353. Kas bauda Vakarēdienu sev par labu?


Mācība par paštaisnību

Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Un farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un, to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī – kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” [Lk.15:1-10]

Jūs katrā ziņā varat iedomāties šādu ainu. Farizeji un rakstu mācītāji redz Jēzu nākam, un tie apsūdzēdami Jēzu čukst viens otram, ka Viņš, “pieņem grēciniekus”, un ēd kopā ar tiem. Vai tas nav šausmīgi? ­ Tā viņi savās sirdīs nodomā. Jēzus pieņem šo apsūdzību, tomēr Viņš arī parāda, ka tieši tā ir Viņa misija ­ “pieņemt grēciniekus”. Tāds ir mūsu šīsdienas jautājums: “Ko tas nozīmē pieņemt grēcniekus?”

Kas ir šie cilvēki, par ko mēs lasījām? Jūs jau esat ar viņiem pazīstami. Pirmkārt, tie ir farizeji un rakstu mācītāji. Abas šīs cilvēku grupas mēs sastopam Jaunajā Derībā. Rakstu mācītāji bija juridiskie eksperti, bet farizeji bija grupa jūdaismā, kas zināja visu morālo kodeksu un cītīgi darbojās, lai pilnīgi to izpildītu. Bet muitnieki, glužu pretēji, pārstāvēja sabiedrības pabiras. Viņi bija nodevēji, jo tie ievāca Romas valdības nodokļus, kurus jūdi tik ļoti ienīda. Viņus neieredzēja tik ļoti, ka tos ierindoja īpašā grupā, blakus grēciniekiem, starp kuriem bija prostitūtas, zagļi, dzērāji un visādi ļaundari.

Jūs, protams, atceraties, ka Rakstos ir vēl viena vieta, kur abas šīs grupas ir vienkopus, proti, Jēzus stāstītajā gadījumā par farizeju un muitnieku templī. Muitnieks ienāk templī pirmais un paliek stāvēt pašā tempļa aizmugurē, saukdams: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Tad nāk farizejs, dodas taisni uz tempļa priekšpusi un pateicas Dievam, ka viņš nav līdzīgs tam nabaga muitniekam. Tas ļoti precīzi mums ilustrē atšķirību starp rakstu mācītājiem un farizejiem no viens puses, un muitniekiem un grēciniekiem no otras.

Šis gadījums, ko Jēzus stāsta mums Evaņģēlijā, liecina, ka tieši grēcinieki, tas ir, tie, kuri izprot savu grēcīgumu un atgriežas, ir Jēzum dārgi. Liels prieks par šādiem cilvēkiem ir Debesu valstībā.

Te mēs nonākam pie šā Evaņģēlija būtiskās mācības, ko Jēzus mums vēlas sniegt. Tā ir mācība par paštaisnību. Mēs domājam, ka mēs zinām, kas ir paštaisnība, tāpēc ka to mēs redzam visapkārt un nicinām to citos cilvēkos. Un tomēr mēs to neredzam paši sevī. Parasti, mēs paštaisnību definētu kā pārākuma sajūtu, kas piemīt dažiem cilvēkiem. Viņi uzvedas tā, it kā būtu labāki par citiem. Katrs jau pazīst kādu, kuru uzskata par paštaisnu. Tāpēc skaidrs, ka tas ir netikums, ko mēs pamanām citos, bet nekad paši sevī. Taču es nopietni apšaubu, ka būtu atrodams kaut viens tāds, kuru kāds cits neuzskatītu par paštaisnu.

Bet paštaisnība ir vēl kaut kas dziļāks un nopietnāks par šādu izpratni. Paštaisnība ir pašas dziļākās jūtas ikvienā no mums, jo mēs domājam, ka mēs vismaz neesam tik ļauni, kā sabiedrības pabiras ­ prostitūtas, zagļi, mafijas locekļi, bijušie VDK spiegi un citi tiem līdzīgi. Jūs, iespējams, nejūtaties pilnīgs un nevainojams, un tomēr droši vien vismaz uzskatāt, ka esat labāks par tiem, kuri atklāti grēko.

Ir vēl kāda trešā līdzība, kas seko šīm divām un māca mums to pašu ­ stāsts par pazudušo dēlu. Parasti mēs pievēršam savu uzmanību pazudušajam dēlam. Viņš aizgāja no tēva mājām, iztērēja visu savu mantojumu, un kad tas bija noticis, viņš to nožēloja, atgriezās mājās un lūdza tēva žēlastību. Tēvs viņam bija žēlīgs. Parasti mēs tālāk par to netiekam. Taču līdzībā vēl tiek arī runāts par vecāko brāli. Kad tēvs priecīgi pieņēma atpakaļ jaunāko brāli un viņam piedeva, vecākais dēls bija dusmīgs, jo viņš bija dzīvojis mājās un uzcītīgi strādājis visus šos gadus. Šeit mēs ieraugām to paštaisnību, kas atrodama arī tajos kristiešos, kas ir uzticīgi kalpojuši savam Kungam. Mums būtu arī jāpajautā, kas ir tie deviņdesmit deviņi taisnie, kam atgriešanās nav vajadzīga? Protams, ka nav neviena, kam atgriešanās nebūtu vajadzīga, bet tomēr ir daudzi, kas domā, ka tiem nav jāatgriežas. Mēs varam palūkoties uz pasauli ap mums, kur grēkatziņa ir gandrīz izzudusi. Mūsu modernajā laikmetā cilvēki tikpat kā vairs nepazīst grēku ­ viss ir tikai psiholoģiskas grūtības un problēmas, citas īstas, bet citas iedomātas. Tāpēc ļaunums esot tas, kas ir kaitīgs sabiedrībai un apkārtējai videi. Taču grēks gandrīz vispār vairs netiek pieminēts. Bet ­ kur nav grēka, tur nevar būt atgriešanās.

Taču neiedomājaties uzreiz, ka jūs nepiederat pie šīs grupas. Ja mēs esam kā vecākais dēls Jēzus līdzībā, tad tieši ar to mēs piederam tiem deviņdesmit deviņiem, kuriem šķiet, ka atgriešanās nav vajadzīga. Nav svarīgi, cik mūsu dzīve varbūt izskatās labāka par citu cilvēku dzīvi, tomēr arī mums ir nopietna nepieciešamība pēc atgriešanās. Arī mēs esam sava laikmeta bērni, kuru grēkatziņa ik dienas kļūst arvien vairāk un vairāk apklusināta, un arī izpratne par mūsu grēcīgo stāvokli Dieva priekšā kļūst jo dienas jo vājāka.

Šeit Evaņģēlijs mums nevēsta par to, ka mēs sevi varētu padarīt taisnus. Pat tā domāt ­ tā jau ir paštaisnība. Tas nav iespējams, jo taisnību mēs nespējam sasniegt darbojoties savā spēkā. Kad mēs nostājamies Dieva priekšā, tad nevienā no mums nav atrodama taisnība. Arvien, kad Jēzus pārmet farizejiem viņu paštaisnību, aiz tā visa vienmēr stāv mācība par to, kas ir īsta taisnība Dieva priekšā. Viņš mums uz to norāda, kad Viņš Kalna sprediķī saka: “Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības”. Un šī taisnība ir atrodama Kristū ­ Mesijā. Vecajā Derībā gaidāmais Mesija tika saukts “Tas Kungs ­ mūsu taisnība”. Un tieši tā arī Jaunā Derība mums atklāj Kristu: “Jēzus Kristus.. mums ir kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, svētumu un pestīšanu.”

Tā ir Evaņģēlija centrālā vēsts, kas mums tiek sludināta, un pie kuras mēs ik dienas atgriežamies. Šeit nekāda paštaisnība nav iespējama un pieņemama. Neviens no mums ar savu taisnību nav spējīgs pastāvēt Dieva priekšā, bet arvien un atkal no jauna šo taisnību, kura vienīgā pastāvēs Dieva priekšā, mēs varam atrast Kristū. Tā ir Viņa taisnība, kas mums dota, lai ne ar savu, bet Viņa taisnību satvēruši, mēs stātos Dieva priekšā, it kā tā būtu mūsu pašu.

Tas nebūt nav tā, ka rakstu mācītājam, farizejam vai tev nevarētu piederēt Kristus taisnība. Gan farizejs, gan ielasmeita var saņemt šo taisnību. Taču farizejiskā paštaisnība katrā no mums nevēlas dot vietu Kristus taisnībai, jo tā taču ir pārņemta no savas paštaisnības baudīšanas.

Paštaisnība ir tā, kurai jātiek izdzītai no ikviena no mums. Par to arī Jēzus runā šajās līdzībās. Tie, kas šos Jēzus vārdus dzird un uzklausa ar atgriezīgām sirdīm, tajos tūlīt atrod mierinājumu. Grēcinieks tevī, kas ir noskumis un izmisis par saviem kārtējiem pārkāpumiem pret Dievu, zina bez kavēšanās, ka viņš ir pazudusī avs, kuru gans ir izgājis uzmeklēt vai pazudušais grasis, kuru vecā sieviņa tik rūpīgi meklē. Atgriezīgs grēcinieks dzird šos vārdus ­ “Jēzus Kristus nāca pasaulē, lai glābtu grēciniekus, no kuriem es esmu vislielākais”, un tic šim apsolījumam.

Bet reizē tā ir arī smaga vēsts ne vien katram farizejam, kas dzīvoja Jēzus dienās, bet arī tam, kas mīt manā sirdī šodien. Nav prieka Debesu valstībā par cilvēku, kuram atgriešanās nav vajadzīga. Jēzus mums skaidri māca to, ka nav neviena, kam nevajadzētu atgriezties. Ir vienīgi tādi, kuri domā, ka viņiem atgriešanās nav vajadzīga.

Jēzus pieņem grēciniekus ­ tādus grēciniekus, kas grib atgriezties, kas ir patiesās skumjās, uzskata sevi par bauslības pazudinātiem grēciniekiem, bez jebkādas savas taisnības, ar ko viņi varētu pastāvēt Dieva priekšā.

Un pats pēdējais mūsu paštaisnības atlikums mūsos vienmēr ir domas, ka mums piemīt kāds spēks, kas ļautu sevi pievērst Dievam, lai saņemtu Viņa žēlastību. bet atcerieties, kas ir rakstīts ­ šī patiesība, kuru farizeji un rakstu mācītāji izteica savos vārdos: “Jēzus pieņem grēciniekus”. Grēcinieki nepieņem Jēzu, bet gan ­ Viņš pieņem viņus. Jēzus iziet un uzmeklē pazudušo avi, ­ avs pati nespēj atrast ceļu pie gana; sieviete izmēž namu un atrod grasi, ­ grasis pats nelec viņas makā. Un tāpat, Dievs arī mūs aicina pie ticības, ­ Viņš mūs ne tikai aicina, bet arī ved pie ticības. Jo Jēzus taču sacīja mācekļiem: “Es jūs esmu izredzējis, ne jūs Mani.”

Tādējādi, tas viss mums ir kā žēlastības un godības pilna dāvana. Taisnība, kas vienīgā ir spējīga mūs izglābt Dieva priekšā, ir Viņa paša dāvana. Un pati ticība, ar kuru mēs ticam un saņemam šo dāvanu, arī ir žēlastības dāvana. Nav citas vietas, kur šī dāvana ir atrodama un kur Jēzus ir solījies pie mums nākt kā vienīgi Evaņģēlijā. Evaņģēlijā, kas ir sludināts un redzamā veidā mums dots sakramentos. Tur mēs atrodam mieru un iepriecinājumu. Tur Jēzus sola tevi pieņemt. Vienīgi Viņam lai ir gods! Āmen.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.


Līdzīgās e-publikācijas

Viena atsauce par “Mācība par paštaisnību”

  1. talyc:


    te ir tā lietas būtība, kas liek vieniem grēciniekiem dusmot uz citiem:
    …Jūs, iespējams, nejūtaties pilnīgs un nevainojams, un tomēr droši vien vismaz uzskatāt, ka esat labāks par tiem, kuri atklāti grēko…
    - – -
    bet dievbijīgais iet priecīgs arvienu tālāk un vienu otru reizi pabrīdinājis kādu bezdievi atstāties no viņa grēkiem, tad atstāj to Dieva tiesai



Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.