79. Kā mēs palīdzam savam tuvākajam?


Mācītājs piedod grēkus

Otrais mīts: luteriskajā baznīcā mācītājs nepiedod grēkus, bet tikai pasludina Kristus sniegto piedošanu.

mācītājs piedod grēkus

Pirms vairākiem gadiem no kāda ļoti cienījama mācītāja un teologa mutes dzirdēju apgalvojumu, ka mūsu luteriskajā baznīcā – atšķirībā no Romas katoļu baznīcas – mācītājs nepiedod grēkus, bet tikai pasludina Kristus sniegto piedošanu. Saskaņā ar šādu izpratni ir sastādītas arī dažas luterāņu dievkalpojuma kārtības, kur tiek ietverta absolūcijas forma, kas vairāk līdzinās sprediķim nekā grēku piedošanai: “Visuspēcīgais un mūžīgais Dievs par mums ir apžēlojies Kristū Jēzū un Viņa dēļ mums piedod visus mūsu grēkus, un mums dod žēlastību, ka varam atgriezties un iemantot mūžīgo dzīvību.”

Tomēr jāatzīst, ka šāda izpratne nav nedz sena, nedz luteriska. Mūsu baznīcas mācība par Absolūciju jeb grēku piedošanu vienmēr ir tikusi pamatota skaidrajos Pestītāja vārdos, ko lasām Jāņa evaņģēlija 20:22–23: “Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” Kristus pavisam skaidri saka, ka mācekļiem tiek dots Svētais Gars grēku piedošanas kalpošanai. Tāpēc tajā Mazā Katehisma variantā, ko mēs lietojam šobrīd, ir rakstīts: “Kas ir atslēgu vara? – Tā ir īpaša Baznīcas vara, kuru Jēzus Kristus tai ir devis, lai piedotu grēkus grēciniekiem, kas ir atgriezušies, un paturētu grēkus tiem, kas neatgriežas, līdz kamēr tie atgriežas.”

Kādā senākā katehisma variantā ir ietverta pamācība par to, kā jānotiek privātai grēksūdzei, un par to, kā pirms grēku piedošanas biktstēvs jeb mācītājs jautā grēku sūdzētājam: “Vai tu tici, ka mana piedošana ir Dieva piedošana?” Uz to biktsbērns jeb grēku sūdzētājs atbild: “Jā, godātais mācītāj.” Tikai tad mācītājs piedod viņam grēkus ar vārdiem: “Lai tev notiek pēc tavas ticības. Pēc mūsu Kunga Jēzus Kristus pavēles es tev piedodu tavus grēkus Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, āmen. Ej ar mieru.” Šāds biktstēva jautājums ir atrodams arī dažās mūsdienu luterāņu mācītāju rokasgrāmatās jeb agendās, pēc kurām tiek noturēti dievkalpojumi.

Luterāņu dogmatiķis Džons Teodors Millers savā “Kristīgajā dogmatikā” (481. lpp.) raksta:

“Ir nepieciešams izprast to, ka absolūcijā grēku piedošana cilvēkam tiek ne tikai pasludināta jeb piesaukta, bet arī faktiski sniegta un nodrošināta (Jņ. 20:23), gluži tāpat, kā tas ir ar Evaņģēliju vispār (Lk. 24:47). Vēl vairāk – absolūcijā grēkus piedod pats Dievs. Nepastāv divpakāpju absolūcija, kurā sākumā grēkus piedotu cilvēks un pēc tam – Dievs; cilvēku sniegtā absolūcija ir Dieva absolūcija, kas tiek pasludināta Viņa vārdā.”

No kurienes tad cēlies maldīgais ieskats, ka luteriskajā baznīcā mācītājs nepiedod grēkus, bet tikai pasludina Kristus sniegto piedošanu? Šāds ieskats cēlies no mūsu baznīcai svešas teoloģijas, ko apliecināja un izplatīja Reformātu baznīca un dažādas brīvbaznīcas jeb sektas. Šādu uzskatu paudēji (ka mācītājs saskaņā ar Kristus pavēli nevar piedot grēkus, bet tikai pasludināt Kristus sniegto piedošanu) ir vienmēr uzbrukuši luterāņiem ar pārmetumiem, ka luterāņu mācība par Atslēgu varu ir tikai nevēlama un aplama palieka no pāvesta valdīšanas laikiem, kura noteikti ir jāizskauž. Vācijā (XIX gs.) pēc luterāņu un reformātu apvienošanas šādi uzskati jūtami ietekmēja arī luterāņus.

Arī šodien mums dažreiz nākas dzirdēt sašutušas balsis, kas vērstas pret šo mūsu baznīcas mācību: “Mācītājs nevar piedot grēkus, grēkus var piedot vienīgi Dievs!” Vai gan mēs nepazīstam šīs balsis? Tās jau reiz ir sašutumā skanējušas: “Ko šis tā runā? Viņš zaimo Dievu! Kas cits var grēkus piedot kā vienīgi Dievs?” (Mk.2:7) Tā reiz farizeji savā niknumā apsūdzēja Kristu, kas piedeva grēkus paralizētajam vīram. Uz to Kristus viņiem pavisam noteikti atbild: “Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Šo varu Viņš ir devis arī savai Baznīcai, sacīdams: “Kā Tēvs Mani sūtījis, tā Es jūs sūtu. [..] Ņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.” (Jņ.20:21–23)

Šādas Kristus iedibinātās kārtības ienaidnieki Baznīcā ir bijuši arī tās pirmsākumos. Senais Baznīcas vēsturnieks Sozmens vēsta par kādu IV gs. sākumā notikušu sarunu. Tajā kāds ķeceris – novaciānis Acēzijs – sacījis imperatoram Konstantīnam: “No ticības atkritušos patiešām ir jāmudina uz atgriešanos, taču grēku piedošanas cerību nav jāsaņem no garīdznieka, bet gan no Dieva, kam vienīgajam ir vara piedot grēkus.” Uz to imperators Konstantīns esot atbildējis: “Nu tad, Acēzij, ņem trepes un rāpies debesīs, ja jau tu esi atcēlis garīdzniecību.”

Līdzīgā veidā grēku piedošanas spēks tiek aptumšots, ja absolūciju aizstāj ar kādu labu vēlējumu. Šāda, manuprāt, neskaidra un nepieņemama dievkalpojuma forma ir nesen ieviesta arī mūsu baznīcā. Tajā mācītājs un draudze pēc grēku izsūdzēšanas savstarpēji apmainās ar šādu novēlējumu, kas droši vien domāts kā absolūcija: “Tas visuvarenais Dievs lai apžēlojas par jums un, piedodams grēkus, lai vada jūs uz mūžīgo dzīvību.” Taču to nevar uzskatīt par īstu absolūciju, labākajā gadījumā tas varētu būt tikai ievads, pēc kura seko īsta un nepārprotama absolūcija. Šādu absolūcijas formu mūsu liturģijas speciālisti ir pārņēmuši no Romas katoļu baznīcas dievkalpojuma kārtības, to teoloģiski neizvērtējot. Turklāt Romas katoļu baznīcā ir pavisam cita un mums nepieņemama mācība gan par grēksūdzi, kas tiek uzskatīta par cilvēka paša labo darbu un nopelnu, gan par absolūciju, kas saskaņā ar Romas katoļu baznīcas mācību nav būtiski nepieciešama Bikts sakramenta daļa. Taču par to sīkāk citreiz.

Šīs daļas nobeigumā vēl tikai mazs atgādinājums par to, kāpēc ir tik svarīgi saglabāt šo mūsu baznīcas skaidro izpratni par Absolūciju kā grēku piedošanu Dieva vārdā, nevis vienkārši kā pasludinājumu par to, ka Dievs grēkus ir Kristū piedevis. Tas ir svarīgi tāpēc, ka mācītājs piedod grēkus saskaņā ar paša Kristus pavēlēto kārtību (“Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti”) – ja tas notiek saskaņā ar paša Kristus pavēli, tad tas ir droši un uzticami. Arī nožēlojušam grēciniekam ir svarīgi saņemt skaidru un nepārprotamu apliecinājumu, ka tajā brīdī, kad mācītājs atlaiž viņa grēkus, Dievs tiešām tos arī piedod. Mūsu ticības tēvi par to Augsburgas ticības apliecības XXV artikulā raksta:

“Mūsu ļaudis tiek mācīti augstu vērtēt Absolūciju, kas ir Dieva balss un tiek pasludināta Dieva uzdevumā. Atslēgu vara tiek parādīta visā krāšņumā un tiek atgādināts, kādu mierinājumu tā nes izbiedētām sirdsapziņām. Tiek mācīts arī tas, ka Dievs prasa ticību šādai Absolūcijai kā balsij, kas atskan no Debesīm, un ka šāda ticība Kristum patiesi iegūst un saņem grēku piedošanu.”

[Pārpublicēts no Biķeru Draudzes Avīzes Nr.3 (10)]

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.