284. Kādi mēdz būt pārbaudījumi?


Luters uzsvēra skaidru definīciju nepieciešamību

Mārtiņš Luters apzinājās, ka, tulkojot Bībeli, vislielākā uzmanība jāpievērš tam, lai Dieva vārds tiktu pareizi atveidots. Luters aicināja visus mācītājus un Dieva vārda skolotājus sludinot un mācot rūpīgi definēt visus svarīgākos Bībeles terminus, lai cilvēki skaidri uztvertu Evaņģēlija vēsti un netiktu maldināti!

Mārtiņš Luters norāda uz Bībeli


ŠAJĀ FRAGMENTĀ REDZĒSIM, KĀ LUTERS SKAIDRO VIENU NO SVARĪGĀKAJIEM BĪBELES TERMINIEM – “TAISNĪBA”

Vienā no saviem nozīmīgākajiem darbiem (Lekcijas par Vēstuli galatiešiem) Luters, pirms sāk savu skaidrojumu, vispirms sniedz rūpīgu šī tik svarīgā termina – taisnība – definīciju:

“Pirmkārt, mums jātiek skaidrībā, kāds ir apskatāmais jautājums, proti, par ko Pāvils runā šajā vēstulē. Apskatāmais jautājums ir šāds: Pāvils vēlas izklāstīt mācību par ticību, žēlastību, grēku piedošanu jeb kristīgo taisnību, lai mēs skaidri saprastu, kas tas ir un ar ko kristīga taisnība atšķiras no citiem taisnības veidiem. Jo taisnības mēdz būt dažādas. Ir taisnība politiskā nozīmē, par ko atbild imperators, šīs pasaules valdnieki, filozofi un juristi. Ir arī ceremoniālas dabas taisnība, kas veidojas no cilvēku tradīcijām, piemēram, pāvesta tradīcija un citas tradīcijas. Šādu taisnību var droši mācīt vecāki un skolotāji, jo tai netiek piedēvēta spēja gandarīt par mūsu grēkiem, novērst Dieva dusmas un izpelnīties žēlastību. Līdztekus šīm taisnībām ir arī bauslības jeb dekaloga taisnība, ko māca Mozus. To mācām arī mēs, taču tikai pēc mācības par ticību.

Tomēr pāri visām šīm taisnībām stāv ticības taisnība jeb kristīgā taisnība, kas ir rūpīgi jānošķir no citiem taisnības veidiem. Jo tie visi ir pretrunā ar šo taisnības veidu gan tādēļ, ka tie izriet no imperatoru likumiem, pāvesta tradīcijām un Dieva baušļiem, gan arī tādēļ, ka tos veido mūsu pašu darbi un tie ir sasniedzami ar “tīri dabiskām spējām”, kā māca sholastiķi, jeb pateicoties Dieva dotajām dāvanām. Jo arī šī ar darbiem izpelnīta taisnība ir Dieva dāvana, gluži kā viss pārējais, kas mums ir”.

KRISTUS UPURIS IR MŪSU TAISNĪBA!

Luters turpina:

“Taču šis vissvarīgākais taisnības veids, ticības taisnība, kuru Dievs mums sniedz Kristū neatkarīgi no mūsu nopelniem, nav nedz politiska, nedz ceremoniāla, nedz bauslības taisnība, bet gan gluži pretēja tām; tā ir pasīva taisnība, turpretim visas pārējās minētās ir aktīvi taisnības veidi. Jo šeit mums nav nekādu nopelnu, mēs neko Dievam nedodam, mēs vienīgi saņemam un ļaujam, lai mūsos darbotos kāds cits, proti, Dievs. Tādēļ ticības taisnība jeb kristīgā taisnība noteikti būtu dēvējama par pasīvu taisnības veidu”.

IZTEIKSMĪGA ILUSTRĀCIJA

Luters skaidro tālāk:

“Tādējādi es atsakos no visas aktīvās taisnības, manis paša vai dievišķā likuma taisnības, un pakļaujos vienīgi šai pasīvajai taisnībai, kas ir žēlastības, līdzcietības un grēku piedošanas taisnība. Citiem vārdiem sakot, tā ir Kristus un Svētā Gara taisnība, kas nedara, bet saņem, kam nav, bet kas pieņem, kad Dievs Tēvs mums to sniedz caur Jēzu Kristu”.

Luters min kādu noderīgu piemēru:

“Gluži kā zeme, kas pati saviem spēkiem, ar savām lūgšanām un apņēmību nespēj izsaukt lietu un vairot savu auglību, bet gan vienīgi saņem to kā debesu dāvanu no augšienes, tā arī mums Dievs dāvā šo debesu taisnību bez mūsu pašu darbiem vai nopelniem. Tieši tikpat lielā mērā, cik sausa zeme ir spējīga izsaukt tai nepieciešamo, svētīgo lietus gāzi, tieši tikpat arī cilvēks var darīt, lai ar savu spēku un darbiem iegūtu šo dievišķo, debešķīgo un mūžīgo taisnību”.

“Taču šī taisnība nāk no debesīm un ir pasīva. Mums pašiem tās nav, mēs to saņemam no debesīm. Mēs to nesasniedzam, bet gan vienīgi pieņemam ticībā”.

ŠĪ IR MŪSU TEOLOĢIJA!

“Šī ir mūsu teoloģija, ka mācām precīzi nošķirt šos divus taisnības veidus, aktīvo un pasīvo, lai nejauktu morāli un ticību, darbus un žēlastību, laicīgo valstību un reliģiju. Abas ir nepieciešamas, taču abām ir stingras robežas”.

“Tādēļ rūpīgi apgūsim šo māku atšķirt abus taisnības veidus, lai varētu izprast, cik lielā mērā mums ir jāpakļaujas bauslībai”.

“Tādēļ vainīgā sirdsapziņai nav iespējas citādi izbēgt no izmisuma un mūžīgās pazušanas, kā vienīgi pieņemt Kristū piedāvāto žēlastības solījumu, proti, ticības taisnību, šo pasīvo jeb kristīgo ticību, kas ar pilnu pārliecību saka: “Es nemeklēju aktīvo taisnību. Tai man būtu jābūt, un tai būtu jāseko. Taču es uzsveru, ka, pat ja tā man būtu un es tai sekotu, ar to man nepietiktu, lai stātos Dieva bargās tiesas priekšā”".

“Vai tad tiešām mums nekas nav vajadzīgs un nekas nav jādara, lai iegūtu šo taisnību? Es atbildu: itin nekas. Jo šī taisnība nozīmē nedarīt, nedzirdēt un nezināt neko, kas saistās ar bauslības darbiem, bet gan vienīgi zināt un ticēt tam, ka Kristus ir devies pie Sava Tēva un tagad nav redzams; ka Viņš sēž debesīs pie Tēva labās rokas, taču ne kā soģis, bet gan kā tas, ko Dievs mūsu dēļ iecēlis mums par gudrību, taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu (1.Kor.1:30)”.

Birkas: , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.