80. Kā mēs rūpējamies par savu tuvāko?


Mormoņu pestīšanas plāns

Daudzi Pēdējo dienu svēto baznīcas vadītāju raksti un izteikumi izklausās gluži pēc evaņģēliskās kristietības. Piemēram, ļoti populārajā mormoņu baznīcas izdotajā traktātā “What Mormons Think of Christ” vecākais Brūss Makonkijs raksta:

“Kristus ir mūsu Pestītājs un Glābējs. Bez Viņa nav iespējama ne pestīšana, ne glābšana, un, ja cilvēks nenāk pie Viņa un nepieņem Viņu par savu Glābēju, tad nevar iegūt mūžīgo dzīvi Viņa valstībā” (22.lpp.).

Šis izteikums izklausās kā pilnīgi pareizs kristīgās pestīšanas mācības apgalvojums.

Siers un pelu slazds

Taču tuvāk ielūkojoties Pēdējo dienu svēto baznīcas mācībā, atklājas, ka tradicionālajai kristietībai raksturīgie jēdzieni iegūst pavisam citu jēgu. Iepriekš citētais izteikums ir jāapskata plašākā kontekstā. Tādējādi atklājas, ka šis traktāts ietver arī šādu apgalvojumu:

Žēlastība ir tikai apžēlošanās, mīlestība un labvēlība, ko Dievs izrāda pret saviem bērniem, kuru dēļ Viņš ir noteicis pestīšanas plānu, lai viņiem būtu spēja augt un tapt Viņam līdzīgiem” (“What Mormons Think of Christ”, 19. lpp.).

Mormoņu īpašais pestīšanas plāns ir jānovērtē no Bībeles viedokļa.

PIRMEKSISTENCE

Saskaņā ar Pēdējo dienu svēto baznīcas uzskatu, visi cilvēki sākotnēji dzīvo kā gari garīgajā pasaulē. (Skatieties Dievs vai dievi?, it īpaši Elizas R. Snovas himnu.) Šajā pirmeksistencē jeb pirmsmirstīgajā eksistencē debesu Tēva un Mātes gara bērni gaida savu iemiesošanos cilvēka ķermenī. Šiem gariem ir jāiztur zemes pārbaude, lai tie varētu iegūt debesu valstību. Cilvēka ķermenī Dieva gara bērniem ir iespēja iet pa mormoņu paklausības ceļu, īstenojot mūžīgās progresijas likumu, un pierādīt, ka viņi ir cienīgi nonākt debesu valstībā.

Debesu valstība – augstākās no trim debesīm mormoņu mācībā. Tikai tie, kas uzticīgi kalpo Džozefa Smita mācībai, nokļūst šajā valstībā. Tur turpinās mūžīgā progresija, jo mormoņu vīrieši un sievietes turpina savu ceļu uz dievišķo stāvokli.

Sagādāt mājokli šādiem nemiesīgiem gariem ir svarīgs mormoņu uzdevums. Tādēļ Pēdējo dienu svēto baznīcas vadītāji tik aktīvi iestājas pret dzimstības regulēšanu un abortiem. Arī agrāk praktizētā poligāmija tika attaisnota ar nepieciešamību radīt mājokļus nemiesīgajiem gariem (The Seer, 1. sēj., 3. nr., 39. lpp.).

CEĻĀ UZ DEBESU VALSTĪBU

Mormoņi bieži piemin “rīcības brīvību”. Saskaņā ar mormonismu, katrs cilvēks ir tiesīgs savā zemes pārbaudē izlemt, vai pieņemt vai atraidīt evaņģēliju. Pieņemt evaņģēliju nozīmē ievērot vairākas pavēles (noteikumus). Būtiskākie noteikumi ir šādi:

  • ticība – ticēšana Dievam;
  • grēku nožēla – jānožēlo izdarītais ļaunums un jāpārtrauc tas;
  • kristība – derība ar Dievu, apsolot turpmāk vienmēr ievērot Dieva baušļus;
  • jāpieņem Svētā Gara dāvanas;
  • jāievēro tādi baušļi kā tikumība, uzticība, desmitā tiesa, Gudrības vārds, pienākums, debesu laulība u. c.

Baušļu ievērošana paver ceļu uz debesu valstību. Apmācības rokasgrāmata mormoņu misionāriem “Uniform System for Teaching Families” skaidri norāda uz mormoņu baznīcas uzsvaru uz paklausību un baušļu ievērošanu:

“Neviens nevar tikt izglābts Viņa (debesu Tēva) valstībā, neizrādot savu ticību paklausībā Tā Kunga baušļiem. [..] Ja mēs neturam Tā Kunga baušļus, mums nebūs ļauts dzīvot Viņam līdzās. Kristus mācīja, ka mēs nonāksim dažādās vietās pēc augšāmcelšanās, atkarībā no tā, kā mēs būsim turējuši Viņa baušļus” (1981. gada izdevums, 15., 17. lpp.).

“Jēzus Kristus nestais pestīšanas upuris neattiecas uz mūsu individuālajiem, personiskajiem grēkiem, tie ikvienam var tikt piedoti tikai caur grēku nožēlu, kristību un labu dzīvi” (Instructor, 1958. gada oktobris, 318. lpp.).

Ticība ir bauslis, kas jāievēro; kristība ir bauslis, kas jāievēro; tāpat arī Svētā Gara saņemšana ir bauslis, kas jāievēro.

“Individuālie grēki jānomazgā paklausībā Dieva baušļiem” (“Teaching the Gospel”, 113. lpp.).

Katrs cilvēks dzīvo un strādā tā, lai iegūtu debesu valstību.

DEBESU VALSTĪBA

Debesu valstību var sasniegt, ja pieņem evaņģēliju un ievēro dažādus noteikumus. Nākamajā pasaulē ir trīs valstības – debesu, zemes un galējā. Zemes valstībā nonāk tie labie cilvēki, kuru dzīve ir bijusi nevainojama, pat ja viņi nav pieņēmuši mormoņu mācību. Šajā valstībā nonāk arī nominālie mormoņi (ikvienā baznīcā ir nominālie locekļi), kas “izrādījuši nevis dedzību, bet gan kūtrumu, ziedojoties baznīcai un taisnīgumam” (McConkie, Mormon Doctrine, 784. lpp.). Galējā valstība ir viszemākais līmenis – tajā nonāk tie, kas ir nodzīvojuši sliktu dzīvi un noraidījuši Džozefa Smita sludināto evaņģēliju. Šajā valstībā nonāk pat tie, kas ir “burvji un laulības pārkāpēji, zaimotāji un slepkavas” (Mormon Doctrine, 778. lpp.). Mūžīgā progresija turpinās katrā no šīm trijām valstībām, taču nav iespējams pāriet no vienas valstības citā (ne augstākā, ne zemākā).

Tā kā pat “visbriesmīgākie grēcinieki” mūžību pavada vismaz zemākajā no debesu līmeņiem, mormonisms acīmredzot noliedz mūžīgi nolādētas vietas ideju (Doctrine and Covenants 76:43-44). Vienkāršo baznīcas locekļu vidū valda uzskats, ka tāda vieta tomēr pastāv un ka tur nonāk tikai visļaunākie. Daži uzskata, ka tā ir mocību vieta, kur ļoti ļauni cilvēki izcieš mocības tik ilgi, līdz tie ir pietiekoši šķīstījušies, lai varētu tikt uzņemti galējā valstībā. Plašāku aprakstu par šīm trim valstībām sniedz Doktrīnas un apsolījumu 76. nodaļa.

Šīs nodaļas sākumā tika minēts, ka mormoņu teoloģija bieži vien piešķir savādāku nozīmi tradicionāliem kristiešu jēdzieniem. Pieminēsim, kā kristiešu mūžīgā un bezgalīgā soda mācību skaidro mormoņu baznīca:

“Mums tiek jautāts: “Vai Bībele nemāca par “mūžīgo sodu” un “bezgalīgo sodu”? Jā, taču nepieņemsim šo jēdzienu individuālu interpretāciju. Mēģināsim saprast to nozīmi pareizi. Mūžīgais sods ir Dieva sods; bezgalīgais sods ir Dieva sods. Tātad tieši Dievs nosaka soda nosaukumu, jo Viņš ir mūžīgs. Tātad ikviens, kas saņem sodu, saņem mūžīgo sodu, neskatoties uz to, vai tas jāizcieš vienu stundu, vienu dienu, vienu nedēļu, vienu gadu vai vienu mūžību” (“Plan of Salvation”, 25. lpp.).

Cilvēks nenonāk savā mūžīgi nolemtajā vietā tūlīt pēc nāves, drīzāk domājams, ka visu cilvēku dvēseles nonāk “garu pasaulē”, kas ir kā starpposms. Šeit viņi paliek līdz augšāmcelšanai no mirušajiem. Taisnie gari pieder tai garu pasaules daļai, kas tiek dēvēta par paradīzi, no kurienes tie var piekļūt garu cietumam, kas ir mājoklis ļaunajiem gariem (Alma 40:11-14, The Book of Mormon). Šeit ļaunajiem tiek dota iespēja dzirdēt un pieņemt mormoņu sludināto evaņģēliju, jo “taisnie gari paradīzē ir nosūtīti sludināt pestīšanas vēsti ļaunajiem gariem ellē” (Mormon Doctrine, 755. lpp.). “Taisnajiem gariem” palīdz tie, kas vēl atrodas uz zemes un tiek kristīti par mirušajiem (Skatieties Mormoņu īpatnējās darbības un uzskati). Lūk, kā ir iespējams atvērt viņu cietuma durvis un palaist viņus brīvībā – caur prasību kristīties par mirušajiem. Tie, kas vēl atrodas uz zemes, ir pilnvaroti veikt darbu savu mirušo tuvinieku vietā un tādējādi kļūst par “glābējiem Ciānas kalnā” (“Plan of Salvation”, 23. lpp.).

JĒZUS KRISTUS LOMA

Lai gan mormoņu baznīca sevi dēvē par Jēzus Kristus baznīcu, patiesībā mormoņu sludinātajā pestīšanas plānā Jēzum Kristum tiek piešķirta tikai neliela loma. Uz to nepārprotami ir norādīts Pēdējo dienu svēto baznīcas traktātā “What Mormons Think of Christ”, kuru sarakstījis vecākais Brūss R. Makonkijs:

“Ādams ienesa pasaulē laicīgo un garīgo nāvi. Kristus nestais pestīšanas upuris mūs atpērk gan no laicīgās, gan garīgās nāves sekām. [..] Kristus upuris ir atbrīvojis visus cilvēkus no laicīgās nāves, lai visi tiktu uzmodināti un ievesti mūžīgā nemirstībā un lai visu cilvēku miesas un gars tiktu no jauna nešķirami savienoti. [..] Kristus upuris ir atbrīvojis visus cilvēkus no garīgās nāves sekām, lai paklausībā likumiem un evaņģēlija pavēlēm viņi no jauna piedzimtu garīgai dzīvei. Viņi varēs .. atkal mājot pie Dieva, kas ir mūžīgā dzīvība” (18.-19. lpp.).

Tātad Kristus nestajam grēku izpirkšanas upurim ir divi rezultāti:

  1. visi cilvēki augšāmcelsies no mirušajiem – laicīgā nāve ir pārvarēta;
  2. Kristus dod ikvienam cilvēkam iespēju paklausīt Dieva likumiem un ieiet debesu valstībā (Skatieties Dievs vai dievi?).

Nevar neievērot, ka nekur nav redzama saikne starp grēku piedošanu un Kristus nesto grēku izpirkšanas upuri.

Kā minēts citātā šīs nodaļas sākumā, mormoņu mācība sludina, ka Dieva žēlastība ir “apžēlošanās, mīlestība un labvēlība, ko Dievs izrāda pret saviem bērniem”, kuru dēļ Viņš ir radījis pestīšanas plānu, “lai viņiem būtu spēja augt un tapt Viņam līdzīgiem”. “Pestīšana caur žēlastību” tādā gadījumā nozīmē, ka “visi cilvēki .. bez jebkādas līdzdalības no savas puses..tiks augšāmcelti un iegūs nemirstību, pateicoties Kristus nestajam upurim” (“What Mormons Think of Christ”, 20. lpp.).

Bībeles mācību par taisnošanu ticībā daudzi mormoņu vadītāji dedzīgi noliedz. Dr. Džeimss E. Talmedžs ir nosaucis taisnošanu ticībā par sektantisku mācību, kas veicinājusi ļaunuma izplatību jau kopš agrīnās kristietības laikiem (Articles of Faith, otrais izdevums, 1901. g., 120. lpp.). Tās pašas grāmatas piektajā izdevumā viņš nosauc taisnošanu ticībā par viskaitīgāko mācību (111. lpp.).

TAS PATS STĀSTS CITOS VĀRDOS

Divi mormoņu vadītāji sniedz šādu kopsavilkumu par Pēdējo dienu svēto baznīcas pestīšanas plāna izpratni:

“Jēzus Kristus evaņģēliju mēs uzskatām par pestīšanas plānu. Tā ir noteikumu sistēma, kurai pakļaujoties var iegūt pestīšanu” (Elder E. F. Perry, grāmatā A Scrap Book).

“Paklausībā Jēzus Kristus evaņģēlija principiem cilvēks sevi sagatavo lielajai un varenajai paaugstināšanai, kas sataisīta tiem, kuri pielūdz Dievu garā un patiesībā” (“Plan of Salvation”, 6.lpp.; traktāta oriģinālversiju sarakstījis vecākais Džons Morgans).

Mormoņu sludinātais pestīšanas plāns balstās uz noteiktu labo darbu pildīšanu. Pakļaujoties noteiktiem likumiem un ievērojot konkrētus noteikumus, tiek iegūta pestīšana. Šie darbi var būt atšķirīgi no tiem likumiem, kurus saņēma Israēls Vecajā Derībā, tie var nesakrist ar normām, kuras nosaka islams, budisms vai humānisma idejas, bet pamatā tā ir tā pati ideja, tikai ietērpta citos vārdos – cilvēks strādā, pūlas un šādi pats kāpj augšup uz debesu valstību.

BIBLISKAIS PESTĪŠANAS PLĀNS

Svētie Raksti māca Jēzus Kristus apsolītās pestīšanas pilnīgumu. Šī pestīšana ir Dieva dāvana, kas ir pilnīgi neatkarīga no jebkādiem cilvēka darbiem vai pūliņiem pildīt noteiktus likumus vai noteikumus. “Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc savas žēlsirdības” (Tit.3:5). Dieva žēlastība ved cilvēkus pie ticības, kad tie dzird labo vēsti par to, ko Viņš ir darījis caur Jēzu Kristu. Pāvils raksta: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos” (Ef.2:8-9). Dieva žēlastība ir noslēpums. Kādēļ Dievs ir tik mīlošs, tik žēlīgs? Neņemot vērā to, kas mēs esam vai ko mēs esam izdarījuši vai neizdarījuši, Dievs kā dāvanu piešķir pilnīgu un galīgu atpestīšanu.

Tā ir Dieva žēlastība, kas modina cilvēkus jaunai dzīvei Jēzū Kristū. Dieva žēlastības spēkā mums ir dota iespēja dzīvot Dieva godībā (Ef.2:10). Dieva žēlastība mūs pieceļ, lai cik bieži mēs savā dzīvē kristu. Apustulis Pāvils skaidri norāda, ka to mēs nepaveicam paši: “Kur nu paliek mūsu lielīšanās? Tā ir zudusi. Caur kuru bauslību? Ar darbiem? Nē, bet ar ticības bauslību. Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem” (Rom.3:27-28).

Birkas: , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.