97. Kas mums palīdz dzīvot šķīsti un arī citādi pareizi?


Misericordias Domini svētdienā

ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm. Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp. ES ESMU labais gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst. Itin kā Tēvs pazīst mani, Es pazīstu Tēvu; un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm. Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans. [Jņ.10:11-16]

Šis ir mierinošs Evaņģēlijs, kas jauki un mīlīgi attēlo mums Kungu Kristu un māca, kāds Cilvēks Viņš ir, kādus darbus Viņš dara un kā izturas pret ļaudīm. Bet vislabākais veids, kā to iespējams saprast, ir, izmantojot salīdzinājumu: aplūkojot gaismu pretstatā tumsai, salīdzinot dienu ar nakti, tas ir, labo ganu ar ļaunu, neuzticīgu ganu, kā to šeit dara mūsu Kungs.

Jūs jau daudzreiz esat dzirdējuši, ka Dievs sūtījis pasaulei divējādu pasludinājumu: pirmais ir Dieva vārds, kas saka: “Tev nebūs citus dievus turēt..”, tāpat arī: “Tev nebūs nokaut. Tev nebūs laulību pārkāpt. Tev nebūs zagt,” 2.Moz.20:3, 13-15, un draud ar nāvi tam, kurš šīs pavēles nepilda. Taču šāda sludināšana nevienu nespēj darīt patiesi dievbijīgu. Jo, lai gan cilvēks ar šādām prasībām tiek piespiests dzīvot ārēji dievbijīgu dzīvi, tomēr iekšēji, savā sirdī viņš jūt naidu pret Bauslību un vēlas, kaut tās nebūtu.

Otrs pasludinājums ir Evaņģēlijs. Tas atklāj, kur rast spēju pildīt Bauslības prasības; Evaņģēlijs nedraud, bet laipni un draudzīgi aicina. Evaņģēlijs nesaka: dari to un to, bet: nāc, es gribu tev rādīt, kur atrast un kā iemantot patiesu dievbijību; redzi, te ir Kristus, kas tev to dos. Tādēļ Bauslība un Evaņģēlijs ir pretstati – kā ņemšana un došana, kā prasīšana un piedošana; šī atšķirība ir labi jāizprot. Tā Dievs ir valdījis pār pasauli, un tā Viņš valda vēl joprojām. Rupjiem un pārgalvīgiem ļaudīm, kuri nejūt vajadzību pēc Evaņģēlija, ir nepieciešams sludināt Bauslību; viņi ir jādzen un jāspiež, līdz tie pagurst un atzīst savus pārkāpumus; kad tas ir noticis, tad jānāk Evaņģēlijam.

Tie ir divi dievišķi sprediķi, kas nāk no debesīm; vēl ir arī citi, kuri nenāk no debesīm, bet ir cilvēku izdomātas blēņas – tās nāk no pāvesta un mūsu bīskapiem, kas gribējuši samulsināt ļaužu sirdsapziņas. Tādi sludinātāji nav gani – tie nav pelnījuši pat derēto ganu vārdu, bet – kā Kristus šeit saka – ir zagļi, slepkavas un vilki. Jo, lai svētīgi valdītu pār ļaudīm, tas jādara ar Dieva vārdu; valdīšana bez Dieva vārda nav nekāda valdīšana.

Bet Kristus aplūko gana amatu un raksta, kas tas ir, norādīdams, ka Viņš pats ir augstākais gans, jā, Viņš ir vienīgais Gans. Jo ganāmpulks, ko Viņš negana, paliek neganīts. Aplūkosim šo mierinošo un jauko sprediķi.

Jūs esat dzirdējuši, ka mūsu Kungs Kristus pēc savām ciešanām un miršanas ir augšāmcēlies no nāves un iegājis mūžīgā, neiznīcīgā dzīvē – ne tā, ka Viņš sēdētu debesu augstībā un neko nedarītu, tikai viens pats baudītu debesu prieku, bet – Viņš to ir darījis, lai ņemtu savās rokās savu valstību un būtu Ķēniņš, par kuru daudzreiz runājuši visi pravieši un visi Raksti. Tādēļ mums jāļauj, lai Viņš arvien un bez mitas ir klāt un valda; mums nav jādomā, ka Kristus sēž debesu augstībā un neko nedara, bet gan – Viņš no augšienes piepilda un pārvalda visas lietas – kā Sv. Pāvils raksta Ef.4:10 – un īpaši rūpējas par savu valstību, kas ir kristīgā ticība, – tādēļ arī Viņa valstībai ir jābūt šeit, pie mums, uz zemes. Par šo valstību esam sacījuši, ka tajā mums visiem dienu no dienas ir jāpieaug un jākļūst arvien šķīstākiem, un šajā valstībā nav jāvalda ne ar kādu citu varu kā vien ar Evaņģēlija sludināšanu.

Šis pasludinājums nav nācis no cilvēkiem; to ir iesācis pats Kristus, un Viņš to ir licis apustuļu sirdīs, lai viņi to saprastu, un mutēs, lai viņi to runātu un sludinātu. Tāda ir Kristus valstība; Viņš tajā valda tā, ka viss Viņa spēks ir ietverts Dieva vārdā. Kuri vārdu dzird un tam tic, tie ir piederīgi šai valstībai. Un vārds kļūst tik varens, ka rada it visu, kas cilvēkam vajadzīgs, un atnes visus labumus, kādi vien viņam var piederēt. Jo tas ir Dieva spēks, kas var un spēj atpestīt visus, kuri tic Dieva vārdam, kā Sv. Pāvils saka Rom.1:16. Ja tu tici, ka Kristus ir miris, lai tev palīdzētu un glābtu tevi no visām nelaimēm, ja tu ar ticību turies pie šī vārda, tad tas ir tik drošs un nesatricināms, ka neviena radīta būtne tam nevar pretoties. Tādēļ, ja tici vārdam, neviens tev neko nespēj nodarīt. Tā tu ar vārdu uzveic grēku, nāvi, velnu un elli, un tev ir jānonāk tur, kur ir vārds, tas ir, mūžīgā mierā, priekā un dzīvībā. Īsi sakot, tu kļūsti līdzdalīgs visā, ko panāk un paveic vārda spēks. Tādēļ šī ir brīnumaina valstība: vārds tajā mājo un tiek pasludināts visas pasaules priekšā; taču šī vārda spēks ir apslēpts, un neviens nepamana, ka tas ir tik darbīgs un paveic tik lielas lietas; vārda spēku spēj apjaust tikai ticīgie – tam jātiek piedzīvotam ar sirdi.

Tādēļ mēs, sludinātāji, nevaram darīt neko vairāk kā vien būt mūsu Kunga Kristus mute un Viņa darbarīks, ar kura starpniecību Kungs Kristus pasludina vārdu dzirdamā veidā. Kristus liek sludināt vārdu publiski, tā, lai tas atskanētu un būtu dzirdams ikvienam cilvēkam. Bet to, lai vārds būtu piedzīvojams ar sirdi, panāk tikai ticība – tas ir Kristus apslēptais darbs, ko Viņš paveic tur, kur pats pēc sava dievišķā padoma to atzīst par vajadzīgu. Šis darbs ir tas, kura dēļ Viņš saka: “Es esmu labais gans.” Un kas ir labais gans? “Labais gans” – Kristus saka – “atdod savu dzīvību par savām avīm. .. un Es atdodu savu dzīvību par savām avīm.” Runājot par šo tikumu, mūsu Kungs visu apkopo un rāda jauku līdzību par avīm. Jūs redzat, ka šis dzīvnieks ir diezgan nesaprātīgs, un katrā ziņā tas ir pats vientiesīgākais no visiem dzīvniekiem, tā ka par vientiesīgiem cilvēkiem mēdz sacīt: tas nu gan ir auns. Tomēr avs dabā ir arī tas, ka tā labāk par citiem dzīvniekiem klausa sava gana balsij un neseko nevienam citam kā tikai savam ganam. Avs arvien turas pie sava gana un meklē palīdzību vienīgi pie viņa – tā nespēj pati sev palīdzēt – nedz sevi ganīt, nedz dziedināt, nedz arī aizstāvēties pret vilkiem. Avs ir atkarīga no gana palīdzības.

Tā nu Kristus rāda līdzību par šo avs dabu un sauc sevi par labo ganu. Tā Viņš labi paskaidro, kas ir Viņa valstība un kur tā meklējama. Ar šo līdzību Kristus grib sacīt: mana valstība nav nekas cits kā tas, ka Es rūpējos par savām avīm, tas ir, par nabaga vajadzību māktajiem, nožēlojamajiem cilvēkiem, kas dzīvo uz zemes un jūt, ka neviens cits tiem nespēj palīdzēt, nedz dot padomu.

Bet, lai to visu vēl labāk paskaidrotu un saprastu, aplūkosim pravieša Ecēhiēla vārdus, kas rakstīti Ec.34:2-6, kur pravietis runā par ļauniem ganiem, kuri pretojas Kristum: “Bēdas Israēla ganiem, kas ganījuši tikai paši sevi! Vai ganiem nebija avis ganīt? Jūs viņu pienu gan dzerat, ar viņu vilnu ģērbjaties un kaujat taukās, bet jūs avis neganāt. Vājās jūs nekopjat un nespēcināt, slimās nedziedināt, ievainotās nepārsienat, izklīdušās nesadzenat kopā, pazudušās nemeklējat, bet ar tām rīkojaties varmācīgi un nežēlīgi. Tā tās izklīda, tāpēc ka tām nebija gana, un izklīdušas tās kļuva plēsīgiem zvēriem par barību un pazuda. Manas avis maldās pa visiem kalniem un augstiem pakalniem, tās izklīdušas pa visu zemi, un neviens nerūpējas par tām un neuzmeklē tās.” Tā Dievs šeit nosoda ganus, kuri negrib pareizi ganīt avis. Un redzi, kā pravietis raksta – šajā vietā Dievs skaidri atklāj, ka Viņš patiesi grib stiprināt, dziedināt un uzmeklēt vājos, slimos, satriektos un pazudušos, nevis ļaut tiem izklīst un nomaldīties. Par to jums – Dievs ganiem saka – vajadzēja rūpēties, taču jūs to neesat darījuši; tādēļ man tas būs jādara pašam, kā tālāk, 16. pantā, teikts: “.. nomaldījušās Es uzmeklēšu, noklīdušās Es salasīšu un atgādāšu atpakaļ, ievainotās pārsiešu un slimās dziedināšu..”

Te tu redzi, ka Kristus savā valstībā rūpējas par vājajiem, slimajiem un satriektajiem; Kristus tos pieņem un tiem palīdz. Tas ir mierinošs pasludinājums; vienīgā vaina ir tā, ka mēs nejūtam savu postu un trūkumus, – jo, ja mēs tos justu, tad skriešus skrietu pie Kristus. Bet ko darīja neīstie gani? Tie valdīja ar bardzību un ar lielu spēku mācīja Dieva Bauslību; turklāt viņi izdomāja vēl citus likumus – un to viņi dara vēl šodien. Kad ļaudis šādus likumus nepilda, šie gani kliedz un steidzas kādu nolādēt, tā ka visa viņu valdīšana ir vieni vienīgi spaidi un pavēles. Tā nav saucama par labu ganīšanu un pareizu dvēseļu pārvaldīšanu – saka Kristus. Viņš nav šāds gans; jo spaidi un pavēles nevienam nepalīdz, bet tikai vēl vairāk samaitā dvēseles un visbeidzot tās pilnīgi pazudina, kā tālāk dzirdēsim. Nu aplūkosim pravieša vārdus citu pēc cita.

Pirmkārt, viņš saka: vājās avis vajag kopt un spēcināt, tas ir, sirdsapziņas, kuras vēl ir ticībā vājas un grūtsirdīgas, nedrīkst dzīt un sacīt: tev jādara tā un tā, tev jābūt stipram, – ja esi vājš, tad iesi pazušanā. Ar šādiem vārdiem vājos nekad neizdodas stiprināt. Sv. Pāvils Rom.14:1 saka: “Pieņemiet tos, kas ticībā vēl vāji, un netiesājiet viņu domas.” Un mazliet tālāk, 15:1: “Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri..” Tādēļ vājos neklājas dzīt un mocīt ar lielu stingrību, bet vajag viņus mierināt, lai tie nekristu izmisumā sava vājuma dēļ; un ar laiku viņi kļūs stiprāki.

Tā arī pravietis Jesaja, runādams par Kristu, saka: “Ielūzušu niedri Viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli Viņš neizdzēsīs.” (Jes.42:3) Ielauztā niedre ir nabaga vājās, satriektās sirdsapziņas, kas itin viegli var salūzt, izbīties un zaudēt cerību uz Dievu. Kristus šādas ielūzušas niedres neatmet – tas nav Viņa dabā; gluži otrādi – Viņš izturas saudzīgi, lai tikai tās nesalauztu. Un arī kvēlojošais deglis, kas dod vairāk dūmu nekā uguns, ir šīs pašas vājās sirdsapziņas. Taču tām nav jākrīt izmisumā – Kristus tās neizdzēsīs, bet iedegs vēl spožāk un darīs tās stiprākas. Tas ir liels mierinājums ikvienam, kas šādas lietas atzīst un pieredz. Tādēļ tas, kurš neizturas saudzīgi pret vājām sirdsapziņām, noteikti nav labais gans.

Otrkārt, pravietis saka: slimajām avīm jums vajadzēja palīdzēt. Bet kas ir slimās avis? Tie ir cilvēki, kuriem ir ārēji trūkumi, kas izpaužas savādos darbos. Pirmā lieta attiecas uz sirdsapziņu – vāji ir tie, kuru sirdsapziņas ir vājas -, otrā uz ārējo dzīvi, tas ir, ja kāds ņurd un izturas savādi, bieži kļūdās, ir pārsteidzīgs dusmās un citos ģeķīgos darbos. Arī apustuļi dažreiz ir paklupuši šādās rupjās lietās. Slimie ir tie, kuri ar ārējiem darbiem apgrēcina citus, tā ka par viņiem saka: tie ir dīvaiņi un savādnieki; taču Kristus arī viņus negrib atmest un atraidīt. Jo tāda nu reiz ir Viņa valstība – tajā mīt ne tikai stiprie un veselie; tā tas būs tikai nākamajā dzīvē. Bet Kristus ir nācis, lai vājos un slimos pieņemtu un viņiem palīdzētu.

Tādēļ, kaut arī esam vāji un slimi, mums tomēr nav jāzaudē cerība, nedz jāsaka: mēs nepiederam Kristus valstībai. Nē, jo vairāk jūtam savus trūkumus, jo vairāk mums jātiecas nākt šajā valstībā; jo Viņš ir pie mums, lai mūs dziedinātu un darītu veselus. Ja esi slims, grēcinieks un jūti savu postu, tev vēl jo vairāk ir iemesls nākt pie Kristus un sacīt: mīļais Kungs, es nāku tieši tādēļ, ka esmu grēcinieks un vēlos, lai Tu man palīdzētu un darītu mani dievbijīgu, – mani spiež mans trūkums. Jo lielāki ir tavi trūkumi un vainas, jo vairāk tev nepieciešams, lai Kristus tevi dziedinātu. Tieši to Viņš arī grib darīt; tādēļ Viņš aicina, lai ejam pie Viņa ar prieku. Turpretī tie, kuri nav īstie gani, domā, ka varēs darīt ļaudis dievbijīgus, skaļi kliegdami un dzīdami viņus ar pavēlēm; taču tā viss tikai kļūst vēl sliktāk. Tagad redzam, ka šāda aplama dzīve mūs ir nožēlojamā veidā sašķēlusi un izklīdinājusi, – tieši tā, kā pravietis šeit saka.

Treškārt, pravietis saka: ievainotās avis jūs neesat pārsējuši. Ievainotas ir tās avis, kuras lauzušas kādu kaulu vai guvušas citādus ievainojumus, tas ir, ja kristietis ne tikai ir vājš un ar saviem trūkumiem, tā ka viņš dažkārt var paklupt, bet ir sastapies ar smagiem kārdinājumiem, kas viņam lauzuši kaulus. Tā tas notiek, kad kristietis atkrīt un noliedz Evaņģēliju, kā to darīja Sv. Pēteris, noliegdams Kristu. Tā nu, ja arī kāds paklūp tik smagi, ka atkrīt atpakaļ vai pat pavisam tiek notriekts pie zemes, tev tomēr neklājas viņu atmest un domāt, ka šis cilvēks nekad nebūs piederīgs Kristus valstībai. Jo tev ir jāļauj, lai Kristus paliktu tas, kas Viņš ir un Viņa valstībā būtu un paliktu tikai bagātīga žēlastība un žēlsirdība, – Viņš grib tikai palīdzēt tiem, kuri jūt savu postu un labprāt no tā izkļūtu. Tā ir mierinājuma pilna valstība un laipns, mierinājumu nesošs Gars, kas ikvienu labina un aicina pie sevis.

Tas viss notiek tikai caur Evaņģēliju, ar kuru vājie tiek stiprināti, slimie – dziedināti. Jo Evaņģēlijs ir vārds, kas kalpo visās lietās, kuras vajadzīgas cilvēka sirdsapziņai, un dod tik bagātīgu mierinājumu, ka nevienam nav jākrīt izmisumā, lai cik liels grēcinieks viņš būtu. Tādēļ vienīgi Kristus ir dievbijīgais gans, kas dziedē visas vainas un palīdz piecelties visiem, kuri paklupuši. Kas to nedara, tas nav labs gans.

Ceturtkārt, pravietis turpina, sacīdams: izklīdušās avis jūs nesadzināt kopā. Kuras ir izklīdušās avis? Tās ir nicinātās dvēseles, kuras kritušas kaunā un par kurām citi domā, ka tām vairs nav iespējams palīdzēt; tomēr Kristus negrib, lai gani pret šādām dvēselēm izturētos bargi. Viņš negrib sašaurināt savas valstības robežas tā, ka tajā varētu nākt tikai stiprie, veselie un pilnīgie, – tādi būs debesu valstības iemītnieki nākamajā dzīvē; bet tagad, kā jau sacīju, Viņš valda savā valstībā tā, ka tajā ir tikai tīra žēlsirdība un laipnība, kā Dievs 2.Moz.3:8 ir apsolījis Israēla bērniem, ka apsolītajā zemē plūdīs tikai piens un medus. Un arī Sv. Pāvils 1.Kor.12:23 saka, ka miesas nepieklājīgie locekļi iemanto vislielāko godu.

Piektkārt, noslēgumā pravietis saka: pazudušās jūs nemeklējāt. Pazudušie ir tie, kuri ir nolādēti, tā ka neviens necer uz viņu atgriešanos, – evaņģēlijos tādi ir muitnieki un netikles, bet tagad par pazudušiem uzskatām mežonīgus, nekaunīgus ļaudis. Taču šādus cilvēkus nedrīkst pamest – ir jādara viss iespējamais, lai vestu viņus atpakaļ. Tieši to ir darījis Sv. Pāvils, nododams velnam divus šādus nekaunīgus zaimotājus, kā 1.Tim.1:20 lasām: “Tos esmu nodevis sātanam, lai viņi pārmācīti vairs nezaimotu Dievu.” Un 1.Kor.5:5 viņš raksta: “.. viņu nododam ar mūsu Kunga Jēzus spēku sātanam miesas samaitāšanai, lai gars tiktu izglābts Tā Kunga dienā.” Šie cilvēki tika nodoti velnam kā nolādētie, – tomēr viņi ir atkal atgriezti.

Tādēļ ir nepieciešams sludināt Kristu tā, lai mēs nevienu cilvēku neatmestu, lai cik vājš viņš būtu, bet labprāt uzņemtu, mierinātu un stiprinātu, arvien rādot ļaudīm Kristu kā labo ganu. Tad ļaudis paši no sevis nāk pie Viņa – tie vairs nav jāspiež, nedz jādzen. Evaņģēlijs cilvēkus aicina un dara labprātīgus, tā ka viņi iemanto patiku pret Kristus valstību un nāk tajā ar pilnīgu paļāvību; viņos ir radusies mīlestība pret Kristu, tā ka viņi labprāt dara visu, kas jādara, kaut arī iepriekš viņus vajadzēja dzīt un piespiest. Ja tiekam dzīti, mēs pildām prasības ar nepatiku un pretestību; bet Dievs šādus darbus negrib, un tādēļ tie ir veltīgi. Bet, kad redzam, ka Kungs pret tiem izturas tik laipni, Viņš satver manu sirdi, un es ar prieku Viņam sekoju – un manā sirdī ir radies prieks un labprātība.

Redzi, cik nekrietni ir tiesāt citus. Kristus valstība – kā esat dzirdējuši – ir iedibināta tikai tādēļ, lai darītu slimās un nabadzīgās dvēseles veselas un dievbijīgas; tādēļ visi, kuru acis arvien raugās tikai uz stiprajiem un svētajiem, neizbēgami pievilsies. Pareiza Kristus atziņa ir liela un varena lieta. Pašā mūsu dabā ir ielikts tas, ka esam nelieši; un tomēr ikviens vēlas būt dievbijīgs – mēs atplestām mutēm raugāmies, kur varētu atrast stiprus kristiešus. Neviens negrib redzēt slimos un vājos. Ikviens domā, ka tad, ja cilvēks nav stiprs, viņš nav kristietis; un tos, kuri nav pilnīgi svēti, ikviens grib uzskatīt par ļauniem, lai gan pats ir sliktāks un ļaunāks par citiem. To dara cilvēka ļaunā daba un mūsu aklais prāts, kurš grib ar savām domām izmērīt Dieva valstību, uzskatīdams, ka tas, kas cilvēka acīm nešķiet šķīsts, nevar būt šķīsts arī Dieva priekšā.

Tādēļ ir jānovērš acis no šādām lietām; jo, ja tu ilgi raudzīsies pēc spēka un svētuma, tad gribot negribot sāksi domāt: ak, ko gan lai daru, ja visiem kristiešiem jābūt stipriem, veseliem un dievbijīgiem? Kā lai es tāds kļūstu? Tā tu nekad neuzdrīkstēsies nākt pie Kristus. Tādēļ tev galu galā ir jānonāk tik tālu, ka tu saki: mīļais Kungs, es jūtos tik vājš, slims un izbijies; tomēr negribu, lai baiļu pilnās domas mani maldinātu, – gribu nākt pie Tevis, lai Tu man palīdzētu. Jo Tu esi labais un dievbijīgais gans – par tādu es Tevi uzskatu, tādēļ atmetīšu visas cerības uz saviem paša darbiem.

Tā nu mums jābūt gudriem un jāmācās pareizi atzīt Kristu; mums jāapjauš, ka Viņa valstībā ir tikai vāji un slimi cilvēki, – šī valstība ir līdzīga slimnīcai, kur guļ tikai vājie un sasirgušie – tie, kuriem nepieciešams, lai par viņiem rūpētos. Taču šāda izpratne ir tikai nedaudziem; šī gudrība ir apslēpta – tās pietrūkst arī tiem, kam ir Evaņģēlijs un Gars; jo šī ir pati lielākā gudrība, kāda vien cilvēkam var būt. Tādēļ, kaut arī cilvēks redz, ka Raksti slavē Kristus valstību un runā par to, cik brīnišķīga ir šī valstība, ļaudis tomēr nespēj uztvert šo vārdu jēgu un nesaskata tajos ietverto gudrību, kas pārsniedz visu cilvēku gudrību. Jo mūsu gudrība nav tāda, ka mēs pievērstos saprātīgiem un gudriem cilvēkiem, runādami un sludinādami par viņu gudrību, bet – mums jārunā ar muļķiem un ģeķiem un jārūpējas par viņiem. Ne tādēļ, ka mums tas patiktu, bet, lai palīdzētu šiem ļaudīm izkļūt no viņu grēka un ģeķības, iegūt taisnību un īstu izpratni.

Te tu redzi, kas ir kristīga gudrība – nemeklēt to, kas ir augsts un gudrs, un nespoguļoties šādā cilvēciskā gudrībā, bet raudzīties lejup, uz to, kas zems un ģeķīgs. Kas prot tā rīkoties, lai pateicas Dievam; jo ar šādu atziņu viņš kļūst par cilvēku, kurš prot pareizi izvērtēt visu šīs pasaules dzīvi. Tādēļ jūs vēl arvien (arī to ļaužu vidū, kuri sludina Evaņģēliju) atradīsiet daudzus, kas vēl pie šādas atziņas nav nonākuši. Līdz šim mēs bijām pieraduši domāt – un citādi arī neviens mums nebija mācījis -, ka nedrīkstam nākt pie Kristus, pirms esam kļuvuši pilnīgi šķīsti. Tādēļ ir jānovēršas no šādām domām un jāgūst pareiza izpratne – tev jāiepazīst Kristus kā labais gans. Par to jau pietiekami daudz esam dzirdējuši.

Nu Kristus salīdzina labo ganu ar sliktu jeb derētu ganu; Viņš saka:


“Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg, – un vilks tās nolaupa un izklīdina, jo viņš ir derēts gans un avis viņam nerūp.”

Proti, vienīgi Kristus ir labais gans. Un tomēr, kā Viņš, būdams vienīgais Kristus, piešķir arī mums savu vārdu, ka tiekam saukti par kristiešiem, tāpat arī, lai gan Viņš vien ir Gans, tomēr Viņš dod šo vārdu arī tiem, kuriem uzticēts pildīt sludināšanas amatu kristiešu vidū. Tāpat Mt.23:9 Kristus saka: “Jums arī nevienu virs zemes nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs.” Tomēr Pāvils sevi sauc par korintiešu tēvu, 1.Kor.4:15 sacīdams: “.. es jūs esmu, Evaņģēliju sludinādams, dzemdinājis Kristū Jēzū.” Tā Dievs dara – Viņš grib būt vienīgais Tēvs, tomēr piešķir šo vārdu arī cilvēkiem, tā ka arī viņi ir tēvi; taču viņiem šis vārds nav pašiem no sevis, bet – no Kristus – tāpat kā mēs sevi saucam par kristiešiem ne tādēļ, ka paši no sevis būtu saņēmuši šādu vārdu, bet tādēļ, ka Kristū mums viss ir dāvināts. Un šeit Viņš saka: “Derētais gans, kas nav īstais, kam avis nepieder, redzēdams vilku nākam, atstāj avis un bēg..” Šie patiesi ir bargi vārdi – arī tie, kuri pareizi sludina un māca Evaņģēliju, stiprinādami un dziedinādami savas avis, tomēr galu galā ļauj sevi aizraut projām un metas bēgt tieši tad, kad avīm visvairāk vajadzīga palīdzība. Kad neviena vilka tuvumā nav, viņi uzcītīgi gana savas avis; bet, tiklīdz šādi gani redz vilku nākam, tie pamet savas avis. Un avis, kas, agrāk labi ganītas, nu ir stipras, veselas un taukas, vilkam patīk vislabāk – gans ir tās labi sagatavojis viņa rīklei.

Kā tad tas notiek? Kristus grib sacīt: manā valstībā, kur vājajiem jātiek stiprinātiem, slimajiem – dziedinātiem, nemiera māktajiem – mierinātiem utt., tomēr neizbēgami būs arī svētais krusts. Jo, kad tiek sludināts, ka Kristus ir vienīgais gans, kas spēj rūpēties par mums, nabaga avīm, vienīgais, kas mūs var stiprināt, dziedināt un mums palīdzēt, tā ka mēs paši saviem spēkiem un ar saviem darbiem neko sev nespējam palīdzēt, – pasaule šādu pasludinājumu negrib paciest, jo tas noliedz visus darbus un visus tās izdomātos daudzos dievkalpošanas veidus. Tāda ir Evaņģēlija daba – tas arvien nes sev līdzi svēto krustu; kas grib apliecināt Evaņģēliju pasaules priekšā, tas riskē ar savu galvu.

Un tieši šajā ziņā īstie gani atšķiras no derētajiem. Kurš ir derētais gans, tas sludina Evaņģēliju tikai tikmēr, kamēr citi viņu sauc par izglītotu, dievbijīgu un svētu vīru; bet, kad sākas uzbrukumi, kad viņu sāk dēvēt par ķeceri un ļaundari, cenšoties panākt, lai viņš atbildētu uz šiem apvainojumiem, tad viņš noliedz iepriekš sludināto vai arī aizmūk, atstādams nabaga avis postā; tā viss kļūst tikai vēl sliktāk, nekā bijis iepriekš. Ko tad nu avīm ir līdzējis tas, ka iepriekš tās tikušas labi ganītas? Īsti gani būtu palikuši pie savām avīm, riskēdami ar dzīvību Evaņģēlija dēļ. Tādēļ tie, kuri sludina, gribēdami iemantot godu, mantu vai vēl kādu labumu, nav īstie, bet tikai derētie gani; jo viņi arī pareizajā mācībā un Dieva vārdā meklē tikai savu labumu. Tādēļ viņi nepaliek un nesludina ilgāk kā tikai tikmēr, kamēr var saņemt godu un slavu. Kad vilks nāk, viņi atkāpjas un noliedz vārdu vai skrien projām un pamet savas avis, kas stāv atvērtām mutēm, gaidīdamas, ka gans tās ganīs un pasargās no vilka; bet derētais gans jau ir projām. Tas pamet avis tieši tad, kad tām visvairāk bija vajadzīgs stiprinājums.

Tā notiks arī tagad – kad mums uzbruks īstas vajāšanas, šādi sludinātāji turēs mutes ciet un bēgs, tā ka avis tiks nožēlojamā veidā izklīdinātas un aizrautas projām cita uz vienu, cita uz otru pusi. Lai Dievs dod, ka paliktu kaut daži, kas būtu gatavi atdot savu dzīvību, lai glābtu avis. Tā Kristus šeit ir attēlojis derētos ganus. Viņš turpina, vēlreiz sacīdams:

“ES ESMU labais gans; Es pazīstu savas avis, un manas avis mani pazīst.”

Tie ir ietilpīgi vārdi, un būtu pārāk gari tos pamatīgi pārrunāt. Šeit Kristus runā par īpašo amatu, kas Viņam ir. “Es pazīstu savas avis,” Viņš saka, “un manas avis mani pazīst.” Kā tas notiek? To Kristus tālāk paskaidro, sacīdams:

“Itin kā Tēvs pazīst mani, Es pazīstu Tēvu.”

Kā Tēvs pazīst Kristu? Nevis ar pasaulīgu, bet – ar dievišķu atziņu. Par to jau iepriekš esam runājuši plašāk, bet kopsavilkums būtu šāds: Kristus mūs atzīst par savām avīm; savukārt mēs atzīstam Viņu par savu ganu. Mēs esam dzirdējuši, kas ir labais gans, tāpat arī – kas ir vājās avis. Viņš mūs atzīst par šādām avīm, kas ir vājas, slimas un ievainotas, tas ir, Viņš neprasa, vai Viņa avis ir vai nav vājas, slimas, nicinātas un atstumtas, bet rūpējas par tām un dziedina tās – pat tad, ja šīs avis ir tik vājas, ka visa pasaule domā: tās nu gan nevar būt Kristus avis; jo tā ir pasaulīga atziņa. Bet Kristus pazīst savas vājās avis citādā veidā. Viņš neskatās, kādas tās ir, bet pievērš uzmanību vienīgi tam, lai šie nabaga dzīvnieki būtu avis, tas ir, lai tām būtu īstais vārds; labais gans raugās uz pašām avīm, nevis uz viņu vilnu.

Tādi ir īstie gani, kas seko Kristum, – viņi pazīst savas avis tieši šādā veidā – viņi uzlūko pašu cilvēku, nevis tā trūkumus; tie atšķir avi no slimības.

Tāpat mans Tēvs pazīst mani – Kristus saka -, bet pasaule mani nepazīst. Kad pienāks laiks un man būs jāmirst apkaunojošā nāvē pie krusta, visi cilvēki sacīs: jā, vai tad tas var būt Dieva Dēls? Tam jau jābūt nolādētam cilvēkam, kas pieder velnam ar visu miesu un dvēseli! Tā pasaule mani uzlūkos un pazīs. Bet mans Tēvs sacīs: “Tas ir mans mīļais Dēls,” mans Ķēniņš, mans Pestītājs. Tēvs neuzlūko manu nožēlojamo izskatu, nedz arī manas brūces, manu krustu un nāvi, bet mani pašu – to, kas Es esmu. Tādēļ, ja arī Es būtu pašā elles vidū un velna rīklē, Es tomēr tikšu ārā, jo mans Tēvs mani nepametīs. Tāpat Es pazīstu savas avis, un tās pazīst mani. Avis zina, ka Es esmu labais gans; tās pazīst mani, tādēļ nāk pie manis un seko man, neraizēdamās par savu vājumu un slimību; tās zina, ka Es šādas avis gribu pieņemt. Un noslēgumā Kristus saka:

“Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved; arī viņas dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens gans.”

Daži šos vārdus attiecinājuši uz pastarās dienas priekšvakaru, teikdami, ka tie piepildīsies, kad nāks antikrists un parādīsies arī Elija un Ēnohs. Tādi apgalvojumi nav patiesi; šādi velns ir centies panākt, lai ļaudis ticētu, ka reiz visa pasaule kļūs par kristiešiem. To velns ir darījis, lai aizēnotu patieso mācību, tā ka neviens to vairs nespēja pareizi saprast. Tādēļ sargies no šādām domām. Šie vārdi ir piepildījušies un vēl arvien turpina piepildīties pēc Kristus debesbraukšanas. Kad Evaņģēlijs tikko atspīdēja, tas tika sludināts jūdiem; šī tauta bija avju kūts. Tā nu Kristus šeit saka: “Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās man jāatved.” Viņš saka – Evaņģēlijam jātiek sludinātam arī pagānu vidū, lai arī viņi ticētu Kristum, tā ka jūdi un pagāni visi kopā kļūtu par vienu kristīgu draudzi; to Kristus paveica vēlāk – caur apustuļiem, kuri sludināja pagāniem un atgrieza tos pie ticības. Tā nu visi kristieši ir viena baznīca jeb draudze, tiem ir viena ticība, viena cerība, viena mīlestība, viena Kristība utt. Tas tā paliek un turpinās arī šodien un līdz pat pastarai dienai. Tādēļ jums šie Kristus vārdi nav jāsaprot tā, ka visa pasaule, visi cilvēki ticēs Kristum; jo mums arvien ir jānes svētais krusts, un lielākā daļa cilvēku šajā pasaulē būs tie, kuri kristiešus vajās. Un arvien vajag sludināt Evaņģēliju, lai kaut daži tomēr tiktu atgriezti un kļūtu par kristiešiem; jo Kristus valstība vēl ir tapšanā, nevis jau tapusi. Tāds būtu šīs Evaņģēlija vietas izskaidrojums.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.