dzīvošanas pilnīgo prieku, izmantojot simbolus, kuri ļauj mums gūt zināmu ieskatu debesu pilnīgajā godībā (Mt.25:10; Atkl.19:9 – laulības; Lk.13:29; Mt.8:11 – svētku dzīres; Lk.22:30 – sēdēšana tronī). Raksti nepārprotami norāda arī uz to, ka šīs ainas nav jāuztver burtiski (Lk.22:24-30; Mt.22:30).

Taču debesu mūžīgo svētlaimi baudīs ne tikai dvēsele, bet arī miesa (1.Kor.15:44), jo tā līdzināsies Kristus paaugstinātajai miesai (Fil.3:21) un spīdēs kā saule (Mt.13:43), brīva no visām grēka sekām (1.Kor.15:42-43).

Debesīs tiks lietota nevis zemes, bet gan debesu valoda, tādēļ, atrodoties uz zemes, to nevar iemācīties (2.Kor.12:4: “neizsakāmi vārdi, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt”).

Lai arī debesīs nepastāvēs dažādas svētlaimes pakāpes, jo visi Kristus svētie redzēs Dievu un tādēļ tiks pilnībā svētīti, Raksti māca, ka tur būs dažādas godības pakāpes, atbilstoši kristiešu uzticībai un ciešanām šajā dzīvē (2.Kor.9:6; 1.Kor.15:41-42; Dan.12:3). Visiem viena svēta pestīšana, bet dažāda godība. Šīs dažādās godības pakāpes, protams, neizraisīs skaudību, jo greizsirdība ir grēks (Gal.5:20-21), bet grēks debesīs būs pilnībā iznīdēts (Ps.17:15; 16:11).

Debesis nenoliedzami ir jāuzskata par kādu konkrētu vietu, kur svētītie redzēs Dievu un pilnībā izbaudīs augstāko godību (Mt.5:12; 6:20; 1.Pēt.1:4; Mk.16:19), tomēr šī “konkrētā vieta” mums nav jāsaprot fizikālā nozīmē. Tāpat kā [pazudināto] vieta ir visur, kur Dievs atklāj savu mūžīgo un taisno sodu, tāpat arī [svētlaimīgo] vieta ir visur, kur Dievs godībā atklāj savu mūžīgo žēlastību un mīlestību. Tā eņģeļi allaž atrodas debesīs, pat tad, kad viņi kalpo svētajiem uz zemes (Mt.18:10; Lk.1:19).

Svētie debesīs. Raksti apzīmē par Dieva svētajiem, kuri iemantos mūžīgo dzīvošanu, visus, kuri tic Kristum (Jņ.3:16-18, 36). Tādēļ nav pareizi attiecināt mūžīgo dzīvošanu arī neticīgajiem, pamatojoties viņu dabiskajā un pilsoniskajā [laicīgajā] taisnībā (Cvinglijs, Hofmans; Luters oponēja Cvinglijam, kurš izteica cerību sastapt debesīs tādus pagānus kā Herkulesu, Tēseju, Sokrātu utt.). Kristus nepārprotami pavēlēja saviem mācekļiem sludināt Evaņģēliju visai radībai, piebilstot, ka tie, kuri tam neticēs, tiks pazudināti (Mk.16:15-16; Lk.24:47; skat. arī Ap.d.26:18).

To, ka mūžīgu pestīšanu iemantos vienīgi patiesi ticīgie, atspoguļo arī tās Rakstu vietas, kurās:

  • visiem kristīgiem mācītājiem tiek pavēlēts uzticīgi un uzcītīgi pildīt sava svētā amata pienākumus, lai ne dvēsele neietu pazušanā neticības dēļ (Ec.3:18-19; 2.Tim.4:1-2; 2:23-26; 1.Tim.4:15-16);
  • visi kristieši tiek mudināti pamācīt un brīdināt savus brāļus, lai tie nezaudētu savas dvēseles pestīšanu, krītot neticībā (Mt.18:15-17; 1.Kor.5);
  • visi kristieši tiek piekodināti dzīvot svētu dzīvi, lai neapgrēcinātu citus un neizraisītu viņu pazušanu (Mt.18:6-7).

Mācības par mūžīgo pestīšanu mērķis. Kā mācība par mūžīgo sodu kalpo tam, lai brīdinātu cilvēkus no neticības un grēcīgas pašpārliecinātības, tā mācībā par mūžīgo dzīvošanu kalpo tam, lai veicinātu ticīgo ticības izaugsmi un uzturētu viņus uzticīgā sekošanā Kristum (Mt.10:22; 24:13; Mk.13:13). Patiesi kristīga dzīve nav iespējama bez pastāvīgas cerības uz mūžīgo dzīvošanu (Fil.3:12-14; 1:23-24; Mt.6:19-21).

Šajā dzīvē kristieši nesaņem to atzinību, kura viņiem pienākas kā Dieva bērniem (1.Jņ.3:2), tāpat kā arī viņu Pestītājs netika novērtēts savu šīs zemes gaitu laikā (Jes.53:1-3; Jņ.1:10-11). Vēl vairāk, tā kā viņus ienīst un vajā “visi cilvēki” (Mt.10:22-25; 24:9), tad pirms viņi ienāk Dieva godības valstībā, viņš ir lielākoties jāizcieš lieli pārbaudījumi (Ap.d.14:22). Tādēļ viņiem ir pastāvīgi jāvērš uzmanība uz savu drošo debesu mantojumu, lai viņi varētu sekmīgi uzveikt visu ļauno un svinēt mūžīgu uzvaru (Mt.5:12; 2.Kor.4:16-18). Visdažādāko veidu pārbaudījumi jo īpaši sagaida kristīgus mācītājus (2.Tim.2:9; 2.Kor.4:7-11), jo pasaule neieredz Kristus Evaņģēliju (1.Kor.1:23) un nicinās to līdz pat pasaules galam (2.Tim.4:10).

Taču kristieši izturēs visus savus pārbaudījumus un svinēs uzvaru (Rom.8:35-39), ja, sekojot apustuļa piemēram (2.Tim.1:12), viņi pastāvēs ticībā un nezaudēs Gara apliecināto cerību uz mūžīgu godību (Jņ.16:33; 1.Jņ.5:4-5; Atkl.2:7-11; 12:11).

Runājot par šīs mācības praktisko pielietojumu, Gerhards ir izteicis šādu brīnišķīgu domu:

“Mācība par svēto debesīm un mūžīgo dzīvošanu ir izklāstīta Rakstos nevis tādēļ, lai mēs varētu laiski un teorētiski diskutēt par debesu atrašanās vietu, Dieva vaiga skatīšanu, paaugstinātās miesas īpašībām, bet gan lai kā praktiski cilvēki, ik dienas, pat ik stundas un ik mirkli paturot prātā mūžīgās dzīvošanas priecīgo apsolījumu, mēs varētu palikt uz ceļa, kurš ved uz turieni, un varētu rūpīgi izvairīties no visa, kas mūs varētu novirzīt vai kavēt iekļūšanu mūžīgajā dzīvošanā.

2.Kor.4:18 apustulis apraksta svētos kā tādus, kuri uzlūko nevis redzamās, bet gan neredzamās lietas. Kad vienam no senajiem baznīctēviem jautāja, kādas grāmatas viņš lieto savām ikdienas studijām, viņš atbildēja, ka ik dienas lieto vienu un to pašu grāmatu, kurā ir trīs lappuses: viena sārta, viena melna un viena balta; sarkanajā viņš lasot par Tā Kunga ciešanām, melnajā – par nolādēto mokām, bet baltajā – par svēto priekiem, un ka no šīm studijām viņš ir guvis vairāk labuma nekā tad, ja viņš būtu rūpīgi iepazinies ar visu filozofu darbiem.”

Kristus valda mūsu prātus uz patiesu dievbijību, un atjaunos Baznīcā dievbijības pilnu un nepārejošu vienprātību! Āmen.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.