48. Kāpēc Dieva Vārda nicināšana ir smags grēks?


Mesija, vaiga valdnieks

Rabīnu mesiāniskās diskusijas mums bieži vien varētu izklausīties nepastāvīgas un neloģiskas. Talmuda un Midrash literatūrā parādās slepenas mesiāniskas norādes, bet tas, iespējams, visvairāk notiek Zohar, noslēpumainos Mozus grāmatu komentāros. Arī Jaunajā Derībā Kristus portrets ietver aspektus, kuri ir neizskaidrojami no vēsturiski pravietiskā viedokļa vien. Pāvils tiešām runā par Kristus noslēpumu, “kas ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem” un “mūžiem bijis neizpausts” (Kol.1:26, 1.Kor.2:7 un Rom.16:25). Pēc Pētera teiktā, viņš bija “izredzēts pirms pasaules radīšanas” (1.Pēt.1:20).

JĒKABS REDZ DIEVA VAIGU

Viena no pašām saistošākajām piecu Mozus grāmatu ilustrācijām, kas tiek interpretētas mesiāniski, attiecas uz gadījumu no Jēkaba dzīves. Senajā literatūrā par to ir pateikts tik maz, ka mēs to aplūkosim tikai tagad, neatbilstoši hronoloģiskajai secībai. 1.Mozus grāmatas 32.nodaļā lasām, kā Jēkabs pie Jabokas upes cīnījās ar kādu “vīru”, no kura viņš prasīja svētību. Jēkabs saņēma jaunu vārdu Israēls, kas nozīmē – “viņš cīnās ar Dievu”, jo viņš bija “ar Dievu un cilvēkiem cīnījies” un uzvarējis. Jēkabs šo vietu nosauca par Pniēlu, kas nozīmē “Dieva vaigs”, un sacīja: “Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.” Šīs noslēpumainās nakts parādības aprakstam tiek izmantoti divi vārdi – Peniel un Penuel (1.Moz.32:29-30). Midrash Rabbah, to komentējot, paziņo, ka Jēkabs “redzēja Dieva vaigu Svētajā Garā” (burt. “Schechina“).

Šeit atainotā Jēkaba cīņa ar eņģeli gudro starpā radīja domas, kurām ir tieša saistība ar viņu izpratni par Mesiju. Onkelosa Targums paziņo, ka patiesībā Jēkabs redzēja “Tā Kunga eņģeli”. Bet kas ir “Tā Kunga eņģelis” un kas ir “Pniēls”? Jesajas 63:9 sniedz noslēpumainu mīklu, kura kaut kādā veidā ir saistīta ar Jabokas upes ainu. Jesaja saka:

“Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, Viņš tos atbalstīja un nesa uz Savām rokām jau kopš seniem laikiem.”

Rabīni saka, ka “Viņa vaiga eņģelis” nozīmē “Derības eņģeli un Vaiga Valdnieku“. Ebreju valodā šī frāze ir Sar ha-Panim, burtiski – “vaiga” jeb “klātbūtnes Valdnieks”. Rabīns Dāvids Kimhi par Mal.3:1 Kungu, kas “drīz ieradīsies Savā namā”, izsakās, ka “šis Kungs ir Mesija Ķēniņš, un viņš ir Derības Kungs”. Ja tā, tad mēs varam secināt, ka Jēkabam bija mesiānisks piedzīvojums, kad viņš redzēja Mesijas vaigu.

KRISTUS KĀ “VAIGA VALDNIEKS”

Jūdu lūgšanu grāmata Sidûr ha-Shalem Jaunā gada lūgšanās saistībā ar shofar raga skaņām ietver ievērojamu lūgšanu, kas runā par “Jēzu, Vaiga Valdnieku”. Man ir zināmi divi gadījumi, kur saistībā ar šo lūgšanu daži jaunieši tika izdzīti no sinagogas par jautājumu, kas patiesībā ir minētais Jēzus. Lūgšanā lasām:

“Lai tas ir Tavs prāts, ka šā raga pūtiens tiktu aiznests līdz Dieva mājoklim ar mūsu sūtņa Tartiela starpniecību, kura vārds Eliass – lai svētīta viņa piemiņa – ir dots viņam, un caur Jēzu, Vaiga Valdnieku un Metatrona Valdnieku, un lai mums būtu žēlastība. Esi svētīts Tu, žēlastības Kungs.”

Vārds “Jēzus” lūgšanā parādās īstajā ebreju formā Jeshûa, kas nozīmē “pestītājs”.

Te mēs varam novērot, ka Sidûr savstarpēji identificē “sūtni Tartielu”, “Jēzu, Vaiga Valdnieku,” un “Metatronu”. Vārda Tartiel izcelsme nav zināma, bet pastāv pieņēmums, ka tas ir cēlies no vārdiem tartei El jeb “Dieva cita forma”, kurā Viņš atklāj Sevi – kaut arī, pārveidojot to par personvārdu, burts taw tika nomainīts pret ebreju alfabēta “citu T” – tet. Savādais vārds “Metatron” nāk no grieķu meta thronon, proti, “tas, kurš sēd uz troņa“. Jonatāna Targums par 1.Moz.5:24, kur mēs lasām izskaidrojumu par Ēnohu (kā viņš staigāja ar Dievu un tad “vairs nebija”), izsakās, ka “Viņš uzkāpa debesīs un Dievs viņu sauca vārdā Metatrons, Lielais Rakstu Mācītājs”.

Kādreizējais Stokholmas galvenais rabīns profesors Gotlībs Kleins darbā, kas tika publicēts 1898.gadā, izklāsta Metatrona galvenās iezīmes, kā tās tika attēlotas jūdu literatūrā:

“Metatrons ir Dieva vistuvākā persona, kas Viņam kalpo; no vienas puses, Viņa uzticības persona un sūtnis, no otras puses, Israēla pārstāvis Dieva priekšā.. Metatrons ir pazīstams arī kā Sar ha-Panîm – “Vaiga Valdnieks” vai vienkārši “Valdnieks”, un viņš sēd Dieva visdziļākajā kambarī (penim). “Metatron” skaitliskā vērtība ir tāda pati kā Shaddai – “Visvarenais”. Viņš ir arī Visvarenā sūtnis. Shaddai (10 + 4 + 300) = 314 un Metatron (50 + 6 + 200 + 9 + 9 + 40) = 314.”

Profesors Kleins plaši raksta par to, ka jūdaismā, kā izrādās, Metatronu bieži identificē arī ar Vārdu jeb Logos, un parāda, ka Talmudā ir pieci tādi starpnieki: “1. Metatrons, 2. Jahves sacītais vārds – Mimra, 3. Dieva lidojošā godība – Schechina, 4. Dieva Svētais Gars – Rûah ha-Qôdesh un 5. Balss no Debesīm – Bath Qôl (burt. “balss meita”).”

Metatrons pirmkārt darbojas kā lūgšanu aizbildnis. Talmudā ir teikts, ka eņģeļi saprot vienīgi ebreju valodu. Tikai Israēla aizstāvis Metatrons var tuvoties Dieva tronim, kad viņš ieved rēķinos Israēla labos darbus. Kad tika būvēts Israēla Derības Šķirsts, eņģeļi saņēma uzdevumu celt debesīs mājokli “jauneklim, kura vārds ir Metatrons, un, tur mājodams, viņš nesīs taisno dvēseles pie Dieva, lai salīdzinātu par Israēlu gūsta laikā”. Šī “salīdzināšanas” doma parādās Sidûr lūgšanu grāmatas pielikumā, kur ir teikts, ka šādā veidā raga skaņas un lūgšanas paceļas “troņa priekšā un runā mūsu labā, salīdzinot par visiem mūsu grēkiem”.

Tomēr vissvarīgākie saskares punkti, ko rabīni ir izveidojuši ar šo noslēpumaino vārdu, ir ar “derības eņģeli” un “Tā Kunga eņģeli”. Soģu 6. nod. ir pārskats par to, kā Kunga eņģelis parādījās Gideonam. Mēs lasām, ka “Tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja” un “Tas Kungs viņam sacīja”, identificējot eņģeli ar “To Kungu”. Gideons izsaucas: “Ak vai, mans Kungs un Dievs! Es esmu redzējis Tā Kunga eņģeli vaigu vaigā!” (14.,16. un 22.p.). Bet kas, pēc rabīnu domām, ir tik ārkārtējs Tā Kunga eņģelī?

Visievērojamākais viduslaiku rabīns RaSHI, aplūkodams šo jautājumu, atsaucās uz vārdiem no 2.Moz.23:20-21:

“Redzi, Es sūtu eņģeli tavā priekšā, kas tevi pasargās šinī ceļā.. Sargies viņa priekšā, klausi tā balsij un nesacelies pret viņu, ..jo Mans Vārds mājo viņā.

RaSHI izsaka pieņēmumu, ka panta beigu vārdi ” “Mans Vārds mājo viņā” nozīmē, ka “Viņam un Man ir vienādi vārdi”.”

“Un mūsu rabīni ir teikuši,” viņš turpina, “ka tas ir Metatrons, kam vārds ir tāds pats kā Kunga vārds. “Metatron” skaitliskā vērtība atbilst “Shaddai” – Visvarenā vārda vērtībai.”

Par Viņu runāja Mozus, 2.Moz.33:15 sacīdams: “Ja Tu pats (ebr. “vaigs”) neiesi mums līdzi, tad neved mūs prom no šejienes.” RaMBaN šajā un iepriekšējos pantos saskata Metatronu un Derības eņģeli. Nav brīnums, ka jau tik sen kā Talmudā mēs atrodam vienkāršu paziņojumu, ka Metatrons ir arī Vaiga Valdnieks.

Tādas diskusijas mūs tiešām ieved svešās teritorijās, bet tās ilustrē bieži neloģiskās mesiānisma saknes. Kristus ir Dieva “cits izpausmes veids”; Viņš sēd “tronī” un darbojas kā mūsu advokāts; Viņš patiešām ir Kungs, un Dieva “Vārds mājo Viņā”; Kristū mēs redzam Dieva vaigu.

MESIJA – DIEVA MIMRA JEB “VĀRDS”

Skatoties uz protoevaņģēliju, mēs redzējām, kā, saskaņā ar Salamana gudrības grāmatu, vara čūska, ko Mozus pacēla tuksnesī, bija “pestīšanas zīme”. Jonatāna Ben Ụzziela Targums šeit saka: “Tas, kurš pievērš savu sirdi Tā Kunga Mimram, tiks pasargāts.” Profesors Gotlībs Kleins identificēja Metatronu, kas tika izmantots kā Mesijas epitets, ar Jahves Mimra jeb “Vārdu”. Pēc Kleina domām, tieši šis aramiešu vārds deva pamatu uzskatam, ka Kristus ir “Dieva Vārds jeb Logos, kas kļuva par miesu”.

Jūdu filozofs Filons, kas dzīvoja apmēram vienlaicīgi ar Jēzu, uzskatīja Logos par Dieva sūtni, emisāru un eņģeli, kurš “kā Augstais Priesteris lūdz Dieva priekšā pasaules labā”. Targumos jēdziens Mimra, kas saistīts ar Dievu un Viņa parādīšanos, ir sastopams 596 reizes, bet Talmudā ne reizi. Onkelosa Targums šo vārdu izmanto 179 reižu, Jerušalmi Targums – 99 un Jonatāna Targums – 321 reizi. Vairāk nekā puse no šīm norādēm uz Mimru attiecas pret to kā “personificētu”. “Mimra” trūkums Talmudā varētu būt reakcija uz pirmo kristiešu interpretāciju šim jēdzienam kā norādei uz Jēzu. Bet vai tiešām ir pamats “Mimra” saprast ar tādu pašu nozīmi kā Jaunās Derības “Logos”?

Atbildot uz šo jautājumu, ir labs iemesls pievērsties rabīnu paņēmienam – sakārtot senos rakstus pēc to kā avota vērtības: “Vecā Derība ved uz Targumiem, Targumi – uz Mishna, Mishna uz Talmudu un tā tālāk.” Turpinot šādā veidā, Targumi sniedz vēl senāku informāciju par rabīnu ekseģēzi nekā Mishna, Talmuda visvecākā daļa. Līdz ar to, aplūkojot šo tēmu, ir vērts iepazīties ar mūsu kristīgās ticības saknēm, kas apslēptas Targumos.

Targumos Mimra parādās arī šādos kontekstos: “Par cilvēka radīšanu 1.Moz.1:27 Targums saka: “Un Tā Kunga Mimra radīja cilvēku” (Yerushalmi Targums); 1.Moz.16:13 Hagara runā ar “Tā Kunga eņģeli” un “sauc viņu par Tā Kunga Mimru” (Yer.); 1. Mozus 22, kur Ābrahāms runā ar Tā Kunga eņģeli, kam ir dots vārds “Tā Kunga Mimra,” un 8.pantā “Tā Kunga Mimra pats sagādās jēru dedzināmajam upurim” (Yer.); 1.Moz.28:20 Jēkabs dod solījumu un saka: “Ja Tā Kunga Mimra būs ar mani, ..tad Tā Kunga Mimra būs mans Dievs” (Onqelos); 1.Moz.15:6 Targumā tiek interpretēts šādi: “Ābrahāms ticēja Tā Kunga Mimram, un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību” (Onq.); pie bauslības došanas 2.Moz.20:1 Targumā lasām: “Un Tā Kunga Mimra sacīja visus šos vārdus” (Yer.); 4.Moz.10:35 Mozus lūdz: “Celies, Kungs!..Celies, ak, Kunga Mimra!.. Atgriezies, ak, Kunga Mimra!” (Yer.); kad 2.Moz.14:31 mums tiek teikts, ka tauta ticēja Kungam un Viņa kalpam Mozum, Targumā lasām, kā “viņi ticēja Tā Kunga Mimram un Viņa kalpa Mozus pravietojumam” (Onq.); 5.Mozus grāmatas 28.nodaļas sākumā tiek uzsvērts, ka, ja Israēls paklausīs Dieva balsij, visas izteiktās svētības nāks pār viņiem, ko Targums interpretē šādi: “Ja jūs pieņemsiet Tā Kunga Mimru tā, ka Tā Kunga Mimra būs jūsu Dievs“, tad tas viss tiks piepildīts (Onq.); Jes.45:17 un 25 ir teikts, ka “Israēls atradīs glābšanu ar Tā Kunga palīdzību, mūžīgu glābšanu” un “Viss Israēla dzimums atradīs taisnību pie Tā Kunga“. Targums to interpretē šādi: “Israēls atradīs glābšanu caur Tā Kunga Mimru,” un “Ar Tā Kunga Mimras starpniecību viņi tiks taisnoti” (Jonatāns); Hoz.1:7 apsola: “Bet par Jūdas namu Es gribu apžēloties un gribu tā locekļiem palīdzēt,” – un Targums saka: “Bet par Jūdas namu Es gribu apžēloties un Es gribu viņus glābt ar Viņu Dieva, Tā Kunga Mimras palīdzību” (Jonatāns); un arī 5.Moz.33:27: “Mūžīgais Dievs ir patvērums, un pāri ir mūžīgas rokas,” – Targums interpretē šādi: “Šīs rokas ir Mimra, caur kuru pasaule tika radīta” (Onq.).

Īpaši pie šīm Targumu rakstu vietām būtu jāatzīmē, ka Mimra bieži liekas identificējams ar Dieva vārdu: “Tā Kunga Mimra būs mans Dievs”; “Es viņus glābšu caur viņu Dievu, Tā Kunga Mimru”; Ābrahāms tika taisnots caur Mimru; Mimra deva Israēlam bauslību; Mozus lūdza Mimru; Israēls tika taisnots caur Mimru, un Mimra pat radīja pasauli. Ja šīs idejas saista ar Mesijas gaidīšanu rabīnu izveidotajā sakarība, tad tās iegūs jaunu nozīmi arī no kristiešu viedokļa.

Kaut arī grieķu logos jēdziena aplūkošanu atstāsim Jaunās Derības daļai, runājot par Jāņa evaņģēlija sākuma pantiem, tomēr šeit ir vērts atzīmēt, ka līdzīga “vārda” teoloģija kā tā, kas atrasta saistībā ar Mimru, bija daļēji izplatīta Kumranas esēņu vidū neilgi pirms Kristus dzimšanas. Šīs sektas locekļi, lielākoties bijušie Tempļa priesteri, savos pergamentos uzsver, ka viss guva iesākumu caur Dieva apzināto mērķtiecību, un “bez Viņa nekas netika izveidots” – “Caur Tavu vārdu viss guva sev iesākumu, un bez Tevis nekas netika izveidots.” Tā pati formula tiek atkārtota līdz šai dienai, kad dievbijīgs jūds svētī dzērienu, ko bauda atsevišķi no īstās ēdienreizes. Viņš saka lūgšanu, kas ir aizgūta no Talmuda: “Svētīts esi Tu, pasaules Ķēniņ: viss tika izveidots caur Viņa vārdu (ha-Kôl nihyâh bi-Dvarô).”

Jūdu profesors Gotlībs Kleins saprata, ka daži kristieši saskata “Metatrona, Mimras, Pirmo Cilvēku (adam ha-Qadmôn) un otrā Mozus” saistību ar kristoloģisko domāšanu. Talmudā ir teikts, ka vārds Metatrons ir ekvivalents ar “Kungs”, un viņš sēd vissvētākajā vietā un darbojas kā Dieva emisārs. Viņš tiek saukts par “Tā Kunga eņģeli”, “Visuma Valdnieku”, “Vaiga Valdnieku” un pat vārdā “Shechina” – Dieva klātbūtne. Zohar tradīcija, kas savos lappušu tūkstošos koncentrējas uz Dieva rakstura būtības aprakstīšanu, apkopo šos izkaisītos fragmentus un saka:

“Metatrons ir eņģelis, ko dēvē par “Vaiga Valdnieku”, “Toras Valdnieku”, “Godības Valdnieku”, “Svētnīcas Valdnieku”, “Eņģeļu Valdnieku”, “Ķēniņu Valdnieku” (Soģu 5:3) un “Valdnieku Valdnieku”.”

Visas savas lūgšanas Israēlam ir jāsaka Vaiga Valdnieka vārdā. Tālāk varētu pieminēt to, ka ebreju vārds, kas apzīmē “eņģeli”, nozīmē “emisārs”, un ne vienmēr noteikti tikai “eņģelis”.

Arheologs un Nāves jūras pergamentu speciālists, nelaiķis profesors Jigaels Jadins, kurš nomira 1984.gada pavasarī, pievērsa zinātnieku pasaules uzmanību tam, ka Jaunās Derības vēstule ebrejiem runā par eņģeļu pasauli tāpat kā Kumranas esēņi. Viņš saka:

“Vēstule ebrejiem ir viena no visinteresantākajām Jaunās Derības vēstulēm un pēc satura atšķiras no visiem citiem Jaunajā Derībā ietvertajiem pirmo kristiešu rakstiem.”

Pēc viņa domām, rakstītājs grib liecināt par Kristu. “Šeit kā galveno tēmu uztveram: “Viņš kļuvis tik daudz varenāks par eņģeļiem, cik daudz pārāku par tiem Viņš mantojis Vārdu”.” (Ebr.1:4) “Šī vēstule grib pateikt,” viņš turpina, “ka Jēzus ir svaidīts priesteris, tāds, kurš nav no Ārona sēklas, bet daudz cēlākas izcelsmes.” Rakstītājs saviem lasītājiem izsaka “varenus rājiena vārdus” un koncentrē vēstījumu ap Kristus esamību, parādot, ka Viņš ir apsolītais Augstais Priesteris. Jadins domā, ka vēstule bija adresēta esēņiem:

“Tiešām, vēstules ebrejiem autors diez vai varētu būt izvēlējies savas auditorijas sirdīm tuvākus piemērus, tai auditorijai, kura, saskaņā ar manu tēzi, bija identiska ar Nāves jūras sektu.”

Vēstules ebrejiem sākumā Kristus tiek aprakstīts kā Dieva Dēls, “caur kuru Viņš izveidoja universu”. Kristus ir arī “Dieva godības oreols un Viņa esamības precīzs attēlojums, kas uztur visas lietas ar Savu vareno vārdu”. Šīs domas izriet arī no jūdu domāšanas paņēmieniem un ir saistītas ar Mimras teoloģiju, ar Kristu kā Dieva Vārdu, kas kļuva miesa.

GARĪGĀ PADOMA VĒSTS, KAS SAISTĪTA AR PNIĒLU

Arī notikums ar Jēkabu mūs uzrunā ar dziļi dziedinošu vārdu. Doktors Frenks Leiks ir uzrakstījis nozīmīgu psihiatrisku pētījumu “Klīniskā teoloģija”. Tajā viņš apraksta mūsdienu cilvēka iekšējos konfliktus un ciešanas, salīdzinot tos ar Jēkaba un Pniēla cīņu; mums ir jāatrod miers gan attiecībās ar citiem, gan attiecībās ar Dievu. Šais cīņās mēs ilgojamies redzēt Dieva vaigu un prasām tieši tāpat kā Jēkabs: “Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.” Mēs nespējam gūt iekšēju dziedināšanu, iekāms neesam atraduši Dieva vaigu, kas ir mīlestība.

Frenks Leiks varbūt nedaudz pārspīlē, sacīdams, ka pat pieredze mātes miesās pirms piedzimšanas un vēlāk pati dzimšanas trauma atstāj ietekmi uz bērna dzīvi. Katrā ziņā šos faktorus nevajadzētu ignorēt. Tomēr iespējams, ka bērna dzīves pirmais gads ir vissvarīgākais nākotnes attīstībā. Ja mazulis neatrod mīlošas un uzmundrinošas vecāku sejas, viņa pasaule var kļūt mirusi un tukša. Ja mājās nav mīlestības un ja bērnam netiek veltīta uzmanība, viņa dzīve paliks auksta un bezjēdzīga. Mājas tukšums var atspoguļoties iekšējā tukšumā un pat sāpju stāvoklī. “Možas sejas” rada interesi par dzīvi, neatsaucīgi vaibsti izsauc tikai depresiju.

Bet kas notiks, ja bērns gūs dziļu ievainojumu savas attīstības pirmajos posmos? Vai viņš ir iepriekš nolemts nelaimei? Vai viņš būs spiests bēgt no savas bērnības, kā tas bija ar Jēkabu? Kur tas gūs atbalstu rakstura attīstībai, kā viņam vienmēr ir pietrūcis? Tieši šādā situācijā Dieva mīlošā vaiga acumirklīgais iespaids var dziedināt mūsu neaprūpētās vainas. Svētais Gars cildina Kristu. Kad Jēzus sacīja šķiršanās vārdus, Filipam Viņš teica: “Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu.” (Jņ.14:9) Tālāk Viņš apsolīja: “Ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība.” (Jņ.6:40) Daudzu jaunu alkoholiķu un narkomānu dzīves ir izmainījušās tūlīt pēc viņu nonākšanas vaigu vaigā ar Kristu. Viņa mīlestībā nav prasību, nekas jums netiek uzspiests, un tādējādi Viņa vaiga redzēšanas piedzīvojums uzsāk mūsu iekšējo dziedināšanu. Psihiatrs K.G. Jungs vairākos gadījumos apgalvoja, ka “katra 35 gadus veca cilvēka bažas ietver kādu reliģisku faktoru, kurš prasa dziedināšanu”. Un no viņa daudzajiem pacientiem “stabili veselāki kļuva” tikai tie, kas bija pieredzējuši kādu garīgu atdzimšanu. No tā viņš varēja secināt, ka veselīga reliģiskā atmoda lielā mērā palīdz iekšējai dziedināšanai.

Pirms piedzīvojuma pie Jabokas upes Jēkabs domāja, ka var aizbēgt no savām problēmām. Bērnībā viņš atklāja, ka tēvs Īzāks “iemīlēja Ēsavu, bet Rebeka vairāk mīlēja Jēkabu” (1.Moz.25:28). Tas viņu noveda līdz dzīves krīzei. Viņš kļuva “klusas dabas vīrs un mājoja teltīs”; ebreju valodā tiek izmantota frāze yoshêv ohâlîm – viņš “sēdēja teltīs”. Līdz ar to Jēkabs lielākā vai mazākā mērā bija atstāts uzaugt “kopā ar sievietēm”. Tomēr viņš ilgojās pēc tēva atzīšanas, un tas noveda pie tā, ka viņš izkrāpa brālim pirmdzimtību un nozaga tēva svētību. Tikai pēc 20 bēgļu gadiem, izbaudījis dzīves smago pusi un sievastēva Lābana krāpšanu, viņš bija gatavs droši stāties pretī sev, brālim un Dievam. Nākdams viņu satikt, Ēsavam tiešām bija slepkavīgi nodomi, bet, ieraudzījis brāli, viņš “to apkampa, krita tam ap kaklu un to skūpstīja, un tie raudāja”! (1.Moz.33:4) Vienā mirklī apspiesto dusmu un rūgtuma gadi izkusa harmonijā. Jēkabs bija ilgojies arī pēc Dieva piedošanas un svētības. Visu to viņš saņēma pie Jabokas upes.

Pārcietis ticības krīzi, Jēkabs ieguva jaunu vārdu. Pniēls viņam sacīja:

“Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” (1.Moz.32:29)

Tagad “krāpšanas” sekundārā nozīme līdz ar vārdu “Jēkabs” tika atcelta, un viņš kļuva par “Dieva cīnītāju”. Viņš tika sists tur, kur bija visvairāk nocietināts – tieši ciskā! –, tā, ka ārēji no šīs dienas sāka klibot, bet iekšēji bija darīts par vienu veselu. Mēs lasām, ka lūgšanā pie Jabokas upes Jēkabs sacīja:

“Es esmu pārāk niecīgs visas tās žēlastības un uzticības priekšā, ko Tu Savam kalpam esi parādījis.”

Ebreju valodā vārds “pārāk niecīgs, nevērtīgs” ir qatontî, burtiski – “es esmu sarāvies”! Jēkabs tika pazemots, viņam lika izskatīties niecīgam savās acīs, un tieši tas viņu atbrīvoja tik ļoti, ka viņš beidza bēgt no sevis un no sava izdarītā. Nu viņš kļuva par “cīnītāju” un sasniedza patiesu briedumu. Mēs piedzīvojam kaut ko līdzīgu, Kristū sastapdami Dieva, kurš ir Mīlestība, vaigu.

Arī Ārona svētība, kur ir runa par Dieva vaigu, ietver to pašu garīgās dziedināšanas vēsti:

“Tas Kungs lai tevi svētī un lai tevi pasargā! Tas Kungs lai apgaismo Savu vaigu pār tevi un lai ir tev žēlīgs! Tas Kungs lai paceļ Savu vaigu uz tevi un lai dod tev mieru!” (4.Moz.6:24-26)

Pirms neilga laika Izraēlā tika atrasts mazs talismans, ko datē ar VII gadsimtu pirms Kristus. Tikai pēc izpētes ar mikroskopu atklājās, ka tur trīsreiz ar ļoti mazām ebreju rakstu zīmēm bija uzrakstīts vārds “Kungs”, kas, visticamāk, bija Ārona svētība. Šo svētību varētu saprast kā apslēptu Mesijas motīvu. To ierosina pašas Bībeles teiktais: “Un lieciet Manu VĀRDU šādi uz Israēla bērniem,” (4.Moz.6:27), – citiem vārdiem sakot, vārdu “Jahve”, kuru, kā mēs jau redzējām, daži rabīni uzskata par Mesijas slēpto vārdu. Onkelosa Targums par “mirdzošo” vaigu saka: “Tas Kungs lika Savam Svētajam Garam (burt. “Shechina”) mirdzēt pār tevi!” Patiešām – tikai Dieva un Viņa Svētā Gara klātbūtne var apgaismot un dziedināt mūsu ievainotās sirdis!

Birkas: , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.