53. Par ko Dievs runā otrās plāksnes baušļos?


Vasarsvētku kustības mācības aprises un garīgās prakses raksturojums

« Vasarsvētku kustības izcelsme un vēsture

Nav iespējams formulēt vienu konkrētu, visām mums zināmajām Vasarsvētku grupām atbilstošu “Vasarsvētku mācību”, jo šīs grupas ir pārāk atšķirīgas. Vasarsvētku draudzes nav izstrādājušas savu teoloģiju. Tā kā galvenais uzsvars tiek likts uz ticības dzīvi, trūkst attiecīgu doktrinālu rakstu, uz kuriem varētu balstīties. Taču ir iespējams vienoties par tādu Vasarsvētku ticības pamatojumu, kuru pārstāv dižākie Vasarsvētku kustības pārstāvji (piemēram, anglis Donalds Džī (Donald Gee)), kuru apzīmē kā “mērenas Vasarsvētku kopienas normāltipu” (pasaules mērogā).

Tāpēc sākumā jāmin 1982.gada formulētās Ticības vadlīnijas. Līdz ar to var teikt, ka mums ir zināmas tiesības atsevišķo grupu īpašos mācības punktus un uzsvarus uzskatīt par piedevu vai novirzi no šī pamatojuma, bet nevis kā “tipisku Vasarsvētku kustības iezīmi”.

  • “Brīvo Vasarsvētku draudžu savienībā apvienotās draudzes .. apzinās savu kopību trīsvienīgā Dieva apliecībā, kurš atklājas Svēto Rakstu inspirētajā vārdā.”
  • “Mēs ticam, ka Bībele ir Dieva iedvesmotais un vienīgais nemaldīgais Dieva vārds. Mēs ticam viena Dieva eksistencei, kurš mūžīgi ir, bija un būs trīs personās: kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars.”
  • Mēs “ticam uz Jēzu Kristu, Dieva Dēlu un pasaules Pestītāju..” – “Mēs ticam Kunga Jēzus Kristus bezvainīgajai ieņemšanai, vietnieciskajai salīdzināšanas nāvei, miesīgajai augšāmcelšanai, triumfālajai uzņemšanai debesīs; mēs ticam, ka Viņš mūs pastāvīgi aizstāv pie Tēva; mēs ticam, ka Viņš nāks atkal, lai ņemtu savu draudzi pie sevis un pabeigtu visas lietas. Mēs ticam cilvēku grēkā krišanai un pestīšanai Jēzus Kristus asinīs kā vienīgajam līdzeklim personīgas pestīšanas iegūšanai. Šis pārdzīvojums, kuru mēs apzīmējam ar jēdzienu “jaunpiedzimšana”, ir Svētā Gara darbs un izriet no grēku nožēlas un ticības Jēzum Kristum. Mēs ticam, ka Kristība, pagremdējot Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, ir jāsaņem ikvienam, kas patiesi ir nožēlojis savus grēkus un no visas sirds uzticējies Kristum kā savam Glābējam un Kungam .. Mēs ticam Svētā Gara Kristībai, pēc Ap. d. 2:4 – saprotot to “kā pilnvarojumu liecībai”.
  • Mēs ticam, ka patiesu kristieti .. var pazīt pēc Gara augļiem (Gal.5:22).
  • Mēs ticam, ka visi patiesi ticīgie pieder Jēzus Kristus draudzei.
  • Mēs ticam, ka ikvienam jaunpiedzimušam un kristītam kristietim ir jākļūst par kādas vietējās bibliskās draudzes locekli.” – “Mēs apliecinām savu piederību ticīgo draudzei pēc pirmkristīgās draudzes parauga, kurā Svētais Gars sevi apliecina ar žēlastības dāvanām, kalpošanu un darbību.”
    Tas nozīmē, ka “mēs ticam, ka Dievs caur Gara dāvanām (1. Kor. 12:4-10) un amatiem (Ef. 4:11-14) darbojas draudzē, to svētījot un sagatavojot. Mēs (arī) ticam, ka pestīšana ietver sevī slimību dziedināšanu ar dievišķu iejaukšanos (Mk. 16:17 un turpmāk; Jēk. 5:14 un turpmāk).
  • Mēs ticam augšāmcelšanai: mūžīgai godībai, kas sagatavota visiem, kuri pieņem Dieva pestīšanu ticībā Jēzum Kristum, un mūžīgai pazudināšanai visiem, kas vienaldzīgi paiet Kristum garām (Mt. 7:13 un turpmāk; Atkl. 20:12-15)” (no Ticības vadlīnijām).

Vasarsvētku kustības dalībnieku ticību un mācību raksturo biblicisms. Pie tā lielākoties pieder ticība verbālai inspirācijai un uzskats, ka Bībelē ir atrodamas atbildes uz jebkuru ikdienas dzīves jautājumu. Attiecībā uz patiesībām, kas skar pestīšanu, Bībele tiek uzskatīta par pabeigtu Dieva atklāsmi.

Ja Vasarsvētku kustībā īpaša loma tiek piešķirta pravietojumiem un vīzijām, tad tās tiek saprastas kā aktuālās Dieva gribas atklāsme.

Kaut arī Bībele tiek uzskatīta par vienīgo mācības pamatu, agrīnajās Vasarsvētku draudzēs izraisījās ass strīds par mācības jautājumiem. 1914.gadā daži Vasarsvētku sludinātāji atklāja īpašo “Jēzus vārda” spēku. Viņi uzskatīja, ka, balstoties uz Apustuļu darbiem (Ap. d. 8:16; 19:5), var apgalvot, ka Jaunās Derības laikā cilvēki tika kristīti tikai šajā vārdā. Tāpēc vienreiz trīsvienīgā Dieva vārdā kristītos Vasarsvētku kustības locekļus viņi kristīja vēlreiz tikai Jēzus vārdā, atmeta baznīcas mācību par Trīsvienību un izvirzīja modālisko mācību par vienotību (Oneness). Vadoties no šīs mācības, Jēzus ir Vecās Derības Dievs – Tēvs, kurš vēlāk atklājās kā Dēls un pēdējā laika baznīcas vēsturē – kā Svētais Gars. Kad lielākā daļa Vasarsvētku grupu no šīs mācības un Kristības prakses distancējās, antitrinitāriskie Vasarsvētku kustības locekļi dibināja paši savas denominācijas (Jesus Only Groups (Grupas “Vienīgi Jēzus”)).

Vasarsvētku ticībai raksturīgs pēdējo laiku noskaņojums. Tas izpaužas apokaliptisko vīziju un pravietojumu pieaugošajā skaitā. Tas izskaidro arī faktu, ka, kaut gan Vasarsvētku draudzes neatsakās piedalīties diakoniskos pasākumos, tās nevēlas šajā pasaulē iedibināt kristīgu kārtību. Tām pietiek ar intensīvo ticības dzīvi “Jēzus draudzes” ietvaros; šī dzīve dod stabilitātes izjūtu, cilvēcisku drošību un morālisku pacēlumu, kā arī nereti – iespēju pakāpties augstāk pa sociālajām kāpnēm. Tā sniedz kopīgu pestīšanas cerību: daudzas Vasarsvētku grupas tic draudzes uzņemšanai debesīs, balstoties uz 1. Tes. 4:15 un turpmāk. Līdz ar to iesaistīšanos šīs pasaules procesos lielākā daļa šo grupu locekļu neuzskata par būtisku. Turpretī Trešās pasaules valstīs daudzas Vasarsvētku draudzes sevi uzskata par “Nabagu baznīcu” ar īpašu sociālu aicinājumu.

Vasarsvētku ticība ir orientēta uz pārdzīvojumiem. Īpaši šeit jāuzsver Svētā Gara darbības pārdzīvojums. To saprot, pēc Lk. 24:49 un Ap. d. 2:2, kā “spēku no augšienes”, tātad galvenokārt kā dinamisku notikumu (“Gars nāk”). Vasarsvētku grupu atmodas sapulcēm ir īpaši raksturīga lūgšana pēc šī spēcīgā Gara satvēriena, kas šīm sapulcēm piešķir emocionāli sakāpinātu raksturu (masu suģestijas un manipulācijas parādības).

Vasarsvētku grupu pārstāvji savu izpratni par Gara darbību pauž mācībā par Gara Kristību un Gara dāvanām. Viņi pamato Gara Kristību ar šādām Bībeles vietām: Mk. 1:8; sal. Jņ. 1:33; Ap. d. 1:5; Jņ. 3:5; Ap. d. 2:4; 8:14 17; 19:1-7. Tā tiek aprakstīta kā “varens Dieva spēks, kas, pēc tam, kad cilvēks ir pestīts, ielaužas viņā un parādās uz āru caur biblisko zīmi: runāšanu mēlēs”.

“Gara dāvanas” – pēc 1. Kor. 12 14 – saskaņā ar lielākās daļas Vasarsvētku kustības dalībnieku uzskatiem pieder pie katra “ar Garu piepildīta kristieša” garīgā apbruņojuma. Turklāt “ārkārtējās” vai “pārdabiskās” dāvanas – runāšana mēlēs, pravietošana, dziedināšana – tiek īpaši izceltas, reizēm pat metodiski trenētas. Ja runāšana mēlēs tiek pasludināta par Svētā Gara piepildījuma zīmi, kas ir vairāk vai mazāk obligāta katram Vasarsvētku draudzes loceklim, tad šāds izcēlums nenoliedzami uzskatāms par pārspīlējumu. Līdzīgi nereti tiek pausts uzskats, ka arī fiziskā dziedināšana ir “ietverta Kristus salīdzināšanas upurī” (Perems); līdz ar to tā tiek apsolīta ikvienam, kas meklē pestīšanu ar nosacījumu, ka viņš “tikai stipri tic”. Gadījumi, kad fiziskā dziedināšana tomēr neiestājas, acīmredzot līdz šim nav teoloģiski izvērtēti, kaut gan tam būtu liela dvēseļkopšanas nozīme.

Īpaša Vasarsvētku kustības pazīme ir personīgā pestīšanas ceļa sadalījums pakāpēs. Svēttapšanas kustībai tuvu stāvošās kopienas atzīst trīspakāpju pestīšanas ceļu (piemēram, Dieva draudze (Klīvlendā)): pēc grēku nožēlas un jaunpiedzimšanas pakāpes seko svēttapšana, ar ko saprot sirds šķīstīšanu. Trešā pakāpe ir Kristība Svētajā Garā. Tās kopienas, kas atzīst divpakāpju pestīšanas ceļu, uztver svēttapšanu kā nepārtrauktu procesu, nevis kā īpašu soli.

Attieksme pret senbaznīcas apliecībām

Lielākajai daļai Vasarsvētku kustības piekritēju ir pazīstama Apustuļu ticības apliecība, un viņi to vērtē pozitīvi. Savās ticības vadlīnijās viņi ir ietvēruši Apustuļu ticības apliecības elementus. Pārējās senbaznīcas apliecības Vasarsvētku kustībā nav aktuālas.

Attieksme pret tradicionālajām baznīcām

Vasarsvētku draudzes uzskata, ka vēlākais IV gs. (valsts baznīcas veidošanās) baznīca ir novērsusies no Jēzus draudzes bibliskā parauga un iet ceļu, kas neatbilst tās Kunga garam. Tāpēc Vasarsvētku draudzes noraida valsts vai tautas baznīcas iestādījumus.

Izstāšanās

Vasarsvētku draudzēm parasti nav lielas izpratnes par juridisko baznīcas piederību. Kaut gan viņi sevi uzskata par “pārkonfesionālu” kustību, nevarētu teikt, ka konfesionālajai piederībai viņu skatījumā nebūtu nekādas nozīmes. Patiesībā Vasarsvētku kustības dalībnieki nevar saprast, kāpēc “Garā kristīti” kristieši paliek savās vecajās baznīcās un nevēlas pilnībā pieslēgties kādai “bibliskai draudzei” vai dibināt tādu paši. Līdz ar to, iestājoties Vasarsvētku draudzē, izstāšanās no baznīcas netiek oficiāli pieprasīta, tomēr sagaidīta. Dubultpiederība būtībā nav vēlama, īpaši tāpēc, ka Vasarsvētku draudzes no saviem jaunajiem locekļiem sagaida pilnīgu nodošanos draudzes dzīvei un darbam, kā arī “desmitās tiesas” maksāšanu.

Kristība

Mācība par Kristību

Tā kā Vasarsvētku draudzes ir vairāk balstītas reformētajā nekā luteriskajā vai anglikāniskajā tradīcijā, tām ir visai nosacīta sakramenta izpratne. Ūdens Kristība viņu izpratnē ir paklausības akts Kunga pavēlei. Atbilstoši baptistu izpratnei Vasarsvētku draudzes piekopj “ticīgo Kristību”, kas paredz kristāmās personas atgriešanos un attiecīgu personīgu ticības apliecību. Bērnu (zīdaiņu) Kristība tiek noraidīta kā nebibliska. Īpaši asi tiek noraidīts priekšstats, ka Kristība pati par sevi varētu nest pestīšanu, dāvināt “jaunpiedzimšanu” un padarīt cilvēku par “kristieti”. Vasarsvētku draudzes uzskata, ka pestīšana ir atkarīga vienīgi no cilvēka ticības.

Taču arī šajā jautājumā savu lomu spēlē konkrētās Vasarsvētku draudzes konfesionālā izcelsme: dažas Vasarsvētku kopienas, kas cēlušās no metodistu vai luterāņu aprindām, krista arī bērnus, ja vecāki to vēlas. Piemēram, Mīlheimas apvienība deklarē: “Mēs uzskatām par izšķirošu nevis Kristības formu, bet saturu.”

Kristības prakse

Kristība notiek ar pagremdēšanu pēc grēku nožēlas un “ticības apliecības Jēzum Kristum kā personīgajam Kungam” – pārsvarā, lietojot trinitāru Kristības formulu, pēc Mt. 28:19. Atsevišķos gadījumos Kristība notiek arī “Jēzus vārdā” vai tikai “Kristus vārdā” (kā “bibliskā forma”); tas notiek Jesus Only grupās, vāciski runājošajā Eiropas daļā – atsevišķās neatkarīgās Vasarsvētku draudzēs.
Šī “ticīgo Kristība” būtībā nav pieaugušo Kristība, jo ir iespējams kristīt jau desmitgadīgus bērnus, vācu Vasarsvētku draudžu apvienībās – pārsvarā no 12 līdz 15 gadiem. Kristība notiek ne tikai, iestājoties kādā Vasarsvētku draudzē; Kristība tiek piekopta arī misijas un evaņģelizācijas ietvaros, kad tai neseko iestāšanās konkrētā draudzē (“nekontrolētās Kristības”). Klīvlendas Dieva draudzē Kristību mēdz atkārtot, lai apstiprinātu grēku nožēlu pēc smagiem pārkāpumiem (apzināta atkārtotā Kristība).

Kristības atzīšana

Kā likums, bērnu (zīdaiņu) Kristība netiek atzīta. Pēc atgriešanās arī ticīgais, kas bērnībā ticis kristīts vai arī saņēmis pieaugušo Kristību bez atgriešanās piedzīvojuma, tiek mudināts uz “ticīgo Kristību”.

Krustvecāku jautājums

Kristībās nepastāv krustvecāku iestādījums. Bērnu svētīšanā var piedalīties krustvecāki.

Svētais Vakarēdiens

Mācība par Vakarēdienu

Konkrēta mācība par Svēto Vakarēdienu Vasarsvētku draudzēs nepastāv. Izpratnei par Vakarēdienu gandrīz visur ir raksturīga reformēto pieeja (“piemiņas mielasts”). Tomēr Vasarsvētku draudzēm raksturīgā uz pārdzīvojumu orientētā dievbijība rada priekšstatu par Vakarēdienu kā par sava veida “salīdzināšanas Jēzus asinīs” aktualizēšanu.

Vakarēdiena prakse

Vakarēdiena svinēšanas biežums ir atšķirīgs. Tas saistīts ar konkrētās draudzes konfesionālo izcelsmi. Pārsvarā to svin svētdienas dievkalpojumā. Kāda jauna īpaša Vasarsvētku draudzēm raksturīga tradīcija nepastāv. Vakarēdienā izmanto vīnu vai vīnogu sulu, oblātes vai maizi, kuru salauž. Dažreiz Vakarēdiena svinēšana ir saistīta ar kāju mazgāšanu (Jņ. 13:1 un turpmāk).

Interkomūnija

Var pieņemt, ka lielākajā daļā Vasarsvētku draudžu ir iespējama interkomūnija – ar piebildi, ka dalībniekiem ir Vasarsvētku draudzēm raksturīgā izpratne par Vakarēdiena nozīmi.

Citi, īpaši Kristību papildinoši sakramenti

Vasarsvētku draudzes atzīst un praktizē tikai divus bibliski pierādāmus sakramentus: Kristību un Vakarēdienu. Taču “Svētā Gara Kristība” ir ieguvusi tik lielu nozīmi kā iniciācijas notikums, ka tai praktiski ir Kristību papildinošs raksturs. Tomēr atšķirībā no sakramentāliem rituāliem tā nav priesteriski liturģiska darbība, bet gan ticīgā iekšējs notikums un pārdzīvojums.

Tā kā Vasarsvētku draudzēs piekopj ticīgo Kristību, visās Vasarsvētku apvienībās un daudzās Vasarsvētku draudzēs praktizē svinīgu “bērnu svētīšanu”, “bērnu parādīšanu” vai “bērnu iesvētīšanu” (bērnus iesvēta Dievam). Taču šīm darbībām nav sakramentāls raksturs.

Dieva draudzē reizēm tiek praktizēta kāju mazgāšana, pēc Jņ.13:1 un turpmāk.

Laulību prakse

Dažām Vasarsvētku kopienām ir savas laulību formulas. Laulības notiek sapulcētās draudzes priekšā ar lūgšanu, svētīšanu un Dieva vārda pasludinājumu.

Apbedīšana

Apbedīšanas ceremonijām nav raksturīgi kādi īpaši “Vasarsvētku” rituāli vai noteiktas liturģiskas formulas. Draudze atvadās no mirušā cilvēka ar lūgšanu un Dieva vārda pasludinājumu.



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

8 atsauces par “Vasarsvētku kustības mācības aprises un garīgās prakses raksturojums”

  1. Ervīns:


    Te jāpiezīmē, ka kaut arī Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība (LBDS)starptautiski iekļaujas rakstā pieminētajā Dieva draudzē ar centru Klīvlendā ASV, tomēr specifiskās Dieva draudzes tradīcijas un mācības, piemēram, kāju mazgāšana vai atkārtota kristība pēc smagiem grēkiem, netiek praktizētas. Tāpat attieksme pret trīspakāpju pestīšanas ceļa koncepciju nav viennozīmīga, liela daļa vairāk sliecas uz divpakāpju ceļa koncepciju.

    Iestāšanās sarunu laikā Dieva draudze šīs “nacionālās īpatnības” akceptēja, tāpat to, ka LBDS augstāko vadītāju sauc par bīskapu nevis prezidentu vai superintendentu, kā tas ir citur pasaulē.

  2. machss:


    Ervīn, LBDS? gadījumā tas nenozīmē Latvijas baptistu draudžu savienība? vai tiešām tā ir vnk sakritība? vnk nespēju izštukot, kas slēpjas zem burta ‘D’ ;)

  3. Ingars:


    1) Atkārtošos, tomēr nevar nepieminēt, ka mācība par kristību ir uzkrītoši nebibliska. Protams, jāņem vērā ka visām vasarsvētku draudzēm nav vienāda attieksme pret zīdaiņu kristību un ūdens lietošanas veidu kristībā, tomēr no baptistiem ņemtā mācība šajā jomā diemžēl ir nebibliska

    2) Par vakarēdienu vēl varētu tā “līdz ar nagiem” pieņemt, bet arī jāizskata katras draudzes mācība atsevišķi.

    3) mācība par Svētā Gara kristību, pēc manas pieredzes ir ļoti dažāda veida dažādās draudzēs. Vēlreiz uzsvēršu, kā vienmēr – mēlēs runāšana, kā obligāta zīme Svētā Gara kristībai ir nebibliska mācība. No konteksta ir noprotams, ka izņēmumi apustuļu darbu grāmatā ir specifiski tai konkrētajai situācijai un laikam, bet dogmu no tiem veidot nevar, jo tā ir pretrunā ar Svēto rakstu kontekstu, tas ir – notikumu paraugi gan mums ir, bet trūkst apstiprinošas liecības no praviešiem, no Jēzus un arī no pašiem apustuļiem – vēstulēs nekas nav minēts par mēlēs runāšanu, kā vienīgo obligāto zīmi Svētā Gara kristīšanai. Bet Pāvils drīzāk uzsver, ka Svētais Gars mīt ikvienā, kuram Jēzus Kristus ir Kungs, tālāk viņš runā par pārējām dāvanām. Loģiski būtu, ka Pāvils būtu rakstījis par šo svarīgo zīmi – mēlēm, pēc kuras var pateikt, ka ir saņemta Gara kristība,ja harizmātiem būtu taisnība, tad tas būtu Svētajos Rakstos tā apstiprināts, bet nav. Un arī parasti šīs mācības aizstāvji tad īsti nespēj paskaidrot atšķirību starp Svētā Gara kristību ar zīmi mēlēs runāšanu un Svētā Gara iemājošanu ikvienā ticīgajā. Viens variants, kā viņi skaidro ir tas, ka Svētais Gars jau mājo visos, taču Viņa dāvanas kalpošanai ienāk līdz ar Svētā Gara kristību. No šī teiktā izriet, ka neviens, kurš nav runājis mēlēs, nevar būt ne mācītājs, ne pravietis, ne pārdabisks dziedinātājs, nedz padomdevējs, nedz brīnumu darītājs, ne apustulis, ne misionārs, ne cita veida kalpotājs. Jā visi apustuļi runāja mēlēs, bet zīme un dāvana ir viens un tas pats, tas nozīmē, ka ne tikai mēlēs runāšana, bet arī pravietošana, dziedināšana un brīnumu darīšana līdzvērtīgi mēlēm apstiprināja Svētā Gara kristību un vispār vēl pirms viņi runāja mēlēs, no augšas nolaidās uguns liesmas pār viņiem – zīme, bet kā redzam pēcāk, ne viennozīmīgi visos gadījumos klātesoša. Tāpat arī mēlēs runāšana ne visur ir klātesoša. Tai bij īpaša aktuāla nozīme tajā laikā, kad vajadzēja pierādījumu, ka piepildījies pravietojums, taču neatradīsiet bībelē nevienu pravietojumu, kur mēlēs runāšana ir vienīgā zīme, kas pierāda Svētā Gara kristību

  4. machss:


    Ingar, kāda tavuprāt ir pareizākā kristība?

  5. Ingars:


    machss – tāda, kuru pavēlēja Jēzus.
    1) Nedz Jēzus, nedz arī vēlāk apustuļi nav noteikuši ūdens lietošanas veidu kristībā. Bībelē ir redzami piemēri, ka vārds “baptizo” lietots, lai apzīmētu dažādus ūdens lietošanas veidus – no iemērkšanas līdz pat mazgāšanai un būtībā šajā (svētās kristības) kontekstā šis vārds attiecībā uz ūdeni reglamentē vienīgi ūdens lietošanu vispār – kristāmajam jātiek kaut kādā veidā samērcētam vai saslapinātam ar ūdeni, bet veids nav svarīgs, jo ne ūdens lietošanas veids rada kristību, ne jau tā pagremdēšana dod pagremdēšanu Svētajā Garā, bet Dieva Vārds un apsolījums. Ja Jēzus būtu pavēlējis konkrētu pagremdēšanas veidu, tad tas būtu arī pateikts un tad tiktu lietots vārds “baptismos”, kura vienīgā nozīme ir pagremdēšana.

  6. Ervīns:


    Ārprāc!
    Šitā kļūdīties. Nu, protams, machss ir opilnīga taisnība – Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienība ir LVDA nevis LBDS, kas ir Latvijas Baptistu draudžu savienības apzīmējums.

    Piedodiet, lūdzu!

  7. machss:


    Ingar, nepieprotu Bībeles orģinālvalodu, bet esmu kaut kur dzirdējis, ka kristība, kā simbols jau Jēzus laikā, tika pārņemts no Israēla tradīcijām, lai cilvēkiem to būtu vieglāk pieņemt un saprast, jo tur priesteri (vai kas nu tur bija) arī pēc kādu konkrētu pārkāpumu nodarīšanas, ir gājuši šo pagremdēšanas ceļu, kas simbolizē to nomazgāšanu.
    nezinu tās tradīcijas tik labi, kāds zinātājs noteikti mani palabos un precizēs, bet doma ir tāda, ka tieši tā pagremdēšana ir kā simbols, kas parastajam cilvēkam ir vieglāk saprotams, bet Gara kristība, protams, nāk no Augšienes.

  8. Ingars:


    Jā bij tradīcija, taču neatrodam ziņas, ka tā būtu bijusi tieši pagremdēšanās, pat ja būtu – tam nav nekāda sakara ar Jēzus pavēlēto kristību, jo ir rakstīts apustuļu darbos ir tā rakstīts

    38 Bet Pēteris tiem atbildēja: “Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu.

    Un arī ir vēl salīdzināta Jāņa un Jēzus kristība – Jānis kristīja ar ūdeni uz grēku nožēlu

    1 Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā, un, sastapis dažus mācekļus,
    2 viņš tiem sacīja: “Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?” Tie viņam atbildēja: “Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir.”
    3 Viņš jautāja: “Ar kādu kristību jūs esat kristīti?” Tie atbildēja: “Ar Jāņa kristību.”
    4 Bet Pāvils sacīja: “Jānis kristīja ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tie tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir, Jēzum.”
    5 To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus Vārdā.
    6 Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem: tie runāja mēlēs un pravietoja.

    Kā redzam – Jēzus pavēlētā kristība Trīsvienīgā Dieva vārdā nav simbols, bet reāla darbojoša spēka nesēja. Te jau ir tās jukas harizmātu mācībā, ka jauc Jāņa ūdens kristību ar Jēzus kristību ūdenī un Garā.

    Un lūk kas rakstīts vēl par Jāņa kristību – 4 sakait man, Jāņa kristība – vai tā bija no debesīm vai no cilvēkiem?”
    5 Bet tie savā starpā sāka spriest: “Ja mēs teiksim: no debesīm, – Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?

    Jautājums – ja jau Jāņa kristība bij no debesīm, vai tad Jēzus kristība var būt tikai simbols? Ko nozīmē pateikt, ka krsitība nedod nedz glābšanu, nedz piedošanu? Vai tas nenozīmē, pateikt, ka tā ir no cilvēkiem?



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.