246. Kā notiks augšāmcelšanās?


Mīlestība uz vajātājiem un aizlūgšana par viņiem — īpaša Dieva bērnu iezīme

« Lasīt sākumu | Iepriekšējā daļa »

“Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts [3.Moz.19:18]: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat? Un, kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitnieki nedara tāpat? Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” [Mt.5:43-48]

Antitēžu rinda tiek noslēgta ar sesto antitēzi un reizē ir tā apkopota, ka tajā uzņemti visi iepriekšējie atsevišķie gadījumi, kas attiecas uz brāļu un māsu sadzīvi draudzē (1.-3. antitēze) un uz attieksmi pret pārējiem (4.-6. antitēze). Tāpat kā svētības apsolījumu nobeigumā (Mt.5:10-11) tiek pieminēti ienaidnieki un vajātāji, 46. pantā runa ir arī par algu. Bet visu aptver, noslēdz un pamato dievbērnības attiecības kā būtiska kopība ar Dievu, kas ir “pilnīgs” un, kā sacīts Lk.6:36, “žēl[sird]īgs”. Tā bauslis, kurā runāts par mīlestību uz ienaidnieku, ir īpaša Dieva būtības darbība un izpausme Viņa draudzē un līdz ar to pasaules priekšā. Nav jābrīnās, ka šie Jēzus iebildumi ar visu mūsu formālo piekrišanu ik dienas no jauna skar veco cilvēku mūsos un Jēzus Kristus draudzi tās kopumā nostāda nopietnā jautājuma priekšā par zemes sāli un pasaules gaismu.

Īpašā atziņa no šiem iebildumiem — attiecībā uz to, kas teikts vecajiem un par vecajiem — gūstama norādē par to, kas ir tuvākais. Ja arī neviens kristīgais bauslis nerunā par to, ka jānīst ienaidnieks, Rakstos tomēr rodama kazuistika, kā, piem., 5.Moz.23:3-9, kur attieksmi pret tuvāko veido noderīguma un atbilstošas izturēšanās pakāpe. Tas nav nekas īpašs, ja pasargā ienaidnieka vai pretinieka mantu (2.Moz.23:4-5, sal. Sal.pam.25:21-22; Rom.12:20), pat arī tas, ka viņam palīdz grūtā brīdī. Kumrānas sadraudzes sektu noteikumos, ārpuskanoniskos rakstos, gan atrodama pamācība: “Dievs ir pavēlējis ‘mīlēt visu, ko Viņš izraudzījis, bet ienīst visu, ko Viņš ir atstūmis” (QS 1:3 u.t.; I:9 u.t., IX:21 u.t.; sal. Ps.31:7; 139:21 u.t.).

Jēzus norādījumu izpratnei izšķirošais ir tas, ka tuvāko nosaka neatkarīgi no viņa izturēšanās un viņa stāvokļa. Dieva pavēle mīlēt tuvāko ietver sevī arī ienaidnieku, un tas šeit nozīmē arī vajātāju — kas uzbrūk, dara pāri, pat nonāvē. Un tieši ar to ir izslēgta iespēja uzskatīt Kalna sprediķi — to uztverot par tīras refleksijas tēmu vai to garīgojot — vienīgi par uzskatu ētikas kodeksu. Jo domas un darbi šeit nav šķirami, uz tiem abiem attiecas šīs Jēzus antitēzes, tātad uz ikvienu cilvēku un cilvēku visu sadraudzībā ar Kristu.

Ienaidnieku un vajātāju iekļaujošā tuvākā mīlestība ir darbīga mīlestība. Tā sākas ar aizlūgumu, un tajā mēs sekojam Jēzus lūgšanai par tiem, kas Viņu sit krustā: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara” (Lk.23:34). Ar šo aizlūgumu Viņš vēršas pie Dieva, lūdzot neizpildīt sagaidāmo sodu. To pašu mēs dzirdam no Stefana mutes: “Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!” (Ap.d.7:60). Mīlestība pret naidīgu tuvāko šādā lūgšanā neparādās kā aklība vai vienaldzība pret ļauniem darbiem, bet gan tā rodas no skaidras atziņas par Dieva tiesu, no kuras ienaidniekiem tāpat jātop izglābtiem — tādēļ ka par viņiem iestājas kristieši, kā Kristus ir iestājies par mums. Nelamāt, bet svētīt, cilvēku ļaunā vārda vietā runāt labu vārdu Dieva priekšā (sal. 1.Kor.4:12-13).

“Ka jūs esat — burtiski: topat – sava Debesu Tēva bērni..” Tulkojumā nomanāmā vēlēšanās izvairīties no “taisnošanas darbu dēļ” šeit atkal nav pamatota, ja atceramies Kristus vārdus un piemēru un esam apjautuši šo vārdu dziļo nopietnību, kuri atjauno cilvēku, vecajam cilvēkam nomirstot. Un mums tiek atgādināta Dieva žēlsirdība, kurš aizkavē savu tiesu (Rom.3:26) un visiem cilvēkiem bez izšķirības ar sauli un lietu sniedz visu dzīvībai nepieciešamo, iepriecē un dāvā iespēju atgriezties (sal. Mt.22:10; Ap.d.14:14-18; 17:24 u.t.).

Mīlestība pret ienaidnieku pamatoti tiek uzskatīta par kristīgās ticības atšķirīgu pazīmi. Taču mums to nevajadzētu izkliedēt vispārīgā cilvēkmīlestības principā. Īpašais šajā ienaidnieku mīlestībā ir tās pamatojums Kristus vārdos un Viņa piemērā un mērķis — izglābšanā no gaidāmās tiesas. Bet vispārīga cilvēkmīlestība viegli pārvērš tuvākā mīlestību par tālākā mīlestību un vienlaikus novēršas no ienaidnieka, kādu mēs sastopam tieši un ik dienu.

Tādēļ Kunga vārds mūs beidzot vēlreiz ved pie cilvēku savstarpējo attiecību tiešamības, kādu to redzam laipnas attieksmes izpausmēs, piem., sveicienos un svētības vēlējumos. Cik gan daudz sīkumainu skaišanos bieži noved pie tā, ka tiek aiztaupīta sveicināšana un laipnības izpausmes. Ja šādā ikdienišķā, tiešā saskarsmē ar tuvāko rēķinās un pārrēķinās, tad Kungs šādiem rēķiniem pārvelk treknu svītru, norādot uz algu debesīs, kā tas solīts svētības apsolījumos un kā tas paredzēts mūžībai.

Ja šī baušļa mērķis ir mūsu tuvākā glābšana no tiesas, tad tā piepildījuma pamats un spēks ir šīs algas apsolījums, kas mūs dara brīvus tiklab no cilvēku tiesas, kā arī no cilvēku algas un panākumiem cilvēkos. Bet ienaidnieka mīlestība un iestāšanās par ienaidnieku Dieva tiesas priekšā mums top izprotama, raugoties uz pašu Kristu, kā Viņš ir iestājies par mums, kad mēs vēl bijām bezdievji, grēcinieki, pat ienaidnieki (Rom.5:6-10).

Pēc Kristus piemēra mums jābūt pilnīgiem, kā pilnīgs ir mūsu Tēvs debesīs. Tas, ka Dievs caur Kristu, Dieva Dēlu, ir mūsu Tēvs, norāda uz to, ka mēs kā Dieva bērni saņemam līdzdaļu šajā pilnībā. Sadraudzība ar Dievu Jēzū Kristū ir tātad šīs pavēles pamats un mērķis.

Debesu Tēvs, ar sava Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus, nāvi un augšāmcelšanos Tu savā žēlastībā esi mūs pieņēmis par saviem bērniem un kā algu apsolījis mums mūžīgo dzīvību.

Liec, lai mīlestība, kuras dēļ Jēzus ir devies nāvē par mums, grēciniekiem, un ir lūdzis par tiem, kas Viņu vajājuši, izsmējuši un piesituši krustā, – lai tā atjauno mūsu sirdis un ir Tavas pilnības zīme šīs pasaules laikā.

Kungs, nepielīdzini mūsu ienaidniekiem to, ko viņi mums nodarījuši (sal. Ap.d.7:60). Āmen.

Lasi turpinājumu »



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

2 atsauces par “Mīlestība uz vajātājiem un aizlūgšana par viņiem — īpaša Dieva bērnu iezīme”

  1. Ipeklofijs:


    Vai zināji, ka tā fočene ir žīdu propagandas viltojums?

    Tas zaldāts sargā to sievieti ar visu bērnu un tēmē kkur pavisam citur.
    Tā tie mīti dzīvo. Nopublicē vienreiz, nopublicē otreiz – un visi ir gatavi ticēt jebkādām muļķībām.

  2. Roberto:


    Ipeklofij, vai Tu izlasīji e-rakstu???



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.