58. Ko ceturtais bauslis pieprasa no bērniem un padotajiem?


Mesija kā otrais Mozus

Rabīnu literatūrā bieži vien parādās paralēles starp līdzīgiem faktiem. Reizēm šis salīdzinājums tiek attīstīts pēc qal va-Hômer principa – no vienkārša uz sarežģītāku; reizēm jautājumu atdzīvina atbilstoša ilustrācija. Līdzīgā kārtā savu tēlaino valodu ir radījusi mesiāniskā koncepcija. Viena no visbiežāk izmantotajām paralēlēm ir Mesijas pielīdzināšana “pirmajam pestītājam” – Mozum.


Kristiešiem līdzīgs paralēlisms parādās jau Jēzus vārdos: “Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis.” (Jņ.5:46) Viņa klausītāji reizēm izsaucās: “Mēs esam To atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši.” (Jņ.1:45) Runājot par Mesiju, kristiešu teologi reizēm izmanto jēdzienu Moses redivivus – “dzīvē atgriezies Mozus” jeb “jaunais” Mozus. Šis apzīmējums ir aizgūts no panta, uz kuru Apustuļu darbos (3:22 un 7:37) atsaucas gan Pēteris, gan Stefans.

5.Mozus 18:15 un 18-19 mēs atrodam apsolījumu:

“Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, klausiet viņu.. Es viņiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu Savus vārdus viņa mutē.. Un, ja kāds neklausīs Maniem vārdiem, ko Viņš runās Manā Vārdā, no tā Es to prasīšu.”

Tikko minētais pravietojums uzsver, ka apsolītais pravietis runās Dieva vārdā un Viņa spēkā. Jūdu ekseģēti uzskata, ka šeit ir norāde uz Jošua Nuna dēlu vai “tautu pravieti” Jeremiju. Tomēr saprātīgāk liekas aplūkot rabīna Levi Ben Geršoma sacīto, ka šie panti runā par Mesiju:

“Patiesi, Mesija ir tāds pravietis, kā paziņo Midrash: “Redzi, Mans kalps tiks paaugstināts.” (Jes.52:13).. Ar brīnumu palīdzību viņš paaugstināja Mozu, lai tikai vienu tautu pievestu kalpot Dievam, bet Mesija liks visas zemes tautām kalpot Viņam.”

Targums šim pantam pievieno interpretāciju, kas ir ļoti svarīga no kristīgās teoloģijas viedokļa:

“Kungs, jūsu Dievs, no jūsu vidus paaugstinās pravieti Svētajā Garā, kurš līdzināsies Man,” – un: “Pravieti Es celšu no jūsu brāļu vidus no Svētā Gara.”

Atkal mēs sastopam Mesijas gaidīšanu, kam piemīt it kā pirmsvēsturiskas iezīmes: Dievs dos Savai tautai pravieti, kurš runās Viņa vārdā, kurš būs ieņemts no Svētā Gara un kura darbu iezīmēs brīnumu darbi. Ja šīs mistiskās iezīmes tiek izslēgtas no senās Mesijas gaidīšanas, tiek apdraudēta “Vēsturiski pravietiskās perspektīvas” metode. Turklāt, neskatoties uz vēsturiskā kriticisma vārda piesaukšanu, ejot pa šo ceļu, netiek pienācīgi novērtēta mesiāniskā cerība, kāda tā patiesībā parādījās vēsturē. Tai pašā laikā, kā mēs jau redzējām, Jaunās Derības kristoloģija ir sašaurināta. Itin labi var būt tā, ka rabīnu ekseģēze apgaro un izsakās alegoriski, ka tā ļaujas pārspīlētam simbolismam – bet tieši tāpat rīkojas Jaunajā Derībā; tā ir viena no mesiāniskās gaidīšanas īpašajām iezīmēm.

MESIJA KĀ PĒDĒJAIS PESTĪTĀJS

Runājot par Mesiju kā “otro Mozu”, senajos jūdu rakstos mēs sastopam plašu domu spektru un daudzpusīgus uzskatus par pestīšanas vēsturi. Droši vien vislabākais veids, kā šos aspektus sakārtot perspektīvā, ir pievērsties apakšvirsrakstiem, reducējot to, kas jāsaka, mazākos un līdz ar to vieglāk izprotamos posmos.

Midrash literatūrā par Mozu tiek aplūkots “Pirmais” un “Pēdējais” Pestītājs. Midrash Rabbah par Salamana mācītāja grāmatu atstāsta, kā R. Jitšaka, kurš dzīvoja pirms 300. gada p.Kr., vārdā sacīja R. Berehija:

“Tieši tāpat, kā bija Pirmais Pestītājs, tā būs Pēdējais. Tieši tāpat, kā ir teikts par Pirmo Pestītāju (2.Moz.4:20), ka “Mozus ņēma savu sievu un savus dēlus un uzsēdināja tos uz ēzeļa”, tā par Pēdējo Pestītāju ir sacīts, ka “Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa” (Cah.9:9). Tāpat kā Pirmais Pestītājs sagādāja mannu (2.Moz.16), kā ir rakstīts: “Redzi, es likšu maizei līt no debesīm,” – tā arī Pēdējais Pestītājs, kā tas ir rakstīts (Ps.72:16): “Zeme būs labības pilna.” Tieši tāpat, kā Pirmais Pestītājs atvēra avotu, tā Pēdējais Pestītājs sagādās ūdeni, kā ir rakstīts (Joēla 4:18): “Avots iztecēs no Tā Kunga nama”.”

Atbilstošā paralēlā rakstu vietā R. Jitšaks Bar Marions (ap 290. – 320.gadu pēc Kristus dzimšanas) saka: “Beigās Tas Kungs pats parādīsies un sagādās mannu no debesīm.”

Četri evaņģēliji viens pēc otra apraksta Jēzus brīnumus par ļaužu pūļa paēdināšanu. Tieši pirms ciešanu sākuma pa ceļam uz Filipa Cēzareju Jēzus norāja mācekļus, kad viņi bija norūpējušies, ko ēdīs ceļojuma laikā:

“Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties tās piecas maizes pieciem tūkstošiem, ..nedz tās septiņas maizes četriem tūkstošiem?” (Mt.16:9-10)

Un Jēzus runāja par Sevi kā par dzīvības maizi:

“Patiesi, patiesi Es jums saku: nevis Mozus jums ir devis maizi no debesīm, bet Mans Tēvs jums dod īsto maizi no debesīm: jo Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm un pasaulei dod dzīvību. ..ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” (Jņ.6:32-33, 35)

Samariešu sievu Jēzus iepazīstināja ar Sevi kā ar Dzīvā Ūdens Avotu:

“Ja tu ko zinātu par Dieva dāvanu un kas Tas ir, kas tev saka: dod Man dzert, – tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni. ..Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.” (Jņ.4:10, 12-13)

Jēzus sacīja arī tā:

“Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer! Kas Man tic, kā Rakstos sacīts, no viņa miesas plūdīs dzīva ūdens straumes.” (Jņ.7:37-38)

Maizes un ūdens tēli tiek asociēti ar “otrā Mozus” un “Pēdējā Pestītāja” mesiānisko misiju.

MOZUS UN JĒZUS SALĪDZINĀŠANA

Midrash izmanto salīdzinošu frāzi: “Kā bija, tā būs.” Mēs arī atklājam, ka kristīgajā literatūrā nereti tiek rūpīgi aplūkotas paralēles starp Jēzu un Mozu. Tas ir novedis pie secinājuma, ka Jēzus kaut kādā ziņā ir “atgriezies Mozus”. Kādus sekmējošus faktorus šeit var saskatīt? Pirmkārt, Mozus vecāki bija levīti, tātad viņam bija dabiski mācīt savai tautai par Dieva pielūgšanu. Arī Jēzus nodevās Savam augstā priestera uzdevumam – vēstulē ebrejiem par to tiek runāts kādas piecpadsmit reizes. Mozus piedzimšanas laikā Ēģiptē tika vajāti jaundzimušie zēni, un tāpat laikā, kad piedzima Jēzus, Betlēmē bija dzirdamas bērnu raudas. Mozus pavadīja 40 gadu Midiāna tuksnesī kā gans. Arī Jēzus parādīja Sevi kā labo ganu, kurš sameklē pazudušās avis. Kādā labi zināmā rabīnu stāstā ir apraksts par Mozu, kurš nes nomaldījušos aitu uz avotu. Tad no debesīm atskan balss: “Tā kā tu esi parādījis žēlsirdību pret radību no miesas un asinīm, Es tevi darīšu par tavas tautas ganu.”

Mozus devās uz Ēģipti, lai savus brāļus atbrīvotu no verdzības; Jēzus nāca, lai mūs atpestītu no grēka jūga. Mozus bija savas tautas vadonis; Jēzus gāja pa priekšu Saviem mācekļiem. Mozus deva Derības plāksnes; Jēzus vēlējās ierakstīt divkāršās Mīlestības bausli ticīgo sirdīs. Mozus kalpoja arī kā tiesnesis; līdzīgā kārtā Jēzus uzsvēra, ka visa tiesa ir uzticēta Dēlam, lai visi varētu godāt Dēlu. Mozus lūdza par tiem, kas pretojās un kaitēja viņam, kā Mirjama. Kad tauta pielūdza zelta teļu, Mozus izsaucās: “Ikviens, kas grib piederēt Tam Kungam, lai nāk pie manis!” Viņš lūdza: “Bet nu piedod viņiem viņu grēkus; un, ja ne, tad izdzēs mani no Savas grāmatas, ko Tu esi rakstījis,” (2.Moz.32:26, 32); tāpat Jēzus sacīja: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt,” – un pie krusta lūdza par ļaundariem. Mozus bija “ļoti lēnprātīgs, lēnprātīgāks nekā visi citi cilvēki virs zemes” (4. Mozus 12:3); arī Jēzus bija “lēnprātīgs un no sirds pazemīgs”. Tādi salīdzinājumi parāda, ka Jēzus tiešām bija apsolītais pravietis, kurš būs “līdzīgs Mozum”.

MOZUM DOTĀS DIEVA ATKLĀSMES RAKSTURS

Mozus attiecības ar Dievu bija citādas nekā viņa priekštečiem. Jūdu rakstnieki bieži vien tik ļoti uzsver Mozus grāmatu rīkojumus, ka paša Mozus dievbijīgā dzīve tiek ignorēta. Savukārt kristieši bieži kariķē “Mozus reliģiju” kā atriebības reliģiju, kas prasa “aci pret aci un zobu pret zobu”. Bet vai tas saskan ar Dieva atklāsmi, ko saņēma Mozus?

Sava aicinājuma sākumā Mozus dzirdēja Dieva vārdu: “Es esmu Tas Kungs. Es esmu parādījies Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam kā visuvarenais Dievs, bet Savu īsto vārdu, Tas Kungs, Es netiku darījis viņiem zināmu.” (2. Moz.6:2-3) Kad Mirjama un Ārons kaitēja Mozum, Dievs viņiem sacīja:

“Klausiet tagad Manus vārdus! Ja jūsu vidū ir pravietis, tad Es, Tas Kungs, viņam atklājos vai nu parādībās, vai Es ar viņu runāju sapņos. Tāds nav Mans kalps Mozus, kas visā Manā namā ir uzticams; vaigu pret vaigu Es ar to runāju un ne ar parādībām, ne ar mīklām, bet redzēdams viņš ir redzējis Tā Kunga vaigu.” (4.Moz.12:6-8)

Ko tas nozīmē, ka Mozus pazina Dievu ar Viņa “īsto vārdu, Tas Kungs”, un ko nozīmē tas, ka viņš ir “redzējis Tā Kunga vaigu”?

Talmuda un Vecās Derība vadošais pētnieks viduslaikos RaSHI apgalvo, ka, acīmredzot, Mozus patiesībā neredzēja “Tā Kunga vaigu”, bet tas notika kā “izsacītā vīzijā” vai “Svētā Gara vīzijā” un it kā no mugurpuses. Arī Jēkabs redzēja Dieva vaigu, pie Jabokas upes cīnīdamies ar “Vaiga Eņģeli” (burtiski “vaigu vaiga”) Pniēlā, un sacīja: “Es esmu Dievu redzējis vaigu vaigā un esmu izglābis savu dzīvību.” (1.Moz.32:30, Jes.63:9) Jēkaba vīzija bija vairāk eņģeliska, kurā, pēc rabīnu domām – kā mēs redzēsim vēlāk –, parādījās Mesija. Bet kā ir iespējams, ka Mozus tiešām varēja būt “redzējis” Dievu, jo iepriekš citā pantā ir teikts: “Manu vaigu tu nedrīksti redzēt, jo cilvēks nevar Mani redzēt un palikt dzīvs” (2.Moz.33:20)? Vai ar “redzēt Dievu vaigu vaigā” varēja būt domāts tas, ka Mozus nonāca līdz zināmai Dieva “iekšējās būtības” izpratnei?

Tomēr Bībele nerunā par Dievu kā par abstraktu ideju, bet kā par personu. Pašreizējā jūdaismā pastāv briesmas attiekties pret Dievu kā agnosticismā vai deismā, it kā Viņš nebūtu atklāsmes Dievs – Deus revelatus. Šeit pastāv doma, ka demiurgs radīja pasauli, bet pēc tam atstāja to savā ziņā. Jūdaismā šīs briesmas daļēji ir reakcija pret kristietību, kur tiek uzsvērts, ka “Vārds tapa miesa” un “ir skatīts miesā” (Jņ.1:14 un 1.Tim.3:16) – Dievs kļuva par cilvēku. Kaut arī visvecākie jūdu raksti, runājot par Mesiju, netieši norāda uz dievišķo izcelsmi, viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem tur ir “inkarnācija” – Krstus kļūšana par cilvēku. Šā iemesla dēļ RaMBaM – Maimons – izteica 3. no saviem 13 ticības artikuliem ar šādiem vārdiem:

“Es ticu ar pilnīgu ticību, ka Radītājs, lai svētīts Viņa vārds, nav miesīgs un ka Viņš ir brīvs no visām matērijas izpausmēm, un ka viņam nav nekādas formas.” (Jūdu lūgšanu grāmata Sidûr)

Jau tik sen kā jūdu filozofa Filona laikā, pirmajā kristietības gadsimtā, sāka dzīt saknes tāda paraža kā izvairīšanās no Dieva vārda. Tā vietā lietoja izvairīgu valodu kā “Vārds” – ha-Shem – un “Vieta” – ha-Maqom. Dodot Savus baušļus, Dievs patiešām apsolīja, ka “ikvienā vietā, kurā Es likšu pieminēt Savu Vārdu, tur Es nākšu pie tevis un tevi svētīšu” (2.Moz.20:24).

Radīšanas pārskatā Dievs saka: “Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc mūsu līdzības.. Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja.” (1.Moz.1:26-27) Šeit ir divi ebreju vārdi: tselem – “tēls” (mūsdienu ebreju valodā “fotogrāfija”) – un demuth – “tēls” jeb “līdzība”. Kad Mozum ļāva skatīties uz “Tā Kunga vaigu”, tiek izmantots vārds temunah, kura primārā nozīme ir “attēls” jeb “zīmējums”. Visi šie izteikumi ir ļoti konkrēti. Dievs ir persona, un Viņam ir noteikta forma un esamība. Mozus to piedzīvoja dziļākā līmenī nekā viņa priekšgājēji.

Mēs nevarējām aptvert Dievu kā materiālu būtni. Tomēr Viņš Sevi ir atklājis tādā formā, kādu “var saprast materiāla persona”. Mozus reliģija nebija vienkārši vispārēja ticība Visvarenajam Radītājam. Kur tādā gadījumā ir atšķirība starp patriarhu un Mozus reliģiju? Jeruzalemes Talmuds vēsta, ka patriarhi pazina tikai “debesu Dievu, bet Dievs viņiem neatklāja Tā Kunga MIMRU“. Šo aramiešu vārdu MIMRA rabīni bieži identificē ar Mesiju. Tam atbilst grieķu logos jeb “vārds”. Jonatāna Targumā ir teikts, ka “Savu Vārdu “Tas Kungs” Es tomēr viņiem neatklāju caur Savu Svēto Garu”.

KUNGA VĀRDS KĀ PESTĪŠANAS ZĪME

Bet kas ir šis Kungs, kurš atklājās Mozum? Galu galā Ābrahāms uzcēla altāri Kungam, bet Mozum bija atļauts sadzirdēt vārdu un tā izskaidrojumu no degošā krūma (2.Moz.3:14). Vecajā Derībā vārds “Tas Kungs” parādās apmēram 6700 reižu. Ebreju formā Yahweh ar to tiek izcelta Dieva klātbūtne. Vārdus “bija”, “ir” un “būs” var izveidot no tā saknes burtiem. Dieva būtībā ir apvienota pagātne, tagadne un nākotne – vesela “trīsvienība”, kas ietverta laika jēdzienā. Kad Mozus jautāja par Dieva vārdu, viņš saņēma atbildi: “ES ESMU, kas ES ESMU. Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU – tas mani sūtījis pie jums.” Dievs ir! Viņš ir visas realitātes atslēga.

Kad Dievs atklājas degošajā krūmā, vārds anochi – “Es”, kuru Dievs izmanto par Sevi, tiek dots kā ôth jeb “zīme”. Nav brīnums, ka Midrash šeit saskata norādi uz Mesiju:

“Un viņš sacīja: “Es (anochi) būšu ar tevi” un “Un šī būs tā zīme” (12.p.); ko šie vārdi nozīmē? Mūsu gudrie, lai svētīta viņu piemiņa, saka: “Tas simbolizē pirmo atsvabināšanu, jo ar anochi Israēls ienāca Ēģiptē, kā ir teikts: “Es (anochi) iešu kopā ar tevi uz Ēģipti, un Es (anochi) tevi atkal vezdams atvedīšu atpakaļ (1.Moz.46:4).” Tas simbolizē arī pēdējo atbrīvošanu, jo ir teikts: “Es (anochi) dziedināšu tevi un [Mesijas laikos] atpestīšu tevi”.”

Un tiešām, Mesijas vārds Jesajas 7:14 ir ImmanuEL – “Dievs (ir) ar mums” –, un Viņš runās Dieva vārdā.

Arī Talmuda gudrie vārdā Yahweh saskata norādi uz Mesiju: “Uz Svētā vārda pamata tika radītas trīs lietas: Taisnais, Mesija un Jeruzaleme.” Šeit doma par Mesiju tiek secināta no Jeremijas 23:6 un 33:16, saskaņā ar kuru Dievs radīs Dāvidam Taisno Atvasi: “Un viņa vārds, kā to sauks, būs: Tas Kungs, mūsu taisnība.” Rabīns Šmuels Ben Nahmans (ap 260. g. p. Kr.) un Abba Bar Kahana (ap 300.gadu pēc Kristus dzimšanas) secināja, ka “šis ir Mesijas vārds“. Kristīgā interpretācija vārdu Yahweh parasti saprot ar nozīmi “derības Kungs”.

Arī agrīnā kristīgā baznīca vārdā Yahweh saskatīja vairāk nekā mesiānisku mājienu. Izmantojot tā saucamo “septiņdesmitu tulkojumu” – “Septuagintu” –, kur ebreju “Yahweh” grieķu valodā tiek tulkots kā “Kyrios“, agrīnie kristieši to saprata kā norādi uz Kristu. Tā noteikti arī ir, jo Jēzus darbojās Dieva spēkā, sludinādams: “Nevis it kā kāds Tēvu būtu redzējis kā vien Tas, kas no Tēva nācis. Tas Tēvu ir redzējis” – “Un, kas Mani redz, redz To, kas Mani sūtījis” – “Es un Tēvs, mēs esam viens” – “Nāciet šurp pie Manis” – “Mācaities no Manis” – “ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība.” To pasvītro pirmās draudzes visīsākā ticības apliecība: “Jēzus Kristus ir Kungs!” (Fil.2:11) Pēdējās atsvabināšanas zīme atrodas tieši šeit, proti, tajā veidā, kādā mūsu Pestītājs izmantoja vārdu “Es”, kas pierāda, ka Viņš ir Kungs.

VAI MOZUS TICĒJA ATRIEBĪBAS VAI ŽĒLASTĪBAS DIEVAM?

2.Mozus grāmatas 33.nodaļā lasām: “Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, kā kāds sarunājas ar savu draugu.” Un Mozus lūdza: “Ja Tu pats neiesi mums līdzi, tad neved mūs prom no šejienes. Jo no kā lai varētu zināt, ka es un Tava tauta esam labvēlību atraduši Tavās acīs?” (2.Moz.33:11, 15-16)

Kad Mozus izkala divas jaunas akmens plāksnes, lai aizvietotu tās, ko dusmās bija salauzis, “Tas KUNGS” gāja viņam garām, un tad viņš izdzirdēja visskaistāko Vecās Derības žēlastības himnu, kura atkal un atkal tiek atkārtota praviešu un psalmu grāmatās:

“Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu, piemeklēdams tēvu grēkus pie viņu bērniem un bērnu bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam.” (2.Moz.34:6-7)

Šai īsajā himnā, kas iezīmē Dieva raksturu, ir atrodami četri atsevišķi “žēlastības” apzīmējumi un trīs vārdi ar nozīmi “grēks”, kuru Tas Kungs apsola “nest,” tas ir – piedot. Vecā Derība daudzos un dažādos veidos uzsver cilvēka “vainu” Svētā Dieva priekšā, un, lai norādītu uz to, ebreju valodā plaši tiek izmantoti astoņi dažādi apzīmējumi. Šo vārdu primārās nozīmes ir pētījis Martins Bubers, kā arī citi: het – “noziegums, pārkāpums” – var būt radies no idejas par “šķīrējsienu”, kā arābu valodā hataya/hit; peshạ – “dumpis” – ir viena sakne ar vārdu “plats solis”, un tas ir saistīts ar tikumīgu staigāšanu; ạvon nozīmē “sagrozīšana”; ạverah nozīmē “došanās garām vai cauri”; ạvel nāk no vārda ộl, kas nozīmē “jūgs”, reshạ izsaka “spēcīgu ļaunumu”, mirmah – “krāpšanu” un “nodevību”, un âven – “aplamību”, cēlies no tās pašas saknes kā “skumjas”.

Grieķu Jaunā Derība grēka apzīmēšanai galvenokārt izmanto vienu vārdu – hamartia, kurš attēlo “maldīšanos” un “kļūdu”. Jau no pašām pirmajām lappusēm Bībele uzsāk cilvēka grēka tēmu. Ebreju valodā šo domu attēlo pat divi galvenie lūgšanas apzīmēšanai izmantotie vārdi – lehitpallel un lehithannen; pirmais nāk no vārda plili – “vaina”, un otrais no hanun ar nozīmi “žēlsirdīgs”, un abi vārdi ir tādā gramatiskā formā, kas ilustrē pašatkārtotu darbību. Lūgšanā mēs vienmēr atzīstam savus grēkus un pateicamies Dievam par Viņa žēlsirdību.

Vecajā Derībā tikai pāris reižu tiek runāts par Dieva “mīlestību”. Drīzāk laiku pa laikam tiek uzsvērta cilvēka mīlestība pret Dievu un savu tuvāko. Tad ebreju valodas vārds, kas apzīmē mīlestību, pirmkārt norāda uz cilvēku jūtām. Runājot par Dievu, vārds “žēlastība” atbilst “mīlestībai”, jo mēs nepelnām Svētā Dieva cieņu. Grieķu Jaunā Derība atrisināja šo problēmu, radot īpašu apzīmējumu agape kā Dieva mīlestība; vārds eros tiek asociēts ar juteklisko dzīvi, un phileo, kuru arī izmanto kā “mīlestība”, nozīmē “skūpstīt”. Mozus dzirdētā žēlastības himna attēlo agape, izmantojot četrus dažādus “žēlastības” vārdus, un saista Dieva piedošanu un uzticību ar “žēlastības” kontekstu: Viņš “ir pārpilnīgs Savā mīlestībā un uzticībā”. “Uzticībai” Vecajā Derībā šeit izmanto vārdu emet jeb “patiesība”. Šie raksturojumi ir patiesi arī attiecībā uz Jēzu: pilns “žēlastības un patiesības”… “Žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu.” (Jņ.1:14, 17)

Kāds Helsinku sinagogas pārstāvis reiz televīzijas diskusijā žēlojās, ka Mozus dzirdētie vārdi bija tulkoti tā, ka tie izklausījās pilnīgi atriebīgi: “Dievs neatstāj nesodītu, bet atriebsies!” 1611.gadā izdotais Bībeles tulkojums angļu valodā ir tuvāks ebreju valodai, un tajā ir teikts, ka “Dievs nekādā gadījumā nenomazgās vainu“, un vācu Bībele saka, ka Viņa priekšā “neviens cilvēks nav bez vainas”. Oriģināltekstā lasām – ve-naqqeh lo ye-naqqeh; aiz tā atrodas sakne ar nozīmi “attīrīšana”, kas tiek uzsvērta ar atkārtojumu. Precīzā tulkojumā šo pantu lasa – “tīrot Viņš nenotīrīs”, citiem vārdiem sakot, Viņš “atstās nenotīrītu”.

Un kā ir ar “atriebību”? Ebreju valodā izmanto maigāku apzīmējumu poqed ạvon, kura verbālā saknes forma nozīmē “uzskaite” un viena no formām – “uzdevuma došana”. Mūsdienu ebreju valodā paqid jeb “amatpersona, ierēdnis” cēlies no tās pašas saknes. Angļu “rēķināties” ar nozīmi “cēlies ievērot”, iespējams, atrodas vistuvāk ebreju valodai. Mūsdienu atriebīgo tulkojumu vietā būtu labāk cieši turēties pie oriģināla un sacīt, ka Dievs “nepiedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus jeb Viņš atstāj tos nenomazgātus, un Viņš rēķinās ar tēvu noziegumiem…

Ebreju Bībelē “atriebības jeb atmaksas” vietā tiek izmantoti seši galvenie jēdzieni – “rēķināties”, “maksāt”, “atjaunot”, “kompensēt”, “audzināt” vai “atgriezt”, un to nozīme pēc būtības ir ļoti maiga.

Protams, ir arī ass vārds naqam – “atriebība” –, kuru Dievs attiecina uz Sevi: “Man pieder atriebšana, saka Tas Kungs.” Kad ebreju valodas īpatnībām pievērš patiesu uzmanību, var redzēt, ka “atriebība” nozīmē Dieva taisnību un tās dabiskās sekas: “Ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.” Ījāba grāmatā mēs lasām:

“Nekad Dievs nedomā darīt ļaunu, nedz tas Visuvarenais – viltu! Nē, bet gan – kāds kura darbs, tādu Viņš tam piešķir laimi; kāda kura gaita, tāds tam tiek novēlēts liktenis.” (Skat. Gal.6:7 un Īj.34:11)

PRAVIETIS, KURŠ TIKS IEŅEMTS NO SVĒTĀ GARA

Mēs jau redzējām, kā Jonatāna Targums divreiz piemin, ka Mozum līdzīgs pravietis tiks “ieņemts no Svētā Gara”. Aplūkojot tuvāk šīs domas kontekstu, ienāk prātā jūdaists H.L. Štraks. 1911.gadā viņš uzsāka diskusiju par tā saucamajiem saduķeju dokumentiem no Damaskas, kur plaši tiek runāts par “taisnības skolotāju” un “Svēto Garu”. Šajā literatūrā, kas patiesībā pieder pie tā paša žanra kā Nāves jūras pergamenti, atrodas pārskats, kā Dievs apslēpj Sevi un atmet Israēla atlikumu: “Un Viņš tiem paaugstinās Taisnības Skolotāju, lai vadītu tos pa viņu siržu ceļiem.” Uz Mesiju šeit tiek norādīts ar vārdu “Atvase”: “Un viņš mācīs taisnību pēdējās dienās.” Par viņu ir teikts, ka Dievs “caur Savu Mesiju viņiem darīs zināmu Savu Svēto Garu, un viņš būs PATIESĪBA”. Četrreiz tiek norādīts uz “Ārona un Israēla Mesiju”. “Ārona Mesija” nozīmē viņa priestera lomu, un “Israēla Mesija” – viņa ķēnišķīgo stāvokli.

Nāves jūras pergamentos ir daļa, kas arī atgādina par iepriekšminēto. Tur, kur ir runa par “dievbijīgiem cilvēkiem” no esēņu draudzes, mēs lasām: “Kad Dievs dzemdinās Mesiju [šeit mums ir vārds "dzemdināt"], ar viņiem nāks Priesteris, visas Israēla draudzes un visu Ārona vecajo galva.. Un viņi sēdēs viņa priekšā, katrs vīrs pēc sava stāvokļa. Un pēdējais, kas apsēdīsies, būs Israēla Mesija.”

Dr. R. Gordis saka, ka, ja pret šo izrakstu izturas nopietni, tad tas ir “lielā mērā svarīgs kā avots koncepcijai par dievišķi dzemdināto Mesiju”. Tekstā parādītā vārda yolid primārā nozīme ir “dzemdināt”. Kritiķi bija atstājuši pilnīgi neievērotu Targumā minēto pravieti, kurš tiks pacelts caur Svēto Garu, kaut arī tas ir svarīgāks par izrakstu no Nāves jūras pergamentiem tai ziņā, ka tieši norāda uz Vecās Derības ekseģēzi. Runājot par Mozum līdzīga pravieša dzemdināšanu, Targums izmanto vārdu aqim – “Es celšu”. To visu skaidri izsaka psalma 2:7 vārdi: “Mans Dēls tu esi, Es šodien tevi esmu dzemdinājis.” Šis pants, ko rabīni uzskatīja par mesiānisku pravietojumu, ietver to pašu apzīmējumu, kāds atrodas Nāves jūras pergamentos – “dzemdināt”. Tam bija centrālā nozīme arī pirmajā draudzē (Ap.d.13:33, Ebr.1:5 un 5:5).

Mēs redzējām, ka senās jūdu literatūras gaismā Mesijam ir jābūt “otrajam Mozum” un “pēdējam Pestītājam”; viņu sauks vārdā “Kungs”; viņā būs apvienota žēlastība un patiesība; viņš tiks ieņemts no Svētā Gara; viņš runās un darbosies Dieva vārdā, un tā būs viņa atšķirības “zīme”; šādā veidā viņš sevi parādīs kā “atdzimis” Mozus. Visas šīs iezīmes attiecas uz Jēzu.

Birkas: , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.