273. Kas Svētajā Lūgšanā tiek saukts par "Dieva valstību"?


Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien

Iepriekšējā daļa

Svētās lūgšanas četras pēdējās lūgšanas lūdz, lai no mums, grēciniekiem, tiek novērsts viss ļaunais, proti, pirmā no tām lūdz, lai mums tiek atņemtas visas miesas kaites, bet pārējās trīs lai tiekam atbrīvoti no dvēseles mokām. Jā, neaptverami gudri tas Kungs šīs lūgšanas ir sakārtojis, jo, kamēr nav novērsti miesīgi trūkumi, dvēsele nespēj pacelties un baudīt svētlaimi. Kad cilvēks noguris cīnās ar bada rūgtumu, viņš nevērtē augstu savas dvēseles labklājību, pat aizmirst nemirstīgo dvēseli. Tieši tāpēc mūsu žēlīgais Kungs māca vispirms lūgt dienišķo maizi un tikai tad meklēt mūsu garīgās vajadzības. Kad visas savas laicīgās rūpes būsim nolikuši Visuvarenajam Apgādniekam pie kājām un jutīsimies atviegloti un mierīgi, tad jo sirsnīgi lūgsim to, kas nepieciešams dvēselei! Jā, mīļās dvēseles! Atmetīsim visu laicīgo un tieksimies pēc tā, kas Debesīs tur, kur Kristus sēž pie Dieva labās rokas! Lai žēlīgais Dievs caur Jēzu Kristu mums uz to palīdz! Āmen.

musu-tevs-kinieshu.JPG

Ceturtās lūgšanas skaidrojumā Mārtiņa Lutera “Mazajā katehismā” minētas daudzas tādas lietas, kuras visas reti kādam cilvēkam ir. Dienišķā maize bez visām šīm lietām nav un nevar būt pilnīga, kaut arī lielākajai daļai cilvēku nepieder ne sēta, ne māja, ne lauki, ne pļavas, ne lopi, ne manta, ne nauda, ne gods, ne sieva, ne bērni, ne saime, nedz arī miers. Taču, lai nevienam pat prātā neiešaujas, ka tādiem cilvēkiem Luters ceturto lūgšanu būtu domājis citādi! Arī Luteram pašam tā visa nebija.Viņa pamatatziņa ir šāda: kas lūdz dienišķo maizi, tam jālūdz arī viss, kas pie tās piederas un ir nepieciešams. Lai nāk viss, kas sekmē un vairo tās pilnību, bet viss, kas to bojā un kavē lai novēršas! Neviens zemes kopējs nevar sēt un pļaut bez laukiem, pļavām un lopiem, nevienu stādu viņš nevar izaudzēt bez sievas, bērniem un saimes. Bez laba gaisa, piemērotiem laika apstākļiem augļi negatavojas, bez ēkām un mājām iegūtos augļus nav iespējams uzglabāt un bez labas valdības pasargāt tos no zagļiem un bezkauņām. Un, ja cilvēka sirdī trūkst miera, tad arī viss cits nepalīdzēs. Nu jūs redzat, ka mums visiem šīs lietas ir vajadzīgas un viss, kas šajā lūgšanā ietverts, arī jālūdz. Un jālūdz arī tādiem cilvēkiem, kuriem jau ir muižas, mājas, lauki, tīrumi, lopi. Viņiem jālūdz, lai no viņu pilnības varētu saņemt un sevi uzturēt vājākie. Kam daudz ir dots tas viss, kas pieminēts Katehismā , lai no sirds pateicas Dievam par savu bagātīgi klāto galdu! Kam maz ir pie rokas, lai, Dievu slavēdams, priecājas par to pašu, kas viņam dots!

Dievs dod tik daudz, cik nepieciešams

Mūsu Tēvs, dod mums mūsu dienišķo maizi šodien! Ne vairāk un ne mazāk, kā žēlīgais Dievs māca lūgt. Pēc Tā Kunga prāta vārds “dienišķo” jāsaprot tā dod mums, mīļais Debesu Tēvs, tik daudz pārtikas un laicīgo dāvanu, cik nepieciešams mūsu miesas uzturēšanai! Un, tā kā vienā dienā vajadzīgs tik pat daudz, cik otrā, tad dod mums dienišķo, šīsdienas maizīti! “Nabadzību un bagātību nepiešķir man! Bet atļauj man tomēr mierīgi baudīt man novēlēto barības daudzumu manu dienišķo maizi. Citādi es varētu, kad es būtu pārmērīgi paēdis, sākt Tevi noliegt un sacīt: “Kur tad ir Tas Kungs?” Vai arī, ja es kļūtu pārmērīgi nabags, es varētu sākt zagt un apgrēkoties pret sava Dieva vārdu.” (Sal.pam.30:9) Dienišķā maize ir tas, bez kā nevaram iztikt, kas ik dienas noteikti vajadzīgs ne mazāk un ne vairāk vidusmērs starp pilnību un trūkumu. Tas, kuram ar šo atziņu nepietiek, lai klausās, ko svētais Pāvils māca: “Bet, kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.” (1.Tim. 6:8) Nu, lūk, barība un apģērbs ir tas, kas mums dzīvē noteikti ir nepieciešams. Tik daudz drīkstam lūgt un tik daudz patiesi varam gaidīt, kad esam lūguši: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!” To Tas Kungs pavēl, un to Viņš arī dos. Viņš nav cilvēks, tāpēc Viņš nemelo, nedz arī līdzīgs cilvēkbērnam, kas savus solījumus nožēlo. Ko Viņš apsola, to Viņš arī patiesi izpilda.

Kad lūdzam, kā tas Kungs pavēlējis, “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!”, ļoti liela vērība pievēršama vārdiņam “šodien”. Neticīgs, skops un bēdpilns cilvēks izstiepj savas neģēlīgās rūpes vairāku gadu garumā. Viņam sāp ne tikai tas, ko viņa bērni, viņš pats, viņa saime ēdīs un ģērbs šodien, bet visu gadu, jā, pat daudzus gadus. Tādas rūpes Tas Kungs aizliedz un negrib, kas mēs tām tērējam laiku. Viņš saka: “Tāpēc nezūdaities nākamā rīta dēļ, jo rītdiena pati par sevi zūdīsies. Ikvienai dienai pietiek pašai savu bēdu.” (Mt.6:34) Jā, Viņš rāda, ka mums visas bēdas par savu iztiku jāliek Viņam pie kājām, un tādēļ Viņš mums pavēl lūgt: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!” Tāpēc atmetīsim, mīļās dvēseles, visas rūpes un vajadzības, jo tā Visvarenā roka apsola gādāt par mums! Neraizēsimies par citu rītu kurš zina, vai mēs to vēl piedzīvosim! Kas ir mūsu dzīvība? Svētais apustulis Jēkabs saka: “Tā ir tvaiks, kas uz īsu brīdi ir redzams un tad izgaist.” (Jēk.4:14) Nerūpēsimies vairāk arī par šo dienu! Priecāsimies allaž tanī Kungā! (Fil.4:4) Priecāsimies Viņā, kas grib mūs bagātīgi apgādāt ar visām lietām, ja vien no visa spēka un ar visu prātu paļaujamies uz Viņu un, sirsnīgi pielūdzot, ar pateicību raidām lūgšanas uz Tēva žēlīgo sirdi. Lai esam kā lilijas zieds laukā un putniņš gaisā (Mt.6:25-30), kurš bez rūpēm un darbošanās saņem apģērbu un barību no Tā Kunga labās rokas. Lai mēs, tā Visaugstā bērni, esam labāki par zvirbuļiem un lilijām tie negādā un nerūpējas, bet tie arī nelūdz. Lai allaž apdomājam: kā bērni mēs esam un kas ir mūsu Tēvs. Viņš saviem lūdzošajiem bērniem dod visu un dara to labprāt. Tāpēc nebēdāsimies, kad mūs piemeklēs šaurāka rocība, bet no sirds dziļumiem raidīsim mūsu Tēvam Debesīs lūgšanu: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!” Nožēlojams ir tas cilvēks zem saules, kurš ļauj sevi mocīt bēdām, kurš, tā sacīt, bez cerības nogrimst trūkuma plūdos. Turpretim cik atvieglots un laimīgs jūtas tas, kurš visas savas rūpes noliek pie mūsu žēlīgā Tēva kājām! Ak, cik mīļi Tēvs visus apdāvina, cik mīļuprāt visiem, kam vēl ir dzīvības dvaša, Viņš pasniedz dzīvībai nepieciešamo uzturu! Kāpēc mēs gribam būt nelaimīgi un bez miera, ja varam, paļaudamies uz Dievu, baudīt priekpilnu un klusu dzīvi, sēžot Viņa mīlīgajā paspārnē un saņemot visu no Viņa atvērtās, bagātās, devīgās rokas?!

Dievs visiem dod no Savas pilnības

Mīļās dvēseles! Uzmanīsimies, tas Kungs nemāca mūs lūgt “manu dienišķo”, bet “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!” Jā, mēs jau it kā zinām, ka kristīgs cilvēks, svēto lūgšanu lūdz kopā ar visiem un par visiem cilvēkiem. Un ne tikai par visiem cilvēkiem, bet arī par visu radību, jo Dieva mīlestība apgādā un uztur arī to. Tāpēc mēs drīkstam lūgt par visiem. Un tas mums ir jādara, jo neviens Dieva tēlu sevi un pie sevis nebojā tik ļoti, kā skopais sīkstulis, kas visas mīļā Dieva dāvanas gribētu aprīt viens pats kā laupītājs, kuram nav ne mazākā žēluma par citiem cilvēkiem. Turpretim neviens tikums nav mīļāks un jaukāks kā tuvāko mīlestība, kas visiem cilvēkiem vēl tikai labu un grib, lai visi dalās laimē un priekos gan zemes virsū, gan svētajā dzīvē Debesīs. Tādai mīlestībai ir īsteni dievišķa daba, kura pēc radīšanas cilvēkam dāvināja ne vien Sevi, savu jauko zemi, bet arī īstu, derīgu palīgu, lai tas būtu svētajos priekos pie Dieva un Viņa jaukajiem radījumiem. Kurš vēl šodien, dodot saules siltumu un lietus veldzi, visur pārpārēm noliek maizīti un svētību, lai visa Viņa radība kopībā dalītos Viņa neizsakāmajos priekos? Tādēļ Viņš grib, lai arī mēs visas Viņa jaukās dāvanas labprāt novēlētu cits citam, un pavēl mums lūgt: “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien!” Tad Viņš, Viņa kristīgo bērnu savstarpējās mīlestības iepriecināts, vēl jo bagātīgāk varētu dot un dāvināt no savas neizmērojamās pilnības. Tāpēc, mīļās dvēseles, bez naida un nepatikas ietversim savā sirdī visu pasauli un dienišķā uztura dēļ sirsnīgi aizlūgsim par visiem radījumiem, bet īpaši par visiem cilvēkiem! Lūgsim, lai katram tiek pasniegta sava laba daļa. Lūgsim par krietniem, dievbijīgiem strādniekiem, lai viņu roku darbs tos bagātīgi pabaro tā, kā Tas Kungs pavēl: “Gausas rokas dara nabagu, bet čaklas rokas dara bagātu.” (Sal.pam.10:4) “Čakla roka valdīs, bet rokai, kas gausa un nolaidīga, būs jāveic piespiedu darbi.” (Sal.pam.12:24) “Sliņķis nereti pēc daudz kā kāro un tomēr neko nedabū, bet čaklie dabū papilnam.” (Sal.pam.13:4) Lūgsim par vājiem un neveseliem, kuriem ļoti trūkst dienišķā uztura, bet visvairāk par garā vājajiem un nabagiem! Lūgsim par nabaga mirējiem un mirstošajiem nabagiem, lai viņiem katru brīdi, līdz viņu pēdējam elpas vilcienam, ir kāds mīļš palīgs un spirdzinošs uzturs! Lai nevienam nepietrūkst mīļās rokas, kas noslauka pēdējos nāves sviedrus un aizspiež acu plakstiņus!

Turpinājums



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.