110. Kā mums pienākas runāt par savu tuvāko?


Mārtiņa Lutera svētīgo miršanu pieminot II

« Pirmā daļa lasāma šeit

Savas pēdējās vakariņas Luters paēda pie galda ar visiem.

“Maltītes laikā Luteram kāds jautāja, kā, pēc viņa domām, cilvēki debesīs cits citu pazīs. Lutera atbilde bija sekojoša: “Kā tad rīkojās Ādams? Viņš Ievu agrāk nekad nebija redzējis, un tomēr, no miega pamodies, viņai nemaz neprasīja: “No kurienes tu esi radusies? Kas tu tāda esi?” Ādams tūlīt teica: “Tā ir miesa no manas miesas un kauls no mana kaula.” Kā tad viņš zināja, ka šī sieviete nebija radusies no kāda akmens? – Tāpēc, ka Ādams bija Svētā Gara pilns un patiesi ticēja. Tas deva nepieciešamo zināšanu. Tāpat notiks ar mums visiem nākošajā dzīvē. Tur Kristus atjaunos mūsu atmiņu un zināšanu. Tā mēs tūlīt pazīsim savu tēvu, māti un cits citu vēl ātrāk nekā Ādams savu Ievu.”

Tūlīt pēc vakariņām Luters atkal sāka sūdzēties par sāpēm krūtīs un sliktu pašsajūtu, bet pēc karstas vannas un masāžas viņam palika vieglāk. Dēli pavadīja viņu uz guļamistabu, jo negribēju viņu atstāt vienu pašu, vēlāk tiem pievienojās arī Justs Jonas, Mihaēls Kocliuss, Aurifabers – Lutera dēlu audzinātājs un citi.

Grāfu ārsts atsteidzās un atnesa dažus medikamentus. Pie tam pats grāfs Albrehts no vienradža raga nokasīja karotes tiesu un pasniedza Luteram. Uz brīdi Luters jutās labāk. Uz īsu brīdi viņš iemiga, bet pēc stundas – ap desmitiem vakarā – atkal pamodās un klusām noskaitīja lūgšanu: “Tavās rokās es nododu savu garu. Tu, taisnības Dievs, Tu esi mani atpestījis.” Vēlreiz tika atsaukts grāfa ārsts, kā arī divi citi ārsti, kas dzīvoja netālu. Luters brīnījies, ka pārējie vēl nav devušies pie miera. Tad viņš mazliet pastaigājies pa istabu un atkal Neies gulēt, un uz dažām stundām aizmidzis.

Ārsti un klātesošie Lutera draugi mēģināja darīt visu iespējamo, lai viņam palīdzēm. Telpās pastāvīgi dega gaisma un visu laiku tika kurināts.

Pirms diviem naktī sākās otrā lēkme. Luters atgriezās viesistabā, kur ārsti, lai stimulētu asinsriti, rīvēja viņu ar karstiem dvieļiem un lika viņam visapkārt sakarsētus spilvenus. Lēkme pierima, un Luters uz brīdi iesnaudās.

Pēkšņi viņš pamodās un iesaucās: “Ak, mīļais Kungs Dievs! Kā man sāp! Ak, mīļais Doktor Jonas, es zinu, ka palikšu te, Eislēbenē, kur esmu dzimis un kristīts!” Visi piesteidzās pie Lutera gultas, un katrs mēģināja viņu mierināt. Klāt pieaicinātie ārsti un visi klātesošie saprata, ka gals ir tuvu. Ārsti mēģināja darīt visu iespējamo un ievadīja viņam vēnā stimulējošu līdzekli, taču slimnieks kļuva aizvien vārgāks un vārgāks.

Tai pašā laikā Luters pastāvīgi lūgšanā nodeva savu garu Dievam un atkal un atkal atkārtoja: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu…” Tad Luters noskaitīja garāku lūgšanu, ko klātesošie paguva arī pierakstīt: “Ak, Debesu Tēvs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, Tu Visumierinātājs Dievs! Es Tev pateicos, ka Tu man esi atklājis savu mīļo Dēlu Jēzu Kristu, kam es ticu, ko es esmu sprediķojis un apliecinājis, bet ko nelietīgais pāvests un visi pārējie bezdievji nozākā, vajā un zaimo. Es Tevi lūdzu, mans Kungs Jēzu Kristu, gādā par manu dvēseli! Ak, Debesu Tēvs! Kaut man ir jāatstāj šī miesa un jātiek aizrautam projām no šīs dzīves, es tomēr skaidri zinu, ka es palikšu pie Tevis mūžīgi un no Tavām rokām mani vairs neviens neizraus. Āmen!”

Kādā brīdī Luters zaudēja samaņu un viņa pulss vairs nebija sataustāms. Kad ar ārstu palīdzību Luters atguva samaņu, viņš bija tik vārgs, ka gandrīz vairs nespēja parunāt. Pavisam klusu viņš čukstēja Justam Jonasam: “Ak, Dievs, cik sāpīgi un baisi – aiziet citā pasaulē.”

Vēl kādas trīs reizes atkārtojis vārdus no 31. psalma: “Tavā rokā es nododu savu garu. Tu mani esi atpestījis, Tu uzticīgais Dievs,” Luters iekrita tādā kā sastingumā. Viņš vairs neatbildēja uz jautājumiem un neko nerunāja.

Pie Lutera gultas tanī brīdī atradās arī grāfs Albrehts ar savu sievu Annu. Grāfiene iezieda Luteru ar rožu eļļu, un viņš nedaudz atspirgst. Tad Justs Jonass skaļi atkārtoja jautājumu, ko viņš un Koelijs jau vairākas reizes Luteram jautājis sastinguma brīdī: “Cienīgais Tēvs, vai tu gribi nomirt Kristus un tās mācības vārdā, ko Tu esi sludinājis?” Luters sakopoja pēdējos spēkus un sacīja: “Jā!” Visi klātesošie to dzirdēja.

Tad viņš apklusa. Klātesošie domāja, ka viņš ir iemidzis, bet ārsti, apsekojot sirdzēju, paziņoja, ka tas ir miegs, no kura neatmostas. Vēl kādu laiku mēģinājuši viņu atdzīvināt, tie oficiāli paziņoja, ka Luters ir miris.

Pēc Lutera nāves uz galda viņa istabā tika atrasta zīmīte, ko Luters bija uzrakstījis 16. februārī. Tajā bija rakstīts:

“Neviens nevarēs saprast Vergīliju viņa Bukolikās un Georgikās, ja viņš pirms tam piecus gadus nebūs bijis gans vai arājs.

Neviens nesapratīs Cīcerona vēstules, ja viņš divdesmit gadus nebūs darbojies valsts pārvaldē.

Lai neviens nedomā, ka viņš ir pietiekami izpratis Svētos Rakstus, ja viņš kopa ar praviešiem nav vadījis draudzes gadu simtiem ilgi. Tāpēc ir kas apbrīnojams, pirmkārt, Jānī Kristītājā, otrkārt, Kristū, treškārt, apustuļos. [..]

Mēs esam nabagi. Tas ir tiesa”

Viens no visu laiku izcilākajiem un darbīgākajiem Dieva vīriem šķīrās no šīs pasaules, skaidri apzinādamies savu niecīgumu un necienīgumu. Tomēr viņš aizgāja no šīs pasaules uz debesīm – Dieva žēlastībā un mierā.

No rīta pilsētas ievērojamākajiem pilsoņiem un apkārtnes augstmaņiem tika nosūtīta ziņa par Lutera nāvi, un tie tūdaļ devās parādīt pēdējo godu savam mīļajam skolotājam. Tad tika izgatavots alvas zārks un Lutera mirušās miesas tika pārnestas uz doktora Trahšteta namu, lai tās apkoptu un sagatavotu tālajam mājupceļam.

19. februāri tās tika pārnestas uz Sv. Andreja baznīcu, lielāko Eislēbenē, kurā viņš bija teicis savu pēdējo sprediķi. Dievnams atradās pavisam netālu no nama, kurā Luters nomira, un tikai dažus kvartālus no nama, kurā viņš pirms 62 gadiem – 1483. gada 10. novembrī – bija dzimis. Dzīves loks bija noslēdzies.

Pulksten divos pēcpusdienā sākās dievkalpojums. Lutera draugs Justs Jonass teica sprediķi. Viņš savā runā atkārtoja arī iepriekš bieži izteikto apgalvojumu, ka Luters esot bijis tas vīrs, par kuru savulaik pirms savas nāves uz sārta 1415. gadā esot pravietojis Jans Huss, sacīdams: “Tagad jūs cepat vienu zostēviņu [čehu vaiodā "gus" nozīmē 'zoss'], bet pēc simts gadiem atlidos gulbis, kuru jūs nevarēsiet izcept.”

Lutera miesas pēc dievkalpojuma palika dievnamā, jo vēl nebija skaidrības par to, kur viņu glabās – dzimtajā Eislēbenē vai Vitenbergā, pilsētā, kas bija visciešāk un visilgāk saistīta ar viņa vārdu. Naktī desmit cilvēki turēja vigiliju pie Lutera zārka.

20. februāra rītā notika vēl viens dievkalpojums, ko vadīja Lutera draugs, mācītājs Koeliuss. Ap to laiku pienāca arī Saksijas kūrfirsta Johanna Fridriha lūgums Mansfeldes grāfam atgādāt Lutera mirušās miesas uz Vitenbergu, lai tās apglabātu tur – Vitenbergas Pilsbaznīcā. Tā ap pusvieniem dienā Lutera miesas, guldītas alvas zārkā, uzsāka atpakaļceļu uz mājām.

Piecdesmit jātnieku, Mansfeldes grāfa ierēdņu un Lutera dēlu un ceļabiedru pavadībā procesija uzsāka garo mājupceļu. Gar ceļa malām drūzmējās apkārtnes iedzīvotāji, lai parādītu pēdējo godu savam dižajam skolotājam. Kad procesija virzījās cauri ciemiem, zvanīja baznīcu zvani.

Vairākus kilometrus pirms Halles bēru procesiju sagaidīja svinīga delegācija, kurā bija pilsētas mācītāji, rātes locekļi, skolotāji un skolnieki, kas pavadīja procesiju līdz pilsētas vārtiem, dziedādami baznīcas himnas.

Kad procesija vakarā sasniedza Halli, pilsētā sāka zvanīt visi zvani. Nu gājiens jau bija kļuvis tik milzīgs, ka ļaudis sānielās un tirgus laukumā nevarēja drūzmā ne pakustēt. Procesija bija spiesta apstāties pie tuvākā dievnama, kur Lutera miesas palika pa nakti.

Tika izgatavota arī tradicionālā pēcnāves maska, “bet tēlnieki spēra soli tālāk kā parasti: viņi atlēja arī Lutera rokas. Bija iestājies rigor mortis, un tās bija sastingušas dabiskajā stāvoklī. Kreisās rokas pirksti bija taisni un izvērsti, it kā turētu grāmatu vai papīra lapu uz galda. Labās rokas īkšķis un rādītājpirksts bija saliekti, it kā, lai satvertu spalvu un uzsāktu rakstīt jaunu grāmatu.”

Nākamā diena bijis svētdiena. Agri no rīta, pulksten sešos, bēru gājiens turpināja ceļu tālāk un ap pusdienas laiku ieradās Biterfeldā, kas atradās uz Saksijas kūrfirstes robežas: tur notika svinīga eskorta maiņa. Vakarā procesija sasniedza Kembergu, kas atrodas netālu no Vitenbergas, un Lutera miesas pa nakti palika vietējā baznīcā, tajā pašā, kurā viņš reiz pašā reformācijas sākumā bija noturējis pirmo evaņģēlisko dievkalpojumu, vēl pirms tādi tika noturēti Vitenbergā.

Pirmdien, 22. februārī, Lutera miesas beidzot atgriezās Vitenbergā. Vairākas dienas ilgušais bēru gājiens tuvojās savam galamērķim pa šauro ielu, kas veda uz Vitenbergas Pilsbaznīcu. Procesijas priekšgalā jāja divi bruņinieki, ko pavadīja sešdesmit jātnieki, tad sekoja katafalks, karietē aiz tā – Lutera sieva Katrīna augstdzimušu dāmu pavadībā, nākamajā karietē brauca Lutera trīs dēli – Johans, Martins un Pauls – kopā ar savu tēvoci Jēkabu – Lutera brāli, Mansfeldcs birģeri. Sekoja vairākas karietes ar Lutera radiem, aiz tiem-universitātes profesori rektora vadībā, studenti, rātskungi un vairāki tūkstoši pilsētnieku. Lutera šķirstu ienesa Pilsbaznīcā caur ziemeļu durvīm, tām pašām, pie kurām viņš 1517. gada 31. oktobrī bija piestiprinājis savas vēsturiskās 95 tēzes.

Vitenbergas mācītājs un Lutera sens draugs Johans Bugenhāgens sacīja atvadu sprediķi, kurā viņš Luteru nosauca par Jāņa atklāsmes grāmatā 14:6 pieminēto eņģeli, kam “bija mūžīgs evanģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām.” Melanhtons savā runā daudz runāja par Lutera skarbumu un neiecietību: “Ikvienam, kas bija viņam pazīstams un tuvs,” sacīja Melanhtons, “jāatzīst, ka viņš bija ne tikai labs, labvēlīgs un draudzīgs cilvēks… Asums, ko viņš atļāvās sacerējumos pret tīrās mācības ienaidniekiem, cēlies nevis no viņa ļaunās un ērcīgās dabas, bet gan no lielās nopietnības un patiesības alkām.” Savā runā Melanhtons citēja arī Rotcrdamas Hrasma reiz sacīto par Luteru, ka Dievs šiem pēdējiem laikiem, kas pilni ar dažādām nekārtībām ir devis nežēlīgu ārstu.

Lutera bēru diena iekrita Sv. Pētera dienā. Pēc vecā katoļu kalendāra tā bija pāvesta amata jeb “Svētā Krēsla” slavināšanas diena. Kad zārku ar reformatora mirstīgajām atliekām laida bedrē zem Pilsbaznīcas grīdas, koris uzsāka himnu “Tu, Petrus”, kas atbilstoši tradicionālajai liturģijai tika dziedāta Sv. Pētera dienā un Romas laikos tika saprasta kā pāvesta varas slavinājums: daudziem, iespējams. tajā brīdī sirdi ielauzās bažas par to, ka līdz ar Luteru ir miris arī viņa darbs.

Romā ziņu par Lutera nāvi uzņēma ar sajūsmu. Dievnamos tika svinēti pateicības dievkalpojumi. Kāds pāvesta ierēdņa sekretārs rakstīja citam: “Nupat mans kungs priekā pavēstīja viesiem, kuri bija pulcējušies pie galda, pilnīgi drošu ziņu, kas pienākusi no Vācijas. Miris arhiķeceris Mārtiņš Luters, un viņa aiziešana bijusi šausmīga. Liels daudzums velnu riņķojis pār grēcinieku nāves stundā un izdarījušies tā, ka nu neviens vairs negribēs nosaukt sevi par luterieti.”

Šī ziņa bija saistīta ar nekrietniem apmelojumiem, ko bija izteicis Eislēbenes aptiekārs Johans Landaus. Būdams fanātisks katolis, viņš bija palaidis baumas, ka Mārtiņš Luters esot izdarījis pašnāvību. Tikai vairākus gadu desmitus pēc Lutera nāves Roma oficiāli atzina, ka Luters miris dabiskā nāvē, nevis, kā tika iepriekš apgalvots, sirdsapziņas mokās pakāries zosu kūtī. Tomēr līdz pat mūsdienām šis nekrietnais velnišķīgais apmelojums ir diezgan izplatīts vienkāršo katoļu vidū.

Mūsu skolotāja Mārtiņa Lutera svētīgā aiziešana bija labs apliecinājums viņa ticībai. Līdz pat pēdējam elpas vilcienam viņš patika paļāvībā uz savu Kungu Jēzu Kristu un Viņa apsolījuma vārdiem. Viņa skaidrā paļāvība uz Evaņģēlija mācību nāves priekšā bija un ir par iedrošinājumu viņa sekotājiem. Kāds Luters bija savā dzīvē, tāds viņš bija arī savā nāvē: gan dzīvi, gan nāvi viņš tvēra ļoti nopietni un lika Jēzus rokās, kā viņš to pats reiz bija izteicis kādā no savām dziesmām:

“Lai, Jēzu, Tava miršana
Mūs nāves stundā stiprina,
Nāc, māci dzīvot cienīgi,
Ka varam nomirt svētīgi.”

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.1 (36)]



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.