93. Kad laulības šķiršana ir atļauta?


Mārburgas kolokvijs

XVI gadsimta divdesmito gadu vidū evaņģēlisko kristiešu starpā izcēlās strīds, un pēc nedaudz gadiem evaņģēliskie sašķēlās. Galvenās šajā strīdā iesaistītās personas bija Šveices reformators Ulrihs Cvinglijs un Vitenbergas Universitātes profesors Mārtiņš Luters. Cvinglijs bija pārliecināts, ka Kristus teiktie Svētā Vakarēdiena iestādīšanas vārdi “tā ir mana miesa” jāsaprot simboliski, t. i., ka Svētā Vakarēdiena maize simbolizē Kristus miesu, bet Luters turējās pie atziņas, ka šie vārdi jāsaprot burtiski, t. i., ka Svētā Vakarēdiena maize patiesi ir arī Kristus miesa. Abi teologi no 1525. līdz 1529. gadam savu pārliecību izteica vairākos polemiska rakstura darbos. Visi saprata, ka evaņģēlisko vienotība ir apdraudēta.

Tas bija nepatīkams fakts ne tikai no garīgā, bet arī no politiskā viedokļa. 1529. gadā Svētās Romas impērijas ķeizars Kārlis V sasauca reihstāgu Špeierā. Tajā brīvība, kuru evaņģēliskie bija sev izkarojuši 1526. gadā, tiem tika atņemta, viņi tika ierobežoti gan garīgās, gan laicīgās lietās. Šā draudīgā lēmuma dēļ 1529. gada aprīlī pieci firsti un 14 pilsētas apvienojās, lai protestētu pret Špeierā pieņemtajiem lēmumiem. No šejienes radies vārds protestanti. No šā brīža Vācija sašķēlās divās naidīgās katoļu un protestantu nometnēs. Šā paša gada jūlijā Vitenbergas teologi sarakstīja tā saucamos Švābakas artikulus, uz kuru pamata Saksijas kūrfirsts, lai aizstāvētos pret katoļiem, izveidoja Švābakas savienību. Taču Švābakas artikulos Vitenbergas teologi asi nosodīja Cvinglija mācību, un tādēļ pastāvēja reāli protestantisko spēku šķelšanās draudi. Jaunais landgrāfs Hesenes Filips, kas politisku apsvērumu dēļ bija nostājies protestantu pusē, lai atrisinātu strīdīgo jautājumu, centās panākt Lutera un Cvinglija tikšanos. Luters, tāpat kā citi Vitenbergieši, pret Hesenes Filipa centieniem izturējās negatīvi. Luters uzskatīja, ka savos agrākajos darbos, īpaši Lielajā Apliecībā Par Svēto Vakarēdienu un Lielajā Katehismā viņš jau pietiekami skaidri bija izteicis savu pārliecību, tāpēc nebija vajadzības to darīt vēlreiz, pārrunājot to ar Cvingliju. Tomēr Hesenes landgrāfam Filipam izdevās panākt Lutera un citu Vitenbergas teologu atbalstu tikties ar Cvingliju un viņa piekritējiem, lai pārrunātu strīdīgos ticības jautājumus. Ja šis pasākums sekmētos, tad protestanti kļūtu daudz spēcīgāki, reformācijas kustība vairs nebūtu tik sipri apdraudēta un protestantu valstis varētu iegūt neatkarību. Jāatceras, ka arī protestanti šajā laikā sevi uzskatīja par katoļiem, kuru mērķis bija reformēt esošo, nevis veidot jaunu baznīcu. Luters pat ieteica uzaicināt uz kolokviju pāris godīgus pāvestiešus. Tas norāda, ka viņš vēl joprojām cerēja, ka izdosies saglabāt baznīcas vienību. Romas teologu klātbūtne arī atņemtu Filipam iespēju nopietnu teoloģisku diskusiju izmantot saviem politiskajiem mērķiem. Hesenes Filips, protams, noraidīja Lutera ieteikumu. Luters, lai gan ļoti negribīgi, beigu beigās tomēr piekrita ierasties Mārburgā, lai tiktos ar Cvingliju un viņa piekritējiem. Un tā 1529. gada 30 septembrī Luters, Melanhtons, Jonas, Krucigers, Rorers un vēl daži ieradās Mārburgā, kur tos laipni sagaidīja Cvinglijs, Oikolampādijs, Bucers, Hedio un viņu pavadoņi. Atmosfēra bija draudzīga. Cvinglijs, tērpies melnā tunikā un bruņojies ar zobenu, turējās sagaidītāju aizmugurē.

Nākamajā dienā iesākās sarunas, kurās Luters tikās ar Oikolompādiju un Melanhtons ar Cvingliju. Tas tika darīts ar nodomu, lai jau tikšanās pirmajā dienā Lutera un Cvinglija sarunas neizjuktu. 2. oktobra rītā pulksten 6 no rīta sākās galvenā sēde, kurā Luters, Melanhtons, Cvinglijs un Oikolompādijs tika nosēdināti pie īpaša galda landgrāfa priekšā. Pēc Hesenes kanclera Johana Feiges kolokvija atklāšanas ievadvārdiem pirmais runāja Luters. Uzsvērdams, ka luterāņi nedomā mainīt savu pārliecību, viņš īsumā izklāstīja galvenos iebildumus pret šveiciešiem vairākos mācības jautājumos. Oikolompādijs un Cvinglijs noraidīja Lutera iebildumu iekļaušanu darba kārtībā. Tad, apmierinājies ar to, ka viņš nav noklusējis bažas par nesaskaņām arī citos jautājumos, Luters ķērās pie paša galvenā jautājuma par Kristus klātbūtni Svētajā Vakarēdienā. Viņš apgalvoja, ka iestādīšanas vārdi jāsaprot burtiski, un, noraidījis jelkādu loģikas argumentu lietošanu, pieprasīja atspēkojumus tikai no Bībeles. Lai akcentētu savu argumentu, viņš uz galda ar krītu uzrakstīja Hoc est corpus meum (lat. Tā ir mana miesa ) un apklāja uzrakstu ar velveta galdautu. Oikolompādijs tūdaļ iebilda, ka Bībelē ir sastopami alegoriski izteikumi. Luters savukārt pieprasīja, lai pierāda, ka tieši iestādīšanas vārdi ir jāsaprot alegoriski. Balstoties Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā, viņa pretinieks apgalvoja, ka miesas ēšanai neesot nekādas nozīmes. Luters piekrita, ka Kristus miesa ir ēdama garīgi, taču Oikolampādijam ar to nepietika, jo Luters noliedza, ka mācība par Kristus miesas reālo klātbūtni būtu miesīga.

Šajā brīdī iejaucās Cvinglijs, apvainodams Luteru aizspriedumainībā, jo viņš, balstoties Jāņa evaņģēlija 6. nodaļā, nevēlējās iestādīšanas vārdus skaidrot garīgā nozīmē. Lai gan Luters piekrita, ka garīga ēšana ir svarīga, tomēr viņš norādīja arī, ka ir pavēlēts ēst miesīgi. Cvinglijs diezgan asi uzbruka šai Lutera nostājai, apgalvodams, ka pret Jāņa sesto nodaļu Luters lauzīs savu kaklu. Luters tūdaļ atbildēja, ka Cvinglija draudi ir tukša dialektika. Viņam labāk vajadzētu padomāt par to, ka Kristus miesa ir “nāve, inde un velns” tiem, kas to ēd necienīgi. Cvinglijs tūdaļ atvainojās par savu izteikumu. Pēcpusdienas sesijā Cvinglijs centās apelēt pie Lutera iepriekšējiem izteikumiem par garīgu ēšanu. Juzdamies piekusis un iztukšots, Luters vēlējās, lai sarunu pārņemtu Melanhtons, bet tad pārdomāja un turpināja sarunu pats.

Taču viņi nespēja atrast kopsaucēju ne jautājumā par Kristus klātbūtni Vakarēdienā, ne arī jautājumā par to, vai sakraments ir atkarīgs no mācītāja cienīguma vai nav.

Nākamajā sarunu posmā sarunā ar Oikolompādiju tika pārspriests jautājums par Kristus miesīgas klātbūtnes iespējamību. Luters apgalvoja, ka Kristus iestādīšanas vārdi garantē Viņa miesas klātbūtni. Oikolompādijs iebilda Luteram, ka Kristus miesa nevar vienlaikus būt debesīs un uz zemes. Luters atkal apgalvoja, ka Kristus miesa, lai gan neredzama, tomēr ir klātesoša. Uz apgalvojumiem, ka tā vairs nevar būt patiesi cilvēciska miesa, Luters atbildēja: “Es nepazīstu un negribu zināt cita Dieva, kā tikai to, kurš kļuva cilvēks.” Oikolompādijs uzskatīja, ka tas ir pretrunā ar Pāvila vārdiem, ka mēs nevienu, pat Kristu, nepazīstam vairs pēc miesas. Luters to viegli atspēkoja, uzsvērdams, ka pazīt Kristu garīgi nozīmē pazīt viņa nopelnus un saņemt ticībā Kristus miesas sniegto piedošanu. Tad Cvinglijs, izmantojot Pāvila vēstuli Filipiešiem 2: 6, centās ar grieķu valodas palīdzību pierādīt, ka Kristus vairs neatrodas cilvēciskā, bet dievišķā miesā. Tas tā sarūgtināja Luteru, ka viņš ieteica Cvinglijam lasīt labāk vāciski vai latīniski, nevis grieķiski.

Cvinglijs atbildēja, ka tas esot kauns, ka luterāņi turoties pie savas mācības bez bībliska pamatojuma. Tad Luters norāva galdautu, atsedzot iepriekš rakstīto: “Šeit ir mūsu pamatojums Rakstos. Jūs vēl neesat mūs izkustinājuši no vietas”. Nākamajā dienā sarunas turpinājās. Atkal tika apspriesta Kristus miesas atrašanās vieta un ar to saistītās problēmas. Cvinglijs centās izmantot argumentus no baznīcas tēviem, bet Luters tos noraidīja, apgalvodams, ka pietiek ar Kristus vārdiem.

Tālākām sarunām vairs nebija jēgas, jo tās bija nonākušās strupceļā. Turklāt Mārburgā sākās smaga epidēmija. Luters uzskatīja, ka jautājums jāatstāj Dieva ziņā. Viņš pateicās Oikolompādijam par laipno izturēšanos sarunu laikā. Luters pateicās arī Cvinglijam, lai gan viņi nebija varējuši pilnībā izvairīties no asumiem. Šā iemesla dēļ Luters lūdza piedošanu, jo viņš esot veidots tikai no miesas un asinīm. Arī Cvinglijs atvainojās un asarām acīs izstiepa roku sadraudzībai. Luters, atmezdams pilsonisko laipnību, strupi atbildēja: “Lūdz Dievu, lai tu varētu nākt pie patiesības atziņas.” Oikolompādijs tūdaļ atgādināja, ka šis brīdinājums attiecas arī uz vitenberdziešiem. Tajā pašā vakarā Luters piedāvāja kompromisu: pamatojoties iestādīšanas vārdos, viņš prasīja atzīt tikai substanciālu un reālu Kristus miesas un asiņu klātbūtni, bet ne telpiskā, kvantitatīvā vai kvalitatīvā veidā. Ja tas tiktu atzīts, viņš atsauktu pret Cvingliju, Oikolampādiju un viņu piekritējiem vērstos nosodījumus. Tomēr pretējā puse šo piedāvājumu noraidīja, jo, atzīstot Kristus miesas un asiņu reālu klātbūtni, nāktos atmest gan viņu ekseģētiskos, gan garīgās dievbijības principus.

Pirmdienas rītā sarunas neoficiāli turpinājās. Landgrāfs aicināja Luteru sagatavot artikulus, kuros abās pusēs valda saskaņa un kuros ne. Šveicieši, Luteram par pārsteigumu, pieņēma visas Švābakas artikulos balstītās doktrīnas, izņemot mācību par Kristus reālo klātbūtni Svētajā Vakarēdiena maizē un vīnā. Abas puses tika aicinātas izrādīt vienai pret otru kristīgu mīlestību, ciktāl to atļauj sirdsapziņa, un lūgt vienai par otru, lai Dievs tās vestu pie patiesības. Taču draudzīgā šķiršanās, ko panāca landgrāfs, bija mānīga. Luterāņi noliedza, ka Cvinglijs un viņa sekotāji ir viņu brāļi Kristū. Tas ir, viņi uzskatīja, ka šī atšķirība Svētā Vakarēdiena mācībā ir tāda, kas šķeļ baznīcas vienību.

Pēc Mārburgas kolokvija gan Luters, gan Cvinglijs sevi uzskatīja par uzvarētājiem. Luters domāja, ka Dievs ir apstulbojis Cvinglija prātu, neļaudams tam atrast labākus argumentus. Tūdaļ pēc kolokvija Cvinglijs ar jaunu spēku apstiprināja savus maldus, tiem pievienodams vēl jaunus. Kad pēc diviem gadiem Oikolampādijs un Cvinglijs nomira, Luters to uzskatīja par Dieva sodu, apstiprinādams, ka šie abi cilvēki ir bijuši Dieva nolādēti ķeceri.

Tomēr arī pašam Luteram pēc kolokvija neklājās viegli. Sešu gadu ilgās smagās cīņas ar Sakramenta noliedzējiem, bezmiega naktis, velna kārdinājumi un šaubas par Dieva doto uzdevumu noveda viņu pie nervu sabrukuma. Tam pievienojās nepatīkamas ziņas no draudžu vizitācijām: baznīcas uzlauztas, mācītājmājas izpostītas, dievkalpojumi nenotiek, arī paši mācītāji pa lielākai daļai neizglītoti un rupji. Ļaudis kurnot un neievērojot Melanhtona norādījumus.

Tam klāt nāca parādi un fiziskas ciešanas nierakmeņu dēļ. Vitenbergā sāka plosīties mēris, un Universitāti pārcēla uz Jēnu. Saslima viņa mājas ļaudis, un viņš bijās par bērniem un sievu, kura gaidīja bērnu. Taču viņš palika Vitenbergā. Slimība viņu nebaidīja. Šo laiku pats Luters raksturoja šādi: “Smagi laiki! Sātans tur mani ciet ar varenām važām, bet pie Kristus es turos smalkā pavedienā. Citiem es esmu palīdzējis, pats sev līdzēt es nevaru! Lūdziet Dievu par mani. ” Šajā laikā kad liekas viss grūst, top Dieva žēlastību un Kristus spēka apliecinoša himna: Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils, kas vērsta gan pret velnu, gan viņa kalpiem Sakramenta zaimotājiem. Ko gan iespēs velna un viņa kalpu sakramentāriešu viltība? Lai cik daudz viņu būtu, tos aizdzīs viens pats Kristus vārdiņš ir. Un pamatojoties šajā vārdiņā, Svētā Vakarēdiena maize un vīns patiešām ir Kristus miesa un asinis. Šādā pārliecībā Luters palika stingrs un nelokāms līdz galam.

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.