Mūsu Tēvs Debesīs

Noklausies šo e-publikāciju

Tas ir Dieva prāts, ka mums Viņš jāpielūdz. To mēs atzīstam un mācāmies Viņa svētajos vārdos un pavēlēs, kad Viņš saka: “Lūdziet, tad jums taps dots” (Mt.7:7), “Visu, ko jūs lūgdami lūgsit, ticiet, ka jūs dabūsit” (Mk.11:24), “esiet… neatlaidīgi savās lūgšanās” (Rom.12:12), “Esiet pastāvīgi savās lūgšanās” (Kol.4:2), “Lūdziet bez mitēšanās Dievu” (1.Tes.5:17). Īpaši mēs to atzīstam tāpēc, ka tas Kungs caur savu vienīgo Dēlu Jēzu Kristu devis mums šo lūgšanu un mācījis mūs tā lūgt, t.i. ar tādiem vārdiem, ko Viņš labprāt dzird. Tātad svētā lūgšana ir no paša Dieva, no Viņa svētuma nākusi, tāpēc tā mums noder par īsteniem debessratiem, ar ko jebkurā brīdī varam nokļūt pie Tēva un saņemt Viņa žēlastības pilno uzklausīšanu.

Svētajā lūgšanā nav daudz vārdu: visvājākā sirds tos var uztvert un paturēt. Arī mazi bērni spēj tos iegaumēt un ar savām mīļajām, lēnprātīgajām balsīm mācīties piesaukt un pielūgt žēlīgo Tēvu. Vārdu nav daudz, jo Tas visuzinošais Kungs spējis nedaudz vārdos izteikt visas cilvēku lūgšanas un vēlēšanās, ko Viņš labprāt dzird un uzklausa. Vārdu nav daudz – kad cilvēks stāv visaugstā Dieva un Tēva priekšā, viņam nav jārunā daudz, kā mācītājs Salamans saka: “Dievs ir debesīs, bet tu esi virs zemes; tāpēc lai maz ir tavu vārdu!” (Sal.māc.5:1). Vārdu nav daudz, bet tie ir pilni debešķīgas atzīšanas, kas nāk no lūdzēja dvēseles dziļumiem un atklājas tik lēnprātīgos, mīlīgos vārdos. Dievs kā īsts meistars vienkāršos vārdos parāda siržu noslēpumus un vēlēšanās. Jā, svētās lūgšanas vārdi ir gludi un rimti, tomēr neviens cilvēks nav spējis tos visus lūdzot cienīgi izrunāt, neviens augsti skolots vīrs – tos pilnīgi izstāstīt un atklāt to bezgalīgi dziļās domas. Tās neviens cilvēkbērns nespēj pilnībā satvert un izprast, bet no šīs bezgalības mēs varam smelties un spirdzināt savas izslāpušās dvēseles. Jā, mēs to varam, drīkstam, un mums tas jādara. Nāciet un pulcējieties pie šīs bezgalīgās žēlastības krastiem! Es gribu iet un smelt sev un jums, lai mēs visi topam mieloti un iepriecināti Kungā, mūsu Dievā, mūsu Pestītājā, kas par mums, izslāpušajiem, izlej dzīvības ūdeni. Lai slavēts mūsu Dievs, mūsu Kungs un Pestītājs!

Apustuļu ticības apliecības pirmajā artikulā mēs apliecinām: “Mēs ticam uz Dievu Tēvu”. Ticības apliecībā vārdam “Tēvs” ir cits raksturs, – ne tāds kā svētajā lūgšanā. Pirmajā ticības loceklī mēs domājam par Trīsvienības pirmo personu. To mēs saucam par Tēvu tāpēc, ka Viņam ir vienpiedzimis Dēls, kas ir Dievs no Dieva, ar Tēvu vienāds būtībā, ko svētā kristīgā Baznīca otrajā ticības loceklī pazemīgā bijībā atzīst par vienlīdzīgu ar Tēvu. Kad mēs apliecinām: “Mēs ticam uz Dievu Tēvu”, tad mūsu sirdis turpina – “mūsu Kunga Jēzus Tēvu, kas ir augsti slavēts mūžīgs Dievs”. Citādi tas ir svētajā lūgšanā. Šeit mēs nesaucam Dievu par Tēvu tāpēc, ka Viņam ir vienpiedzimis Dēls, bet gan tāpēc, ka mēs paši sevi atzīstam par Viņa bērniem, kas caur vienīgo, mīļoto, pie krusta upurēto, no miroņiem uzmodināto Bērnu Jēzu Kristu atkal kļuvuši par Dieva bērniem. Tādēļ mēs caur Svēto Garu esam Viņa cilts locekļi un atzīstam Viņu par Tēvu savā atjaunotajā dzīvē.

Ja tas ir tā, tad ir viegli atbildēt uz jautājumu, kuri ir tie, kas drīkst lūgt, sakot “mūsu Tēvs”. Vai visi cilvēki drīkst saukt Dievu par savu Tēvu? Vai svētais, taisnais Dievs to pacietīs? Vai Viņa svētā būtība to pieļaus? Vai cilvēks, kas dzīvo grēkos un priecājas par grēkiem, kas nepazīst ilgošanos pēc grēku piedošanas, nekādas cenšanās pēc atpestīšanas no grēka varas, kas no visa tā savā sirdī neatrod un nesajūt ne nieka, – vai tāds cilvēks iedrošināsies augsto, svēto Dievu saukt par Tēvu? Vai arī tāds tēvs, kurš neaudzina savus bērnus dievbijībā, bet dara to savam priekam un godam, vedinot bērnus uz platā pazušanas ceļa, vai tāds bērns, kurš nicina savu tēvu un neklausa māti – vai tāds uzdrošināsies vareno un dusmīgo Dievu saukt par savu Tēvu? Vai arī tāds, kurš lādas, lamājas, kurš parasti šo vissvētāko vārdu valkā nelietīgi, vai arī tas atkritušais, pazudušais dēls, tas lielais Dieva ienaidnieks, kas mūžīgo Dieva Dēlu negodā un nostājas pret Viņa svēto Evaņģēliju, – vai tāds var saukt Dievu par savu Tēvu? Tādiem mēs noteikti atbildam – nē, nekad! Lai viņi tā dara! Dievs nav tīšu grēcinieku Tēvs, kas tīši paliek savos grēkos un par to priecājas. Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Visām zemēm un visām sirdīm jādreb, kad Viņš sauc: “Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus piemeklē pie bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam pie tiem, kas Mani ienīst.” Mūsu Dievs ir iznīcinoša uguns, Viņa pretiniekiem jācieš klusu Viņa priekšā un Viņa dēļ. Tie nedrīkst saukt Viņu par Tēvu. Šīs pasaules bērni nav Viņa bērni. Tie apkauno Dievu, savā pārgalvībā un augstprātībā saukdami Viņu par Tēvu. Ja jau Dievs ir šīs pasaules bērnu Tēvs, kur tad paliek Viņa gods (Mal.1:6)? Tie negrib Viņu vairs godāt un tomēr sauc: “Mans Tēvs! Tu esi manas jaunības draugs!” (Jer.3:4). “Es esmu Israēla Tēvs”, tā saka Tas Kungs. Jaunās derības Israēls nav tāda tauta, kas pielīdzināma šīs pasaules bērniem. Jaunās Derības Israēls ir cīnījies ar Dievu un cilvēkiem un uzvarējis. Jaunās Derības Israēla dvēsele ir dziedināta no grēka un pasaules. Šis Israēls ir mantojis jaunu, košu dievbērnības vārdu; vienīgi Jaunās Derības Israēls drīkst lūgt: “Aba, mīļais Tēvs!”

Varbūt jūs, mīļie lasītāji, līdz šim lūgšanu “Mūsu Tēvs” neesat uzskatījuši par tik bīstamu lietu, bet apdomājiet labi, ko nozīmē kaitināt svēto, augsto Dievu, Viņam neklausīt un sacelties pret Viņu un tad vēl saukt Viņu par savu Tēvu! Varbūt dažs, šīs rindiņas lasot, sāks trīcēt un drebēt svētā, augstā Dieva priekšā un sāks mācīties un kopā ar muitniekiem lūgt: “Tēvs, esi mums, grēciniekiem, žēlīgs!” Jā, laimīga tā dvēsele, kas vēl laikā pamostas un apdomā, kas tai vajadzīgs, lai gūtu mieru! Jā, laimīga tā dvēsele, kas turpina cīnīties, kas pastāv Tā Kunga gudrībā un neatkrīt no Visuvarenā Palīga! Jā, laimīga tā dvēsele, kas cīnās un tomēr nepiekūst, kamēr tā gūst uzvaru. Tāda dvēsele taps vainagota ar jaunu, brīnišķu dievbērnības vārdu, ko pats Dievs svētījis un kas dod mums spēku lūgt, pastāvēt un uzvarēt. Lūk, tādas dvēseles drīkst un var lūgt “Mūsu Tēvs!” Mīļās dvēseles! Nu mēs skaidri saprotam, kāda starpība ir, kad jautājam, kuri drīkst un kuriem jālūdz “Mūsu Tēvs!” Kas būs tie, kam šī brīnišķā pavēle dāvināta? Uz pirmo jautājumu atskan strupa, cieta un barga atbilde, bet uz otro – ļoti mīlīga, lēnprātīga un plaša – saldā, no tālienes skanošā skaņā: visiem cilvēkiem jāsaņem šī dārgā atļauja, visiem jāpaceļ savas sirdis un jāpiesauc augstais, svētais Dievs debesīs kā Tēvs.

Visiem Jēzū Kristū jātop par Viņa bērniem, jo visi, kuri sauc “Aba, Tēvs”, ir no Dēla saņēmuši Svēto Garu (Rom.8:15; Gal.4:6). Vai svēto apustuļu dēļ vien Dēls atdevis savu dzīvību, lai tikai tie varētu kļūt par Dieva bērniem un drīkstētu Viņu saukt par Tēvu? Vai Svētajos Rakstos nav rakstīts, ka Viņš ir miris par visiem (2.Kor.5:14-15; 1.Tim.2:6; Ebr.2:9)? Vai tad visi nevarēs kļūt par Dieva bērniem? Vai visi nedrīkstēs lūgt: “Tēvs, mūsu mīļais Tēvs!”? Ak, Viņš visai pasaulei liek mutē Tēva vārdu un pēc pabeigtajām un piepildītajām ciešanām savu Tēvu sauc par visu Tēvu (Jņ.20:17). Viņš aicina visus cilvēkus, kas nākuši pasaulē, ticēt, ka Dievs ir viņu Tēvs, īstais Tēvs, kas viņu miesai un dvēselei labprāt grib dāvāt mūžīgo dzīvību. Jēzum nebūtu lielāka prieka kā tad, ja visi pazudušie cilvēki atgrieztos no šīs pasaules padibenēm un censtos cerībā un paļāvībā lūgt To Kungu – tā lūgt, kā mīļi bērni virs zemes lūdz savus mīļos tēvus. Viņa sirdij tas būtu liels, neizsakāms prieks – Viņš priekšā, visa cilvēce Viņa priekšā, un Viņš varētu sacīt: “Lūdzu, mīļais Tēvs! Es Tev atvedu atkal visus Tavus bērnus, un neviens no viņiem nav pazudis!” Ak, mīļās dvēseles! Aptveriet jel to bezgalīgo prieku, to neizsakāmo laimi un godu, kas mums, nelaimīgiem nabaga grēciniekiem, še apsolīti! Cik labprāt mīļais Debesu Tēvs mūs visus atkal uzņemtu, kad mēs pārnāktu, Viņa mīļā Dēla rokas vadīti! Cik labprāt Viņš mūs uzņemtu savu bērnu pulkā, uzņemtu savā debesu namā un savā debesu mierā, uzņemtu pie saviem galdiem mūžīgā priekā!

Turpinājums