266. Kas ir vislabākā lūgšana?


Mūsdienu ekumēnisma tendences

Vārds “ekumēnisms” un “ekumēnisks” ir cēlies no grieķu vārda ar nozīmi “visa apdzīvotā pasaule.” Mūsdienu ekumēniskā kustība paredz apvienot visas baznīcas, visas izkaisītās kristietības daļas vienā baznīcā. It kā cēls mērķis, tomēr viss ir atkarīgs no kristietības vienotības un šķelšanās problēmas reālistiskas izpratnes.


Kristus Baznīca ir VIENA. Taču tā pastāv nevis kaut kādā nenoteiktā veidā, bet vienīgi kā patiesībā esoša [Jņ.8:31-32; 17:14-17; Ef.2:20]. To veido pa visu pasauli izkaisītie cilvēki, kas patiesi zina un apliecina ticību un patiesību; cilvēki, kuriem ir sadraudzība savā starpā vienā un tajā pašā Evaņģēlijā jeb mācībā un vienā un tajā pašā Svētajā Garā, kas atjauno, dara svētas un vada viņu sirdis [Apoloģija, VII,VIII (IV)]. Šī baznīca patiesi ir “patiesības balsts un pamats” [1.Tim.3:15]. Bez reālas, patiesas vienotības vienā Kungā, vienā ticībā un vienā Kristībā [Ef.4:5] jebkura ārēja vienotība ir izlikšanās un liekulība, nemaz nerunājot par to, ka šāda vienotība ir Dieva nosodīta kā grēks [2.Kor.6:14-17; 2.Jņ.9-11].

Augsburgas ticības apliecība baznīcu vienību pamatoti definē ar ne vairāk un ne mazāk kā “vienprātību Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā” [CA VII]. Nav nepieciešams, lai cilvēku iedibinātās tradīcijas un rituāli būtu vienādi. Respektīvi, runa ir par pilnīgu doktrināru vienprātību, kuru izraisa Svētais Gars, nevis cilvēku griba un vēlme vienoties.

Ja paraugāmies uz situāciju pasaulē, tad varam novērot vairākas pamatkonfesijas. Neiedziļinoties smalkākās teoloģiskās niansēs, tās ir – luteriskā, kalvinistiskā [baptisti, prezbiteriāņi, metodisti utt.], kā arī nosacīti vienā grupā apvienojamās Austrumu pareizticīgo un Romas katoļu baznīcas. Atšķirības to mācībās nevar nosaukt par nebūtiskām, jo tās tādā vai citādā veidā skar Evaņģēlija centrālo vēsti.

Vai mums tiek piešķirta taisnība Dieva priekšā vienīgi Kristus nopelna dēļ un vienīgi ticībā no Dieva žēlastības – tā, kā to māca Raksti, vai arī mēs to nopelnām ar saviem darbiem un centību, kā to apgalvo Romas katoļu baznīca? Šeit varbūt daudzi Romas katoļi gribētu iebilst, taču lai konstatētu šādu faktu pāvesta mācībā nav nepieciešamas plašas teoloģiskās zināšanas. Pietiek atcerēties Tridentas koncilā nolādēto mācību par taisnošanu no Dieva žēlastības vienīgi ticībā un pietiek ar kritisku Romas katehisma analīzi.

Vai Kristībā tiek piešķirts Kristus nopelns, grēku piedošana un mūžīgās dzīvības apsolījums, vai arī tā ir simbols Dieva žēlastībai un kristieša ticības apliecība, kā to apgalvo baptisti? Ja Kristība tiek noreducēta uz kristieša paklausību, tad tas nav nekas cits, kā labais darbs, cilvēka centība izpelnīties žēlastību, un rezultātā baptistu un romiešu izpratnes par cilvēka lomu pestīšanā savstarpēji pārklājas, taču ir kardināli pretrunā Rakstiem.

Vai Svētais Vakarēdiens ir patiesa Kristus miesa un asinis, kas ar muti saņemamas un kas objektīvi sniedz grēku piedošanu un ticības stiprinājumu, vai arī tas ir piemiņas mielasts, simbols un zīme, kas norāda uz Kristu? Vai tas sniedz mierinājumu, vai, centrējoties ap cilvēcisku atcerēšanos, pieminēšanu un pavēlētu tradicionālismu, atsviež kristieti atpakaļ pie puspagāniskas rāpšanās uz debesīm paša spēkiem? Šādu un vēl daudzu citu jautājumu ignorēšana vai saukšana par nebūtiskiem nav iespējama.

Mūsdienu ekumēniskā kustība ir radusies tikai XIX gadsimtā, veidojoties dažādām starpkonfesionālām organizācijām un apvienībām, bet vārds “ekumēnisms” savu jauno, pārdefinēto nozīmi – kā kustība, lai apvienotu dažādu konfesiju baznīcas vienā, ieguva tikai XX gadsimta sākumā.

Tā koncentrējas uz atšķirību, kas norobežo konfesijas, dzēšanu, izstrādājot dažādus “kompromisu dokumentus” – teoloģiskus sacerējumus, kuros formulējumu “taktiskums” un ietilpība varētu apmierināt visus dalībniekus. Viens no šādiem mēģinājumiem ir “Kopējā deklarācija par attaisnošanu” starp luterāņiem no Pasaules luterāņu federācijas un Vatikānu. Jauktā romiešu un luterāņu terminoloģija tajā apslēpj pilnīgu luterāņu atteikšanos no luteriskajām ticības apliecībām un piesliešanos Romas mācībai. Jāpiezīmē, ka no konfesionāli luteriska viedokļa šāds dokuments ir atzīstams vienīgi par herētisku un kategoriski noraidāmu.

Varētu jautāt – vai tā nav vienīgi vārdu cīņa? Atbilde ir – nē, jo būtība nav skanējumā, bet saturā. Vienotību fonētikā, ne nozīmē uzskatāmi demonstrē dažādu starpkonfesionālu apvienību radītās ticības apliecības.

Runājot par starpkonfesionālām organizācijām, jau pats šo apvienību, alianšu, kopu apzīmējums rada pamatotas šaubas. Ņemot vērā vārda “konfesija” nozīmi [confessio fidei – ticības apliecība], kaut kas “vidējs” starp dažādām ticības apliecībām ir pēc būtības pretējs kristietībai.

Mūsdienu ekumēnisms savā darbībā iezīmē vairākas ļoti bīstamas tendences. Pārnesot uzsvaru no Dieva darba vienprātības radīšanā uz cilvēka rosīšanos, no mācības uz kompromisu, kristietība tiek pārvērsta par bībelisku terminu iekrāsotu ideoloģiju. Izstrādājot dokumentus, kas aizstāj ticības apliecības un kas, atšķirībā no tām, ir nevis ar skaidru definējoši izslēdzošu raksturu, bet gan ar formulējumos izplūdušu un dažādus skaidrojumus pieļaujošu raksturu, tiek sekmēts sinkrētisms jeb dažādu pretrunīgu mācību sapludināšana. Baznīcu vienošanās, pamatojoties šādos dokumentos, ir unionisms jeb sadraudzība, kas nebalstās ticības vienprātībā, tā sniedzot nepatiesu liecību.

Šādas tendences var salīdzināt ar spitālību, kas lēnām pārņem visu ķermeni to sapūdējot. Gala iznākums ir koma un nāve. Garīga nāve.

Lai to atvairītu, Dievs brīdina: “Nepievilieties. Ļauna sabiedrība samaitā labus tikumus” [1.Kor.15:33] un “mazdrusciņ rauga saraudzē visu mīklu” [Gal.5:9]. Jāņem vērā, ka cilvēka prāts pats par šo samaitāšanu spriest nespēj, un tā ir process, kas norisinās nevis kaut kad iespējamā nākotnē, bet tagadnē un saistībā ar augstāk minētajām tendencēm. Starp šiem brīdinājumiem, kas doti mūsu ticības pasargāšanai, un mēģinājumiem pašam izvērtēt savu spēju pretoties ļaunajam, skaidri iezīmējas autoritāšu konflikts – konflikts starp paļāvību uz Dieva teikto un paļaušanos uz paša spēkiem; konflikts starp ticību un cilvēka samaitāto dabu.

Ja paliekam Kristus vārdos, Evaņģēlija mācībā, Viņš būs klātesošs ikdienu, kā pats to ir apsolījis [Mt.28:20]. Skaidra un nesagrozīta Dieva vārda mācība ne tikai nes sevī Dieva žēlastību un grēku piedošanu [1.Tim.4:16], bet arī norobežo no mēģinājumiem slēgt politisku mieru starp Kristus krustu un pasauli [Mt.10:34; 1.Kor.1,2].

Lai Tas Kungs mums palīdz un svētī Savu Vārdu patiesībā!

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

14 atsauces par “Mūsdienu ekumēnisma tendences”

  1. Aigard:


    Indrex, viena piezīme pašā sākumā, kur Tu sāc ar Apoloģijas citātiem:

    “Kristus Baznīca ir VIENA. Taču tā pastāv nevis kaut kādā nenoteiktā veidā, bet vienīgi kā patiesībā esoša [Jņ.8:31-32; 17:14-17; Ef.2:20]. To veido pa visu pasauli izkaisītie cilvēki, kas patiesi zina un apliecina ticību un patiesību; cilvēki, kuriem ir sadraudzība savā starpā vienā un tajā pašā Evaņģēlijā jeb mācībā un vienā un tajā pašā Svētajā Garā, kas atjauno, dara svētas un vada viņu sirdis [Apoloģija, VII,VIII (IV)].”

    Defenīciju “una sancta” no sākuma vajadzētu dot prezīcāk: sola fide in Christum membra ecclessia constituit jeb tikai un vienīgi ticība Kristum padara par šīs vienas Baznīcas locekli. Tas ir vienīgais un absolūtais nosacījums, nevis, kā raksti: “kas patiesi zina un apliecina ticību un patiesību”. Nav šaubu, ka pie tāda slēdziena vai izteikuma būs arī jānonāk. Tik pat loģiski, cik ticībā Kristum vajadzētu nonākt pie patiesības atziņas. Citiem vārdiem sakot: Kristum ticīgajam sirdī vajadzētu nonākt arī pie pareizas ārēji apliecinātās ticības (t.i., atdalīties no herētiskas vai heterodoksas kopības un pievienoties ortodoksai). Taču tāpēc nedrīkst pacelt latiņu augstāk nekā tā ir: tikai ticība Kristum, un nevis TIKAI patiesības zinība. Tāpēc LC, īpaši FC uzsver, ka šīs Baznīcas locekļi ir arī citās “problemātiskajās” konfesijās. No kā izriet, ka luterāņi neuzskata sevi par vienīgajiem pareizajiem kristiešiem, bet arī nemazina pareizas ticības apliecības lielo nozīmi.

  2. Indrex:


    Aigar,
    “kas patiesi zina un apliecina ticību un patiesību” ir precīzs citats no Apoloģijas. Es necenšos rakstīt no sevis – viss jau ir uzrakstīts.
    Neapšaubāmi, ka par Baznīcas locekli kļūst sola fide, tāpat kā attaisnošana notiek sola fide. Taču ticība ir apzināta, tā reflektē par ticības objektu, līdz ar to droši var atkārtot šo Apoloģijas citātu.
    “Taču tāpēc nedrīkst pacelt latiņu augstāk nekā tā ir: tikai ticība Kristum, un nevis TIKAI patiesības zinība”
    Es neviena vietā netiku apgalvojis, ka ticība būtu patiesības zināšana. Taču tā ir arī zināšana. Vai nu ticība būtu kas bez sava objekta apzināšanas?

  3. Aigard:


    Es jau arī neapšaubīju, ka tas ir patiess citāts. Bet tur jau tā lieta – ar kādu citātu sākt? Es bildu par to, ka jāsāk ar pašu vispārīgāko jēdzienu, lai nerastos tas iespaids, par kādu augstāk rakstīju.

    servus,

    A.D.

  4. deprofundis:


    paldies, beidzot kaut kas pārdomāti un rūpīgi uzrakstīts, priekš manis gan drusku par sarežģītu, tādēļ uzdošu jautājumu uz kuru, varbūt, jau atbildēts rakstā, bet es to nepamanīju:

    Vai VIENAS baznīcas sastāva definīciju “To veido pa visu pasauli izkaisītie cilvēki, kas patiesi zina un apliecina ticību un patiesību; cilvēki, kuriem ir sadraudzība savā starpā vienā un tajā pašā Evaņģēlijā jeb mācībā un vienā un tajā pašā Svētajā Garā, kas atjauno, dara svētas un vada viņu sirdis [Apoloģija, VII,VIII (IV)]. Šī baznīca patiesi ir “patiesības balsts un pamats” [1.Tim.3:15].” – varētu izteikt arī šādi, ka VIENA īstā baznīca apvieno tos, kas IR pestīti?

  5. Aigard:


    Deprofundis, laikam varētu tā arī teikt. Katrs šīs Dieva una sancta jeb vienas svētas (vispārējas) Baznīcas loceklis ticībā Jēzum Kristum ir pestītīts. To garantē Dievs. Bet te arī nianses: ir arī redzamā baznīca. Tā ir iespējama arī ļoti konkrēti virs zemes. To atpazīst pēc tās “oficiālās” ticības apliecības – vārdos un darbos. Tā doma parādījās arī rakstā. Es vēl piebildīšu: ka atrašanās šajā redzamajā pareizās ticības apliecības baznīcas sastāvā vēl nav pestīšanas garants. Pāvests tā teiktu: visi, kas ir zem manis, ir pareizi. Pareizos redz Dieva acs. Bet mēs esam paļāvušies uz Evaņģēlija vārdiem, kas mums sola šo pareizību dāvināt par brīvu, bez nopelna, ja vien mēs gribam to saņemt. Vienkārši kā bērni saņemam, pateicam, esam drošībā.

  6. deprofundis:


    labi.

    vēl nespēju saprast, kas ir galvenais iemesls tam, ka redzamā baznīca, kā konstatēts šajā rakstā, nekādi nevar būt viena, bet neredzamā var?

    grēks?

  7. Aigard:


    Tā arī var teikt, jo visu mūsu šīs pasaules vainu un kroplību pamatā, vispārīgi ņemot, jau ir grēks. Tas, ka redzamā baznīca nevar būt viena, ir kroplība, kas radusies no visa kā, no cilvēka, no mums.

  8. gviclo:


    Atvainojiet, draugi, ka iejaucos. Vai rakstā bija kaut kas par redzamo un neredzamo baznīcu. Šādu dalījumu taču luterāņi, cik zinu, nemēdz lietot.

  9. deprofundis:


    pareizi, atvainojiet, draugi, aizmirsu, ka pareizā luteriskā baznīca ir tas pats, kas neredzamā baznīca.

  10. Roberto:


    Augsti godājamais Dr.Mārtiņš Luters brīnišķīgi raksta:

    “Jo katrs septiņgadīgs bērns, paldies Dievam, zina, kas ir baznīca: proti, svēti ticīgie – avis, kuras dzird sava Gana balsi. Jo tā lūdz bērni: “Es ticu uz svētu kristīgu baznīcu.” Šis svētums nepastāv kora kreklos, tonzūrās, garos svārkos un citās svinīgās ieražās, kādas tās ārpus Svētajiem Rakstiem ir sagudrotas, bet gan Dieva vārdos un īstā ticībā.”

  11. Aigard:


    Deprofundis, nē tā nav – luteriskā baznīca nav identiska ar neredzamo Baznīcu. Gviclo, tomēr labi ir zināt vairāk, bet to jau visu Dievs dos ar laiku, tāpēc neskumsti.

    Te ir izskaidrojums, kā luterāņi par šīm lietām runā un kā viņi mēdz lietot jēdzienu neredzamā Baznīca. Daudzreiz būtība ir šajā vārda “Kā?”. Luterāņi lieto šo vārdu un tā nozīmi (ja viņi to nedarītu, tad būtu jābēg pa gabalu no tādiem luterāņiem, jo tie būtu tādi, kas nav Bībeli sapratuši, bet tā nu paldies Dievam nav): – - –

    Visi Kristum ticīgie ir garīgā sadraudzībā – šo sadraudzību dāvā un uztur Dievs pats un nevis cilvēki. Tā ir neredzamā Baznīca jeb una sancta – visu Kristum ticīgo sadraudzība jeb kopība. Tās pastāvēšana nav atkarīga no cilvēkiem, mēs par to nevaram nedz atbildēt, nedz to konstatēt, nedz to paši organizēt. Tas, par ko mums, veidojot redzamo jeb formālo baznīcu sadraudzību, ir jāatbild un ko Svētie Raksti mums pavēl konstatēt un uzturēt organizatoriskā kārtībā, ir ārējā (objektīvā) ticības apliecība, kādu pauž vai kādai pieslienas attiecīgā draudze.

  12. Indrex:


    Par redzamo baznīcu var lasīt K.F.V.Valtera tēzes.

  13. biskaps:


    Konkordijas grāmata ir ekumenisks teoloģisks teksts, jo apvienoja vienprātībā Augsburgas konfesijas mācītājus un pasargāja AK no šķelšanās. Tā ir un paliek luterāņu piedāvājums jebkādām ekumeniskām sarunām, jo tā ir vispārēja (katoliska) TA. Interesanti, ka gan reformātu TA, gan anglikāņu TA ir daudz jēdzīgu domu, kuras sakrīt ar Konkordijas grāmatu. Atliktu viņiem izlabot kļūdainos artikulus un sarunas iegūtu nopietnāku pamatu. Bet viņi to nedarīs, jo pārfrazējot seno sakāmvārdu – “katram paša maldi tuvāki”.

  14. gunta-v:


    Ļoti labi..tikai , ja es izteikšos sev ierastā valodā-kā grāmatvedis,laikam jau pusi nesapratīsietvvISPIRMS IEMĀCIET LATĪŅU VALODU VISIEM UN TAD PIELIETOJIET-savādāk, rodas pretestība, kaut ir Labais Grauds šai rakstā.



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.