158. Kādi ir labie eņģeļi?


Mūsdienu mākslas patvaļa

Mūsu laikos ir raksturīgi mākslas vārdā rotaļāties ar dzīves pamatvērtībām. Arvien biežāk žurnāli, grāmatas, lugas, kinofilmas un citi mākslas darbi vieglprātīgi attiecas pret laulības svētumu, attēlo vardarbību, māca dzīvot nerēķinoties ar citiem, un kā pašsaprotamu dzīves sastāvdaļu ataino alkohola lietošanu un Dieva zaimošanu.

Mūsdienu mākslas patvaļa


Šo mākslas darbu autori kā attaisnojumu min mākslas brīvību, jo mākslā cilvēks izsakot savu “es”.

Bībele, par to kas cilvēkā, saka: “No sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. Tas viss sagāna cilvēku.” [Mt.15:19-20]

Cilvēkam nav tiesību šo “iekšējo saturu” nedz izteikt, nedz īstenot. Tomēr tieši to dara sava “es” apliecinātāji. Bet Dieva priekšā visi ir vienādi. Viņš neuzlūko cilvēka ārieni un profesiju. Māksliniekiem nav īpašs status Dieva priekšā.

Mākslinieks-kristietis necenšas apliecināt pats sevi, bet visu dara Dieva godam.

Savas prasmes un talantu viņš ir saņēmis no Dieva. Viņš darbojas Desmit baušļu un kristīgās brīvības ietvaros, izvairoties pārkāpt Dieva gribu.

Tādējādi mūsu dzīve tiks bagātināta. Tādējādi tiks veldzētas slāpēs pēc mākslas, kas mums, kā Dieva radībai, nenoliedzami piemīt.

Māksla var radīt Dieva godam gan laicīgai, gan garīgai dzīvei.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

6 atsauces par “Mūsdienu mākslas patvaļa”

  1. gviclo:


    Manas personīgās domas ir, ka mūsdienās gandrīz viss ir komercializēts, tajā skaitā māksla. Līdz ar to, ko var labi pārdot, tas ir jātaisa augšā un viss. Peļņa – tā ir vienīgā “morālā” mēraukla. Bieži šie darbi samaitā skatītāju.

    Nenoliedzami ir daudz ļoti brīnišķīgu un teicamu mākslas darbu. Tas ir gaumes, bet pāri visam Dieva baušļu, jautājums.

    Ražot šos darbus ir viņu lieta, bet skatīties – katra personīgā, un redzētā atkārtošana būs katra paša atbildība.

    Ar cieņu,
    gviclo

  2. Juris:


    Cienījamais gviclo!
    Tu pareizi esi norādījis, ka slikti mākslas darbi samaitā skatītāju (klausītāju ne tikai samaitā, bet dažreiz sabojā dzirdi)!
    Sevišķi samaitājoša loma ir tā saucamajiem sakrālās mākslas darbiem, kuru autori ļoti pavirši izturas pret Bībeles sižetu attēlojumu. Šādas šķebinošas bildes nezin kāpēc iecienījis žurnāls “Dzīvības Vārds”. Jā, tās samaitā gan!

  3. Juris:


    Gviclo!
    Aicinu Tevi apsvērt, vai ir vērts vecišķi nopūsties par tēmu – “mūsdienās viss ir … ! ”
    Ja Pāvils vēstulē Filipu draudzei jau pirms pāris gadu tūkstošiem raksta tekstu, kas aplūkojams 1. nodaļas 18. pantā, tad tas nozīmē vien to, ka minēto parādību kopums JAU TAD ir bijis plaši satopams.
    Šo varētu nepieminēt, ja te nebūtu viens nopietns klupšanas akmens, proti: skandinādami “mūsdienās…!. mūsdienās… !” mēs neviļus liekam secināt, ka TAJOS laikos, ka TAJOS laikos bija kaut kas labāks ar iedzimto grēku un arī velns nebija tik melns. Un tad nāk vīri svinīgi nopietnām sejām un sāk kaut ko argumentēt norādot uz autoriem, kas dzīvojuši 300 (!!!) gadus pēc Kristus. Kāds sendienu garīgums ( un svarīgums)!
    Man šķiet, interesantākā lasāmviela teoloģisko anekdošu klāstā varētu būt tie teksti, ko stukači stāstīja farizejiem pēc Lācara uzmodināšanas…

  4. gviclo:


    Juri,

    Tā kā es dzīvoju mūsdienās, tad arī svarīgāk ir pievērsties tam, kā ir mūsdienās. Bet apcere ir nedaudz par citu tēmu.

    Vēl jāņem vērā, ka šīs apceres autors, mācītājs Sarela, šo apceri rakstīja pirms 40 gadiem, kad vēl bija tālu līdz mūsdienām. Viņš rakstīja par iedīgļiem, bet mēs “baudām” augļus.

    Ko mēs sējam tagad? Ko pļaus nākotnē?

    Ar cieņu,
    gviclo

  5. Juris:


    Cien gviclo!
    Neesmu pārliecināts, ka esi satvēris mana teksta būtību. (Es arī pats nevaru būt drošs, ka esmu izteicies nepārprotami.)
    Redzi, Tu atkal atsaucies uz kādu, kas kaut ko ir paudis pirms 40 gadiem.Tu secini, ka pirms 40 gadiem kaut kas ir bijis labāks, nekā “mūsdienās”.
    Patiesībā šis domu gājiens ved bīstamā virzienā, liek neapzināti idealizēt pagātni un novērš uzmanību no cilvēka sirds satura. A sirds saturs nav manījies ne 40, ne 400 gadu laikā. Arī 4000 gadu laikā nekas nav mainījies.
    Un neiedomājies, ka šo sacīdams es vēlos kādu apkarot.
    Vēl viens aspekts.
    Ja bieži norāda uz kaut kādām pozitīvām parādībām pagātnē, neapzināti rodas pārliecība, ka “mūsdienās” šīs pozitīvās lietas nav iespējamas. Resp. arī nekāda Dieva darbība nav iespējama, brīnumi nav iespējami utt.
    Man iznāk kontaktēties ar simtiem cilvēku un es ar zināmu pārsteigumu atklāju, cik smalki šīs pasaules valdnieks manipulē ar cilvēku prātiem. Tāpēc mācītājiem ir ĻOTI UZMANĪGI jāizturas pret saviem tekstiem.
    Neapvainojies, es pieļauju, ka Tava praktiskā pieredze neļauj par šo objektīvi spriest. Bet, pieredzi var apgūt, materiāls ir pietiekošā daudzumā – tas katru dienu nāk pretim pa ielu.

  6. gviclo:


    Juri,

    Paldies, tu man palīdzēji saprast.

    Runājot par pagātni, ko izprast nav iespējams, un sapņojot par nākotni, kas nekad nepienāks, mēs zaudējam šodienu, kuru atgūt nav iespējams.

    Ar cieņu,
    gviclo



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.