63. Kad mēs godājam vecākus?


Mesija praviešu grāmatās

Aplūkojot Mozus grāmatas un psalmus, mums jau ir izveidojies priekšstats, kā pašos senākajos jūdu avotos tiek attēlotas visas Jaunās Derības vēsts būtiskās iezīmes. Šāda pētījumu procedūra (aristoteliskā nozīmē) parāda mesiāniskās idejas daudzpusīgo raksturu jūdu domāšanā. Mēs aplūkojām to, ka ar vēsturiski kritisku pieeju nevar pienācīgi novērtēt Jaunās Derības atklājošo raksturu. Reizēm šīs līnijas piekritēji gribētu, lai mēs ticam, ka viņi pārstāv tikai “vēsturisko” kriticismu. Bet dziļa iepazīšanās ar vēsturiskiem avotiem vai arheoloģiju tur notiek reti. Problēmas mums rodas, līdzko kāds šīs skolas pārstāvis savus secinājumus paplašina līdz kristīgās ticības saturam. Tādēļ ir norisinājusies virzība uz vēsturiski kritiskās metodes alternatīvu “atklājoši vēsturiskās” pieejas formā, it īpaši Norvēģijā. Tā neizslēdz ne vēsturisko, ne literāro analīzi, bet dod priekšroku tam, lai Bībele izskaidrotu pati sevi.

Mesija praviešu grāmatās

Vecās un Jaunās Derības ekseģēzi nevajadzētu iznest ārpusē, savstarpējā izolācijā. Jēzus mācekļiem sacīja, ka ir jānotiek visam, kas par Viņu rakstīts praviešu grāmatās un psalmos; pārvaldnieka Fēliksa priekšā Pāvils paziņoja, ka viņš tic “visam, kas saskan ar bauslību un kas rakstīts praviešos”; Pēteris teica, ka “visi pravieši, sākot ar Samuēlu, un tie, kas turpmāk runājuši, arī šīs dienas ir pasludinājuši”. Pēc jūdu izpratnes, Samuēls ir viens no praviešiem, un viņa grāmatās tieša mesiāniskā apsolījuma līnija ved no Dāvida uz Salamanu un apsolīto svaidīto ķēniņu, kura tronis tiks celts “uz mūžiem”. [Skat. 1.Sam. 15:28, 1. Sam. 28:17, 2. Sam. 7:13 un Ps. 89:4]

Jūdu lūgšanu grāmata ietver RaMBaM ticības apliecību, kuras 13. artikuls dod pamatu kopīgai diskusijai, uz kuru varētu aicināt: “Es ticu ar pilnīgu ticību, ka viss, ko pravieši runājuši, ir patiesība.” Kā jau redzējām, arī Talmuds uzsver: “Visi pravieši, kuri ir runājuši, paredzēja Mesijas dienas.

Tomēr jūdu teoloģija, ja vispār ir iespējams par tādu runāt, nav atrodama tikai Vecajā Derībā vien. Labi pazīstamais jūdu rakstnieks un teologs Šaloms Ben Horins ir teicis, ka jūdaisms atgādina “katoļu teoloģiju, kurā ir divi pamatjēdzieni: “Raksti un tradīcija”. Vecā Derība ir jāizskaidro tradīcijas gaismā. Rabīni bieži saka, ka “Vecā Derība bez mūsu zinātnieku skaidrojumiem – lai svētīta viņu piemiņa – nav aptverama”. No praviešu pētīšanas it īpaši izvairās jūdu skolās – Yeshiva –, jo tas sajauc skolēnu domas. Dažās reliģiskās skolās skolēnus pat soda, ja viņu īpašumā tiek atrasts kāds praviešu raksts. Lai paceltu skolotāju autoritāti un stāvokli, tiek teikts, ka, ja “skolēns atkārto sava rabīna vārdus, tas ir tā, it kā viņš atkārtotu Svētā Gara vārdus“.

Ir teikts, ka pat mutiskā tradīcija tika dota jau Mozus laikā. Jeruzalemes Talmuds paziņo, ka “daži no priekšrakstiem tika doti Mozum Sinaja kalnā, un tie visi ir saglabāti Mishna.” “Turklāt viss, ko vecāks students mācās sava rabīna aizbildnībā, tika dots jau Mozum Sinaja kalnā.” Reizēm šī attieksme nonāk līdz tādam loģiskam slēdzienam kā rabīnu sacītais, ka “seno gudro vārdi ir svarīgāki par praviešu vārdiem“. Šāda nostāja ir ļoti dziļi iesakņojusies dievbijīga jūda dvēselē.

Jūdu domāšanā tipiski ir arī Mozu saukt par “pravieti” (5. Mozus 18 garā). RaMBaM 7. artikulā ir teikts: “Es ticu ar pilnīgu ticību, ka mūsu skolotāja Mozus – miers lai viņam – pravietojums ir patiess un ka viņš bija tēvs praviešiem, – gan tiem, kas nāca pirms viņa, gan tiem, kas nāca vēlāk.” Mēs to paturējām prātā, ielūkojoties mesiāniskās gaidīšanas dziļumos saistībā ar “Mozus grāmatām”. Kaut arī tradicionālā bauslības interpretācija jūdu cerību uz atbrīvotāju ir izstūmusi ārpus kopējās ainas, RaMBaM savā 12. artikulā uzsver: “Es ticu ar pilnīgu ticību Mesijas atnākšanai; un, pat ja viņš vilcinās, es joprojām gaidīšu katru dienu, līdz viņš nāks.

Kā vispārēju novērojumu par līdz šim doto izskaidrojumu varētu teikt, ka Mozus grāmatās tikai Jēkaba svētība, Bileāma vīzija un apsolījums par Mozum līdzīga pravieša nākšanu gan jūdiem, gan kristiešiem kopš seniem laikiem ir bijuši neapšaubāmi mesiāniski pierādījumi. Līdzīgā kārtā psalmi ietver izejas punktus, kas ir pieņemami abām pusēm. Tomēr jūdaismā atbrīvotāja nākšanas gaidīšana ir izraisījusi daudz raibāku diskusiju nekā tā, pie kuras mēs esam pieraduši kristietībā. Latīņu valodā vārds textus – “teksts” – nozīmē “kaut kas saausts”. Daudzkrāsainais dažādu ekseģēzes stilu audums tiks pabeigts, kad savas kristīgās ticības saknes mēs sāksim meklēt pie praviešiem.

MESIĀNISKO FUNKCIJU VISPĀRĒJAIS RAKSTURS PRAVIEŠU GRĀMATĀS

Mēs jau redzējām, ka aramiešu Targumos ir atrodamas 72 mesiāniskas interpretācijas, kas saistītas ar dažādām Bībeles rakstu vietām. Patiesībā kritiķi nevar skaidri zināt šīs mutiskās tradīcijas izcelsmes laiku – tikai pārmantošanas procesā, gadsimtu gaitā, literatūra ieguva tādu rakstveida formu, kādu mēs pazīstam tagad. Onkelosa Targumu Talmuds attiecina uz otro tanaītu paaudzi, citiem vārdiem sakot, starp 80. un 110. gadu. Rabīni Eliezers un Jehošua. to uzskata par paša Onkelosa darbu, par kuru ir zināms, ka viņš bija ge^r jeb “proselīts”. Runājot par to, Talmuds arī saka, ka Jonatāns Ben U.zziels, kurš dzīvoja Jēzus laikā un bija lielā Hillela skolnieks, savu tradīciju saņēma no Hagaja, Caharijas un Maleahija. Sinagogā oficiāli atzītais Onkelosa Targums taisnīgi tiek dēvēts par Babilonijas Targumu, un tas patiešām ir cieši saistīts ar Babilonijas Talmudu; patiesībā Jeruzālemes Talmuds pēc lieluma ir tikai divpadsmitā daļa no plašā Babilonijas līdzinieka. Jonatāna Targums, kurā mesiāniskā nokrāsa ir visspilgtākā, ietver pirmskristiešu laika materiālu. Piemēram, saistībā ar 5. Moz. 33:11 Jonatānam ir gara lūgšana, kas norāda uz Johanesu Hirkanosu, kurš dzīvoja no 135.-105. g. pr. Kr. Liekas, ka ievērojama Jonatāna ekseģēzes daļa tiešām pārstāv pirmskristiešu idejas. Tāpat Jonatāns runā arī par praviešiem.

Ir aprēķināts, ka Vecā Derība kopumā ietver apmēram 456 pravietojumus par Kristu. No tiem 75 ir atrodami Mozus grāmatās, 243 – praviešu grāmatās un 138 – “rakstos” un psalmos. Šīs norādes lielākoties ir atsevišķi panti, kuros rabīni it īpaši saskata Mesijas motīvu. Dažos gadījumos ir jāaplūko veselas nodaļas.

Mesiāniskās cerības kritiskie pētījumi ideogrāfiskā jomā ir grūti tādēļ, ka šai koncepcijai ir sava specifiskā valoda. Bībele ir Dieva atklāsme mums. Pēteris saka:

“Par šo pestīšanu ir taujājuši un pētījuši pravieši, ..gribēdami izzināt, uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus Gars viņos, kas iepriekš liecināja par Kristus ciešanām..” un “pravietošana nekad nav cēlusies no cilvēku gribas, bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā”. Tādēļ “neviens rakstu pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams”. [1. Pēt. 1:10-11 un 2. Pēt. 1:20-21]

Kā kristieši mēs ticam, ka Dievs kļuva cilvēks Kristū, un tāpat Dieva atklāsme mums ir dota cilvēciskā ietērpā: mēs “ uzmanīgi meklējam” Kristu Bībelē.

Baznīcas vēstures tēvs Eisebijs Mesijas funkcijas iedalīja trīs daļās: ķēniņa, priestera un pravieša misijā. Praviešu grāmatās kopumā visraksturīgākie ir mesiānisko priekšrakstu eshatoloģiski virstoņi: “tajā dienā”, “redzi, nāks dienas”, “laiku beigās”, “Tā Kunga dienā”, “šajās dienās” vai “pēdējās dienās”. Mēs jau redzējām, ka Mozus grāmatās eshatoloģiskās terminoloģijas izmantošana ir saistīta ar vissvarīgākajiem mesiāniskajiem pravietojumiem. RaDaQ Jesajas 2:2 skaidrojumā “katra vieta, kas piemin pēdējās dienas, ir arī norāde uz Mesijas dienām”. Vispirms mēs sniegsim vispārēju pārskatu praviešu teiktajam par Mesiju un tad aplūkosim pravietojumus, kas saistīti ar viņa piedzimšanu un ciešanām.

ZIEMEĻU VALSTS ISRAĒLAS PRAVIEŠI

Amoss, Hozeja un Jona nākotnes atbrīvošanu saista ar Dāvida līniju, kaut arī ziemeļu valstī vairs nevaldīja Dāvida karaļnams. Ķēniņš Salamans bija uzcēlis templi Jeruzalemē, mēģinot apvienot visu valsti reliģiskā ziņā. Tomēr ziemeļu valsts, kas sastāvēja no 10 Israēla ciltīm, drīz vien atdalījās no dienvidu valsts Jūdas. Ķēniņam Jerobeāmam I (931.-910. pr. Kr.) bija izveidoti divi zelta teļi – viens Bētelē un otrs ziemeļu robežai Danā –, kas bija paredzēti Jeruzalemes garīgās hegemonijas aizstāšanai. Šis senais kānaāniešu rituāls, kas saistīts ar Baāla pielūgšanu, tiešām bija “Jerobeāma grēks”. Israēlam bija gandrīz vai neskaitāmi ķēniņi, pirms pār to kā Dieva tiesa nāca asīrieši, 722. gadā pr. Kr. saņemot gūstā 10 ziemeļu valsts ciltis.

Pravietis Amoss

piedzima Tekoa, Betlēmes tuvumā, bet viņa galvenais darbs bija atrasties ziemeļu valstī. Savu vīziju par nākotnes atbrīvošanu viņš saistīja ar Dāvida namu, pasludinot nākamo “Kunga dienu” un daļēji atgādinot Joēla gandrīz vai kosmisko tiesas laika aprakstu (Am. 5:18-20 un 8:9). Tomēr šeit ir ietverta cerības vēsts:

” “Vai jūs, Israēla dēli, Man neesat gluži kā kušītu dēli?” saka Tas Kungs. ..Redzi, Tā Kunga acis noraugās uz grēcīgo ķēniņa valsti, lai Es to noslaucītu no zemes virsus; taču Jēkaba namu Es pilnīgi gan neizdeldēšu, saka Tas Kungs, jo, raugi, Es pavēlēšu sijāt Israēla namu tautu starpā.. Tai pašā laikā Es sabrukušo Dāvida mītni uzcelšu no jauna, Es aizsegšu ar pinumiem tajā radušos caurumus un plaisas, atjaunošu to, kas būs tai nolūzis.. Tad Es atsaukšu atpakaļ Savu Israēla tautu no trimdas, un viņi uzcels izpostītās pilsētas un tās arī apdzīvos.. Es viņus iedēstīšu stipri viņu pašu zemē, ka tos vairs nekad neizrautu no viņu zemes, ko Es viņiem esmu devis”.” (9:7-15)

Amoss darbojās ap 780.-740. g. pr. Kr., kad, no cilvēciskā viedokļa raugoties, vēl nebija nekāda pamata, lai pasludinātu tādu tiesu.

Te būtu vērts norādīt uz Jaira Hofmana darbu “Bībeles pravietojumi par pagāniem” ebreju valodā. Šai grāmatā rakstnieks jūdiem parāda jaunu viedokli, atklājot Israēlas praviešu universālo domāšanu: viņu pravietojumi nenāk tikai no šauri nacionālistiskiem uzskatiem, un tāpat viņi necenšas nodot atbrīvošanas vēsti tikai Israēlas tautai! Tāda runa jūdu kritiķiem ir kaut kas nebijis.

Yalgut Mechiri, kas ir Talmuda dažādo Vecās Derības komentāru apkopojums, saistībā ar pantu, kurš norāda uz kušītiem, uzsver, ka gan Mozus sieva Cipora, kas nozīmē “mazais putniņš”, gan etiopietis Ebedmelehs, kurš izvilka Jeremiju no tvertnes (Jer. 38:7-13), bija tumšādaini. Talmud “Dāvida kritušās telts” ainai pievieno diskusiju, kurā tiek apgalvots, ka Mesija bija pazīstams ar tādu neoficiālu vārdu kā “Bar Naphli”, jo viņam bija jāatjauno Dāvida kritusī telts. Ebreju, tāpat kā latviešu valodā, darbības vārdam “krist” ir arī otra nozīme – fiziska krišana, un rabīni šajā noslēpumainajā vārdā patiešām saskata saistību ar faktu, ka viņš ir “nokritis no debesīm”. Rabīni reizēm norāda uz Mesiju arī ar vārdu A.nani – “no padebešiem” – vai Ben ha-A.nanim – “padebešu Dēls,” jo, saskaņā ar Daniēla 7. nodaļas vārdiem, viņš patiešām nāks “padebešos”. Grieķu Huios nephelo^n – “padebešu Dēls” –, kas tiek attiecināts uz Mesiju, arī ir cēlies no diskusijām par Amosa grāmatu.

Yalgut komentārā par Amosa grāmatu ir daudzas norādes uz Mesiju. Amosa 4:7 ir teikts, ka Dievs “aizturēja lietu” un lika “lietum līt tikai pār vienu pilsētu un pār pārējām pilsētām” nē. Yalgut norāda uz garu diskusiju Talmudā par beigu laika zīmēm, pie kā pieder šis raksturojums un kuru laikā nāks “Dāvida Dēls”. Amosa 5:18 ir teikts, ka Kunga dienā “ir tumsa un ne gaisma”. Atkal Yalgut citē Talmudu, kas runā par Mesijas nākšanu, kad “tumsība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas”. Notikumus no Amosa 8:11 un 9:13, kas pirmkārt runā par slāpēm “uzklausīt Tā Kunga Vārdu” un tad par materiālo uzplaukumu, kas izpletīsies pat uz dabu, gan Yalgut, gan Talmud redz kā Mesijas dienu notikumus. Midrash Rabbah par 1. Mozus izvirza interesantu diskusiju par Amosa 9:11 un Cefanjas 3:9, ko derētu uzrakstīt ar zelta burtiem:

“Un kā ir ar to, ka Dievs atjaunos kritušo Dāvida mītni, kā stāv rakstīts: “Tajā pašā laikā Es sabrukušo Dāvida mītni uzcelšu no jauna”? Tas nozīmē, ka visa pasaule būs viena ģimene (ebr. agudah – “organizācija” jeb “cilvēku grupa”), kā apsola Cefanja (3:9): “Un tad Es piešķiršu tautām šķīstas lūpas, lai viņas visas piesauc Tā Kunga Vārdu un Viņam vienprātībā kalpo”.”

Šais citātos mēs varam redzēt arī to, ka jūdu gaidīšanai bieži vien ir eshatoloģisks akcents.

Pravietis Hozeja

tāpat saistīja cerības ar Dāvidu, lai gan arī viņš darbojās kā Israēla pravietis. Amosa, Hozejas, Jesajas un Mihas parādīšanās notika apmēram vienā laikā. Ja par Jesajas darbu ir teikts, ka tas sākās tai gadā, kad nomira ķēniņš Usija, proti, 740. g. pr. Kr., tad Hozeja sāka kalpot 20 gadus agrāk un turpināja to vairāk nekā 40 gadu. Hozejas cerība bija vērsta ļoti tālu uz priekšu:

“Jo ilgu laiku Israēla bērni būs bez ķēniņa un pārvaldniekiem, bez kaujamiem upuriem un bez altāra, bez efoda, bez terafīma. Pēc tam Israēla bērni atgriezīsies un meklēs To Kungu, savu Dievu, un Dāvidu, savu ķēniņu, un, bijībā trīsēdami, nāks pie Tā Kunga un pie Viņa žēlastības pēdējās dienās.” (3:4-5)

Arī Hozeja aplūko mesiānisko cerību no derības viedokļa:

“Un Es noslēgšu tai pašā dienā viņas labā derību.. Un Es saderēšos ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpējā uzticībā un paļāvībā pēc tiesas un taisnības laipnīgumā un žēlastībā, Es saderēšos ar tevi ticībā un nezūdamā uzticībā, un tu atzīsi To Kungu.” (2:20-22)

Jonatāna Targums par atgriešanos pie Kunga, kas notiks “pēdējās dienās”, izskaidro, ka “viņi būs paklausīgi savam ķēniņam Mesijam, Dāvida dēlam“. Arī Metsudat David par šiem pantiem ir kas sakāms:

“Israēlieši tiks izklīdināti uz ilgu laiku un gaidīs atbrīvošanu, ..un viņiem nebūs upuru, jo Templis būs drupās, ..un viņi pievērsīsies viltus dieviem, jo tiem nebūs Svētā Gara atklāsmes un pielūgšanas pie altāra, ..bet pēc ilga laika israēlieši atgriezīsies savā zemē, un tad viņi meklēs Kungu, lai lūgtu Viņam to, kas tiem vajadzīgs, jo Viņš atgriezīsies un izlies Savu Garu pār viņiem; un Dāvidu, viņu ķēniņu, jo viņi meklēs arī Mesiju Ķēniņu.”

Visspēcīgākā saskarsme ar kristietību ir atrodama komentārā par 6. nodaļas pirmajiem pantiem:

“Nāciet, atgriezīsimies atkal pie Tā Kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, Viņš mūs arī dziedinās; Viņš mūs ir sasitis, un Viņš arī pārsies mūsu brūces. Pēc divām dienām Viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā Viņš liks mums piecelties, lai mēs dzīvotu Viņa vaiga priekšā. Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu To Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma..”

Metsudat David norāda, ka šie panti runā par Israēla atjaunošanu: “Šeit mums ir trimda Ēģiptē un gūsts Babilonijā; trešā diena nozīmē, ka trešajā pestīšanas periodā, kuram vēl jānāk, Viņš mūs pacels no dziļumiem, un mums būs dzīvība.” Kairā atrastajos fragmentos no Midrash par Mozus grāmatām, par ko mēs vairāk runāsim Jaunās Derības daļā, šī “trešā diena” tiek saistīta ar augšāmcelšanos un Jonas bēgšanu no lielās zivs vēdera pēc trim dienām.

Bet Hozejas beigu nodaļās atkal tiek pieminēts augšāmcelšanās spēks, ko cilvēki reiz piedzīvos:

Bet Es gribu atsvabināt viņus no pazemes valsts varas un izglābt no nāves. Nāve, kur ir tava inde un sērgas? Elle, kur ir tavs iznīcības spēks?.. Es būšu Israēlam kā rasa, lai viņš ziedētu kā lilija un riestu saknes kā Libānas ciedra koks, ..lai šā koka smarža būtu tik jauka kā Libānas ciedra smarža.” (13:14 un 14:6)

Pāvils šos pantus izmantoja savā mācībā par augšāmcelšanos 1. Kor. 15:55, un Jonatāna Targums par šo laiku saka, ka “viņi sēdēs sava Mesijas pavēnī”. Tiltus starp Veco un Jauno Derību Pāvils atklāja galvenokārt tur, kur viņa laika gudrie saskatīja mesiānisku motīvu.

Pravietim Jonam,

kurš arī pieder pie ziemeļu valsts praviešiem, evaņģēlijos ir diezgan ievērojama vieta. Uz viņu bieži norādīja Jēzus (piem., Mat. 12:29-41, 16:4, Lūkas 11:29-32 utt.). Jona, Amitaja dēls, ir dzimis Gat-Heferā, augšas Galilejā (2. Ķēn. 14:25), un tātad pravietis būtībā nāca no Galilejas, kaut arī Jāņa 7:52 tiek aprakstīts, ka Nikodēmam lika atbildēt, vai kaut kas tāds vispār ir iespējams. Jonas kalpošana notika Jerobeāma II dzīves laikā (782.-753. g. pr. Kr.), un līdz ar to viņš ir pirmais no tā dēvētajiem “mazajiem praviešiem”. Saskaņā ar jūdu tradīciju Jona bija atraitnes dēls, kuru Elīsa uzcēla no mirušajiem un par kuru ir teikts, ka vēlāk viņš kļuva par tā mācekli. Vēlāk, kad Jonu aprija lielā zivs un viņš pēc tam izbēga, tā bija it kā otrreizēja uzcelšanās no mirušajiem. Līdz ar to “Jonas zīme”, uz kuru norāda pat Midrash, ir kā atbilstošs apstiprinājums Jaunās Derības augšāmcelšanās ticībai. Jonas grāmatā it īpaši tiek runāts par mīlestību uz ienaidniekiem, jo Dievs apžēlojās par Ninives pilsētu, uz kuru bija sūtījis Savu pravieti.

Tā kā jūdu Mesijas gaidīšana bieži vien ir cieši saistīta ar beigu laikiem, ir vērts atcerēties, ka eshatoloģija nodarbojas ne tikai ar pēdējo dienu vēsturi, bet gan it īpaši ar to, kā mums izprast nāvi, augšāmcelšanos un dzīves realitāti pēc nāves, kas visi ir “galīgie jautājumi”. Kā mēs jau redzējām, norādes uz to ir ietvertas pat Hozejas un Jonas grāmatās.

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.