327. Sludināšanas amata pildītāji ...Kā lai tos vēl nosauc?


Mīlestība pret savu valsti

Uz daudziem jautājumiem par aizsardzību un karu ir ārkārtīgi grūti atbildēt, daļēji tāpēc, ka visus argumentus “par” un “pret” ir tik viegli pārspīlēt, un daļēji tāpēc, ka ir tik viegli pārprast savas izjūtas. Tāpēc ar tām pašām grūtībām jāsastopas ikvienā kristīgās ētikas izklāstā par šiem jautājumiem.

mīlestība pret savu valsti

Vēl viena problēma ir atšķirība starp teoriju un praksi. Teorētiķis var sēdēt pie sava rakstāmgalda, sastādot teorijas par pasauli, kurā nav vardarbības un militāra aizsardzība nav vajadzīga. Tikko pie durvīm vai loga atskan kāds troksnītis, viņš metas zvanīt policijai un sauc pēc palīdzības pret iedomātajiem kramplaužiem. Šo gadījumu var uzskatīt par piemēru tam, ka viņš ir vairāk ieinteresēts sevis un savas mājas aizsardzībā nekā savas valsts drošībā. Pret to varētu iebilst: varbūt šis cilvēks sagaida, ka policija ieradīsies bez ieročiem un tikai parunāsies ar laupītājiem. Tādā gadījumā jāteic, ka šis cilvēks apstiprinoši pierāda, ka ir tīrais teorētiķis: kramplauži vai laupītāji jau nu nebūs kavējušies apbruņoties ar ieročiem, kas ir ietekmīgāki par viņa argumentiem.

Šādi cilvēki, kas vēršas pret aizsardzību un visa veida militāro spēku, bieži nonāk pretrunā ar saviem principiem arī citā veidā. Daudzkārt, kad valstij uzbrūk ārējs ienaidnieks, šie teorētiķi kopā ar projektu izbalsotājiem un apzinīgajiem protestētājiem nekavējoties piesakās armijā, lai varētu palīdzēt aizsargāt savu valsti. Kas tad notiek? Viņi šajā brīdī saprot, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir daudz ļaunuma, un ka valstij var nākties nospraust šim ļaunumam robežas, arī tad, ja tas darāms ar varu. Tas notiek jau tad, kad sabiedrība apbruņo savu policiju, lai arī iesākumā tie varbūt ir tikai steki. Ja mums apkārt ir tik daudz ļaunuma un vardarbības, ar dūrēm, nūjām un stekiem nepietiks, jo zagļi un citi ļaundari var būt gatavi šaut. Policijas ieroči ir iebiedējošs spēks, kuru izmanto nepieciešamības gadījumā.

Kas tad liek mums aizsargāt savu valsti? Tieši tāpat, kā mēs mīlam savas mājas, dzimto ciematu, pilsētu vai novadu, mēs mīlam arī savu valsti. Tomēr šeit ir kas vairāk. Mums ir kopīgs valodas, paražu, vēstures, kultūras un tradīciju mantojums. Mūsu tauta dzīvo šajā valstī jau daudzas paaudzes, un mēs esam dziļi iesakņojušies no tām pārmantotajās tradīcijās. Tad noteikti rodas jautājums: vai mēs varam vienkārši to visu atdot citās rokās? Kas ir šie “citi”? Ja tas ir armijas iebrukums vai gaisa uzlidojums, varam būt pārliecināti, ka tie nav svešu valstu bēgļi, kas lūdz pēc iztikas un patvēruma. Tā ir svešas varas sūtīta naidīga armija. Varbūt svešās valsts pārvaldītāji ir slikti cilvēki, kas ilgu laiku slikti vadījuši savu valsti un tautu, tā izraisīdami dziļu neapmierinātību. Lai novērstu uzmanību no šīs neapmierinātības un pārtrauktu starptautisko kritiku, viņi uzsāk karu, slēpjot patiesos mērķus aiz lozungiem par “atkārtotiem uzbrukumiem mūsu robežām”, “mūsu tautas minoritātes apspiešanu kaimiņvalstī” utt. Kāds mērķis vai labums var būt no tā, ka mūsu valsts ir atvērta šādiem sliktiem valdītājiem un ka viņi iegūst vēl kādas teritorijas, cilvēkus, iestādes un saimniecības nozares?

Dažas pārdomas

Sāksim ar to, ka Dievs ir mūsu Radītājs, Tēvs un Uzturētājs. Mums arī jāatzīst, ka Viņš ir devis mums zemi un tautu. Šī zeme ir mūsu mājas. Mēs visi esam kalpi, kuriem jāatskaitās par to, ko mēs ar šo zemi darām. Vai var uztvert kā pašu par sevi saprotamu to, ka mūsu tauta netiks aizskarta rīt, nākamgad un turpmāk nākotnē? Ja vēlamies dzīvot mierā rīt un turpmāk, viens no noteikumiem ir tāds, ka mums jārūpējas par savu valsti. Tāpat, kā mēs būvējam ceļus, dzelzceļus, apūdeņošanas sistēmas, lai nodrošinātu valsts darbību un tā būtu labi aprūpēta, mums tā arī jāaizsargā, ja to sāk apdraudēt ienaidnieki. Kopš senseniem kristīgās baznīcas pastāvēšanas laikiem mieru uzskata par daļu no mūsu dienišķās maizes, kas mums nepieciešama dzīvībai.

“Dzīvei pieder ne tikai tas, ka mūsu ķermenis saņem pārtiku, apģērbu un citu nepieciešamo, bet arī tas, ka mēs sadzīvojam mierā ar cilvēkiem, ar ko dzīvojam kopā un sastopamies ik dienas tirdzniecībā un sadzīvē, un dažādās attiecībās – citiem vārdiem sakot, viss, kas attiecas uz mājas un sabiedrības jeb valsts dzīvi un valdību. Kur šīs divas lietas tiek traucētas un nenoris tā, kā tām jānoris, tur ir traucēta dzīves nepieciešamība, un ilgi tā nevar palikt. Un ir ļoti vajadzīgs lūgt par pasaules priekšniekiem un valdību, ar kuru palīdzību Dievs visvairāk uztur mūsu dienišķo maizi un visas šīs dzīves ērtības. Kaut arī mēs no Dieva esam saņēmuši visu labumu, pilnību, tomēr mēs nevaram ne paturēt, ne droši un priecīgi izmantot kādu no tiem, ja Viņš mums nedod pastāvīgu mierīgu valdību, jo, kur ir nemiers, strīdi un karš, tur dienišķā maize ir atņemta vai vismaz apdraudēta.” (“Lielais katehisms”).

Ir diezgan viegli izskaidrot, kāpēc visas šīs lietas var apdraudēt vai pat atņemt. Izskaidrojums ir šāds: “zagļi rok un zog” (Mt. 6:19). Nekur tas nav izskaidrots labāk kā Jēzus mācībā. Viss ļaunums pasaulē ceļas no cilvēka sirds, arī tas ļaunums, kas izraisa karus un tajos izpaužas. Dievs nav radījis karu, nedz arī to vēlas. Gluži otrādi, kari ļoti skaidri parāda, ka pasaule gājusi citu ceļu, nevis to, ko Dievs cilvēkam bija paredzējis.

Daudzi domā, ka karus iespējams pārtraukt un pat padarīt neiespējamus, ja visi atturētos no bruņošanās un likvidētu armijas un ieročus. Uz to ir trīs atbildes. Pirmkārt, kura pasaules vara varētu likt valstīm likvidēt to armijas un ieročus? Otrkārt, vai visi šo projektu radītāji ir godīgi cilvēki? Vai viņi ir brīvi no jebkāda ļaunuma, piemēram, gatavības nodot savu valsti? Vai viņi nekad nezog un nemelo? Protams, ka ikviens no viņiem var kaut ko tādu izdarīt. Cilvēki citās valstīs daudz no viņiem neatšķiras. Arī tajās valstīs, kas robežojas ar mūsējo. Vai mēs varam iedomāties, ka viņiem piemīt visi iespējamie netikumi un ļaunums, izņemot vēlēšanos mums uzbrukt, nolaupīt zemi un iejaukties mūsu valsts darīšanās? Tāda iespēja šķiet neiedomājama. Turklāt, vai mēs varam cerēt, ka robežvalstu vai citu kaimiņvalstu vadītāji ir visuzticamākie cilvēki pasaulē? Nē, šie nav argumenti, kas mums pilnīgi noteikti garantē drošību, lojalitāti pret nolīgumiem vai dotajiem solījumiem.

Viens no visnepārliecinošākajiem argumentiem, kāds jebkad izteikts atbruņošanās labā, ir gandrīz neticams: “Ja varbūtējais ienaidnieks redzēs, ka mēs esam atbruņojušies, viņš to respektēs un atstās mūs mierā.” Tikpat labi varētu teikt: “Ja zaglis atrod, ka dažas mājas ir aizslēgtas, bet citas – vaļā, pēdējās viņš aiz respekta neaiztiks.” Ja atgriežamies pie piemēra ar atbruņojušos valsti, jājautā – kas gan ar to notiks? Nepaies necik ilgs laiks, kad to jau būs ieņēmusi citas valsts armija. Kāpēc tā? Oficiālais iemesls skanētu šādi: “Tā kā tagad šī kaimiņu valsts ir atvērta svešām, naidīgām interesēm, mēs izjutām nepieciešamību to aizsargāt. Šāda rīcība ir arī mūsu interesēs, jo mēs necietīsim to, ka citas valstis izmanto šo brīvo teritoriju kā tramplīnu sazvērestībai vai uzbrukumam pret mums.” Var notikt arī tā, ka neaizsargāto valsti ieņem divu vai trīs kaimiņvalstu armijas, sadalot to ietekmes sfērās. Tādā gadījumā šī valsts tiktu vairāk vai mazāk izdzēsta no pasaules kartes. Tā ir noticis jau daudzkārt, un mums vajadzētu būt guvušiem mācību.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.