55. Kā mums jāmīl savs tuvākais?


Mesija, kas valdīs tautas

Kristiešu zinātnieki bieži vien ir uzsvēruši, ka “kritikas zinātne Vecās Derības literatūrā par mesiāniskiem atzīst tikai divus pirmspraviešu tekstus”, no kuriem pirmais ir Jēkaba svētība. Kristiešu ekseģēze šeit apmierinās ar vispārēju apgalvojumu, ka Mesija nāk no Jūdas cilts saknes. Sena jūdu interpretācija mesiānisko norādi saskata pašos pirmajos svētības vārdos, kur ir runa par “beigu laiku”. Kā mēs jau redzējām rabīna Kimhi vārdos: “Visur, kur šeit ir pieminēts beigu laiks, ir domātas Mesijas dienas.


Bībelē izteiciens “beigu laiks” pirmoreiz parādās Jēkaba svētībā no 1.Mozus grāmatas (49:1): “Un Jēkabs sasauca savus dēlus un sacīja: “Sapulcējieties, es jums gribu darīt zināmu, kas jūs gaida beigu laikā” [latviešu Bībeles tulkojums "nākamajās dienās"].” Jūdas saņemtajā svētībā par Mesiju tiek runāts kā par tautu valdnieku. Visi rabīnu skaidrojošie darbi, sākot ar Targumu un Midrash, šeit saskata skaidru mesiānisku pravietojumu. Viņu interpretācijās dažādas mesiānisko gaidu nokrāsas var redzēt gandrīz vai kā prizmas šķautnēs. 10., 11. un 12.pantā lasām:

“Scepteris nezudīs no Jūdas, nedz valdības zizlis no viņa kājām, iekams tas Šīlo nāks. Viņam tautas klausīs. Tas savu ēzeli sies pie vīna koka un pie vīna koka vītnēm savas ēzeļa mātes kumeļu. Viņš savas drēbes mazgā vīnā, savu apmetni vīnogu asinīs. Viņa acis ir sarkanas no vīna, un balti no piena viņa zobi.”

Kristīgajā teoloģijā un jūdaismā ir bijis mēģinājums vispār noliegt “beigu laiku” mācību. Jūdu profesors Martins Bubers, kas tiek uzskatīts par reliģisko dialogu meistaru, reiz privātā sarunā man pastāstīja vecu anekdoti par Jēkaba svētību, un šajā stāstiņā bija teikts, ka Svētais Gars pameta Jēkabu, līdzko viņš pieminēja “beigu laikus”. “Personīgi es,” izskaidroja Bubers, “pilnīgi atmetu eshatoloģiju [beigu laiku mācību]. Eshatoloģija nav vēsture, un vēsture nav eshatoloģija. Pravieši nebija zīlnieki; viņi vēlējās atklāt to, kas bija nepieciešams un iederīgs viņu laikā, tieši tāpat kā Dievs katrā laikmetā Sevi atklāja atbilstoši mūsu vajadzībām.”

Es labi saprotu Bubera attieksmi. Tā man atgādina Nāves jūras pergamentos atrodamos vārdus, ka no saņemtajām vīzijām pravieši pierakstīja “tikai tās, kas ir vajadzīgas cilvēcei”. Pat Midrash Rabbah apgalvo, ka “Jēkabs vēlējās atklāt beigu laikus, bet tie viņam bija apslēpti”.

Bet vai mēs varam pierādīt kaut ko par šīs svētības vēsturisko kontekstu? Vai pastāv iespēja, ka tā tiešām radās Jēkaba laikā vai tomēr vēlāk? Vai patriarhālie pārskati ir vienīgi ģimenes stāsti, kā reizēm atklāti apgalvo mūsdienu ekseģēti? Kas Targumam, Midrash un rabīnu literatūrai ir sakāms par tās mesiānisko raksturu?

Arheologs V.F. Olbraits izdarīja dažus interesantus novērojumus par Jēkaba svētību. Viņš apgalvo, ka tā, protams, netika uzrakstīta pirms XI gadsimta pirms Kristus dzimšanas, bet tomēr ir cēlusies no daudz senākas tradīcijas. Šodien mēs zinām par tā saucamajiem Mari tekstiem no Mezopotāmijas, kas uzrakstīti uz vairāk nekā 20 000 māla plāksnēm. Mari teksta mūļu upurēšanas aprakstos Olbraits parāda, ka tie paši trīs vārdi, kas apzīmē “ēzeļa kumeļu” un ir izmantoti Jēkaba svētībā, ir atrodami ziemeļu Mezopotāmijā, pat tai pašā secībā. Līdzīgā kārtā frāze “vīnogu asinis” atgādina senu ugāru izteicienu “koka asinis”, kas tika attiecināts uz vīnu. Tādā gadījumā Jēkaba svētība balstās uz ļoti senu tradīciju.

Ja mēs ievērojam faktu, ka, vadoties pēc caurmēra aprēķiniem, Babilonijas ķēniņš Hamurapi iekaroja un sagrāva Mari pilsētu 1759.gadā pirms Kristus dzimšanaš vai, saskaņā ar vēlākiem novērtējumiem, 1695.gadā pirms Kristus dzimšanas, nav iemesla apšaubīt, ka no lingvistiskā viedokļa Jēkaba svētība nāk no paša Jēkaba laikiem. Labi pazīstamais orientālists E.V. Hengstenbergs piemin arābu dzejniekus Lebidu un Haretu, no kuriem pirmais sacerēja dzejoli, gulēdams uz nāves gultas 157 gadu vecumā, un pēdējais deklamēja dzeju, būdams 135 gadus vecs – katrā gadījumā ļoti lielā vecumā, pat ja vajadzētu pierādīt Pārspīlējumu viņu dzīves ilguma aprēķinos. Līdz ar cilvēces rakstītprasmes pieaugumu atbilstoši ir samazinājušās iegaumēšanas spējas. Pati Jēkaba svētība nepadodas anatomēšanai ar mūsdienu kriticisma metožu palīdzību.

Kristīgā ekseģēze Jēkaba svētību ir uzskatījusi par mesiānisku kopš Justīna Martira laikiem – II gadsimta vidus. Jūdu mesiāniskā izpratne par šo tekstu balstās uz senāku materiālu. Onkelosa Targums par Jūdas scepteri saka, ka tas nezudīs, “kamēr nāks Mesija, Tas, kam ir vara valdīt“. Jonatāna Targums izsakās, ka šis pants norāda uz “Mesijas Ķēniņa laikmetu, Ķēniņu, kurš nāks kā visjaunākais no viņa bērniem“. Jerušalmi Targums runā par to “laiku”, kad “nāks Mesija Ķēniņš“.

Midrash literatūra svētībai pievieno papildu iezīmes, kas balstās uz ebreju valodas raksturu. Midrash Rabbah paziņo:

“”Scepteris nezudīs no Jūdas, ..iekams tas Šīlo (“viņš”) nāks”, tas ir Mesija Ķēniņš.. “Jūdas scepteris” nozīmē lielo sinagogu, sinedriju, kas bija satriekts un cieš pilnīgu neveiksmi, … iekams tas Šīlo nāks.”

Šajā sakarībā gudrie aplūko tādus jautājumus kā slavenā rabīna Hillela izcelšanos un apgalvo: “Jeruzalemē tika atrasta kāda ģenealoģiskā tabula, kurā ir teikts, ka viņš bija Dāvida pēcnācējs”. “”Tas savu ēzeli sies pie vīna koka“,” turpina Midrash, “nozīmē pilsētu, kuru viņš ir izvēlējies.” [Neparastais vārds îyroh, kas šeit tiek izmantots kā "ēzelis" jeb "ēzeļa kumeļš", izklausās tāpat kā îyrô – "viņa pilsēta", t.i., Jeruzaleme.] Tad seko satriecošs novērojums:

“Rabīns Hanins sacīja, ka Israēls nejutīs vajadzību pēc Mesijas Ķēniņa mācības, jo Jes.11:10 ir rakstīts: “Tautas meklēs Isaja saknes atvasi”, bet ne Israēls. Ja tas ir tā, kāpēc Mesija Ķēniņš nāks un ko Viņš darīs? Viņš atvedīs Israēlu atpakaļ no dispersijas un dos tam 30 [jaunus] priekšrakstus.”

Šis komentārs, pazīstams kā “Priestera dāvana”, izskaidro, ko tas nozīmē no Toras vai bauslības viedokļa:

“Mesija Ķēniņš viņiem precīzi izskaidros Toru un tās kļūdas, kurās viņi ir tik tālu iekrituši… 30 priekšraksti ir rīkojumi, kas jāievēro pasaules tautām.”

Nozīmīgi ir tas, ka Midrash šaubās, vai Israēls uzņems Mesijas mācības. Tai pašā laikā tiek pieņemta iespēja, ka rabīni varētu būt kļūdījušies. Kopumā pastāv stingrs uzskats, ka pat rabīna mācekļu vārdi ir Svētā Gara doti un ka “rabīna bijāšana ir tas pats, kas Dieva bijāšana”. Tas ir psiholoģiski saistīts ar bērna un vecāku savstarpējām attiecībām: “Tāpat kā cilvēkam ir likts godāt un bijāt savu tēvu, tāpat viņam savs rabīns ir jāgodā un jābijā vairāk nekā tēvs.

Šajā jautājumā, kas netieši kalpo par strīda objektu Mk.7:9-13, mēs redzam, ka Jēzus ir pret rabīnu paražu atbrīvot cilvēku no pienākumiem pret vecākiem, ja viņš dod corban dāvanu templim. Šādā veidā cilvēku tradīcijas anulēja Dieva vārdu. Midrash aiziet pat līdz apgalvojumam, ka “..visi lēmumi, kurus vēl izdarīs ievērojami skolotāji, jau pastāvēja un tika nodoti kā bauslība Mozum Sinaja kalnā“.

Tanhuma Midrash šādu pieņēmumu izsaka diskusijā par Jēkaba svētības Jūdas daļu:

“Kāpēc tavi brāļi tevi teiks, Jūda [8.p.]? Tāpēc, ka visu Israēlu sauks par “jūdiem” pēc tevis; un ne tikai šā iemesla dēļ, bet arī tādēļ, ka Mesija būs tavs pēcnācējs, Tas, kurš atpestīs Israēlu; kā ir rakstīts: “Zars riesīsies no Isaja celma.” (Jes. 11:1.)”

Un tiešām, katrā pasaules nostūrī, kur vien ir atrodami jūdi, mēs viņos redzam tos, kas bija aicināti darīt zināmu Kristus atnākšanu un Viņa glābšanas darbu.

Midrash Rabbah par Raudu dziesmām, viens no sešiem visvecākajiem Midrash, runā par Israēlu kā par “jaunavu, Jūdas meitu”. Šeit tiek pievienota gara diskusija par Mesijas vārdu, kas parādās arī Talmudā un noslēdzas ar vārdu “Šīlo” no Jēkaba svētības. Raudu dziesmās 1:15-17 lasām:

“Tas Kungs pats ir minis vīna spaidu jaunavai, Jūdas meitai. Par to man rūgti jāraud, ..jo tālu no manis ir mierinātājs.. Ciāna izstiepj savas rokas, bet nav, kas viņu iepriecinātu.”

Midrash sīki pārdomā šos vārdus:

“”Manas acis ir asaru pilnas, jo nav, kas varētu iepriecināt manu dvēseli”, tāpēc Israēls tiek saukts par “Svētā aci”.. “Tālu no manis ir mierinātājs”; un kāds ir Mesijas Ķēniņa vārds?… Tas Kungs ir viņa vārds, jo Jer.23:6 ir teikts: “Viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs mūsu taisnība..” “ATVASE” ir viņa vārds, jo Cah.6:12 pavēsta: “Raugi, ir vīrs, kas saucas Cermahs, un viņa laikā viss zels un plauks..” “MIERINĀTĀJS” ir viņa vārds, jo ir rakstīts: “Tālu no manis ir mierinātājs”.”

Tad Midrash iepazīstina arī ar vārdu “LIBANONS”, kas norāda uz Templi, jo Jes.10:34 ir teikts: “Libanons kritīs no kāda varenā rokas.”

“”ŠĪLO” ir viņa vārds, jo 1.Moz.49:10 ir rakstīts: “Iekams tas Šīlo nāks”.. “ŽĒLASTĪBA” ir viņa vārds, jo Jer.16:13 ir teikts: “Man pret jums vairs nav nekādas žēlastības”… “YINNON” ir viņa vārds, kā teikts Ps.72:17: “Kamēr saule spīd, lai ir dzīvs viņa vārds.” (Tas ir: “Lai tas plaukst.”)

Rabīni pastāv pie uzskata, ka Mesijas vārds ir viena no septiņām lietām, kas tika izlemtas pirms radīšanas. Šie vārdi apraksta Mesijas uzdevuma raksturu. Ja neņemtu vērā Bībeles domāšanas veidu, kas atrodas šo koncepciju pamatā, mēs gluži labi varētu secināt, kā darīja kāds kritiķis, ka tās ir “neizprotamas vai daļēji humoristiskas”. Tomēr šeit īpašs ir tas, ka mēs varam redzēt vissenāko jūdu mesiānisko gaidīšanu pilnā apjomā.

BET KO NOZĪMĒ FRĀZE “IEKAMS TAS ŠĪLO NĀKS”?

Ebreju vārdam “Šīlo” jūdu zinātnieki atrod tādas nozīmes, kādas kristiešu teoloģijai nav zināmas. Daži tajā saskata sakni shâlêv, kas nozīmē “miermīlīgs”, un tad no tā var būt izcēlies shalvâh – “miers”. Citiem vārdiem sakot, Mesija ir Miera Valdnieks. Daži zinātnieki uzskata, ka shilo savā sākotnējā formā bija moshlô – “viņu valdnieks”, padarot Mesiju par Tautu Valdnieku. Vadošais Vecās Derības un Talmuda viduslaiku ekseģēts RaSHI, kurš bija arī īpaši pieķēries Targumiem, par Šīlo saka:

“Viņš ir Mesija Ķēniņš, un viņam (shelo) pieder augstākā vara. Tā šo lietu saprata Onkeloss. Midrash to izskaidro ar vārdiem shai loh – “dāvanas viņam”, jo Ps.76:12 ir teikts: “Visi, kas ap Viņu, lai nes dāvanas Viņam, bijājamam Dievam”.”

Un tā par Mesijas epitetu kļuva arī ideja par “bijājamo” – MORAH. Evaņģēliji mums ik pa laikam pavēsta, ka tos, kuri dzirdēja Jēzu, pārņēma lielas izbailes. (Lk.5:26, 7:16, 8:25 un 37)

Kad rabīni sāk darīt pieejamus Bībeles slepenos “mājienus” – remazim –, viņi vienlaicīgi vēlas pastiprināt sinagogā jau izplatītās idejas. Vienā no šīm interpretācijas metodēm, pazīstamā kā gematria, vārdu burtu skaitliskā vērtība tika saskaitīta un tad salīdzināta ar citiem vārdiem, kas izveido tādu pašu vērtību. Šī metode tiek pamatota uz apgalvojumu Salamana gudrības grāmatā 11:22, ka “Dievs visu ir sagatavojis pēc mēra, skaita un svara“.

Bet ko gudrie ar savas gematria palīdzību atklāja par “Šīlo” ideju? “Šīlo nāks” – yavô shilôh – skaitliskā vērtība ir 358, kas tieši atbilst mashiah – “Mesija” – skaitliskajai vērtībai. Arī nahash – “čūska” – gematriskā vērtība ir 358. Gotlībs Kleins rakstīja, ka pēc jūdu mistiskā Qabbalah apzīmējumiem tas nozīmē, ka “Mesija sadragās čūskai galvu“. Tādiem novērojumiem nav zinātniska pamata, bet tie ilustrē rabīnu izpratni, ka Mesija gāzīs grēka samaitātību. Šī pati gaidīšana atspoguļojas 1.Jņ.3:8: “Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus.”

UN KĀDA NOZĪME IR ĒZEĻA UN VĪNA ATTĒLOJUMAM?

Talmuds un Tanhuma Midrash ir veltījuši īpašu uzmanību ēzeļa un vīna simboliem Jēkaba svētībā. Visizplatītākā nozīme vīnam ir Israēls, un svešais vārds, kas apzīmē “ēzeli” – îyrôh –, ir kā “viņa pilsēta” (ebr. “pilsēta” = îyr, “viņa pilsēta” = îyrô), citiem vārdiem sakot, “Jeruzaleme”, kur ir jāierodas Mesijam. Abi šie vārdi ir saprotami arī savā sākotnējā nozīmē. Diskutējot par ēzeli, tiek norādīts uz Mozu, kurš “ņēma savu sievu un savus dēlus un uzsēdināja tos uz ēzeļa” (2.Moz.4:20), un līdzīgā kārtā uz “otro Mozu” – Mesiju –, jo “Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa” (Cah.9:9). Tātad Mesija pazemosies pats.

“Mūsu rabīns Obadja” Jēkaba svētību apraksta šādi:

“Mesija nenāks kara zirga mugurā, jo viņš ir Miera Ķēniņš.. Gluži otrādi – “viņš piesies savu ēzeli pie vīnakoka”, kas nozīmē, ka Israēlā, kas tiek pielīdzināts vīnakokam, valdīs viņa miera valstība.. Un, kad būs zināms, ka viņš nāk mierā, tautas viņam klausīs.. Un vājie, kas ir atstāti, dzirdēs viņu un atgriezīsies pie viņa.”

Talmudā ir teikts – ja kāds sapņo par ēzeli, tad viņš varētu cerēt uz mesiānisko pestīšanu. Gan Talmuda, gan Zohar tradīcijas apgalvo, ka, ja kāds “sapņo par vīnakoku, viņš var gaidīt, ka redzēs Mesiju, jo ir rakstīts: “Viņš piesies savu ēzeli pie vīnakoka“.” Ēzeļa un vīnakoka simbolus akcentē fakts, ka aramiešu valodā šos abus vārdus rakstībā bez pieturzīmēm raksta vienādi: hamara – “ēzelis” – un hamra – “vīnakoks”. Šie aramiešu vārdi, protams, neparādās Vecās Derības ebreju tekstā.

Pie jūdu Mesijas gaidām ir atrodami visdabiskākie salīdzinājumi par Jēzus darbu. Viņš iejāja “Savā pilsētā”, izvēloties ēzeli kā pazemības un pakļautības zīmi. Tur ir kāds mājiens, kuru mēs atrodam aplūkotu arī Talmudā:

“Dāvida Dēls nāks tikai paaudzē, kura ir vai nu vispār taisna, vai vispār ļauna. “Paaudzē, kura ir vispār taisna,” kā ir rakstīts: “Tad tava tauta sastāvēs tikai no taisnajiem; viņiem zeme mūžīgi piederēs.” (Jes.60:21) Vai “vispār ļauna“, kā ir rakstīts: “Un Viņš redzēja, ka nav neviena, un brīnījās, ka nav aizstāvja.” (Jes.59:16) “Redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls.” (Dan.7:13) Ir arī rakstīts: “Miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa,” (Cah.9:9) – ja viņi ir taisni, viņš nāks padebešos. Ja nē, viņš nāks pazemīgi un jādams uz ēzeļa.”

Arī Jaunajā Derībā parādās Mesijas un vīnakoka salīdzinājums. Jāņa evaņģēlija 15.nodaļā Jēzus paziņo: “ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs.. Palieciet manī un Es – jūsos.” Pilnīgi iespējams, ka tradicionālās domas, kas ir saglabājušās Talmudā par cerībām, kas pavadīja dievbijīgus sapņus, bija zināmas pat Jēzus laikā. Līdz ar to var labāk saprast vīnakoka alegorijas kontekstu.

Izskaidrojot 1.Moz.49:12, Jonatāna un Jerušalmi Targumi runā par “Mesijas Ķēniņa acīm“. Cik tās ir skaistas, “tik krāšņas kā vīnakoks”; cita tulkojuma versija saka, ka tās “ir sarkanas no vīna”. Septuaginta (grieķu Vecās Derības tulkojums, izveidots ap 200.gadā pirms Kristus dzimšanas) tomēr lielākā vai mazākā mērā seko tādai pašai interpretācijai kā Targumi. Sv. Jāņa atklāsmes grāmatā, kura, pēc viduslaiku rabīna Ābrahāma Ben Ẹzras vārdiem, tika uzrakstīta “Svētā Gara spēkā” un bija “akceptējama visiem jūdiem lasīšanai”, par Jēzus acīm trīsreiz saka, ka tās bija kā “uguns liesmas”. (Atkl.1:14, 2:18 un 19:12) Evaņģēliji mums vēsta, kā Jēzus, “uzlūkodams” bagāto jaunekli, “iemīlēja viņu” un kā Viņš “pagriezās un uzlūkoja Pēteri”, kurš, šā skatiena salauzts, sāka rūgti raudāt.* (Mk.10:21; Lk.22:61)

Francs Deličs pievērš uzmanību faktam, ka protoevaņģēlijs runā par “viņu”, aplūkojot “sievas sēklu” un kopīgi mērķējot uz “visai cilvēcei” apsolīto pestīšanu; patriarhiem dotais apsolījums tika pasniegts vienskaitlī caur Mesiju kā “sēklu”, kura dotu svētību visiem cilvēkiem. Tomēr šajā gadījumā liekas, ka Jēkaba svētības tēma pirmkārt attiecas uz Jūdas “cilti”, un šeit mums ir zināmas nacionālistiskās “sašaurināšanās” iesākums.

Tomēr Jēkaba svētībā attēlotais Mesija ir tautu valdnieks. Te mēs redzam pēc savas ieceres universālu pestīšanas vīziju. Ebreju vārds “valdītāja štats” – mehôqêq – burtiskā nozīmē ir “likumdevējs”, un tā rabīni uzsver, ka “Mesija precīzi izskaidros Toru“. Rabīni jautā, vai Israēlam būs vajadzīga Mesijas mācība, jo viņam klausīs pagāni. Tomēr viņš nāks “uz savu pilsētu”.

Jūdi sapņoja par Mesiju kā par cēlo “vīna koku”, saistot to ar ebreju vārdu sôrêqâh (1.Moz.49:11) – “vīna koks, kas ražo sarkanas vīnogas”, visvērtīgākā šķirne. Mesija nebūs sagatavojies karam, bet drīzāk nāks kā Miera Valdnieks. Viņš attīrīs savu tautu ar “vīnogu asinīm”. Un visu Israēlu uz Jūdas saņemtās svētības rēķina sauks par “jūdiem”. Tomēr galvenais ir tas, ka Mesija būs viņa pēcnācējs. Tādā veidā jau Jēkaba svētībā atspoguļojas visas jūdu Mesijas gaidu nokrāsas, it kā redzamas caur prizmas šķautnēm.


* – Septuaginta izmanto frāzi kharopoioi – “darot priecīgu”.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.