361. Kā parasti notiek sagatavošanās Vakarēdienam luteriskajā Baznīcā?


Mozus Tora un Mesija

Tradīcija Mesijam piedēvē trejādu – ķēniņa, priestera un pravieša – lomu. Runājot par Jēkaba svētību, mēs pieminam arī Jūdas “valdnieka zizli”, ko ebreju valodā apzīmē ar vārdu me hoqêq- “likumdevējs”. Mesija kā pravietis izveidos cilvēkiem jaunu bauslību.

Balstoties uz to, mums nu jājautā: “Kāda tad ir bauslības loma? Vai tā vienmēr noved verdzībā? Vai Tora var atbrīvot cilvēku? Vai visi Mozus priekšraksti bija iecerēti kā mūžīga piesaiste? Kur mēs nospraužam robežu starp Dieva baušļiem un cilvēku pavēlēm? Vai varētu būt tā, ka Dieva likums koncentrējas uz dažiem ne tik vispārējiem pamatlikumiem? Vai Dievs no Savas izraudzītās tautas prasa vairāk nekā no pagāniem? Vai Viņš izrāda labvēlību dažiem Saviem bērniem un citiem nē? Vai Mesija ieviesīs jaunu Toru? Vai ir būtiskas atšķirības starp Mozus un Mesijas Toru?” Šādi jautājumi ir cieti rieksti, it īpaši jūdiem.

MESIJAS TORA UN BAUSLĪBAS NĀKOTNE

Kopš seniem laikiem rabīnus ir nodarbinājusi bauslības nākotne. Reizēm viņi jautāja: “Tora, kas notiks ar tevi?” Turklāt Talmudā ir diskusija par priekšrakstu iespējamo klasifikāciju pēc svarīguma pakāpes:

“Mozum tika doti 613 priekšraksti; no tiem 365 (tev būs) atbilst dienu skaitam gadā un 248 (tev nebūs) kaulu skaitam cilvēka ķermenī.. Nāca Dāvids un saīsināja tos līdz vienpadsmit.. Nāca Jesaja un saīsināja tos līdz sešiem.. Nāca Miha un saīsināja tos līdz trim.. Jesaja nāca atpakaļ un saīsināja tos līdz diviem.. Nāca Habakuks un saīsināja tos līdz vienam, kā ir rakstīts (Hab.2:4): “Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ”.”

Savu mācību par taisnošanu ticībā Pāvils daļēji balstīja uz šiem Habakuka vārdiem, rakstīdams: “Jo tajā [evaņģēlijā] atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.” [Skat. Rom.1:17, Gal.3:11 un Ebr.10:38]

Es atceros, kā reiz Jeruzalemes pilsētas parkā nejauši satiku kādu paziņu, celtnieku no Jemenas, kuru pazinu kā dievbijīgu vīru un labu Rakstu pazinēju. Es apsēdos viņam līdzās uz parka soliņa, un sarunas gaitā viņš man pastāstīja, kā sākumā ieradies Izraēlā ar “lidojošo paklāju” un kā pirms aizbraukšanas tēvs viņam sacīja: “Mans dēls, tu nekad nespēsi piepildīt visas prasības, ko Izraēlā tev uzliks bauslība. Vienkārši atceries Habakuka vārdus, ka “taisnais dzīvos ticībā”.” Tēva gudrais padoms palīdzēja manam draugam ieraudzīt, kas atrodas bauslības centrā.

No vienas puses, senie gudrie atmet domu, ka no tēviem saņemtie priekšraksti kādreiz kļūs nederīgi, tomēr reizēm viņi savukārt uzsver, ka Mesija Israēlam dos jaunu Toru. RaMBaM 8. un 9. no savām 13 dogmām paziņo: “Mūsu tagadējā Tora tika dota Mozum,” – un “Šī Tora netiks mainīta, ne arī Radītājs – lai svētīts Viņš – ieviesīs citu Toru.” Tomēr savā darbā “Ķēniņu pavēles” viņš izskaidro, ka svaidītais Ķēniņš kā Mesija “sēdēs savā ķēniņa tronī un rakstīs sev Bauslības Grāmatu piedevām Bauslībai, kas tika dota mūsu Tēviem” un “Viņš piespiedīs Israēlu klausīt šiem likumiem”. Jaunā Derība drīzāk runā nevis par Toras atmešanu, bet par tās “piepildīšanu”. Vai tas pats varētu būt Pesikhta Rabbati sacītais, ka “Tora atgriezīsies savā sākotnējā stāvoklī”? Jēzus “piepildīja” bauslības sodu ar Savu salīdzinošo nāvi.

Rabīni uzskata, ka ar tādu varu būs apveltīts Mesija. Isaja Jalguts paziņo: “Svētais – lai svētīts viņš – sēdēs (Ēdenes dārzā) un izvirzīs Israēlam jaunu Toru, kuru viņiem dos Mesija.” Gudro tradīcijā parādās pat baiļpilna doma par “atcelšanu”: “Nākotnē baušļi tiks atcelti.” Mekhilta Midrash no tanaītu laikiem – tas ir, pirmajiem diviem kristiešu gadsimtiem – mēs atrodam apgalvojumu: “Beigās Tora būs aizmirsta.” R. Šimons Ben Eleazars, kurš aktīvi darbojās kopš apmēram 170.-200.gadā pēc Kristus dzimšanas paziņo: “Tas ir tā, kā būs Mesijas dienās; nebūs ne “tev būs”, ne “tev nebūs” baušļu (echut ve-hovâh).” Klausners savā grāmatā “Mesiāniskā ideja Izraēlā” paskaidro: “Šeit dabiskais izskaidrojums ir tāds, ka Mesijas dienās Tora un Baušļi zaudēs savu nozīmi.”

Ja pestīšanas notikumu mēs saprotam kā citu laikmetu, kā redzējām iepriekš, ka tā rīkojās gudrie, tad Toras 2000 gadu pieminēšanu un 2000 gadus, kas asociējas ar Mesijas dienām, varam interpretēt kā lielākā vai mazākā mērā savstarpēji izslēdzošus – tā to saprata Klausners un citi. Praksē tas nozīmē, ka Mesijas laikmetā būs mesiāniski likumi.

RaMBaM paliek pie uzskatiem par Mesijas laikmeta dabisko raksturu. Viņš raksta:

“Nelolojiet domu, ka Mesijas dienās mainīsies šīs pasaules dabiskā gaita vai ka tad tiks atcelti dabas likumi. Nē. Pasaule dosies pati pa savu kursu.”

Kā liekas, te tiek izteikts apgalvojums, ka Mesijas laikmets būs gluži parasts vēstures periods, kad Mesija ar savu garu valdīs tos, kas tic viņam. Diez vai gudrie būtu domājuši, ka Mesija dzīvos 2000 gadus. Gudrie uzskata, ka Jesajas pravietojumu par mieru uz zemes, kurā pat fiziskā pasaule tiks atjaunota un kur “vilks mājos pie jēra” (Jes. 11:6), varētu attiecināt uz 1000 gadu “sabatu”. Šī sabata laikmeta aina, kuru mēs laiku pa laikam ieraugām rabīnu literatūrā, atgādina vīziju par tūkstošgades valstību Atklāsmes grāmatas 20. nodaļā, kur frāze “1000 gadu” parādās sešas reizes. Pēc kristiešu izpratnes īstā Tiesas Diena un Jaunas Debesis, un Jauna Zeme nebūs tikmēr, kamēr tas nebūs noticis. Vai Talmuds varētu norādīt uz kaut ko tamlīdzīgu, sacīdams:

“Svētais – lai svētīts Viņa vārds – neatjaunos Savu pasauli, iekāms nebūs aizritējuši 7000 gadi”?

Jēdzienam par “bauslības anulēšanu” – frāzei, ko izmanto daži rabīni, – ir bijušas nopietnas sekas gan jūdu, gan kristiešu vidū. Mozus un Kristus mācības noteikti atšķiras uzsvaru ziņā, bet tās abas cenšas realizēt nemainīgo Dieva gribu. Midrash par Salamanu mācītāju saka: “Tora, kuru cilvēks mācās šai pasaulē, ir niecība salīdzinājumā ar Mesijas mācību.” Par Psalmu 146:7 atbilstošais Midrash saka:

“”Tas Kungs atsvabina cietumniekus”.. Ko šī “cietumnieku atsvabināšana” nozīmē? Daži saka, ka nākotnē Svētais darīs visus nešķīstos dzīvniekus par piemērotiem ēšanai.”

Ebreju Vecā Derība šeit attiecībā uz “cietumniekiem” drīzāk izmanto vārdu asûrîm – “aizliegtās lietas” nekā parasto vārdu asirîm, un tas izraisa diskusiju par aizliegto pārtiku. Mēs atceramies, kā Jēzus uzsver: “Ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku, bet, kas no mutes iziet, tas sagāna cilvēku,” – un “Tā Viņš atzina par šķīstu katru barību.” (Mt.15:11 un Mk.7:19) Faktiski tie Vecās Derības ierobežojumi, kas attiecas uz pārtiku, īpaši neskar miesas sagānīšanu, kā ebreju oriģinālā 3. Mozus 11:43-4 par nešķīstu dzīvnieku ēšanu divreiz tiek paziņots: “Nesagāniet “savas dvēseles” – eth naphshotêchem!” Citiem vārdiem sakot, tā nav vienīgi veselības, bet arī estētikas problēma.

VILTUS MESIJAS SABBATAI TSVI TORAS INTERPRETĀCIJA

Grieķu neoplatonisma mācībā ķermenis un dvēsele ir tik ļoti atšķirīgi, ka amorāla rīcība noteikti neietekmē iekšējo cilvēku. Tolaik šis domāšanas veids iezagās gan jūdu, gan kristiešu aprindās, un tā rezultātā, piemēram, 146. psalms ieguva šādu interpretāciju: “Tas Kungs mūs atbrīvo no aizliegumiem,” līdz ar to atverot durvis vienai no visnepatīkamākajām parādībām reliģijas vēsturē.

Jūdu misticisma autoritāte profesors Geršoms Šolems savā grāmatā “Mesiāniskā ideja jūdaismā” plaši raksta par viltus mesiju Sabbatai Tsvi. Vārds Sabbatai ebreju valodā nozīmē “zvaigzne Saturns”, un tā nav brīnums, ka viņš kļuva par viltus mesiju, tāpat kā pirms viņa par tādu kļuva Bar Kokhba – “zvaigznes dēls”. Bileāms, Beora dēls, savulaik pravietoja, ka “zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris”, gan pēc jūdu, gan kristiešu ekseģēzes atsaucoties uz Mesiju (4.Moz.24:17). Tomēr tas pats Bileāms vilināja Israēlu uz amoralitāti. Bet vēl riebīgāks bija tas, kā Sabbatai Tsvi un viņa tautietis Jankivs Franks aplūkoja un interpretēja Toru.

Tikai gadu pēc tam, kad Sabbatai Tsvi bija sevi pasludinājis par Israēla mesiju, viņš pievērsās islamam, uz ko viņu piespieda Turcijas sultāns. Tas notika 1666.gadā pēc Kristus dzimšanas. Tomēr viņa sekotāji izskaidroja, ka skolotājs tikai “nogāja pasaulē” – klipôt*, lai glābtu pasaulē esošos. Viņš tika “sists ar slimību” mūsu dēļ; viņam bija jānolaižas līdz to līmenim, kuri vēl bija ba-Hol - ikdienas apļa un paviršības jūgā, bez svētuma. Šai ziņā pats Sabbatai izskaidroja: “Esi svētīts, Tu, kas atbrīvo mūs no aizliegumiem!” Viņš paziņoja, ka Mesijam bija jāpārsteidz tie, kas ticēja viņam, darot “savādus darbus”. “Bauslības noliegšana,” viņš paziņoja, “ir tās piepildīšana.” Arī viņa sekotājiem bija jānolaižas līdz “ikdienībai” un “jāatver durvis nešķīstībai”, grēkojot tik daudz, lai tas viņus vairs netraucētu. “Cildenajā Torā” nebija nekā aizliegta. Vārds atsilim, kas burtiski nozīmē “cildens” jeb “cēls”, kļuva par Sabbatai sekotāju iesauku. Patiesībā šiem ticīgajiem bija slepeni jāveic pavisam riebīgas izdarības. Tā ilustrēšanai pietiek ar sekojošo: Turcijā “Atsilim” noturēja īpašus “tumsas rituālus”, mainoties ar seksa partneriem; tā bija paraža, kuru viņi, acīmredzami, iemācījās no kādas islama sektas.

Kustības locekļiem vajadzēja zvērēt slepenības zvērestu, kas tiem aizliedza par savu mācību runāt ar svešiniekiem. Tikai noliedzot “Radīšanas Toru” – sabiedrības likumus -, viņi varēja sasniegt “cildenās Toras” līmeni. Viņi izgudroja savu ticības apliecību ar 13 artikuliem, kur tika izskaidrots, ka desmit baušļi ir atcelti, bet joprojām ir jāievēro rituāla likums. Grēksūdze noslēdzas ar lūgšanu, lai pestītājs un mesija Sabbatai Tsvi nāktu atpakaļ “ātri un mūsu pašu laikā”. Vistuvākā paralēle Sabbatai Tsvi sekotājam ir nacistu Übermensch – “supermens”, kas arī stāv pāri visai morālei. Par “grēka cilvēku” – antikristu – ir teikts, ka viņš “saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums” (2.Tes.2:4).

No Sabbatai Tsvi notikuma mēs mācāmies, ka kaila reliģiozitāte bez svētuma koncepcijas patiešām plaši atver “nešķīstības vārtus”. Tomēr šajā kļūdā mēs saskatām dažus jūdu Mesijas gaidīšanas aspektus, kaut arī negatīvā attīstībā. Ja mums būtu jāsalīdzina Jēzus un Sabbatai Toras, tad pirmkārt vajadzētu atzīmēt, ka Jēzus nenāca “bauslību atmest, bet to piepildīt”. Viņš lūdza par Saviem mācekļiem:

“Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.” (Jņ.17:15-17)

Sabbatai mācekļiem tika mācīts slepenībā darīt neķītrības; Jēzus Saviem mācekļiem mācīja slepenībā darīt labus darbus. Tikai labs koks var nest labus augļus. Jēzus aizgāja pat tiktāl, ka izaicināja Savus klausītājus: “Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku?” Kristietim vienmēr ir jāstaigā gaismā.

Viss jūdu Toras skaidrojums patiesi ir iecerēts kā vienīgi Israēla privātā lieta. Gudrie bieži atkārto, ka “Tora bija domāta tikai tiem, kas tuksnesī ēda mannu“. Jūdu Toras izpratni var attēlot kā koncentrisku apļu sērijas: visdziļākie apļi ir desmit baušļi, tad nāk 613 priekšraksti taryag; nākošie nāk papildu likumi – seyag jeb “žogs” ap bauslību -, piedevām visam tam “bauslība” nozīmē gan Mozus grāmatu mācības, gan arī skaidrojumu, ko tai sniedz gan Talmuda, gan viduslaiku zinātnieki. Tomēr vārds “Tora” nozīmē tikai “mācība”, kaut arī Septuagintā, Vecās Derības grieķu tulkojumā, kas radies ap 200.gadu pirms Kristus dzimšanas, to tulko ar vārdu nomos- “likums”. Bieži vien mēs sakaramies ar rakstītā un mutiskā likuma nošķiršanu. Paši zinātnieki ne vienmēr uzskata, ka ir nepieciešams izskaidrot dažādus bauslības aspektus, jo viņi, kā Pāvils, vēršas pie “tādiem, kas pazīst bauslību” (Rom.7:1). Tomēr mesiāniskās idejas kontekstā Tora iegūst universālu nozīmi, ko izskaidro pravietis Jesaja: “No Ciānas izies pamācība un Tā Kunga vārds no Jeruzalemes”. [Skat. Jes.2:1-3, Mih.4:1 un Cah.8:20-23]

PĀVILA TORAS INTERPRETĀCIJAS PAMATS

Pāvila Toras interpretāciju veidoja izpratne, ka Kristus mācības ir domātas visām tautām. Šādu nostāju viņam bija jāieņem, lai noskaidrotu, kas jūdu Toras skaidrojumā bija tikai “cilvēku baušļi”. Kā pilnīga savas tradīcijas autoritāte viņš atzina, ka Mesijam bija tiesības sniegt “jaunu bauslības interpretāciju” un pat noplēst “žogu”. Kristieši reizēm apgalvo, ka Pāvila loģika ir “nepastāvīga”, iekšēji “nekonsekventa” un “svārstīga”. Jūdi savukārt ir pārliecināti, ka Pāvila attieksme pret Toru bija “pilnīgi negatīva”.

Viens faktors, kas sekmē jūdu nepareizo izpratni par Pāvilu, ir tas, ka Rom. 10:4 daudzās rietumu valodās tiek tulkots kā “Bauslības gals ir Kristus!” Tomēr grieķu vārds, ko tulko kā “gals” – telos, primāri nozīmē “mērķis”, kā sakāmvārdā “mērķis attaisno līdzekļus”. Tas pats vārds telos ir atrodams 1.Tim.1:5 šādā tulkojumā: “Bet sludināšanas mērķis ir mīlestība!” Šo jautājumu Jēzus pilnīgi izskaidroja Kalna sprediķī, sacīdams: “Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” (Mt.5:17) Līdz ar to uz Kristu attiecināto pantu no Romiešiem būtu labāk tulkot tā, ka Viņš ir bauslības “mērķis”. Tur nav nekā negatīva.

Kāda tad ir Pāvila loģika bauslības interpretācijā, un kā viņa zinātniskais skaidrojums saskan ar Vecās Derības mācībām un secinājumiem, kas tika izdarīti no vissenākās jūdu mesiāniskās gaidīšanas? Skaidrības labad šo atbildi vislabāk būtu sadalīt vairākos pamatpunktos.

1. Pirmkārt, mums ir jāredz, ka Bībele attēlo Dievu kā svētu un ka Viņš prasa svētumu. Vairākos gadījumos Mozus saņēma šādus vārdus: “Topiet svēti, tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs, esmu svēts.” (3.Moz.11:44, 19:2, 20:6) Tāpēc arī Pāvils rakstīja:

“Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību.. Mokas un izbailes ikvienai cilvēka dvēselei, kas dara ļaunu, jūdam visupirms un arī grieķim!” (Rom.1:18 un 2:9)

Kad reiz kāds mācītājs izteica vēlēšanos, kaut jauniešus nospiestu vainīgā sirdsapziņa, līdz viņu grēku problēma netiks nokārtota, cilvēki uz viņu apvainojās. Tomēr viņš runāja tieši tā, kā to bija darījis Pāvils:

“Tātad bauslība kā tāda ir svēta un bauslis kā tāds – svēts, taisns un labs.” (Rom.7:12) “Bet mēs zinām, ka bauslība ir laba, ja lieto to pareizi.” (1.Tim.1:8)

Bauslība ir arī “garīga” (Rom.7:14). Kad Dievs mums caur Savu Svēto Garu atklāj mūsu grēku, mēs esam spiesti sacīt kopā ar Pāvilu: “Es zinu, ka manī nemīt nekas labs.” – “Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais.” – “Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas ..padara mani par gūstekni.” (Rom.7:18,21,23) Tikai tas cilvēks, kuram Dievs ir uzlicis Savu roku, “zina, atrod un mana” savu patieso stāvokli. To izraisa arī bauslība, kas tika dota, lai “tā visiem aizdarīta mute, un visa pasaule vainīga Dieva priekšā” (Rom.3:19). “Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti.” (Gal.3:24) Šeit mēs redzam Pāvila bauslības interpretācijas loģiku, kuras realitāti neizbēgami piedzīvo katrs ticīgais.

Mūsdienu jūdaisma izpratne par cilvēku pilnīgi atšķiras no Jaunajā Derībā atrodamās. Dievbijīgs jūds ik rītu savā Sidûr – lūgšanu grāmatā – lasa šādus vārdus: “Mans Dievs, dvēsele, kuru Tu man esi devis, ir tīra.” Izraēlas vispopulārākais TV rabīns reiz sabata rīta dievkalpojumā teica: “Mūsos ir vairāk gaismas nekā tumsas, vairāk labā nekā sliktā – kristieši māca otrādi.” Un tiešām – Jēzus mācīja, ka “no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana”, visa mūsu grēcīguma pilnība (Mt.15:11 un Mk.7:21-22). Pārmantotais grēks cilvēku ir pilnīgi samaitājis. Tāpēc viņam ir vajadzīga grēka piedošana un salīdzināšana. Jūdaisms vispār atmet domu par sākotnējo grēku un paziņo, ka Dieva prasības nav nesamērīgas. Līdz ar to iepriekš pieminētajā rīta lūgšanā izskan šāds lūgums:

“Neļauj pār mums valdīt ļaunai tieksmei (ebr. yetser ha-Râ). Atbrīvo mūs no ļauniem cilvēkiem un ļauniem biedriem un ļauj mums sekot labām tieksmēm.”

Citiem vārdiem sakot, ļaunums cilvēku gaida slēpnī, it kā tas būtu kaut kas ārpus viņa. Tomēr 1.Mozus 6.nodaļā ir ietverts Noas paaudžu pārskats, un tur tiek izmantots tieši vārds yetser: “Kad Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu.” Un Pamācību 20:9 tiek uzdots jautājums: “Kas drīkst teikt: es esmu šķīsts savā sirdī un tīrs no visiem grēkiem?” Tas nav nekas cits kā Dieva svētums, kas ved uz grēkatziņu un galu galā uz patiesu nožēlu.

2. Otrkārt, ir skaidri redzams, ka Dieva griba ir daudz vienkāršāka nekā jūdu tradīcijas radītie rituālu simti un cilvēku pavēles. Turklāt, pateicoties diferenciācijai starp īstajiem mannas ēdējiem un pagāniem, attiecībās ar Dievu izveidojas garīgā diskriminācija. Pravietis Amoss izsaucās: ” “Vai jūs, Israēla bērni, Man neesat gluži kā kušītu dēli?” saka Tas Kungs. ..Redzi, Tā Kunga acis noraugās uz grēcīgo ķēniņa valsti.” (Am.9:7-8)

Mēs jau redzējām Talmuda diskusiju par iespējamo 613 Toras priekšrakstu reducēšanu uz vienu: “Un taisnais dzīvos ticībā.” Pat Mozus norādīja uz vienkāršo, fundamentālo bauslības saturu 5.Moz.10:12:

“Un tagad, Israēl, ko Tas Kungs, tavs Dievs, no tevis prasa? Neko citu kā vienīgi bīties To Kungu, savu Dievu, staigāt visur Viņa ceļos, Viņu mīlēt un Tam Kungam, savam Dievam, kalpot ar visu savu sirdi un visu savu dvēseli.”

Arī pravietis Miha uzsver vienkāršību attiecībās ar Dievu:

“Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mih.6:8)

Jēzus pats parādīja, ka bauslībā vissvarīgākās lietas ir “tiesa, žēlastība un ticība” (Mt.23:23). Vai arī Mozus varēja apzināties cilvēku tendenci radīt savus likumus, ja, dodot bauslību, viņš divreiz uzsvēra: “Nepielieciet pie tā vārda, ko es jums pavēlu, neko klāt, nedz no tā ko atraujiet” (5.Moz.4:2 un 13:1)?

Pravieši Jesaja un Jeremija baidījās, ka cilvēku pavēles varētu aizstāt patiesu mierinājuma vārdu vai kļūt par kādu viltus patvērumu. Dievs sacīja: “Šeit ir dusas vieta, dodiet atdusu piekusušiem,” – un “Šeit ir miera vieta,” – nevis pielietoja “likuma uz likumu” attieksmi. Bet tagad tā vietā viņi “ies un pakritīs augšpēdu, tiks satriekti vai sapīsies un kritīs gūstā”. Tiešām ir tā, ka viņi tuvojas Dievam “ar savām lūpām”, bet ar “sirdi” ir tālu no Viņa, jo “viņu bijība Manā priekšā ir tikai ārīgi iemācīta cilvēku ieraža”. Tomēr Dievs izdarīs tā, ka “gudro gudrība būs apkaunota un prātīgo saprāts būs aptumšots”. Arī Pāvils citēja šos asos Jesajas vārdus. [Jes.28:10-13 un 29:13-14. Arī 1.Kor.1:19]

Tāpat Vecās Derības raudošais pravietis Jeremija, kas aktīvi darbojās pirms pirmā tempļa sagraušanas (586.gads pirms Kristus dzimšanas), žēlojas, ka cilvēki paļaujas uz ārēju pielūgsmes formu, kamēr citādi seko “savas ļaunās sirds ietiepīgajām tieksmēm”: “Nepaļaujieties uz viltus vārdiem, kad jums saka: tas ir Tā Kunga nams, Tā Kunga nams, Tā Kunga nams!” Vai: “Kā jūs varat sacīt: mēs esam gudri, jo mums ir Tā Kunga baušļi? ..Bet redzi, rakstu mācītāju viltus raksti tos padarījuši par meliem. ..Viņi taču bija atteikušies no Tā Kunga vārda.” Cilvēki paļāvās uz apgraizīšanu, kaut arī “visam Israēla namam ir neapgraizīta sirds!” [Jer.7:4, 8:8 un 9:24-26]

Šie pravietiskie pārmetumi vienādā mērā attiecas uz visiem laikmetiem. Cik viegli iemācīta reliģiskā tradīcija var kļūt svarīgāka par personīgu paklausību ticībā! Arī kristieši varētu teikt: “Mums ir baznīca, mums ir patiesa mācība, un mums ir kristība,” – un arī tas būtu pareizi! Pāvils trīsreiz izmanto to pašu formulu: “Apgraizīšana vai neapgraizīšana par sevi nav nekas,” – bet drīzāk a) “galvenais ir Dieva baušļu pildīšana”, b) “ticība, kas darbojas mīlestībā” un c) “jauns radījums”. [1.Kor.7:19. Gal.5:6 un 6:15] Pāvils nenoniecināja apgraizīšanu, bet viņš gribēja šīs lietas sakārtot pareizajā perspektīvā. Sekojot tam pašam Pāvila ietvaram, varētu sacīt, ka “bērnu kristība vai pieaugušo kristība pati par sevi nav nekas”, bet galvenais ir dzīve, kas nodzīvota saskaņā ar Dieva gribu, ticība, kas izpaužas mīlestībā, un prāta atjaunošanās, kas mums ir pieejama Kristū – un tomēr caur kristību mēs esam vienoti ar Kristus nāvi un salīdzināšanas darbu. Personīgi man kristība vienmēr ir bijusi kaut kas ļoti dārgs, it īpaši kā cilvēkam, kurš savu vienīgo dēlu kā pilnīgi pārliecinātu Kristus sekotāju ir apglabājis Izraēlas zemē. Pāvils rīkojās pilnīgi konsekventi, pielietojot savu uz Kristu koncentrēto domāšanu visās kristīgās dzīves jomās.

3. Pāvilam bauslība nebija kaut kas galīgs, bet “skolotāja”, lai vestu mūs pie Kristus. Bauslība parāda cilvēkam viņa īsto stāvokli un līdz ar to dod ilgas pēc samierināšanās. Kristus ir bauslības mērķis. Viņš noslēdz likumīgas, formālas attiecības ar Dievu un sāk jaunas, personīgas attiecības. Kristum kā Mesijam ir tiesības piešķirt bauslībai “jaunus interpretācijas pamatus”, un Tora līdz ar to “atgriezīsies savā sākuma stāvoklī”. Tomēr mesiāniskā misija – cilvēces “grēka traucēkļa” dziedināšana – nozīmē, ka Kristus izpirks mūsu grēkus. Tā Viņš “piepildīja bauslību” mūsu dēļ.

Pāvils runā par Kristu kā par bauslības mērķi – “tā ka tur būtu taisnība”. To viņš pamato ar vārdiem no 5. Mozus 30. nodaļas, kas ir pazīstama katram dievbijīgam jūdam un kurā ir atrodams arī aizstājošas salīdzināšanas idejas sākums. Viņam Kristus ir “bauslības gals; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic”.

“Mozus,” viņš turpina, “raksta par to taisnību, kas no bauslības: ikviens, kas to būs piepildījis, ar to iegūs dzīvību. Bet taisnība, kas tiek iegūta ticībā, saka tā: nesaki savā sirdī: kas uzkāps debesīs? – tas ir, lai novestu zemē Kristu, – nedz arī: kas nokāps bezdibenī? – tas ir, lai uzceltu Kristu no miroņiem, – bet kā viņa saka? – Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, – proti, ticības vārds, ko mēs sludinām.” (Rom.10:5-8)

Līdzās šim Pāvila citētajam pantam ebreju teksts no 5. Mozus 30:12-13 divreiz izsaka vārdus “yaaleh lanu” un “yered lanu” – “priekš mums” – vai “mūsu dēļ” – “pro nobis“! Tiek uzsvērts: “Tas nav debesīs, ka tev būtu jāsaka: kas mūsu dēļ kāps debesīs un mums to paņems, un mums to paziņos, ka mēs to varētu pildīt? Tas nav arī viņpus jūras, ka tev būtu jāsaka: kas mūsu dēļ celsies pāri jūrai un mums to atvedīs un mums to paziņos, ka mēs to varētu pildīt?”

Aiz šiem pantiem, kuros mēs atrodam dzimstošo Vecās Derības pestīšanas mācību, atrodas tāda loģika, ka a) Vecajā Derībā bauslība tika pasludināta cilvēkiem, lai viņi piepildītu tās prasības, bet tagad b) Jaunajā Derībā Kristus ir apmierinājis visas bauslības prasības, mūsu dēļ nolaižoties dziļumos un paceļoties līdz debesīm, un mēs pasludinām šo pabeigto darbu. Cilvēce nespēja piepildīt Dieva svēto gribu un bija pelnījusi vienīgi sodu, bet tagad Kristus ir salīdzinājies par mūsu grēkiem, un taisnošana ir saistīta ar grēku piedošanu.

Labākā taisnošanas definīcija ir atrodama Jesajas 53:11, kur par Kristu ir teikts: “Mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus.” Lutera katehisms taisnošanu definē ar šādiem vārdiem: “Kad ticībā mēs uzņemam Kristu, mūsu Pestītāju, Dievs netur mūsu grēkus pret mums, bet piedod tos Kristus dēļ. Viņš piedēvē Kristus šķīstību un svētumu mums. Šādā veidā Dievs mūs taisno.” Lai to aprakstītu, Luters izmantoja savu iemīļoto izteicienu opus alienum – “darbs, ko izdarījis cits”: kāds cits ir apmierinājis bauslības prasības, kāds cits ir cietis par mūsu grēkiem, kāds cits ir nesis mūsu nekrietnības. To visu izsaka Vecās Derības pro nobis frāze, kas bija tik dārga Pāvilam.

4. Tomēr mesiāniskā loma ietver Pāvila aprakstu par Kristus “uzkāpšanu” un “nokāpšanu” (grieķ. anabesetai un katabesetai). Tas patika arī Sabbatai Tsvi, kaut arī viņš tam lika atbalstīt savus “savādos darbus” un bauslības noliegšanu. Tieši kopīgās izcelsmes veids apstiprina šo ideju īstumu. Pat, ja mūsdienu lasītājam tādas domas ir pilnīgi svešas, mēs nevaram mesiāniskās gaidīšanas pamatiem uzlikt jaunus nosacījumus. Vēstulē efeziešiem Pāvils saka:

“Uzkāpis – ko citu gan tas nozīmē, ja ne to, ka Viņš arī nokāpis šīs pasaules zemajās vietās? Bet Tas, kas nokāpis, ir tas pats, kas (pēc tam) uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu (grieķ. “ta panta” – visu).” (Ef.4:9-10)

Pēteris saprata šo noslēpumu tā, ka Kristus “ir nogājis un arī sludinājis gariem cietumā”.. “Jo tādēļ arī mirušiem ir prieka vēsts sludināta.” (1.Pēt.3:19 un 4:6) Apustuļu ticības apliecība piekrīt tam, apstiprinot, ka Jēzus “nokāpa ellē”.

Jeruzalemes Targums saistībā ar 5.Mozus grāmatas 30.nodaļa saka:

“Ak, kaut mums būtu kāds pravietis kā Mozus, kurš uzkāptu debesīs un dotu mums Toru, un pasludinātu mums tās prasības!”

30. nodaļas 4. pantā ir apsolījums, ka Dievs sapulcinās izraidīto Israēlu, kaut arī tie atrastos “pašā debess galā”. Jonatāna Targums izskaidro, ka tas notiks “caur augstā priestera Ēlijas pūlēm un viņš tos atgūs no turienes caur Mesiju Ķēniņu”. Midrash Rabbah atmet domu, ka nāks “otrais Mozus un cita Tora no debesīm”. Vai tā varēja būt reakcija pret pirmo kristīgo draudzi, kas Kristū redzēja apsolīto pravieti, kurš būtu kā Mozus?

Vara čūskas kontekstā mēs aplūkojām “pestīšanas zīmes” aprakstu no Salamana gudrības grāmatas, un mūsu citētās rakstu vietas noslēgumā bija šādi vārdi: “Tu vedi cilvēkus lejā pie elles vārtiem un atkal atpakaļ.” Pamācību 30:4 tiek uzdots jautājums: “Kas dodas augšup pret debesīm un atkal nokāpj lejā? Kas satver vēju savās rokās?.. Kas ir stingri nopamatojis visus pasaules galus? Kā sauc Viņu un kā sauc Viņa dēlu? Vai tu to zini?” Tātad ideja par “došanos augšup un lejā” ir saskatāma pat šajā rakstu vietā, kur ir runa par radīšanu un Dieva Dēlu.

Šo pazemojumu un eksaltāciju viskrāšņāk ir atspoguļojis Pāvils savā himnā, kas uzrakstīta vēstulē filipiešiem:

“Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs; un, cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei! Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū, un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu.” (Fil.2:5-11)

5. Seno laiku sinagogā desmit baušļus kā ticības pamatu lasīja katru sabatu. Tomēr ap 90.gadu pēc Kristus dzimšanas lielais Jamnijas koncils izlēma to atcelt. Pēc Talmuda vārdiem, kāds varētu kļūdaini pieņemt, ka Dievs Sinaja kalnā deva tikai šos 10 priekšrakstus. Tas pats koncils lika pārtraukt Septuagintas kā sinagogas oficiālā avota izmantošanu, jo pirmie kristieši, lai pierādītu, ka Jēzus ir Mesija, uz to balstījās vairāk nekā uz ebreju oriģinālu. Tā paša iemesla dēļ tika ievērojami notušēts pat uzsvars uz ticību augšāmcelšanai. Mēs jau redzējām, kā Sabbatai Tsvi kustība atmeta desmit baušļus, tomēr akceptējot jūdu rituāla likumu.

Jamnijā pieņemto lēmumu sekas izpaudās visā turpmākajā jūdaisma attīstībā. Līdz ar to tas arvien vairāk kļuva par bauslības reliģiju, un farizejiskās Toras ekseģēzes sīkumi sāka monopolizēt varas pozīciju uz citu jūdu domāšanas virzienu rēķina. Pāvils, kurš par sevi stāsta, ka viņš esot bijis visstingrākās farizeju sektas loceklis, saskatīja šīs briesmas. Viņš raksta:

“Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums, jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta.” (Rom.7:6)

Iesākumā Dievs Ādamu taisnoja uz ticības pamata. Likuma prasības, kas aptuveni 430 gadu vēlāk tika dotas Mozum, nevar anulēt šo “Dieva jau sen spēkā nākušo gribas izpausmi” (Gal.3:16-19). Šodien Kristum kā Mesijam joprojām ir atbilde uz jūdu Toras problēmu.

Tagad ir noārdīts “žogs” – cilvēku tradīcijas un priekšraksti, kas atrodas ap bauslību. Protams, desmit baušļi joprojām ir spēkā kā nemainīgi “Derības vārdi”. Kristiešu sargājošais “žogs” ir pats Kristus, un tā Pāvils savās vēstulēs vairāk nekā 160 reižu izmanto frāzi “būt Kristū”. Ja mēs izmaldīsimies ārā no Kristus, “bauslības suņi”, izmantojot Lutera vārdus, saplēsīs mūs gabalos. Tādējādi bauslība kalpo evaņģēlijam. Tas ir Pāvila Toras mācības pamats un loģika.

Tomēr visspēcīgākā liecība pret turpmāko cilvēku priekšrakstu pievienošanu ir atrodama Mozus paziņojumā 5. Mozus 5:23, kad viņš deva bauslību: “Šos vārdus runāja Tas Kungs… un nekā nepielika klāt.” Tādējādi “Derības vārdi” – desmit baušļi – ir pietiekami kā Dieva svētās gribas izpausme. Baušļi pie krusta netika atcelti.


* – Vārds klipôth nāk no klipâh – “čaula” – un nozīmē kaut ko virspusēju, seklu.

Birkas: , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.