106. Ko Dievs sargā ar astoto bausli?


Mārtiņa Lutera svētīgo miršanu pieminot

18. februāris mūsu baznīcas kalendārā ir M.Lutera nāves atceres diena. Reti kurš baznīcas vēstures notikums ir tik plaši un rūpīgi daudzu liecinieku dokumentēts kā Lutera pēdējās dzīves dienas un stundas. Tā tas noticis tāpēc, ka viņa laikabiedri un sekotāji ļoti vēlējās redzēt, kā no pasaules aiziet viņu dižais skolotājs, – vai viņa dvēsele aiziet mierā, paliekot ticībā, kuru viņš dzīves laikā bija apliecinājis, vai arī, Šaubu, baiļu un neziņas mocīta, grimst pazušanā, kā to tolaik pareģoja viņa Romas oponenti. Vēl šodien Romas katoļi nereti izsaka šādu apgalvojumu: “Luterāņiem esot viegli dzīvot, bet grūti mirt, savukārt katoļiem, lai gan tiem ir grūti dzīvot, piepildot dažādos reliģiskos priekšrakstus, tomēr esot viegli mirt.”


Liecības par mūsu ticības tēva mūža galu ir pilnas dažādu svētīgu pamācību, un šī raksta mērķis ir apkopot šīs liecības, lai arī lasītāji varētu šīs svētības baudīt.

Notikumi, kas ietver Lutera beidzamās dzīves dienas, ir saistīti ar viņa pēdējo ceļojumu un atgriešanos savā bērnības un jaunības dienu pusē – Mansfeldes grāfistē un viņa dzimtajā pilsētā Eislēbenē, kur viņš pirms 62 gadiem- 1483. gada 10. novembrī – bija dzimis. Šis ceļojums bija saistīts ar nesaskaņām, kas 1545. gada oktobrī bija no jauna izcēlušās starp Mansfeldes grāfiem – vecāko brāli Albrehtu un abiem jaunākajiem (īpaši Gebhardu). Viņu zemes īpašumi bija nelieli – tiem varēja izbraukt cauri vienas dienas laikā, taču uz šīs zemes bija bagātīgas vara rūdas atradnes, kas ienesa labu peļņu.

Luters šo strīdu nevarēja ignorēt vismaz divu iemeslu dēļ: Mansfeldas grāfi bija reformācijas atbalstītāji, tātad viņu ķīviņi vājināja evaņģēliskās kustības atbalstītāju nometni. Tāpat šīs nesaskaņas skāra arī tur dzīvojošos Lutera radiniekus, kas tāpat kā Lutera tēvs Hanss, bija kalnrači, un viņu intereses bija cieši saistītas ar vietējiem tirgotājiem; tātad grāfs Albrehts apdraudēja arī viņus. Jau 1540. gada maijā Luters viņam nosūtīja rakstisku protestu pret nodokļu politiku, kura, kā dzirdēts, līdzinoties konfiskācijai. Gandrīz divus gadus vēlāk Luters uzzināja, ka stāvoklis nav uzlabojies, tāpēc aicināja Albrehta brāļus grāfu ietekmēt, lai viņš pret pavalstniekiem izturētos taisnīgi. Kad ietekmi guva abi jaunākie brāļi, radās draudi, ka jaunie grāfi varētu sagrābt svaiņa raktuvi un metāllietuvi, tāpat kā viņi bija sagrābuši tiesības tās aplikt ar nodokļiem. Katrā ziņā Luteram visnotaļ bija iemesls satraukties par savas dzimtās puses labklājību.

Luters jau 1545. gada nogalē bija apciemojis Mansfeldi, lai mēģinātu panākt izlīgumu brāļu starpā, taču abu jaunāko brāļu nebija uz vietas un viņš atstāja tiem vēstuli, kurā piedāvāja sevi kā starpnieku, lai varētu atrisināt šo ķildu. Tā kā grāfi Luteram par brīnumu piekrita, Luteram bija jāgatavojas ceļam.

Vitenberga, kur dzīvoja Luters, atradās 120 km attālumā no Eislēbenes, Mansfeldes grāfistes galvenās pilsētas. Luteram tobrīd bija 62 gadi, un tālais ceļojums – turklāt ziemā – tajos laikos bija visai apgrūtinošs pasākums. 23. janvārī Luters devās ceļā, viņu pavadīja viņa dēli un to mājskolotājs Aurifābers. Luters ņēma līdzi savus dēlus, jo saprata, ka šī var būt pēdējā iespēja parādīt tiem savu dzimto pusi, kurā viņš bija pavadījis savas bērnu dienas un jaunības gadus.

Ceļojums izrādījās smagāks, nekā bija domāts. Ceļu aizšķērsoja pārplūdusī Zāles upe, un ceļotājiem vairākas dienas vajadzēja gaidīt Hallē, līdz ūdeņi kritīsies. Tur viņiem pievienojās Lutera draugs un cīņu biedrs, Vitenbergas profesors Justs Jonass.

Sava pēdēja ceļojuma laikā Luters savai sievai Katei uzrakstījis sešas vēstules. Šķiet, viņš bija labā garastāvoklī un sievu uzrunāja par savas “Sirds saimnieci”, “Doktora kundzi”, “Aldara kundzi”, “Cūku tirgotājas madāmu” un “Vitenbergas vepru tirgotājas kundzi” un parakstījās: “Tavs vecais balodītis” vai “Jūsu Svētības padevīgais kalps”. Kavēdamies Hallē, viņš rakstīja:

“Miers un žēlastība Kungā! Dārgā Kate, mēs ieradāmies [Hallē] šorīt astoņos, bet nedarāmies tālāk uz Eislēbeni, jo mūs sagaidīja varena anabaptistu sieva, kas draudēja mūs nokristīt no jauna ar milzu viļņiem un ledus blāķiem. (..) [Lai viņu atvairītu] mēs dzeram labu Torgavas alu un Reinus vīnu ar ko šobrīd sevi mierinām.”

Kad ūdeņi kritās, Luters ar saviem ceļabiedriem laivā pārcēlās uz upes otru krastu. Pie Mansfeldes grāfistes robežas ceļotājus sagaidīja svinīgs eskorts – 113 bruņoti jātnieki, ko Luteram pretī bija atsūtījuši Mansfeldes grāfi. Arī turpmākais ceļojums izrādījās ļoti grūts un nogurdinošs – 28. janvāra vakarā Luters ieradās Mansfeldes firsta rezidencē ārkārtīgi nomocīts. Taču pēc karstas vannas un masāžas viņš atspirdzis un labā noskaņojumā pavakariņojis kopā ar ģimeni.

Iespējams, ka Lutera veselības stāvoklim par labu nenāca arī tas, ka Mansfeldes grāfi sagaidīja viņu tik svinīgi un skaļi un ka par viņa ierašanos visiem bija labi zināms. Arī Lutera nelabvēļiem un ienaidniekiem. Vismaz Luters tos piemin sava saguruma un nespēka sakarā. 1.februāri no Eislēbenes viņš raksta savai sievai:

“Vispirms sūtu Tev žēlastību un mieru Kristū un martu veco, nabadzīgo un, kā Jūsu Žēlastība to zina, nespēcīgo mīlestību. Mīlā Kate, bija tā, ka ceļā, pirms pašas Eislēbenes, es pēkšņi pavisam savārgu. Tā bija mana vaina. Ja Tu būtu bijusi šeit, tad Tu gan sacītu, ka pie vainas ir jūdi un viņu dievs. Pirms pašas Eislēbenes mēs braucām cauri kādam ciematam, kurā dzīvo daudz jūdu. Iespējams, ka tieši viņi man uzbruka tik mokoši. Šobrīd vairāk nekā 50 jūdu ir apmetušies šeit Eislēbenes pilsētā. Patiesi bija tā, ka tad, kad es braucu ciematam cauri, kaut kas līdzīgs aukstam vējam no mugurpuses iepūta karietē un trāpīja cauri beretei man galvā, tā ka gandrīz pārvērta to ledus gabalā, tas tikai sekmēja manu savārgumu. Bet tagad, paldies Dievam, ar mani viss ir labi..”

Luters uzskatīja, ka šim pēkšņajam savārgumam par iemeslu ir lāsti, ko pret viņu ir vērsuši jūdi vai, pareizāk sakot, velns caur jūdiem. Luters ar vairākiem saviem pret jūdiem vērstajiem darbiem bija iemantojis šo ļaužu naidu. Šādu Lutera pārliecību nevajadzētu uzskatīt par māņticību, jo tālaika jūdu dzīvē lāsti un dažādas okultas izdarības bija bieža parādība.

Arī Mansfeldes grāfu galma savstarpējās ķildās un intrigās jūdi, pēc visa spriežot, bija iesaistīti. Kā Luters 7. februārī no Eislēbenes raksta savā vēstulē sievai, vecākais brālis – grāfs Albrehts – ir pret jūdiem naidīgi noskaņots, taču galmā tiem esot spēcīgi aizbildņi. Tāpat Luters raksta, ka grib grāfam Albrehtam palīdzēt no kanceles šajā lietā. Tajā pašā dienā Luters sprediķo Eislēbenē, asi uzbrūkot jūdiem, iespējams, pat aicina tos padzīt no grāfistes, lai Mansfeldes grāfistē varētu iestāties miers un saskaņa.

Saņēmusi vēsti par Lutera pēkšņajām un nopietnajām veselības problēmām, Kate steigšus rakstīja savam vīram satrauktu vēstuli, kas diemžēl nav saglabājušies, bet tās saturu var nojaust no Lutera atbildes vēstulēm, kuras viņš 7. un 10. februārī nosūtīja no Eislēbenes. 7. februāra vēstulē viņš savai Katei raksta:

“Atbrīvo mani no savām rūpēm. Man ir daudz labāks aizbildnis nekā Tu un visi eņģeli; Viņš guļ silītē un atpūšas pie jaunavas krūtīm, un tai pašā laikā viņš sēž pie Visuvarenā Dieva labās rokas. Tādēļ esi mierīga. Āmen.

Es domāju, ka ellē un visā pasaulē nevajadzētu būt palikušam nevienam velnam, jo tie visi, iespējams, manis dēļ, ir sapulcināti šeit, Eislēbenē. Tik smagi [risināmie] jautājumi uzskrējuši sēklim.”

10. februārī viņš raksta:

“Žēlastība un miers Tev Kristū, Mana svētā doktora kundze! Liels paldies Tev, ka tā satraucies par mani. Tikko Tu sāki satraukties, mums krogā gandrīz izcēlās ugunsgrēks, bet vakar, pateicoties Tavam uztraukumam, kāds akmens gandrīz uzvēlās man uz galvas un piebeidza mani kā slazds peli. Es baidos, ka, ja Tu nepārstāsi satraukties, zeme var atvērties un mani aprīt. Vai tad Tu nezini Katehismu? Pielūdz Dievu, un tai Viņš dara, kā rakstīts: “Met savu nastu uz To Kungu, Viņš tevi uzturēs!” (55. psalms utt.)

Lai Dievs Tevi svētī! Es labprāt pamestu šo vietu un atgrieztos mājās, ja Dievs to vēlētu. Āmen.

Mārtiņš Luters”

Sarunas ar Manfcldes grāfiem noritēja vēl smagāk par nogurdinošo ceļojumu, jo abas puses skatījās viena uz otru ar aizdomām un neuzticēšanos. 6. februārī (desmitajā dienā pēc sarunu uzsākšanas) Luters savā vēstulē Filipam Melanhtonam rakstīja par to, ka sarunas vēl nav izkustējušās no vietas, un sūdzējās par juristiem, kurus abas puses bija iesaistījušas sarunās un kuru runas ir vēl juceklīgākas nekā valodu sajukums pēc Bābeles torņa krišanas: tur neviens nespēja saprast otru, bet šeit neviens nevēlas saprast otru. Pēc Lutera domām, šie juristi nepaveica neko vairāk kā vien ieteica kristiešiem (kam jau nu vajadzējis būt gudrākiem), kā būt savtīgākiem, aizstāvot savas tiesības un privilēģijas.

Šo sarunu laikā Luters pagūst arī piecas reizes sprediķot Eislēbenes baznīcā, pasniegt Svēto Vakarēdienu un piedalīties divu mācītāju ordinācijā. 14. februāra vēstulē sievai viņš raksta, ka jūtas labi un cer, ja Dievs tā vēlēs, nedēļas laikā atgriezties mājās, jo beidzot ir noticis pavērsiens arī grāfu savstarpējās sarunās. Visi priecājoties un līksmojot un esot palikuši vēl tikai kādi divi vai trīs neskaidri sarunu jautājumi, kas drīz tikšot atrisināti Viņš noslēdz savu vēstuli ar vārdiem: “Mums jāgaida tas, ko darīs Dievs. Ar šiem vārdiem es pavēlu Tevi Dievam. Āmen.” Tā bija viņa pēdējā vēstule sievai.

Sarunas tiešām tika pabeigtas 16. februārī. Luters sacīja sprediķi par godu sarunu sekmīgam noslēgumam. Izvēlētā Rakstu vieta bija Mt.11:25-30, kur Jēzus apgalvo, ka Viņa vārds izjauc lietu pasaulīgo izpratni. Atbilstoši savai pārliecībai, situācijai un Rakstu vietai Luters aicināja klausītājus noraidīt pasaulīgo gudrību, ko viņš sauca par meliem, un pievērsties Kristum un Viņa vārdam. Pēkšņi Luteru pārņēma nespēks. Atvainojies viņš sprediķi ātri pabeidza. Divas nākamās dienas Luters palika savā istabā, daudz lūdza, neko nerakstīja, nelasīja. Tomēr apkārtējiem stāvoklis šķita stabils. Lai gan Luters šajā laika bija mundrs, liecinieki vēlāk stāstīja, ka 16.februārī viņš maltītes laikā bija dzirdēts sakām: “Ja es došos atpakaļ uz Vitenbergu, tad gulšos zārkā, un resnais doktors būs par barību cirmeņiem.” Šajās dienās, kā draugi to pamanījuši, Luters esot daudz runājis par nāvi. 17. februārī abi Lutera dēli – Pauls un Mārtiņš – no Mansfeldes ieradās Lislēbenē, lai gatavotos mājupceļam. Taču tajā pašā dienā Lutera veselības stāvoklis atkal pasliktinājās sāpēja krūtis, trūka elpas un pārņēma liels nespēks. To pamanījuši, viņa dēli un apkārtējie ieteica Luteram atpūsties.

Turpinājums sekos »

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.1 (36)]



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.