143. Kāda ir bauslības un evaņģēlija atšķirība?


Mesija zinātniskajos pētījumos

Kristietības un jūdaisma attiecībās Mesijas jēdziens ir bijis gan vienojošs, gan šķeļošs faktors. Kristieši par to runā kā par pravietojuma piepildīšanos, jūdi savukārt cenšas anulēt baznīcas mesiānisko interpretāciju. Šai situācijā mums vajadzētu mēģināt vienam otru vismaz uzklausīt, lai apspriestu savu tradīciju kopīgās saknes. Patiesību sakot, šādas diskusijas jau ir notikušas.

Berlīnē 1976.gada oktobrī uz kopīgu diskusiju satikās evaņģēlisko baznīcu un sinagogu pārstāvji un izdeva oficiālu atklātu paziņojumu. Tas pamudināja kristiešus darīt zināmus savas ticības pamatus jūdiem un otrādi. Varēja just, ka dialogs veicinātu savstarpējo saprašanos. Tomēr, apspriežot šīs lietas, mēs nesarunājamies vakuumā: aiz mums ir gandrīz divtūkstoš gadus ilga strīda vēsture. Šķelšanās starp mātes un meitas reliģijām izraisīja traģiski liela apjoma konfliktu, kurš joprojām turpinās. Tomēr jūdu un kristiešu izcelsmes salīdzināšana abām šīm pusēm parādīs ceļu uz savu ticību sakņu labāku izpratni.

“PIEPILDĪJUMA TEOLOĢIJAS” POLEMIKA

Pēc tradīcijas kristīgā baznīca ir uzskatījusi Kristu par Vecās Derības pravietojumu piepildījumu. Tomēr viens no mūsdienu reliģisko debašu rezultātiem ir tāds, ka daži kristiešu teologi, proti, ļoti liberālas nostādnes pārstāvji, ir apšaubījuši šo interpretācijas veidu, daļēji tāpēc, ka tādējādi var atmest vienu no lielākajiem jūdu – kristiešu dialoga šķēršļiem.

1981.gada rudenī Dr. Džons Pavļikovskis no Čikāgas atradās Izraēlā un lasīja lekciju pret šo “piepildījuma teoloģiju” jūdu auditorijai, tās vietā piedāvājot ideju par pastāvīgi atvērtu atklāsmi. Viņš uzskatīja, ka Jēzus kā Mesijas sūtība galvenokārt balstījās uz Viņa paša pārliecību par Savu aicinājumu.

Manā tālajā dzimtenē Somijā tipisks baznīcas žurnāla raksts paziņoja, ka šī “Bībeles tēma ir sastrutojis jēlums mātes baznīcas sirdī”. Autors problēmu saskatīja tieši pašos mesiāniskajos pravietojumos,

“kuriem ir centrālā loma Jaunajā Derībā, jo Jaunās Derības rakstnieki lasīja Veco Derību kā grāmatu, kura pastāvīgi norāda uz Kristū piedzīvoto pestīšanu. Tomēr jums nav jābūt pārlieku lieliem ekseģētiem, lai redzētu, ka tādi tilti no vienas derības uz otru bez izņēmuma ir mākslīgi un nepārliecina saprātīgi domājošos“.

Tāpat viņš paziņo, ka “kritisku Bībeles pētījumu rezultātā par apšaubāmām ir kļuvušas, piemēram, bezvainīgās ieņemšanas un Trīsvienības mācības”. Šādas un līdzīgas domas ir atbalsojušās daudzos teoloģiskos apcerējumos. Tie apgalvo, ka tas “ir noskaidrots pēdējo divsimt gadu laikā” un ir “pastāvīgu un starptautiski atzītu pētījumu vispārējs ieguvums”. Viens no šiem zinātniekiem savu argumentu apkopo šādi: “Neviens Vecās Derības pētnieks neapgalvo, ne arī viņam būtu kāds pamats teikt, ka Jesajas 9. un 53.nodaļa un 22.psalms runā par Jēzu”. “Jūdi,” viņš vispārina, “nepieņem Jēzu kā Mesiju. Kunga cietējā kalpā viņi pirmkārt saskata Israēla tautu”. Līdzīgi paziņojumi tika izdarīti patlaban notiekošajā starptautiskajā diskusijā. Bet vai tā ir patiesība?

Protams, neviens nevar pieprasīt, lai Jēzus vārds parādītos Vecās Derības pravietojumos, pirms vēl tos var attiecināt uz Viņu. Mēs ļoti labi saprotam, ko Jēzus domāja, paziņodams, ka Mozus runāja par Viņu. Pat pēc augšāmcelšanās par Viņu ir teikts, ka Viņš runāja par Mozu un visiem praviešiem, “izskaidrojot visus rakstus, kas par Viņu rakstīti”. Jēzus darbojās tādā veidā, kādu saprata Viņa laikabiedri, un visa jūdu ekseģēze no Jēzus laika līdz viduslaikiem, pat līdz mūsdienām, ir balstīta uz to pašu metodi. Tieši tādēļ, ka “piepildījuma teoloģijas” pamati sāk izbalēt, turpmāk mēģināsim runāt par savas ticības saknēm.

JŪDAISMA TRADICIONĀLĀ NOSTĀDNE

Jūdaismā Mesijas koncepcija ir atstāta pilnīgi novārtā, it kā pabērna lomā. Apceļojot ebreju bibliotēkas, tikai paretam var atrast kādu plānu grāmatiņu par Mesijas gaidīšanu milzīgi plašajā literatūras klāstā par Torah – jūdu likumiem. Halakha* interpretācija ir pilnīgi pārņēmusi jūdu reliģiskās dzīves aizbildnes lomu, un Tora ir kļuvusi par Bībeles pestīšanas idejas aizstājēju. Francs Deličs, savā laikā varbūt vispamatīgākais jūdaisma eksperts, paziņoja, ka jūdi vairs netic Mesijam. Drīzāk viņu vidū ir izplatījusies gaidīšana, ka viņi tiks atbrīvoti bez Mesijas. Līdz ar šo “nacionālistisko sašaurināšanos” jūdaisms ir zaudējis arī savu universālo raksturu. Kopumā ņemot, jūdu zinātnieki par Mesijas koncepciju ir rakstījuši tikai apoloģētiskos darbos. Galvenie no tiem ir rabīna Dāvida Kimhi “Derības grāmata, RaDaQ** polemika ar kristiešiem” no XII gadsimta beigām un XVI gadsimta “Karaimu” sektas rabīna Īzāka Ben Ābrahāma Troki “Ticības stiprināšana“.***

Jūdu mesiāniskie uzskati ir iemiesoti viduslaiku zinātnieka Mozus Maimona (RaMBaM – rabīns Moses Ben Maimon) darbos, par kuru ir teikts: “No Mozus līdz Mozum nav bijis neviena tāda kā Mozus.” Grāmatā “Ķēniņu rīkojumi” viņš sešās lappusēs apkopo visu, kas tam ir sakāms par Mesiju: Mesija Ķēniņš pirmkārt būs Toras skolotājs; viņš sakārtos stingros Mozus bauslības sodus un sastādīs savus likumus, kurus pēc tam cilvēki būs spiesti ievērot; vispirms viņš uzsāks milhemet mitsvah – rīkojumu karu – un tikai pēc tam gāzīs valdošos spēkus, un viņš uzcels arī Templi.

Pieminot Jēzu, RaMBaM runā ar cieņu, izmantojot pilnu Viņa vārda formu Yêshûạ – “Pestītājs”. Pēc viduslaiku apmelojošā apcerējuma Toldôth Yeshu īsākās, daudz plašāk izmantotās vārda versijas Yeshu burti bija saīsinājums no “Lai viņa vārds un visas atmiņas par viņu tiktu izdzēstas”. RaMBaM savā apcerējumā apgalvo, ka “Jēzus Nacarietis, kurš parādījās, lai būtu par Mesiju, tika nodots nāvei pēc Lielās Sinagogas pavēlēm” un ka “Jēzus Nacarieša un Ismaēlieša [Muhameda], kurš nāca pēc viņa, mācības mēģināja nolīdzināt ceļu Mesijam Ķēniņam un atjaunot visu pasauli, lai tā kopā kalpotu Dievam”. Šī labvēlīgā norāde atgādina vārdus, ko Jozefs Klausners izmantoja grāmatā “Jēzus no Nacaretes“. Viņš Jēzu pielīdzināja Dieva valstības celmlauzim.

Džeimss Parks grāmatā “Baznīcas un sinagogas konflikts” paziņo:

“Pirms Jeruzalemes izpostīšanas pirmie kristieši aizbēga uz Jordānas austrumu krastu un farizeji uz Jamniju, tāpēc laikā, kad nebija Tempļa, jūdu garīgās eksistences pamats bija vienīgi Tora.”

Viņi bija galīgi vīlušies, kad rabīns Akiba pasludināja Simonu Bar-Kokhbu par Mesiju. Turpmākais kara posts viņus pavisam attālināja no mesiāniskās domāšanas un tā rezultātā noveda pie vienkāršota halakha jūdaisma, kurā ebreju statūti kļuva neapšaubāmi. Tomēr mēs redzēsim, ka vissenākie sinagogas avoti joprojām daudz runāja par Mesiju, savās norādēs ietverot vēl lielāku datu apjomu nekā kristīgā baznīca.

Patiesībā tikai pēdējā gadsimta beigās sāka pieaugt interese par Mesiju. Kopš tā laika šo tēmu ir pētījuši daudzi jūdu rakstnieki, kā Leo Beks, C.G. Montefiore, Martins Bubers, Geršoms Šolems, Jozefs Klausners, Dāvids Flussers, Šaloms Ben-Horins un citi mazāk pazīstami autori. Agrākie aizspriedumi ir samazinājušies tiktāl, ka tagad Jeruzalemes Ebreju universitātē tiek lasītas lekcijas par Jauno Derību un atsevišķus izvilkumus māca pat skolās.

KRISTIEŠU PĒTĪJUMI PAR JŪDU LITERATŪRU

Mūsu gadsimta pirmajās desmitgadēs kristiešu aprindās pieauga interese par rabīnu literatūru. Tā vadīja daudzus ievērojamus darbus, kas attēloja mesiāniskās koncepcijas jūdaisko pamatu; vispazīstamākie no tiem ir Hugo Gresmana, Morica Zobela, S. Movinkela, Eižena Hūna un L. Durra darbi. Šie un tamlīdzīgi pētījumi, kas lika pamatu Jozefa Klausnera grāmatām, mēģina izskaidrot Mesijas gaidīšanu no vēsturiski kritiskā viedokļa un neievēro tās izteikti reliģisko dabu.

XIX gadsimtā īpaši jūdaisko Mesijas koncepcijas raksturu varbūt visdziļāk saprata Alfrēds Ederšeims un E.V. Hengstenbergs un savukārt mūsdienās, piemēram, Gesta Lindeskogs. Ne ar ko nav salīdzināms arī mesiānisko pravietojumu vispārējais atspoguļojums, ko sniedz iepriekšminētais slavenais Francs Deličs. Mēs varētu teikt, ka pirms gadsimta kristiešu teologi pret rabīnu avotiem attiecās daudz nopietnāk nekā mūsdienās.

Starp šiem kristiešu apoloģētiem, kuri ir pieminēšanas vērti un kuru mērķis bija aizstāvēt savu ticību, un kas izmantoja rabīnu literatūru, ir Aleksandrs Makkols, A. Lukins Viljamss un Bernhards Piks. Dr. Makkols salīdzināja Talmuda un Jaunās Derības mācības. Viņa grāmatas parādījās angļu, vācu un pat RaShi ebreju valodās. A. Lukins Viljamss atbildēja uz Troki “Ticības stiprināšanā” aplūkotajiem jautājumiem darbā, kuram ievadu uzrakstīja Štraks.

Ir vērts iepazīties ar plašo darbu, ko paveikuši mācīti vīri, lai noskaidrotu mesiāniskā jēdziena saknes. Vēsturiski kritiskie pētījumi mēģina mazināt Bībeles specifiski mesiānisko raksturu, jo līdzīgas pestīšanas gaidas ir atrodamas arī citās tautās. Jūdu rakstniekiem vēsturiskās vilšanās rezultātā parādījās tendence noliegt personīgo Mesiju, un vairumam šodienas zinātnieku piemīt tendence ierobežot mesiānisko cerību, uz kuru, pēc viņu domām, attiecas daži vērtīgi Bībeles pravietojumi, uz ko tā varētu balstīties.

MŪSU KOPĒJAIS MANTOJUMS

Mēs bieži aizmirstam, ka dievbijīgiem jūdiem un kristiešiem Bībeles pētījumos ir kopīgs ekseģēzes sākumpunkts. Ikdienas lūgšanu grāmatā, tā dēvētajā “Sidûr” ebreju valodā, ir liela nodaļa ar skaistām rīta lūgšanām. Tā ietver “Trīspadsmit ticības principus”, kas jāatkārto katru dienu. Tur mēs lasām:

6. punkts: “Es pilnīgi ticu, ka visi praviešu vārdi ir patiesība.”

7. punkts: “Es pilnīgi ticu, ka mūsu skolotāja Mozus, miers lai viņam, pravietojums bija patiess un ka viņš bija galvenais no praviešiem – gan tiem, kas nāca pirms viņa, gan arī tiem, kas viņam sekoja.”

12. punkts: “Es pilnīgi ticu Mesijas atnākšanai un, kaut arī viņš vilcinās, ik dienas gaidīšu viņa atnākšanu.”

13. punkts: “Es pilnīgi ticu, ka notiks mirušo augšāmcelšanās tai laikā, kad tas būs pēc Radītāja prāta, lai slavēts Viņa vārds…”

Katra jūdu kopienas locekļa pienākums ir akceptēt šos vārdus, ko sastādījis slavenais Mozus Maimons, RaMBaM (1135.-1204.). Tie atgādina vārdus no Lūkas evaņģēlija (24:44) un Apustuļu darbiem (28:23), saskaņā ar kuriem kristiešu pieeja tika balstīta uz pravietojumiem, kas atrodami “Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās”. Šī mesiāniskā interpretācija nav “mākslīgs tilts”. Tas viss liek uzdot jautājumu, kādi vēl avoti būtu jāizmanto, lai apgaismotu mūsu kristoloģijas saknes.

No zinātniskā viedokļa vajadzētu būt iespējām attaisnojoši novērtēt to Vecās Derības rakstu vietu mesiāniskās interpretācijas atzīšanu, kurās jūdu preskriptīvie un vispāratzītie Vecās Derības komentāri ir izlasījuši mesiānisko koncepciju, kā arī tās interpretācijas, kuras Jaunā Derība ir sapratusi kā mesiāniskas. Jo senāka interpretācijas tradīcija, jo lielāks ir relatīvais svars, kuru var attiecināt uz šo avotu kā mesiāniskās koncepcijas sākotnējo izskaidrotāju.

Tam, protams, sākotnēji bija jāpiedzimst prātā, ka Jaunā Derība runā par “Kristus noslēpumu”. Ar to saistītais mesiāniskais noslēpums ir vēsturisks un “kosmisks”, un tā pārejošās un garīgās iezīmes nevajadzētu atšķaidīt. It īpaši to var redzēt senos jūdu avotos.

Varbūt garīgās vai ideju vēstures parādības nav iespējams pētīt, izmantojot vienīgi vēsturiski kritisko pieeju. Runā, ka Īzāks Ņūtons atklāja gravitācijas likumu, kad viņam uz galvas uzkrita ābols. Ābolu sagriežot gabalos, šo likumu mēs tur neatrastu – tāpat līdzīgā kārtā ķirurgs to neatrastu arī Ņūtona galvā: tas atradās kaut kur starp ābolu un galvu. Garīgās parādības nevar anatomēt, tās vajag internalizēt. Tas attiecas arī uz mesiānisko noslēpumu.

Uzmanīgi studējot Bībeli un rabīnu literatūru, mēs nevaram neizjust pārsteigumu par mesiāniskās interpretācijas pārpilnību pašos senākajos no mums zināmajiem darbiem. Kāds sens ebreju izteiciens saka: “Es nemeklēju, un tā es neatradu – tad es meklēju, un es atradu!” – un cits: “Kad mēs atklājam mūsu rokas plaukstu, citas divas plaukstas vēl ir paslēptas,” – citiem vārdiem sakot, kad mēs aplūkojam kādu jautājumu, aiz tā slēpjas divas jaunas sarežģītas problēmas, kuras mēs nevarējām redzēt, nepaskatījušies uz pirmo. Un Talmuds nepārprotami apgalvo: “Visi pravieši pravietoja tikai par Mesijas dienām.”


* – Vārds Halakha nozīmē “lēmums”, “norma”, “sistematizēts” likuma priekšraksts. Tas ir rabīnu vārds, kas ir izcēlies no halakh – staigāt. Tas ir daļa no Mishna – bauslības interpretācijas.

** – Rabīnu literatūrā gudro vārdi tiek rakstīti šais saīsinātajās formās, tas ir, rabīns David Qimhi.

*** – Karaimu sekta, kuru neakceptē oficiālais jūdaisms, savu ekseģēzi balsta vienīgi uz Veco Derību un nevis uz jūdu tradīciju. Pieminētās grāmatas ir ebreju valodā.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.