267. Kādēļ Jēzus māca mūs saukt Dievu par "Tēvu"?


Maldīgas mācības par baznīcu

Nav šaubu, ka tie, kuri maldās kristīgās reliģijas pamatjautājumos, maldās arī mācībā par Baznīcu. No visām maldu mācībām par Baznīcu visizplatītākā ir tā, ka Baznīca ir “ārēja vara”, kurai pakļauti “labie un ļaunie”, un ar kuru cilvēku saista viņa ārējā piederība.

Maldīgas mācības par baznīcu


Ar šiem maldiem, kuri attiecas uz pašu Baznīcas būtību, cieši saistās kāda cita maldu mācība, kura attiecas uz tās mērķi, proti, ka Baznīca ir “biedrība, kuras mērķis ir tās locekļu svētdarīšana”, vai ka tā ir organizācija, kuras nolūks ir glābt dvēseles ar labo darbu palīdzību. Šie maldi nebūt nav nejauši, jo to pamatā ir negatīva attieksme pret kristīgās ticības centrālo mācību – attaisnošanu no žēlastības, ticībā.

Patiesībā tiem, kuri noliedz vietniecisko izpirkšanu [gandarīšanu], žēlastības līdzekļu iedarbību un pestīšanu vienīgi ticībā, neatliek nekas cits, kā uzskatīt Baznīcu par sava veida reformu skolu, kurā cilvēki mācās, kā darīt labu, lai varētu izpelnīties pestīšanu. Turpretī bibliskā mācība par Baznīcu pamatojas attaisnošanā no žēlastības, ticībā, un tā stāv vai krīt līdz ar šo mācību. It īpaši tā pamatojas:

  • Kristus vietnieciskajā gandarīšanā. Saskaņā ar Rakstiem, Baznīca sastāv no visiem tiem, kuri tic, ka Kristus ir miris par pasaules grēkiem. Tie, kuri atsakās tam ticēt, ir ārpus Baznīcas [1.Pēt.2:8]. Šo mācību noraida racionālisti (fotiniāņi, sociniāņi, unitārieši, modernisti u. c.), kuri noraida pestīšanu ticībā Kristus asinīn [1.Jņ.1:7], uzskatot to par “derdzīgu asins teoloģiju,” un kuriem krustā sistā Kristus Evaņģēlijs ir gan ģeķība, gan klupšanas akmens [1.Kor.1:23]. Tādēļ viņi nevar definēt Baznīcu citādi, kā “racionālu būtņu brīvprātīgu biedrību debesu uz zemes laimes sasniegšanai, kam pamatā ir cilvēka reliģiskā izglītotība un tikums” (Rērs).

    Izsakoties vienkāršākās kategorijās, racionālisti definē Baznīcu kā tādu cilvēku biedrību, kuri vēlas nodrošināt sev laimi šajā un nākamajā pasaulē, veicot reliģiozus pasākumus un citus labus darbus. Pēc viņu domām, Baznīca ir vienīgi “morāla vai ētiska biedrība,” kuras locekļi ir visi tie, kuri vēlas pildīt tās uzliktos pienākumus.

    Līdzīgi citiem racionālistiem, arī racionāliski noskaņotie katoļi uzskata Baznīcu par dievbijīgu cilvēku biedrību, kurā tie ar labo darbu palīdzību svēto paši sevi. Saskaņā ar katoļu mācību, cilvēks nekļūst par Baznīcas locekli, pateicoties ticībai Kristum, bet gan pateicoties izteiktai vēlmei pakļauties Dieva un baznīcas pavēlēm (Tridentas koncils, VI ses., 20. kan.), vai arī pildot baznīcas noteiktos labos darbus (VI ses., 32. kan.). Šie maldi nostāda katoļus ārpus Baznīcas, jo Raksti liecina, ka visi, kuri mīt bauslības darbos, ir atkrituši no žēlastības [Gal.5:4] un ir pakļauti lāstam [Gal.3:10].

    Romas baznīcas antikristīgo attieksmi vēl vairāk pastiprina tas apstāklis, ka tā ir izteikusi anatēmu patiesajai kristīgajai Baznīcai, proti, visiem tiem, kuri tic, ka ir taisnoti vienīgi no žēlastības, ticībā Kristum (Tridentas koncils, VI ses., 11.-12. kan.), un definē “patieso Baznīcu” (t.i., Romas katoļu baznīcu) kā “draudzi, kura ir pakļauta atbilstoši aicinātiem mācītājiem un it īpaši – vienīgajam Kristus vietniekam zemes virsū: Romas pontifam”. Tādējādi, oficiāli Romas baznīca liedz iespēju tās sekotājiem kļūt par Kristus svētās Baznīcas locekļiem.

    Ja katoļi, neskatoties uz savas baznīcas graujošo racionālismu, tomēr ir arī Kristus Baznīcas locekļi, tad vienīgi tādēļ, ka savās sirdsapziņas mokas viņi noliedz tās mācību par attaisnošanu pēc darbiem un pretēji tās gribai un pavēlei tic pestīšanai vienīgi ticībā. Tādējādi mēs atzīstam katoļu baznīcu par kristīgu nevis tādēļ, ka savā oficiālajā teoloģijā (Tridentas koncila lēmumi un kanoni) tā noraida kristīgo mācību, bet gan tādēļ, ka, neskatoties uz tās vispārējo teoloģisko sistēmu, tā apliecina Apustuļu ticības apliecību, kura individuāliem katoļiem kļūst par korektīvu. Oficiāli Romas katolicisms nav kristīgs, bet gan pagānisks, jo tā centrālais dogmāts ir mācība par pestīšanu pēc darbiem.

    Tā kā arī daudzi mūsdienu “pozitīvie” teologi (Hofmans, Kirns) noraida vietniecisko izpirkšanu [gandarīšanu], tad arī viņu sniegtā kristīgās Baznīcas definīcija ir maldīga. Pēc Kirna domām, Baznīca ir “reliģioza un morāla dzīves veida kopība, kuru vada Kristus gars”, tas ir, tādu cilvēku kopība, kuri Kristus garā dzīvo morālu dzīvi. Tas, galu galā, reducē Baznīcu uz “ētisku biedrību.”

    Tā kā kalvinisti noliedz vispārējo žēlastību un žēlastības līdzekļu kā attaisnošanas līdzekļu iedarbību, viņi arī nevar pareizi definēt Baznīcu kā patiesu ticīgo kopību, bet teorētiski to uzskata par “izredzēto kopību” un praktiski – par visu to cilvēku kopību, kuru sirdīs ir ielietā žēlastība jeb Svētā Gara tieša darbība un iemājošana. Taču visi patiesie Baznīcas locekļi kalviniskajās konfesijās partikulārajā (tikai atsevišķiem cilvēkiem paredzētā) žēlastībā un savā garīgajā nemierā paļaujas uz Dieva žēlīgo apsolījumu, kuru Viņš visiem grēciniekiem piedāvā Evaņģēlijā. Tieši pateicoties šim apstāklim viņi kļūst par Kristus Baznīcas locekļiem.
     

  • Mācībā par žēlastības līdzekļiem. Ar to mēs domājam, ka bez žēlastības līdzekļiem nevar būt Baznīcas. Saskaņā ar skaidru Rakstu mācību, cilvēks kļūst par patiesu Baznīcas locekli vienīgi tad, kad viņam tiek pieskaitīti Kristus nopelni [Rom.4:3; Ap.d.10:43-48]. Taču tie viņam nevar tikt pieskaitīti citādi, kā vien tad, ja tos piedāvā pats Dievs ar sevis noteiktu līdzekļu (Dieva vārda un sakramentu) starpniecību. Reformātu maldīgais uzskats par “tiešo žēlastību” (žēlastība iedarbojas tiešā veidā) ir jānoraida kā nebiblisks [Rom.10:13-17; Ap.d.2:38]. Kalvinisti noraida žēlastības līdzekļus, tādējādi padarot par neiespējamu ticību, attaisnošanu un, līdz ar to, arī Baznīcas pastāvēšanu.

    Daži mūsdienu “pozitīviskie” teologi aizstāj žēlastības līdzekļus ar “kristīgiem pārdzīvojumiem”, taču Bībele neatzīst šādus pārdzīvojumus par žēlastības līdzekļiem. Tie drīzāk ir ticības augļi. Tādēļ ir tikai viens veids, kādā cilvēks var kļūt par Kristus Baznīcas locekli, proti, ticot Evaņģēlijā un sakramentos piedāvātajiem Dieva žēlastības solījumiem [2.Kor.5:19-21].
     

  • Ticībā kā saņemšanas līdzeklī. Tas ir acīmredzams no tā apstākļa, ka Baznīcas locekļi ir vienīgi tie, kuri tic Kristum [Mk.16:15-16; Ap.d.16:31]. Visi, kuri noliedz, ka ticība ir Dieva piedāvātās žēlastības saņemšanas līdzeklis, nav spējīgi definēt Baznīcu šī termina bibliskajā izpratnē, proti, kā patiesu ticīgo kopienu. Tie, kuri uzskata, ka sakramenti darbojas paši par sevi t.i. bez ticības (katoļi, katoliski noskaņotie protestanti), ir spiesti definēt Baznīcu kā tādu cilvēku kopienu, kuri ar Svētā Gara palīdzību mēģina dzīvot morālu dzīvi, jo, noraidot pestīšanu vienīgi ticībā, par vienīgo attaisnošanas līdzekli kļūst labie darbi.
     
  • Pestīšana vienīgi ticībā. Tas izriet no visa iepriekš sacītā. Baznīca ir patiesu ticīgo kopiena; bet patiesi ticīgie ir vienīgi tie, kuri paļaujas uz pestīšanu no žēlastības, ticībā, bez labajiem darbiem [Rom.3:28; 4:3-5]. Tādēļ visiem pelagiāņiem, arminiāņiem un sinergistiem nākas vai nu atsacīties no savas mācības par attaisnošanu pēc darbiem, vai arī novirzās no Baznīcas bibliskās definīcijas. Kristīgo dogmātu vēsture pierāda, ka viņi pietiekami konsekventi izvēlas otro variantu, uzskatot Baznīcu par tādu cilvēku kopienu, kuri mēģina rast pestīšanu ar saviem darbiem . Un tas, diemžēl, ir pilnīgi loģisks iznākums, jo pareizu Baznīcas definīciju (ticīgo kopiena) spēj sniegt vienīgi tie, kuri piekrīt bibliskajai mācībai par attaisnošanu ticībā vienīgi žēlastībā.

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.