39. Kad mēs teicam un slavējam Dieva vārdu?


Mesija Mozus grāmatās

Rabīni bieži vien atsaucas uz 1.Mozus grāmatu kā “Radīšanas grāmatu”. Tur mēs redzam visu, kā tam vajadzēja būt iesākumā – pasauli, cilvēci, dažādus cilvēkus, ebreju cilti, haosu, ko izraisīja grēkā krišana, un pirmās zīmes par pestīšanu, ko Dievs apsolīja cilvēcei. Viss joprojām atrodas tapšanas stāvoklī, un līdz ar to mēs nevaram gaidīt, ka atradīsim tur pilnīgi attīstītu Mesijas koncepciju. Tomēr senā jūdu literatūra pat radīšanas pārskatā atrod mesiānisko motīvu.

Mesija Mozus grāmatās

MESIJAS GARS RADĪŠANAS PĀRSKATĀ

1.Mozus grāmata sākas ar debesu un zemes radīšanu: zeme bija neiztaisīta un tukša. Pat šajā aprakstā Talmuda gudrie nojauta cilvēces pestīšanas plāna sākumu:

“Ēlijas tradīcija māca, ka pasaulei ir jāpastāv seštūkstoš gadu; pirmajos divtūkstoš gados pamestība; nākamajos divos tūkstošos uzplauks Tora, un pēc tam divi tūkstoši ir Mesijas dienas, bet mūsu lielo grēku dēļ tas izvērtās tā, kā tas ir.”

Tradicionālajā gaidīšanā būtiski bija tas, ka Toras – Mozus bauslības – suverenitātei būtu jāilgst 2000 gadu, tāpat arī mesiāniskajam periodam. Tādā pašā tālejošā diskusijā, no kuras nāk iepriekš minētais citāts, mēs atrodam izskaidrojumu:

“Septītajā gadu tūkstotī būs karš, un tūkstošgades noslēgumā nāks Dāvida Dēls.”

Pēc tam diskusijā tiek pieminēts, ka “Goga un Magoga karš un atlikušais periods būs mesiāniskais laikmets, kamēr Svētais, lai svētīts Viņš, atjaunos Savu pasauli tikai tad, kad būs beidzies septītais gadu tūkstotis”.

Šī tā saucamā “Ēlijas tradīcija”, kas attēlo gudro vairākuma izpratni, atgādina pamatvirziena kristiešu mācību par beigu laiku un tūkstošgadu valstību. Daži uzskata, ka tad, kad būtu pagājuši seši gadu tūkstoši, sekotu tūkstošgadu sabats – shabaton. Tas varētu būt “Mesijas laikmets”, pēc kura tiks atjaunota “pasaule”. 1985.gads pēc Kristus ir ekvivalents 5745.gadam jūdu kalendārā, kas nozīmē, ka Mesijam vajadzēja būt jau atnākušam. Liekas, ka kaut kas šajā pestīšanas plānā ir aizgājis greizi. Sinagogas oficiālā rīta lūgšana to pastāvīgi atgādina ar vārdiem:

“Mūsu grēku dēļ Templis ir sagrauts un pārtraukta pastāvīgā upurēšana, tāpat mums nav arī svētīta priestera.”

Ir jāsaka, ka attiecībā uz mācību par Mesijas laikiem rabīni nav vienisprātis, bet viņi domā, ka pestīšanas plāns sākas tieši ar radīšanu. Kad Bībele runā par to, kā “Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem”, viņi tur saskata norādi uz Mesiju. Midrash Rabbah šajā kontekstā saka, ka tas bija “Mesijas gars”, kā rakstīts Jes.11:2: “Un pār to klāsies un to sargās Tā Kunga Gars.” (Midrash Bereshith Rabbah 1:2 un Yalqut, Mechiri par Ps.139:12) Arī pāris citi rakstu avoti piemin, ka tas norāda uz “svaidīto ķēniņu”. Šāds mājiens ir saprotams, paturot prātā rabīnu uzskatu, ka pat Mesijas vārdi bija izlemti pirms pasaules radīšanas.

Bībelē pirmie Dieva vārdi ir šādi:

“”Lai top gaisma.” Un gaisma tapa. Un Dievs redzēja gaismu labu esam.”

Tuvāk aplūkojot radīšanas pārskatu, mēs ievērojam, ka līdz pat ceturtajai dienai Dievs nebija radījis “divus lielus spīdekļus” – sauli un mēnesi. Gudrie arī to saprata kā mesiānisku mājienu, un tā Midrash, pazīstams kā Pesikhta Rabbah, kas, sākot ar IX gadsimtu, tika lasīts saistībā ar svētku dienām, jautā: “Kam ir šī gaisma, kas krīt uz Kunga draudzi?” – un atbild: “Tā ir Mesijas gaisma.” Yalgut Shimọni, kas ietver XII un XIII gadsimtā sastādītu Talmuda un Midrash rakstu vietu apkopojumu, pievieno panta izskaidrojumam šādu domu: “Tā ir Mesijas gaisma, kā rakstīts Psalmā 36:10: “Tavā gaismā mēs redzam gaismu”.”

Rabīni aramiešu vārdu Nehora – “gaisma” – uzskatīja par vienu no Mesijas slepenajiem vārdiem, jo Daniēla grāmatas aramiešu daļā mēs lasām: “Viņš zina, kas slēpjas tumsā, pie Viņa mīt gaisma.” (2:22) Turklāt Jes.42:6 un 60:1-3 pravietojumu spēkā uz Mesiju skatās kā uz “gaismu pagāniem”. Vai tad Jēzus nepaziņoja, ka Viņš ir “pasaules gaisma” un tas, “kurš sekos Man, nekad nestaigās tumsā”? Midrash Daniēla 2.nodaļas vārdus izprot mesiāniski:

“”Pie Viņa mīt Nehora.” Tas ir Mesija Ķēniņš, jo ir rakstīts: “Celies, topi apgaismota! Jo tava gaisma nāk”.”(Jes.60:1)

No iepriekšējā mēs varam redzēt, ka jūdu asociatīvā metode atrod mesiāniskas norādes tādās vietās, kur kristieši tās nav saskatījuši. Apustulis Pāvils saka, ka Kristus noslēpums “ļaužu ciltīm bija apslēpts no mūžīgiem laikiem” (Kol.1:26). Vai pastāv iespēja, ka ar šiem vārdiem Pāvils norādīja uz jūdu tradīciju? Tas nav neiespējami, jo līdzīgus izteikumus mēs atrodam Nāves jūras pergamentos.

PROTOEVAŅĢĒLIJS

Mūsu baznīcas mesiāniskā interpretācija daļēji ir mantota tieši no jūdaisma. 1.Moz.3:15, ko bieži dēvē par “protoevaņģēliju”, var atrast kristiešu skaidrojumu tikai no Ireneja laika II gadsimtā. Jaunā Derība nenorāda uz to tieši, un daži zinātnieki ir paziņojuši, ka “tajā nav mesiāniskas norādes”. Tomēr aramiešu Targuma tradīcija atrod centrālo mesiānisko pravietojumu pat šeit.

Protoevaņģēlijā lasām:

“Un Es celšu ienaidu starp tevi un sievu, starp tavu dzimumu un sievas dzimumu. Tas tev sadragās galvu, bet tu viņam iekodīsi papēdī.”

Tekstā vispirms ir runa par “ienaidu” – vai, precīzāk tulkojot no ebreju valodas – “naidu”, kas grēka dēļ ienāca pasaulē. Sazināšanās ar Dievu tika salauzta, un cilvēks sāka vairīties, mēģināja paslēpties no Viņa klātbūtnes. Grēkā krišanas sekas bija grēks, slimība un nāve. Bībele runā par ļaunuma personificēšanos sātanā, un Salamana gudrības grāmatā – apokrifā no II gadsimta pirms Kristus – ir teikts: “Sātana skaudības dēļ nāve ienāca pasaulē.” (Salamana gudrības grāmata 2:27) Viens no Mesijas uzdevumiem ir tieši uzvara pār nāvi.

Kā mēs jau redzējām, Midrash izskaidrojuma stils ir centieni izgaismot “katru atsevišķu detaļu” no Toras, un tādēļ, lielākā vai mazākā mērā izmantojot šo pašu metodi, ir vērts aplūkot visu protoevaņģēlija vēsti.

Pēc rabīnu domām, Mesija pasaulē veiks “izlabošanu” – tiqun ha-Ọlam. Mūsdienu teologi ir sākuši apspriest “atjaunošanas” koncepciju. Kad Kristus izpirka mūsu grēkus, nesa mūsu sērgas un uzvarēja nāvi, Viņš “izlaboja” grēkā krišanas sekas. Daniēla 9:24 šis mesiāniskais uzdevums ir aprakstīts īsāk un skaidrāk: “Lai apgrēcība izbeigtos, grēku mērs taptu pilns, lai izpirktu un salīdzinātu pārkāpumus un panāktu mūžīgo taisnību.” Tātad sievas sēklai ir jāsadragā čūskas galva. Šie protoevaņģēlija aspekti gan jūdu, gan kristiešu ekseģēzē tiek aplūkoti metaforiski.

Jonatāna Ben Ụzziela Targums šeit paziņo, ka, ja sievas sēkla ievēros bauslību, viņi nonāks tādā stāvoklī, ka sadragās čūskai galvu: “Un visbeidzot viņi darīs mieru Mesijas Ķēniņa dienās.” Targums apspēlē vārdus ạqev – “papēdis” un ịqvah – “beigas”.

Jeruzalemes Targums pievērš uzmanību beigu laikiem, interpretējot pantu šādi: “Beigās viņi darīs mieru, dienu beigu galā, Mesijas Ķēniņa dienās.” Aramiešu vārds “darīt mieru” – shefiyuta – līdzinās ebreju vārdam “sadragāt” – yeshufchah, un daži aramisti akceptētu šādu tulkojumu: “Galu galā, Mesijas Ķēniņa dienās, viņam iekodīs papēdī.” Tas labi saskan ar 22.psalma 17.pantu, kurš kristiešu ekseģēzē tiek uzskatīts par mesiānisku. Daudzās valodās šis pants tiek tulkots saskaņā ar visiespējamāko oriģināla lasījumu: “Manas rokas un kājas ir caururbtas.” Tāpat Caharijas 13:6 ebreju valodā lasām:

“Kas tās tev par rētām uz tavām krūtīm? – tad viņš atbildēs: tā mani sasita manu draugu namā.”

Visizplatītāko šā panta izpratni rabīnu vidū attēlo tā saucamā “Jonatāna interpretācija”:

” “Viņi tiks dziedināti (no čūskas koduma)” – tas nozīmē, ka viņi saņems pretindi; “Darīt mieru” nozīmē “mieru un drošību”; un “Viņš būs viņu dziedinātājs nākotnē, Mesijas dienās” – ka tur būs miers un atpūta.” (Rabīnistiskais Jonatana izskaidrojums. Šī interpretācija atbilst arī S.H. Levey izpratnei viņa grāmatā The Messianic Exegesis of the Targum, saistībā ar 1. Mozus 3:15.)

Arī čūskai kopš seniem laikiem ir bijusi sava vieta mesiāniskās atbrīvošanas cerības ekseģēzē, kā mēs redzēsim, kad nonāksim līdz Jēkaba svētībai. Tuksneša klejojumu laikā Mozus darināja vara čūsku, kas dziedināja cilvēkus no čūsku kodumiem, līdzko viņi uz to paskatījās. 2.Ķēn.18:4 stāsta, kā Hiskija iznīcināja šo talismanu, kurš bija kļuvis par patiesās reliģijas aizstājēju: “Viņš sadragāja vara čūsku, kuru Mozus bija darinājis, līdz tam laikam Israēla bērni bija tai kvēpinājuši, un viņi to sauca par Nehuštanu” [vara gabals]. Tāda ir cilvēka daba, ka nedzīvs priekšmets var kļūt par viltus pielūgsmes centru.

Es atceros kādu burvīgu sarunu veikalā ar nosaukumu “Nehuštans”, kur pārdeva vara vadus un kas piederēja dievbijīgiem jūdiem. Es sacīju ievērojama izskata džentlmenim aiz letes: “Jums tiešām ir labs nosaukums no Bībeles.” Šis vīrs pazina mani un saprata, ko es ar to domāju. Es pa pusei nopietni jautāju, vai viņš zina, ar ko ir saistīts veikala nosaukums. Viņš piekrītoši pamāja un savukārt jautāja: “Vai jūs zināt, ko par to saka RaShi (R. Solomon Ben Yitshak)?” Es apsolījos to aplūkot un savukārt jautāju: “Vai jūs zināt, kā Salamana gudrības grāmata interpretē Nehuštanu?” Viņš nezināja, tāpēc es citēju dažus vārdus no šā darba, kas tiek datēts ar laiku pirms Kristus, 16.nodaļas:

“Jo Tu devi viņiem pestīšanas zīmi, lai tiem atgādinātu par Tavas bauslības pavēli. Tas, kas pavērsās pret to [vara čūsku], tika izglābts, bet ne caur to, ko viņš redzēja, bet caur Tevi, visu Pestītāju..” “Tu novedi cilvēkus līdz pazemes valstības vārtiem un atkal atpakaļ.” (Salamana gudrības grāmata 16:7-8 un 13)

Atgriezies mājās, es uzmeklēju, kā RaSHi izskaidro šo tēmu:

“To sauca vārdā Nehuštans, kas ir noniecinošs apzīmējums un ir saprotams ar nozīmi: “Kas mums no tā vajadzīgs?” Tas nav nekas cits kā vara čūska!” (RaSHi par 2. Ķēniņu 18:4.)

Viduslaiku zinātniekam RaSHI vajadzēja zināt Jēzus vārdus par “paaugstināšanu” – tāpat kā Mozus paaugstināja čūsku tuksnesī. Arī dievbijīgais uzņēmējs varēja būt par to labi informēts. Saskaņā ar mūsu kristīgo ticību krusts bija dots kā “pestīšanas zīme”. Jēzus nogāja pazemes valstībā un augšāmcēlās, aiznesot projām ienaidu un atnesot mieru.

Targumos tiek uzsvērts, ka Mesija nāks “beigu laikos”. Aramiešu apzīmējums “beigās” – be-Ịqva – atgādina frāzi ịqvoth meshiha, kas nozīmē “Mesijas soļi”. Talmudā ir ietverta plaša diskusija par “Mesijas soļiem” – beigu laiku zīmēm, pie kurām mēs atgriezīsimies Jaunās Derības daļā, jo rabīni visu, kas saistīts ar beigu laikiem, uztver ar mesiānisku nokrāsu. RaDaQ – rabīns Dāvids Kimhi, par kuru ir teikts: “Bez viņa mēs neatradīsim pareizu veidu, kā interpretēt Rakstus,” – saistībā ar Jes.2:2 apgalvo, ka “visur, kur ir pieminētas Pēdējās Dienas, tiek norādīts uz Mesijas dienām.” (Mikraoth Gedoloth saistībā ar Jesajas 2:2) To var redzēt gan protoevaņģēlija interpretācijā, gan tajos Vecās Derības pravietojumos, kas ietver kādus apzīmējumus ar norādi uz beigu dienām.

Bet kas ir “sievas sēkla”? Kāpēc šeit tiek izmantots personu vietniekvārds – “viņš”? Vai “sēkla” būtu jāuzskata par vienskaitļa vai kopības vārdu? Targums “viņu” pārliecinoši saista ar Mesiju Ķēniņu. Bet vai “sēklas” koncepcijai ir mesiāniska līdzdalība arī citos kontekstos? Tiešām ir – tieši šo jautājumu rabīni aplūko ļoti plaši. 1.Moz.4:25 lasām (ebreju valodā): “Dievs man ir devis citu sēklu pēc Ābela.” Rabīns Tanhuma, par kuru ir teikts, ka viņš bija “Midrash zīmogs”, piemin, ka “šeit mums ir runa par citu sēklu, kas ir no citas vietas. Un kas viņš ir? Viņš ir Mesija Ķēniņš.” Rabīns Huna saka: “Dievs sagatavoja citu sēklu no citas vietas, un Viņš ir Mesija Ķēniņš.”

Apsolījums par Ābrahāma sēklu 1.Moz.22:18, kas ieņem centrālo vietu kristiešu teoloģijā, ir redzams arī Midrash kā norāde uz Mesiju: “Un tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi paklausījis Manai balsij.” Midrash Rabbah plaši aplūko šo tēmu un apgalvo, ka “Mesijas dienās Israēlu salīdzinās ar jūras smiltīm”. Pāvils līdzīgā veidā saprata “Ābrahāma sēklas” nozīmi Gal.3:16:

“Ābrahāmam un viņa dzimumam ir doti apsolījumi. Nav rakstīts “un dzimumiem”, tas ir par daudziem, bet par vienu: “un tavam dzimumam”, proti, Kristum.”

Šeit Pāvils izmanto tipisko Midrash al tiqra formulu. “Nelasi tā, bet tā”: vienskaitlī dotais apsolījums tiek uztverts kā norāde uz Kristu kā Mesiju.

Mēs varētu piebilst, ka pat Midrash par Rutes grāmatu “sēklas” koncepcija tiek saistīta ar Mesiju, Rutes 4:18 runājot par “pēcnācēju”. Midrash tiek aplūkots Perecs, kas ir pazīstams no Mt.1:3 ģenealoģijas un 1.Mozus grāmatas 38.nodaļas pārskata. Un atkal tiek izmantota frāze “cita sēkla no citas vietas”, kas šeit norāda uz Perecu.

Tieši uz Perecu attiecas novērojums par Mesiju, kas izlabo postu, kura cēlonis bija grēkā krišana. Midrash tas ir pieminēts kā “pamatīgas” izpratnes piemērs. Midrash Rabbah jaunais posms, kas sākās ar Perecu, tiek aprakstīts šādi:

“Tā ir Pereca vēsture, un tai ir dziļa nozīme. ..Kad Svētais radīja Savu pasauli, tur vēl nebija Nāves Eņģeļa… Bet, kad Ādams un Ieva krita grēkā, visas paaudzes tika samaitātas. Kad parādījās Perecs, caur viņu sāka piepildīties vēsture, jo no viņa bija jānāk Mesijam un viņa dienās Svētais liktu uzvarēt nāvi, kā ir rakstīts: “Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem.” (Jes.25:8.)”

Diez vai ir iespējams jūdu avota tekstā atrast tuvāku saplūšanu ar Pāvila diskusiju par Kristu kā nāves uzvarētāju. Romiešiem 5:12 lasām: “Tātad, kā viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku – nāve, tā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve.” 1.Kor.15:22 piebilst: “Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti.” Pestīšanas vēstures noslēpuma saknes sniedzas atpakaļ uz pārskatu par cilvēces grēkā krišanu. Profesors Gotlībs Kleins gadsimta sākumā rakstīja, ka ar metodes notariko paņēmieniem, kuras viens aspekts uzskatīja katru vārda burtu par cita vārda sākuma burtu, trīs ebreju burti vārdā “Ādams” tika interpretēti kā norāde uz Ādamu, Dāvidu un Mesiju. Šādā veidā Kristus “izlabos” Ādama grēkā krišanu. Varbūt tas viss ir vienkārši nereālas muļķības, bet tas nāk no senlaikos dzīvojušo ticīgo gaidām uz Mesiju.

Izcilā vieta, kas Targumos ir piešķirta Mesijam Ķēniņam – ka Viņš darīs mieru protoevaņģēlija ienaida vietā –, atspoguļojas Pāvila vēstulē efeziešiem, kaut arī ļoti maz ticams, ka tur ir kāda būtiska saistība. 2:14-16 mēs lasām:

“Jo Viņš ir mūsu MIERS: ..noārdījis ..IENAIDU.., lai Sevī abus pārradītu par VIENU JAUNU CILVĒKU un NODIBINĀTU MIERU, lai nonāvējot, IENAIDU pie krusta, salīdzinātu vienā miesā gan vienus, gan otrus ar Dievu. Un atnācis pasludināja MIERU..”

Kaut arī Jaunā Derība necitē tieši protoevaņģēliju, zināmas tā pēdas var saskatīt sveicienā no Rom.16:20: “Bet miera Dievs drīzumā samīs sātanu apakš jūsu kājām! Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar jums!”

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.