64. Kad mēs kalpojam saviem vecākiem?


Mazais cinītis un lielais vezums jeb Uzmanību – partikula!

Katrs, kurš mēģina tulkot no vienas valodas otrā, diezgan ātri pamana, ka šajā nodarbē nākas sastapties ar daudz un dažādām iepriekš pat nenojaustām grūtībām. Liela daļa no tām ir saistītas ar barjerām, kas pastāv abu tulkojumā iesaistīto valodu un kultūru starpā, kā arī ar tām barjerām, kas šķir tulkotāju no tulkojamā teksta izcelsmes resursiem – t.i., attēlotās dzīves jomas, notikuma vai kādas citas parādības, kas ir tekstuālā atainojuma pamatā.

Šīs barjeras veidojas un ir klātesošas tulkotājā pašā – viņa galvā un viņa sirdī – uz tās robežas, kas veiksmīgi jāšķērso tulkojamam tekstam, lai tas taptu par adekvātu tulkojumu. Jo lielāks spriegums starp teritorijām abpus robežas, jo vairāk rodas savstarpēju nesaprašanos un problēmu šīs robežpārejas kontrolpunktos. Tādā situācijā pat mazs nieciņš var radīt lielus pārpratumus.

Atceros kādu pamācošu atgadījumu. Tas notika pirms vairāk nekā desmit gadiem. Pēc viesošanās Helsinkos ar prāmi pārrados Tallinas ostā, lai pēc tam ar vilcienu dotos mājup uz Rīgu. Prāmis ienāca Tallinā ar lielu novēlošanos, jo tajā naktī jūrā bija stipra vētra. Kad izkāpu krastā, līdz vilciena atiešanai bija palikusi nepilna stunda, bet vēl bija jāiziet cauri muitai un robežkontrolei.

Stāvēju garā rindā un gandrīz ar saviļņojumu vēroju, kā staltie igauņu beidzot pienāca mana kārta, es atvieglots un priecīgs, ka vēl ir pietiekami gāžu. Kad robežsargi un muitnieki nosvērti un mierīgi pārbauda pasažieru bija daudz laika, lai pagūtu uz vilcienu, uzliku savu paprāvo ceļasomu uz slīdlentes, kas aizvizināja to uz caurskates aparātu. Igauņu robežsargs apturēja slīdlenti un kopā ar savu kolēģi ilgi un rūpīgi pētīja monitorā manu somu. Tad pagriezās pret mani, vērīgi mani uzlūkoja un krieviski jautāja:“Eto čto u vas za patroni?” – “Kas tās jums par patronām?” Biju tuvu izmisumam. Kādas patronas? Tūlīt sāks mani kratīt un pārmeklēt līdz pēdējai vīlītei kā kādu teroristu. Domās jau redzēju aizejošā vilciena asti, ar ko tas, jautri svilpdams, man pamāj no perona viņa gala.

Par laimi, nepagāja ne desmit minūtes, kad kļūmīgais pārpratums atrisinājās – vainīgas bija četras pirkstiņu baterijas, ko modrais robežsargs bija noturējis par munīciju. Tāds sīkums, nieciņš vien. Bet tieši tāpēc to bija tik grūti atrast pilnajā ceļasomā, kad robežsargs tajā cītīgi meklēja bīstamo kravu.

Arī valodā mēdz būt it kā mazāk nozīmīgas, sīkākas lietas, kas sava šķietamā sīkuma dēļ grūtāk pamanāmas, saprotamas un atpazīstamas. Tās izskatās pēc tādiem kā valodas “nieciņiem”, kas stāv nostāk no valodas “lielajām” un, jo sīkāks šāds “nieciņš”, jo grūtāk to saskatīt un citā valodā pareizi atveidot. Tulkojot tekstu jeb vedot to pāri valodu robežām, ar šiem šķietamiem valodas “nieciņiem” nereti notiek vēl neparastāki pārpratumi nekā uz valstu robežām ar kādiem nepazīstamiem un aizdomīgiem priekšmetiem.

Pievērsīsimies vienam šādam piemēram – ar izteiksmi un nokrāsām bagātajai vārdškirai – partikulai. Definīcija partikulai pat nepiešķir īsta vārda statusu, tā tikai tāds palīgvārds vien ir. Partikulu būšanā iejusties ir stipri pagrūti. Tikai tam, kas cieši saaudzis ar kādu valodu un tās vidi, partikula dodas rokā un kļūst par tādu kā meistara otas pēdējo triepienu, kas reizēm pat bālu un neizteiksmīgu gleznojumu padara dzīvu un nozīmīgu.

Bet ko lai dara, ja kādā valodā vairs nevar tā īsti iejusties un iedzīvoties? Pie t.s. dzīvajām valodām var “aizbraukt ciemos”, sajust to garšu un mēģināt tajās iejusties, bet citādi tas ir ar valodām, kurās vairs nerunā, bet tikai lasa. Un ko lai tad dara ar nabaga partikulu, kas šodienas lasītājam senajos tekstos reizēm šķiet kā uzzīmēta garša vai akmenī kalta smarža, kuru viņš vairs nezina, neatpazīst un nesajūt?

Zīmīgs piemērs sacītajam ir daudzie pārpratumi, kas, tulkojot Jaunās Derības tekstus dažādās valodās, notikuši ar tajos tik bieži lietoto grieķu partikulu γάρ [gar]. Apskatīsim tuvāk tās problēmas, kas saistītas ar šīs partikulas tulkošanu. Mazais grieķu vārdiņš γάρ uzvedas ļoti neparasti, tādēļ gramatikas grāmatās un vārdnīcās nevar gūt pilnīgu skaidrību pat par to, kādai vārdšķirai tas īsti pieder. Dažādās sengrieķu gramatikas grāmatās un vārdnīcās tā ir saukta gan tikai par partikulu, gan tikai par saikli, gan par partikulu un saikli. Laikam taisnība būs tiem, kuri sauc to par partikulu, kas sengrieķu valodā daudzviet teikumā veic funkcijas, kuras līdzīgas saikļu jo un tāpēc ka funkcijām. Dažādos avotos tiek minētas arī dažādas šīs pastiprinājuma partikulas funkcijas: pamatojuma, paskaidrojuma, secinājuma, deklaratīvā, demonstratīvā un citas.

Tā kā neti pamatojuma un paskaidrojuma funkcija ir saistīta ar to, kas m nīek,vtaeddi t ažāidu valodu Bībeles tulkojumos partikula yāp ir tikusi diezgan ko uk ota ar kādu saikli, kas atbilst latviešu jo (anglu for, vācu denn, krievu ибо, franču car). Lielākoties tas nav radījis īpašus pārpratumus, vienīgi nedaudz mazinājis teksta ekspresivitāti, taču ir gadījumi, kad šāda tulkošanas tradīcija rada neskaidrības un pārpratumus. Lai varētu labāk izjust šo tulkošanas problēmu, ir jāmēģina saprast dažus vēsturiskus šīs partikulas lietojuma aspektus.

Lai gan vairums pētnieku norāda, ka γάρ lietojums Bībeles tekstos pamatā neatšķiras no lietojuma klasiskajā sengrieķu valodā[1], tomēr jāņem vērā, ka Jaunās Derības Bībeles tekstos sengrieķu partikulas γάρ lietojums ir ienācis no Vecās Derības grieķu tulkojuma – no Septuagintas (LXX) III gadsimtā pirms Kristus dzimšanas. Tajā šī partikula lietota pamatā trīs gadījumos:

  1. ar γάρ daudzviet tulkots senebreju כִּי ļkiy][2], kad tas teikumā veic saikļa un partikulas funkcijas;
  2. ar γάρ dažreiz tulkots ו ļwāwļ tā konsekutīvajā jeb secības lietojumā[3];
  3. γάρ izmantots, vienkārši radot emocionālu pastiprinājumu pašā tulkojumā, kad senebreju tekstā šāda nianse nojaušama tikai no konteksta vai sintakses.[4]

Paturot šo pašu semītisko fonu, veidojies arī pastiprinājuma partikulas γάρ lietojums jūdu vēlākajā sengrieķu (koinē) reliģiskajā valodā, kurā sarakstītas arī Jaunās Derības grāmatas. Arī tur šī partikula pamatā tiek lietota tādā pašā veidā, kādā to lietoja Septuagintas tulkotāji. Šāds lietojums tikai apmēram 70% gadījumu pārklājas ar Jaunās Derības tekstu tulkojumos lietotā saikļa jo (vai tā citvalodu analogu) semantisko lauku, bet apmēram 30% gadījumu vērojama semantisko lauku neatbilstība

Tomēr visi līdzšinējo latviešu un vairums citvalodu tulkojumu autoru arī tajās vietās, kur nav šīs semantisko lauku atbilstības, konsekventi turpina γάρ tulkot ar jo (un tā citvalodu analogiem). Pat tajos gadījumos, kad valodiski acīmredzami neveiklās situācijās tulkotāji izvairās konsekventi tulkot γάρ šādā veidā un to tulkojumā izlaiž vai cenšas atveidot citādi, ir redzams, ka nav īstas skaidrības, ko tad ar šo sengrieķu partikulu darīt.

Protams, arī tad, ja tulkotājs, godprātīgi sekojot “vārds pa vārdam” tulkošanas tradīcijai, ir mēģinājis savā valodā atveidot neskaitāmos γάρ, vairuma gadījumu nekādas īpašas problēmas nav radušās. Šādas tulkošanas rezultātā ir tikai izveidojusies īpatnēja – pat stipri savāda – valoda un izteiksme, kādu parasti nelieto. Turklāt šai stipri savādajai valodai gadu gaitā cilvēku apziņā ir tikusi nepamatoti piešķirta tāda kā sakrālā stila nokrāsa. Kā gan četri vai pieci palīgteikumi vai pat patstāvīgi teikumi pēc kārtas varētu sākties ar jo? Taču Bībeles tulkojumos – lūdzu, cik uziet! Protams, ir iespējams kā visiem droši vien zināmajā valodnieku anekdotē par izkārtni ar uzrakstu “Gaļa un desas” sagudrot pat jēgpilnu teikumu ar pieciem un pēc kārtas[5], taču tā nav parasta valodas reālija.

Piemēram minēšu kādu fragmentu no apustuļa Pāvila Vēstules romiešiem 10.nodaļas: “Brāļi, mana sirdsvēlēšanās un mans Dieva lūgums par viņiem ir, lai viņi tiktu izglābti. Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes. Jo, aplam saprazdami Dieva taisnību, viņi centušies celt savējo un Dieva taisnībai nav pakļāvušies. Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic. Jo Mozus raksta par to taisnību, kas no bauslības: ikviens, kas to būs piepildījis, ar to iegūs dzīvību.” (Rom. 10:1-5)[6]

Veseli četri teikumi pēc kārtas iesākas ar saikli jo. Kur gan citur literārā latviešu valodā kaut kas tamlīdzīgs būtu iespējams? Un ko lai dara nabaga lasītājs, kas cenšas saprast šī teksta kopsakarības, mēģinādams piešķirt kādu jēgu šiem nebeidzamajiem saikļiem jo, – nez ko gan tie pamato?

Taču, ja atceramies, ka sengrieķu γάρ, kas tradicionāli ietiepīgi tiek tulkots kā jo, patiesībā ir pastiprinājuma partikula, tad varbūt varam mēģināt tulkot citādi. Protams, četras vienādas pastiprinājuma partikulas katrā teikumā pēc kārtas arī nav nekāds labais stils, taču tas vienīgi “griež ausīs”, nevis “mežģī smadzenes”. Daļēji aizbildinot apustuli Pāvilu, gan varam sacīt, ka viņa vēstuļu valoda nav vis rakstītā, bet gan runātā valoda, ko viņa palīgi no viņa runas pierakstījuši, un runātajā valodā mēdz būt vairāk atkāpju no laba stila, jo gaiss un auss, šķiet, mazliet vieglāk pacieš šādas atkāpes nekā papīrs un acs.

Ja sengrieķu γάρ kļūmīgā tulkošanas tradīcija radītu tikai stilistiskas neveiklības un negludumus, tad tā būtu pusbēda, bet reizēm gadās, ka uz mazā partikulas cinīša uzbrauc arī pa kādam lielākam vezumam un – apgāžas.

Uz viena šāda partikulas γάρ cinīša kādā Jāņa evaņģēlija tulkojuma fragmentā apgāzušies pat veseli astoņi labi piekrauti teoloģiski vezumi, ko pāri šim mazajam cinītim gadu simtiem mēģinājuši izvadīt dažādi izcili teologi! Jāņa evaņģēlija 4.nodaļas 43. – 45.pants visās lielākajās valodās tradicionāli ticis tulkots apmēram tāpat kā mūsu latviešu Bībelē:

“Pēc divi dienām Viņš no turienes aizgāja uz Galileju, jo pats Jēzus bija apliecinājis, ka pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē. Kad nu Viņš nonāca Galilejā, galilieši Viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Jēzus svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo paši arī bija bijuši svētkos.”

Galvenā šajā tulkojumā izteiktā doma izriet no saikļa jo pirmajā teikumā, kas lietots kā partikulas γάρ tulkojums. Saskaņā ar šādu partikulas γάρ tulkojumu sanāk:

  1. ka teksta galvenais mērķis ir vēstīt par iemeslu, kura dēļ Jēzus dodas uz Galileju;
  2. ka iemesls Jēzus ceļojumam uz Galileju ir izteikts ar sakāmvārdu: pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē;
  3. ka Jēzus sakāmvārdā pieminētā tēvu zeme nevarētu būt Galileja, Jo galilieši Viņu uzņēma, bet sakāmvārds vēstī, ka tēvu zemē Viņu neuzņems;
  4. nav skaidrs, kas tādā gadījumā ir Jēzus pieminētā tēvu zeme, kurā Viņš netiek pieņemts;
  5. šis vēstījums atšķiras no sinoptisko evaņģēliju vēstījuma par Jēzus darbību un tās novērtējumu Galilejā.

Vai tas ir tā? Vai teksts mums par to vēstī? Pēc brīža mēs atkal atgriezīsimies pie šiem pieciem punktiem.

Šādā tulkojumā teksts ir radījis lielu skaitu neskaidrību un problēmu, jo tā vēstījums, kā šķiet pirmajā brīdī, rāda citādu ainu nekā sinoptiskie evaņģēliji. Sinoptiskie evaņģēliji nepārprotami vēstī, ka tēvu zeme, par ko Jēzus runā, ir Nācaretes pilsēta, kurā Viņš dzīvoja līdz pat savas sludināšanas sākumam (sk. Mt.13:54-57 un paral.; Mt.4:13). Turklāt Jāņa evaņģēlijs it kā ignorē tos notikumus Nācaretē un Galilejas apgabalā, par kuriem vēstī sinoptiskie evaņģēliji, bet tikai piemin Jēzus pazīstamo sakāmvārdu par pravieti, kas netiek cienīts savā tēvu zemē, un izsaka pārējiem evaņģēlijiem pretēju apgalvojumu, ka galilieši Viņu uzņēma. Vērīgam lasītājam tas var radīt daudzas neskaidrības.

Tas tiešām arī ir mulsinājis teologus, un tradicionāli šī Rakstu vieta ir tikusi uzskatīta par ļoti grūti skaidrojamu. Rezultātā radušies astoņi interpretācijas varianti, kas mēģina skaidrot šajā Bībeles fragmentā atspoguļoto notikumu, nešaubīgi pieņemot, ka γάρ noteikti ir jātulko kā jo.[7] Jo visi to taču tā vienmēr ir darījuši.

Daži ir piedāvājuši sekot šādi tulkotā teksta loģikai, apgalvojot, ka Jūdeja esot Jēzus tēvu zeme un ka Jēzus pamet Jūdeju tāpēc, ka Viņš tur netiek pieņemts. Turklāt tie runā par īpašu johaneisko tradīciju, kas apstrīd un koriģē sinoptisko evaņģēliju liecību un pretnostata to sinoptiskajai liecībai.[8] Savukārt citi – cik vien spēdami – mēģina visas evaņģēliju liecības saskaņot un uzskata, ka šajā citātā kā Jēzus tēvu zeme šai pasaulē ir domāta jebkura vieta uz zemes, jo Jēzus nekur netiek pieņemts šajā pasaulē.[9] Vēl seši citi interpretācijas veidi mēģina piedāvāt kādus atšķirīgus skaidrojuma variantus. Kas tik netiek izmantots, lai skaidrotu šo “ļoti grūto” Rakstu vietu, – gan modernā tekstu kritika, gan alegorija, gan citi visai sarežģīti argumentācijas ceļi. Un tas viss nieka mazās partikulas γάρ nepareizas izpratnes dēļ!

Lai varētu korekti saprast un iztulkot šīs minētās un vēl citas Rakstu vietas, kurās pastiprinājuma partikula ir lietota, diemžēl mums īsti nepalīdz arī daudzās sengrieķu vārdnīcas. Vienkāršākās no tām piedāvā tikai tulkojumus jo, pilnīgākās gan atzīst faktu, ka γάρ ir partikula, nevis saiklis, un piedāvā dažus tulkojuma piemērus no antīkās un bībeliskās literatūras, bet tie tomēr nedod drošas vadlīnijas šajā jautājumā, jo angļu vai vācu analoga partikulai γάρ, kas pietiekami pārklātu tās semantisko lauku, vienkārši nav.[10]

Vairāk nekā divpadsmit gadu ilgā laika posmā man ir bijusi brīnišķīga un godpilna iespēja darboties ar Bībeles grieķu tekstiem gan kā LBB Jaunās Derības un Vecās Derības apokrifu tekstu tulkotājam un redakcijas komisijas loceklim, gan arī citos veidos. Šajā laikā man bieži ir nācies sastapties arī ar partikulas γάρ tulkošanas problēmām. Neko citu labāku izdomāt nevarēdams, es sāku eksperimentēt ar dažādām latviešu un krievu valodas partikulām, mēģinādams atrast maksimālu atbilstību sengrieķu γάρ. Kāpēc latviešu un krievu? Vienkārši tāpēc, ka šīs valodas neesmu mācījies kā svešvalodas, bet visa sava mūža garumā esmu ar tām dzīvojis, tajās ikdienā domājis un runājis, un tas ir īpaši svarīgi partikulu gadījumā;

Kāda tad bija šā eksperimenta metodika? Pavisam vienkārša: es izmēģināju, tulkojot γάρ, lietot dažādas latviešu un krievu valodas pastiprinājuma partikulas un vērtēju, cik organiski tulkojums atbilst teksta loģikai, neradot valodas neskaidrības un pārpratumus.

Kādi ir šā eksperimenta rezultāti? No latviešu valodas partikulām vislabākie rezultāti bija pastiprinājuma partikulai taču, tā apmēram 85-90% gadījumu atbilda izvirzītajām prasībām par atbilstību teksta loģikai. Palika vēl apmēram 10-15% neatbilstības gadījumu. Tas, protams, bija labāks rezultāts nekā ar saikli jo, kura atbilstība ir apmēram 70%, taču nebija īsti skaidrs, kā tad rīkoties atlikušajos 10-15% gadījumu.

Radikāli atšķirīgi bija rezultāti krievu valodā. Krievu valodas pastiprinājuma partikula же, šķiet, simtprocentīgi atbilda izvirzītajām prasībām par teksta loģiku un apmierinoši atrisināja visus man zināmos kļūmīgos, t.i, neskaidros un neloģiskos saikļa jo lietojuma gadījumus, kad ar to tika tulkota sengrieķu partikula γάρ.

Hipotētiski pieņemot, ka krievu valodas pastiprinājuma partikula же apmierinoši atbilst sengrieķu partikulai γάρ un visumā pārklāj tās semantisko lauku, es mēģināju visās ‘vietās, kur tekstā bija sastopama partikula γάρ piemeklēt kādu latviešu valodas partikulu vai saikli, kas konkrētajā kontekstā vislabāk atbilst krievu partikulas же tekstā veiktajām funkcijām. Citviet tas bija jo, citviet – taču, citur – gan, vēl citur – bet vai kāds cits vārds. Izmantojot šādu starptulkojumu krievu valodā kļuva saprotams.

Lietojot šo metodi, negaidīts, bet pārliecinošs rezultāts atklājās arī pieminētajā Jāņa evaņģēlija 4:43-45. Tulkojums kļuva loģisks un saprotams:

“Un pēc tām divi dienām Viņš izgāja no turienes uz Galileju. Jēzus pats gan bija apliecinājis, ka pravietis savā tēvu zemē nav cieņā, bet, kad Viņš atnāca uz Galileju, tad galilieši Viņu tomēr uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Viņš svētkos Jeruzālemē bija darījis, jo viņi arī bija bijuši svētkos.”” – Mazais γάρ no jo pārtapa par gan, un izrādījās, ka teksts vēstī pavisam ko citu nekā piedāvātajos tradicionālajos šīs Rakstu vietas tulkojumos.

Lai to labāk ieraudzītu, atgriezīsimies pie iepriekš pieminētajiem pieciem secinājumiem, kuros apkopota teksta jēga gadījumā, kad γάρ tiek tulkots ar saikli jo, un salīdzināsim tos ar secinājumiem, kuri rodas no teksta tulkojuma, kas iegūts, izmantojot starp tulkojumu krievu valodā, kurā sengrieķu valodas pastiprinājuma partikula γάρ ir tulkota ar krievu valodas pastiprinājuma partikulu же.

SECINĀJUMI
“Pēc divi dienām Viņš no turienes aizgāja uz Galileju, jo pats Jēzus bija apliecinājis, ka pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē. Kad nu Viņš nonāca Galilejā, galilieši Viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Jēzus svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo paši arī bija bijuši svētkos.” “Un pēc tām divi dienām Viņš izgāja no turienes uz Galileju. Jēzus pats gan bija apliecinājis, ka pravietis savā tēvu zemē nav cieņā, bet, kad Viņš atnāca uz Galileju, tad galilieši Viņu tomēr uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Viņš svētkos Jeruzālemē bija darījis, jo viņi arī bija bijuši svētkos.””
TULKOJUMS
1) teksta galvenais mērķis ir vēstīt par iemeslu, kura dēļ Jēzus dodas uz Galileju; 1) teksta mērķis nav vēstīt par iemeslu, kura dēļ Jēzus dodas uz Galileju;
2) iemesls Jēzus ceļojumam uz Galileju ir izteikts ar sakāmvārdu, ka pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē; 2) ar sakāmvārdu, ka pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē, netiek parādīts iemesls Jēzus ceļojumam uz Galileju;
3) Jēzus sakāmvārdā pieminētā tēvu zeme nevarētu būt Galileja, jo galilieši Viņu uzņēma, bet sakāmvārds vēstī, ka tēvu zemē Viņu neuzņems; 3) Jēzus sakāmvārdā pieminētā tēvu zeme ir Galileja, jo Jēzus šo sakāmvārdu ir attiecinājis uz viņiem;
4) nav skaidrs, kas tādā gadījumā ir Jēzus pieminētā tēvu zeme, kurā Viņš netiek pieņemts; 4) kļūst skaidrs, kas ir Jēzus pieminētā tēvu zeme;
5) šis vēstījums atšķiras no sinoptisko evaņģēliju vēstījuma par Jēzus darbību un tās novērtējumu Galilejā. 5) šis vēstījums neatšķiras no sinoptisko evaņģēliju vēstījuma par Jēzus darbību un tās novērtējumu, bet papildina to.

Kā redzams, visos piecos punktos secinājumi, kas izriet no abiem tulkojumu variantiem, atšķiras.

Protams, arī piedāvātajā jaunajā tulkojuma variantā rodas neskaidri jautājumi. Šāds jautājums, kas prasa paskaidrojumu, rodas no paradoksāla fakta, ka Jēzus gan saka: pravietis savā tēvu zemē netiek pieņemts, bet, kad Viņš tur ierodas, Viņu pieņem. Taču tieši šis paradokss ļauj Jāņa evaņģēlija vēstījumam iekļauties kopējā četru evaņģēliju vēstījumā, jo arī citi evaņģēliji liecina par to, kā Jēzus sākumā tika visai atsaucīgi pieņemts Galilejā (Mt.4:23-25) un Nācaretē (Lk.4:22), jo galilieši bija redzējuši Viņa veikumu Jeruzālemē, kur Viņš bija šķīstījis templi, un tas atbilda viņu mesiāniskajām cerībām un priekšstatiem, taču vēlāk taisnība vien bija Jēzus sacītajam – ka pravietis savā tēvu zemē nav cienā: kad Jēzus šo ļaužu cerību uz politiskā vadoņa lomu neattaisno un turklāt apsūdz tos par bezdievību, tie Viņu Nācaretes sinagogā gandrīz nonāvē (Lk.4:16-30).

NOSLĒGUMS

Lai gan šīs problēmas risinājumam tika izmantota krievu valodas partikula же, kas, šķiet, visai labi atbilst sengrieķu γάρ, tomēr ar pašiem krievu valodas tulkojumiem nav labāk kā ar citu valodu tulkojumiem. Kāpēc? Iemesls varētu būt tas, ka arī krievu tulki ir mācījušies no tām pašām vācu un angļu mācību grāmatām kā visi pārējie, tāpēc ari rezultāti ir tādi paši – visur partikula γάρ tulkota ar ибо (latviski – jo). Tā gadās.

Tā, lūk, arī valodā tāds mazs palīgvārdiņš tāpat kā cinītis var apgāzt ne vienu vien vezumu – un radīt jukas, kas reizēm turpinās gadu simtus. Tāpēc šai mazajai sengrieķu partikulai γάρ Jaunās Derības tulkiem būtu jāpievērš īpaša uzmanība.

Nobeigumā vēl tikai daži vārdi par to, kāds tad šai zinā ir nupat izdotais Jaunās Derības tulkojums Diemžēl īsta skaidrība par partikulas γάρ pareizu atveidi latviešu valodā radās tikai tad kad darbs jau bija gandrīz galā. Tāpēc dažviet teksts ir labots, bet dažviet – ne. Ar cerību gan jāteic, ka drīz pēc visas Bībeles jaunā tulkojuma izdošanas ir paredzēts arī veikt jaunu redakciju Jaunās Derības jaunajam tulkojumam, tad arī vēl atlikušie negludumi un teksta neskaidrības, kas radušās mazās partikulas γάρ nepareizas tulkošanas dēļ, cerams, tiks pilnībā novērstas.


[1] – Robertson, A. T. A Grammar of the Greek New Testament in the Light of Historical Research, 4th ed. Nashville: Broadman Press, 1934. 1190 p.; Blass, F., Debrunner, A. A Greek Grammar of the New Testament and Other Early Christian Literature. Trans. and rev. by Robert W. Funk. Chia University of Chicago Press, 1961. 235; Turner, Nigel. Syntax. Vol. 3: A Grammar of New Testament Greek. Edinburgh: T. & T. Clark, 1963. 331.

[2] – Senebreju כִּי ļkiy] saikļa nozīmes tulkojumam LXX lietoti arī sengrieķu saikli, piem., ὅτι [hoti].

[3] – Sk. Louw, Johannes P., Nida, Eugene A. Greek-English Lexicon of the New Testament based on Semantic Domains. New York: United Bible Societies, 1988, 1989. 91.1 καὶ; γὰρ.

[4] – Kāds neliels piemērs pēdējam gadījumam. Sal.pam.5:5-6 tulkojumā no senebreju teksta mēs lasām: “Viņas kājas virzās pazemē nāvei pretī, viņas gaitas noved kapa tumsā. Viņa neievēro dzīvības ceļu”, bet Septuagintas tulkojumā ekspresivitātei ir pievienota pastiprinājuma partikula γὰρ [gar], un tekstu var latviskot šādi: “Viņas kājas virzās pazemē nāvei pretī, viņas gaitas noved kapa tumsā. Viņa taču neievēro dzīvības ceļu” (ὁδοὺς γὰρ ζωῆς οὐκ ἐπέρχεται).

[5] – Skārņa īpašnieks pasūta pie mākslinieka savam skārnim jaunu izkārtni, uz kuras jābūt uzrakstam “Gaļa un desas”. Māksliniekam uzraksts sanācis tāds saspiests, starp vārdiem tikpat kā nav atstarpju. Bodnieks paskatās uz izkārtni un saka: “Starp gaļu un un un un un desām vajag lielākas atstarpes.”

[6] – Citāts ņemts no Londonas 1965. gada revidētā izdevuma.

[7] – Sk. Morris, Leon. The Gospel according to John. Grand Rapids; Michigan: William B. Eerdmans Publ. comp., 1995, 252 p., n.101.

[8] – Šādu uzskatu aizstāv Vestkots un Hoskins (Westcott, Hoskins); turpat, 253.1pp., kā arī Barets; sk. Barrett, C. K. The Gospel According to St. John, 2. ed. Philadelphia: The Westminster Press, 1978. P. 241, 242.lpp.

[9] – Šādu uzskatu pauž Laitfūts (R.H.Lightfoot); sk. Morris, Leon. The Gospel according to John. P. 253.

[10] – Sk. Bauer, walter, Gingrich, F. Wilbur, Danker, Frederick W. A Greek-English Lexicon of the New Testament and Other Early Christian Literature. Chicago: University of Chicago Press, 1979.

[Pārpublicēts no Tulkojums kultūrvēsturisks notikums 4. sēj.]



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

8 atsauces par “Mazais cinītis un lielais vezums jeb Uzmanību – partikula!”

  1. Janis Karklins:


    Paldies, tiešām, patiešām bija interesanti un izglītojoši uzzināt par partikulu γάρ, kā arī Jņ.4:43-45, tiešām saprotami. Varētu būt, ka manas Bībeles studijas ir tikai pašā sākumā un tādus teologiskus dziļumus arī nesasniegšu kā daudzi, bet tomēr ja runa iet par parsto lasītāju vai vienkāršo kristieti, tad nezinu vai tiešām ir šādas aprakstītās problēmas. Domāju, ka svarīgi, kāds ir lasītājs, vai ir iespējams tulkojums, kas visiem būs saprotams? Kā arī, ja iedziļinamies vēsturiskajos faktos, tad ir tik daudz materiālu, kur meklēt un studēt. Klausoties komentārus par jauno tulkojumu rodās priekštats, ka arī teologiem ir neskaidrības par jauno tulkojumu un tagad tik daudz laika tiek pavadīts šajās diskusijās, ka varētu būt, ka daudzi svarīgi jautājumi, kas ir atklāti Bībelē paliek otršķirīgi…
    Vienīgi Dievam lai gods.

  2. Roberto:


    Janis Karklins, visupirms jāmācās (Mazais) Katehisms – Svēto Rakstu esenece

  3. Janis Karklins:


    Roberto piekrītu, bet laikam šeit ir drusku cits konteksts vai arī Tu domā, ka teologiem vajadzētu biežāk atgriezties pie katehisma?

  4. Roberto:


    Janis Karklins, kāds būtu tas konteksts?

    kopš Bībele kļuva pieejama ikvienam, ir parādījies tik daudz sektu… katrs lasa un saprot, kā ienāk prātā.. tāpēc jābūt pamatam…

  5. Janis Karklins:


    konteksts jaunais tulkojums.
    Pareizi Roberto, bet šeit krustām šķērsām ir diskutēts, kas tad ir sekta…un visi ir vienisprātis, ka tie kas nestāv Dieva vārda patiesībā…
    to ka lasa un saprot kā grib, tas skaidrs, tādi nu mēs esam…bet Bībele mums skaidri pasaka, ka Raksti nav interpretējami pēc sava prāta un patikas un tieši šeit rodās bažas, kas tad ir svarīgāk, kultūrvēsturiskais, filoloģiskais, patīkamais, saprotamais???
    Pareizi Roberto saki, ka svarīgs ir pamats. Un tieši šeit parādās šis jautājums, ko dod šis jaunais tulkojums, ar ko bija tik nepilnīgs teiksim tas pats 65.g. tulkojums?
    Vai problēma nav baznīcā un tās vadītājos…mācītājos…Vai mums ir Kristus? Tikai lūdzu nepārprotiet, nav runa par Dieva iedibināto draudzi un mācītājiem, kas cīnās par evaņģēlija ticību.
    Ne īsti šajā kontekstā, bet personīgi mani satrauca viens A. Bites apgalvojums(vai pieņēmums)raidījumā “aktuāla diskusija” par Mt 24:24 Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos. Ka netiks pievilti uz ko arī gribētos cerēt un ticēt, kā arī Dieva vārds brīdina būt nomodā. Tikai nepārprotiet, man nav nekas pret A.Biti, ļoti cienu un augsti vērtēju šo Dieva vīru.

  6. talyc:


    Lūk. 5:39

    a) Un neviens, kas vecu vīnu baudījis, negribēs jauno. Viņš sacīs:vecais vīns ir labs.

    b) Un neviens, kas dzēris veco, tūliņ negribēs jaunā, jo viņš sacīs: vecais ir labāks.

    c) Un ne weenam kas to wezzu dzer tudaliņ eegribbahs to jaunu jo tas sakka tas wezs irr saldaks.

    d) И никто, пив старое [вино], не захочет тотчас молодого, ибо говорит: старое лучше.

    e) No man also having drunk old wine straightway desireth new: for he saith, The old is better.

    f) [καὶ] οὐδεὶς πιὼν παλαιὸν θέλει νέον· λέγει γάρ· ὁ παλαιὸς χρηστός ἐστιν.

  7. Janis Karklins:


    2Kor2:17 Jo mēs neesam tādi kā daudzi, kas lieto Dieva vārdu veikalam, bet mēs runājam no skaidras sirds kā Dieva uzdevumā un Dieva priekšā Kristus spēkā.

  8. jean:


    Prāmis ienāca Tallinā ar lielu novēlošanos, jo tajā naktī jūrā bija stipra vētra.

    Vētra tiešām bija. Cits prāmis Estonia nogrima vēlāk tai naktī šai vētrā…



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.