63. Kad mēs godājam vecākus?


Mūsu mīļais Tēvs

Ak, kaut visi kristīgie cilvēki savās sirdīs nestu šo mīlestību un vienmēr paliktu šādā pastāvīgā, sirsnīgā lūgšanā! Tad drīz vien būs citādi, visa kristīgā draudze spētu lūgt daudz sirsnīgāk, svētāk un spēcīgāk! Tad tiem, kam ir, taptu dots pārpārēm – proti, tas labums no Gara un lūgšanas, kas māca mūs lūgt. Tad pasaules vaimanas, kas mūs spiež nopūtās lūgt: “Mūsu Tēvs!”, mitētos un pārvērstos laimē. Tad ne vairs nopūzdamies, bet slavējot visuvareno Dievu Tēvu, sajūtot Viņa mīlestību un pateicoties par to, sadraudzībā ar gariem un kopā ar visu kristīgo Baznīcu mēs skandētu: “Mūsu Tēvs!”

Vēl mums jāpārdomā, kāpēc Tas Kungs mums māca lūgt: “Mūsu Tēvs Debesīs!” Ko nozīmē vārds “Debesīs”? Viņa visuresamība ir arī šeit – ap mums, un velti domāt, ka no Viņa svētās klātbūtnes kaut kur un kaut kā iespējams izbēgt. Pat ja tu ņemtu rītausmas spārnus un laistos vistālākās jūras malā, – arī tur Viņš būtu. Vislielākā muļķība ir meklēt Dievu visdziļākajos dziļumos vai visaugstākajos augstumos, doties pēc Viņa tik tālu. Jā, nevienas vietas, pat pašā ellē nav, kur Viņa nebūtu, jo Viņa svētā būtība piepilda visas debesis un zemi. Viņš ir klātesošs un nemanāms. Bet kāpēc tad, kad mūsu sirdis lūdz, acis tūdaļ raugās augšup, rokas paceļas pret debesīm? Kāpēc mīļais Kungs Jēzus Kristus tik daudz reižu un labprāt savu Tēvu sauc par Debesu Tēvu? Kāpēc Viņš mūs māca, lai meklējam Tēvu Debesīs, lūdzot “Mūsu Tēvs Debesīs!”?

Viņš mums rāda, ka tas Tēvs, ko mēs pielūdzam, ir tik neaptverami augstāks par visiem tēviem virs zemes, cik debesis ir augstākas par zemi. Viņš māca, lai savas sirdis nedodam pasaulīgiem priekiem, bet, Viņu pielūdzot, lai mūsu sirdis ir tik tālu no visa, kas ir pasaulē, cik tālu ir debesis no zemes. Viņš rāda, ka katra lūdzēja sirds jau ir augstāk par zemi, jo tai vairs nepietiek ar to, kas ir virs zemes, proti, ar pasaulīgiem tēviem, bet tā meklē tādu svētu, augstu Debesu Tēvu, kas tās lūgšanas grib un var uzklausīt. Jā, tāda dvēsele lūgdama vairs neraugās uz zemes lietām! Kā putns, atraujoties no zemes, paceļas gaisā, tā dvēsele, bēgot no pasaules, meklē savas Debesu mājas, kur Kristus sēž pie Tēva labās rokas. Viņa seko Kristum. Jēzus Kristus Tēvs, svēto eņģeļu Tēvs, ir tas Tēvs, kuru tā meklē! Ar Dievu tu, nabaga zeme! Dvēseles dzīve ir debesīs!

Ja jau Jēzus Kristus māca lūgt: “Mūsu Tēvs Debesīs!”, tad arī Tēva klātbūtnei Debesīs jābūt citādai nekā virs zemes. Ir jābūt neizsakāmai starpībai starp Viņa žēlastības klātbūtni šeit, virs zemes, un Viņa klātbūtni Debesīs. Kaut arī Dievs mums no tā visa ne nieka vairs nav atklājis, patiesībā ar vārdiem “Mūsu Tēvs Debesīs!” ir aizklāti lieli noslēpumi, aiz tiem gluži kā aiz priekškara paslēpusies kāda ļoti jauka pasaule, kas pilna ar neaptveramiem, debešķīgiem krāšņumiem un neizsakāmi spožu godību. Jo Debesīs mīt visi svēto eņģeļu pulki, no Debesīm tiek sludināti vārdi: “Gods Dievam augstībā!” Debesis ir tā Telts, tas Dieva mājoklis, tas Templis, ko vēl neviena acs nav redzējusi.

Ak, mūsu Tēvs Debesīs, Tu Lielais Dievs, neizsakāmi varenais, cik jauki ir tur, kur mājo Tava godība – tālu no grēkiem un grēku posta, tanī namā, ko Tu jau pirms mūžīgās pielūgšanas esi sev izvēlējies un uztaisījis, no kura nāk svētlaime, svētība un palīgs visām radībām!

Patlaban, kad mēs domājam par šo neizsakāmo debesu godību, ar sāpēm atrodam vēl vienu apstākli, kāpēc mums pavēlēts lūgt: “Mūsu Tēvs Debesīs!” Tēvs ir augsts un svēts savā Debesu godībā, un mēs, bērni, esam tik tālu no Viņa un Viņa Debesu mājokļa – grēku dēļ atstumti dziļā grēku ielejā – bez Debesu kāpnēm, pa kurām varētu steigties pie Viņa uz mūžīgiem laikiem. Mēs klīstam svešumā un sāpīgi izjūtam to, ka mūsu īstās Tēva mājas ir atņemtas, mūsu nopūtas pārvēršas par vaimanām, mēs savās sāpēs saucam: “Mūsu Tēvs debesīs!” No šiem dziļumiem mēs saucam uz Tevi, Kungs, mūsu Dievs! Vadi mūs pēc Sava prāta, pieņem mūs, nabagos, lai Tavs gods vairojas mūžos! Mēs, Tava karojošā Baznīca, stāvam stingrā cīņā, – pie mūsu Tēva Debesīs līksmojošā Baznīcā – tik svētlaimīga savās pateicības dziesmās! Ak, mēs jau arī būtu uzvarētāji un labprāt nestu kroņus, palmu zarus, skanīgas kokles, tērptos baltās drēbēs, bet pašreiz kroņu vietā uz mūsu galvām vēl ir kara pīšļi, palmu vietā mūsu rokās – zobeni. Mūsu drēbes ir saplēstas un notraipītas ar grēkiem grēku cīņās, mūsu kokles karājas pie raudu vītoliem, tāpēc lūgšanai “Mūsu Tēvs Debesīs!” ikkatrā jāmodina sāpīgas ilgas pēc Tēva mājām. Tā ir labi, jo kurš gan var šeit, virs zemes, bez smeldzīgām ilgām lūgt pēc mūžīgām Tēva mājām? Tādēļ aprimsim, mīļās dvēseles, ne jau tikai sāpīgas ilgas pēc mūsu īstajām Tēva mājām tiek atmodinātas šajā lūgšanā. Tanī atrodams arī stiprs, drošs apsolījums, ka nāks laiks, kad visas saites atraisīsies un mēs būsim brīvi, kad mums tiks dāvināti tādi spārni, ar kuriem varēsim pacelties uz mūsu mīļā tēva mājām. Jā, tas laiks nāks, un tas ir tuvu, kad sekosim mūsu mīļajam Pestītājam Jēzum Kristum pie Viņa Tēva un mūsu Tēva. Tad dzīvosim īstajās tēva mājās, kur Viņš ar savām asinīm nopelnījis un sataisījis arī mums mūžīgi paliekamu vietu. Jā, mīļās dvēseles! Kristus, kas bija nācis no Debesīm, pavēlēja mums lūgt “Mūsu Tēvs Debesīs!” un apsolīja mums ar to debesbraukšanu! Viņš pats ir uzbraucis Debesīs un pirms savas debesbraukšanas lūdzis: “Tēvs, es gribu, lai tur, kur es esmu, arī tie ir, ko Tu man esi devis!” Vai tad Viņa lūgšana, Viņa apsolījums, Viņa iepriekš sludinātā aiziešana nepiepildīsies? Viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība. Vai tad Viņš nevedīs savējos turp, kur ir vienīgi mūžīgā patiesība un dzīvība – Viņš pats, proti, Debesīs? Viņš ir uzbraucis Debesīs, apsolījis nākt atkal un atrastos un atpestītos vest mājās. Viņš nevar melot, Viņš tiesās visus pretī runātājus un meļus. Pacietieties, mīļās dvēseles, mūsu sirds un dzīvošana jau tagad ir tur, kur ir Viņš – mūsu bagātība – Debesīs.

Pacelsim savas acis uz tiem kalniem, no kuriem mums nāks Palīgs! (Ps.21:1-2) No kurienes mēs gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu! (Fil.3:20-21) Esiet nomodā, sataisieties un paceliet savas galvas uz augšu! Mūsu Tēvs Debesīs jau gaida mūs! Nesiet savu krustu pacietīgi, kamēr tas guļ uz mums. Drīz Tēvs izstieps savu roku un to noņems. Drīz nāks mūsu Kungs, mūsu Pestītājs, mūsu pirmdzimtais brālis, kas arī nesa vēl daudz smagāku krustu ar savu debešķīgo spēku, – mūsu mīļais, dārgais Jēzus Kristus. Viņš nāks mūsu nīcīgo miesu apskaidrot, lai tā kļūtu līdzīga Viņa apskaidrotajai miesai, un mēs varēsim doties Viņam līdzi mūžīgajos Debesu pagalmos. Tad Viņš, pērļu vārtos stāvēdams, mūs sveicinās: “Nāciet šurp, jūs, mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma!” (Mt.25:34) Tad Viņš mūs vedīs pie sava Tēva, Debesīs Viņa neskaitāmo bērnu pulkā, kas šķīsti un skaidri, Jēra asinīs mazgāti, spīd gaišā, mīlīgā spožumā, Viņa debešķīgā spožuma apgaismoti, stāv dziļā, padevīgā pazemībā, bet ir mīlīgā, patīkamā debespriekā mūžīgi Tēva priekšā, tam kalpodami un paklausīdami! Tad mēs lūgšanai “Mūsu Tēvs” vairs neliksim klāt vārdu “Debesīs”, tad mēs aizmirsīsim pašas Debesis un vairāk par visu mīlēsim To, kas mīļajā Dēlā būs un paliks “mūsu mīļais Tēvs”. Āmen.

Iepriekšējā daļa | Turpinājums



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.