150. Ko Dievs ir darījis zināmu par Viņa personu darbiem?


Meklēt mierinājumu

Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī (Jņ.15:4).

Tu sūdzies: “Es esmu tik vēss un nespēcīgs cīņā pret kārdinājumiem. Es redzu briesmas un piepūlu savus spēkus. Es lasu pamācības un pamudinājumu vārdus, taču viss velti. Es palieku vēss un vājš. Kas man kaiš?” Tieši tas pats, kas tavas pirmās atgriešanās laikā, kad pieredzēji līdzīgu postu – neticību, vēsumu, iznīcinošu neticības dūksnāju, kas ieskauj tavu dvēseli. Jo tu kā nākas nepazīsti savu Pestītāju un nebaudi Viņa laipnību, kur tu agrāk mēdzi saņemt sev dzīvību un spēku.

Te atkal vienīgais glābiņš ir doties piedošanas apskāvienos tādam, kāds tu esi, un palikt tajos tik ilgi, kamēr no jauna topi dzīvs un spēcīgs. Tas nozīmē novērst savas acis no sevis, savas samaitātības un raudzīties vienīgi uz Dieva sirdi un Kristus izpērkošajām asinīm, un Viņa aizlūgumiem par tevi tik ilgi, kamēr tevī atgriezīsies prieks un miers, kas iepriekš sniedza tev mīlestību un svētdarīšanas spēku. Ak, kaut to ar zelta burtiem būtu iespējams ierakstīt visu ticīgo sirdīs, ka visa pestīšana un mūžīgā svētlaime ir atkarīga tikai no vienas lietas – palikšanas Viņā, kurš mūs mīlējis. Tad patiesi būtu atrasts glābiņš no grēka.

Šeit gūsim mācību no atkrituša cilvēka nelaimīgās pieredzes. Pirmkārt, bezrūpības dēļ viņš iekrita grēkā, kas bija samērā niecīgs, ja kādu grēku vispār var saukt par niecīgu. Taču tas bija laupījis viņam paļāvību un mieru, kuru tas centās atjaunot ar saviem spēkiem un ar grēku nožēlu atgūt labās attiecības starp viņu un Glābēju.

Šis cilvēks uzskatīja, ka pirmā svarīgākā lieta ir sajust nožēlu un pēc tam censties laboties, un tad visbeidzot meklēt žēlastību un piedošanu. Bet kas notika? Grēka kārdinājums kļuva arvien spēcīgāks un līdz ar to arī neticība un no tās izrietošais nespēks, kas izraisīja jaunu krišanu, radot divkāršu iemeslu izmist un atkāpties no šķīstā, svētā Dieva.

Tādējādi nabaga cilvēks soli pa solim atkāpās no vienīgā Glābēja, līdz beidzot uzskatīja visu par zaudētu. Tad, lai apklusinātu savu nemierīgo, tramīgo sirdsapziņu, tas sāka meklēt kādu aplamu mierinājumu vai attaisnojumu tam, ka grēks to uzveicis, vai arī centās izgaisināt atlikušās domas par visu zaudēto vispārējā pasaules neticībā un drudzī. – Tā tas viss beidzās, un cilvēks nomira.

Kas te bija izšķirošais? Tas, ka cilvēks tūlīt pēc krišanas nemeklēja glābjošo žēlastību, šķīstījošo mazgāšanu Jēra asinīs, bet devās prom un pats centās labot savu vainu. Tas ir tiesa, ka šā cilvēka krišana bija ļauna lieta, un būtu bijis labāk, ja viņš būtu palicis modrs un līdz asinīm cīnītos pret grēku.

Taču šo krišanu bija iespējams labot vienīgi, ja cilvēks tūlīt meklētu patvērumu žēlastībā, kurā Kristus ir devis “dāvanas cilvēkiem – arī atkritējiem”. Bet ļaunākais bija tas, ka konkrētajā brīdī cilvēks ļāva savam prātam un velnam sevi pievilt un nomaldījās no glābšanas un atjaunošanas ceļa.

Te atkal mūsu acu priekšā ir šaurais ceļš: pirms grēka un grēka kārdināšanas brīdī mums jābaidās un “jādzīvo bijībā”, turpretī pēc grēka, t. i., ja esam krituši grēkā, mums droši jādodas pie žēlastības troņa. Mums jāaizver acis savam prātam un jūtām un jāienirst žēlastības upē, un tur jāmazgā visa sava nešķīstība. Jo bīstamība ir tāda, ka pirms grēkošanas mēs parasti esam pārāk droši un pašpārliecināti, bet pēc krišanas esam pārāk bikli un nedroši.

Tev jāpaliek modram, lai ar pirmajām augstprātīgajām domām par saviem spēkiem tu tūlīt izbītos par krišanu un ar pirmajām kārdinājuma pazīmēm tu tūlīt bijībā sauktu pēc palīdzības. Arī savā aicinājumā tev, cik vien iespējams, jāvairās no visām iespējām, vietām, cilvēkiem un apstākļiem, kas var tev kļūt par kārdinājumu. Jo, ja, lūgdami “neieved mūs kārdināšanā”, mēs paši apzināti metamies grēka apskāvienos, tad nicinām To Kungu un maldinām paši sevi.

Taču arī tas pieder pie tavas ticības, ka, tiklīdz esi kritis grēkā, tu necenties glābt pats sevi, bet meklē žēlastību, gluži kā to darīji pirmajā reizē, nākot pie ticības. Ar visiem saviem traipiem tev tūlīt ir jāiet pie izpirkuma upura šķīstījošajām asinīm un tur jāmazgā savas drēbes. Šāda rīcība salauzīs tavu prātu, satrieks un kausēs tavu sirdi un liks tev ik dienas meklēt patvērumu pie Dieva vārda un lūgšanas.

Ko nav iespējams panākt ar žēlastības līdzekļiem, to neparastais un uzticīgais Dievs paveic ar krusta un ciešanu palīdzību. Krietns kristietis bieži nopūšas: “Man nerūp tas, cik daudz man jācieš, ja vien manī pieaug Dieva darbs. Lai Dievs nonāvē manu miesu, jo es pats tam esmu pārāk vājš!” Uzticīgais Dievs labprāt uzklausa šādas nopūtas.

Tā, piemēram, ja esi kārdināts uz elkdievību un sāc pieķerties šīs pasaules lietām, Viņš tev tās atņems tik sāpīgā veidā, ka tu par to raudāsi un žēlosies. Vai arī, iespējams, Viņš tev piešķirs lūgtās lietas, taču tās tev kļūs par bēdām un nelaimi. Ja nespēsi palikt pazemīgs un sāksi lolot par sevi augstas domas, tad Viņš ļaus, lai velns tev uzbrūk.

Dievs ļaus tev nonākt smagos kārdinājumos, krist grēkā un kaunā, taču līdz ar to tu zaudēsi mazāk, nekā ja tu paliktu savā lepnībā un augstprātībā un tā pazaudētu visu. Tādēļ likumsakarība ir šāda: cik cilvēks iegūst pazemības, tik daudz viņš iegūst arī svētuma un žēlastības.

Ja tu Dieva vārdu sāc uzskatīt par nenozīmīgu un esi tam nepaklausīgs, tad Dievs tev ļauj krist elles ugunīs, un tu sāc apšaubīt Vārda dievišķo izcelsmi. Ja vien tu patiesi vēlies kļūt svēts, tad Dievs katrā ziņā tevi darīs svētu, taču tas notiks citādi, nekā tu biji domājis un cerējis.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.