337. Cik daudz un dažādas ir biktis?


Luters par Ābrahāma bērniem, jūdiem, turkiem un citiem

Pārdomājot Hagares un viņas dēla Ismaēla padzīšanu no Ābrahāma mājām, par ko lasām 1.Mozus grāmatas 12.nodaļā, Luters runā par daudziem jautājumiem, kas joprojām ir aktuāli kristiešu vidū. Viens no šiem jautājumiem ir fiziskas pēctecības un, tā saucamās, apustuliskās pēctecības jautājums. Šīm lietām Luters īpaši pievēršas, komentēdams vārdus: “…jo no Īzaka tiks dēvēti tavi pēcnācēji.” (1.Moz.21:12)

VAI KATRS JŪDS IR ĀBRAHĀMA BĒRNS?

Jaunajā Derībā mēs lasām, ka jūdi lepojās ar savu fizisko piederību Ābrahāma ģimenei, saukdami sevi par Ābrahāma bērniem. Luters norāda, ka jūdi šo argumentu arī vēlāk izmantojuši savā polemikā pret kristiešiem: “Jūs, kristieši, esat pagāni, nevis Ābrahāma dzimums, tādēļ velti lepojaties, saukdami sevi par baznīcu, jo būt baznīcai, tas nozīmē – būt Ābrahāma mantiniekiem.” Šis arguments šķiet ļoti spēcīgs, jo kristieši nevar noliegt, ka jūdi patiešām ir Ābrahāma dzimums, savukārt lielākā kristiešu daļa pēc savas fiziskās izcelsmes ir pagāni un nepieder Ābrahāma miesīgo pēcnācēju pulkam. Lai parādītu šā argumenta aplamību, Luters vērš mūsu uzmanību uz apustuļa Pāvila izteikumiem Vēstulē romiešiem 9:6 utt. un Vēstulē galatiešiem 3:16 utt., kuros šis arguments tiek lieliski atspēkots, proti, arī Ismaēls fiziskā ziņā ir īsts Ābrahāma pēcnācējs, tomēr tiek atstumts un nesaņem mantojumu kopā ar Īzaku. Tādējādi top skaidrs, ka ne katrs Ābrahāma pēcnācējs ir viņa mantinieks.

Te nu ir nepieciešams uzskatāmi pierādīt, kuri tad ir īstie Ābrahāma mantinieki. Ar šo uzdevumu lieliski tiek galā apustulis Pāvils. Pamatodamies Mozus vārdos, viņš pierāda, ka vienīgie īstie Ābrahāma mantinieki ir nevis fiziskie pēcteči, bet mantinieki pēc apsolījuma, tas ir, tie, kas tic Kristum. Luters kā tālāku pierādījumu min arī Jāņa Kristītāja vārdus: “Es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus.” (Mt.3:9) Tādējādi miesīga pēctecība pati par sevi vēl neko nenozīmē, arī Absaloms, kas sadumpojās pret savu tēvu ir miesīgs Dāvida dēls, tomēr bez ticības viņš iet pazušanā. Tas pats būtu noticis pat ar Īzaku, ja viņam nebūtu ticības, un arī bagātais vīrs Lūkas līdzībā sauc Ābrahāmu par savu tēvu, tomēr viņš to dara veltīgi (Lk.16:24). “Tādēļ”, secina Luters, “svētais Pāvils pareizi saka, ka īstie mantinieki ir tie, kuri dzird apsolījumu un tam tic – neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav dzimuši no Ābrahāma miesas. Jo apsolījums, kas ir Dieva vārds, ir tik spēcīgs un varens, ka sauc vārdā to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu” (Rom. 4:17), un, kā Mateja evaņģēlijā 3:9 sacīts, Dievs spēj no akmeņiem radīt Ābrahāma bērnus. Miesa jeb miesīga dzimšana to nespēj. Tādas lietas spēj darīt vienīgi visspēcīgais Dieva vārds.” Tātad par īstu Ābrahāma bērnu un mantinieku dara nevis fiziska izcelšanās vai nacionāla piederība, bet gan ticība apsolītajam Kristum.

VAI PANĀKUMI UN SEKMES LAICĪGAJĀ DZĪVĒ DARA PAR ĀBRAHĀMA BĒRNU?

Apskatot šo jautājumu, Luters pievēršas turkiem, kas viņa dzīves laikā bija guvuši lielus militārus panākumus. Līdzīgi jūdiem, kas lepojas ar savu miesīgo dzimšanu, arī “turki dižojas un saka: zem saules neesot nevienas citas tautas, kas varētu saukt sevi par Dieva tautu, kā vien viņi. Un, ja tu jautā, kāds tam iemesls un kā viņi to var pierādīt, tad turki uzskaita savas lielās uzvaras karā, savu veiksmi, varu, naudu un mantu.” Vērojot turku veiksmi laicīgās lietās un savu neveiksmi, daudzi kristieši, īpaši tie, kas dzīvojuši turku zemju tuvumā, kļuvuši mazdūšīgi un pat atkrituši no ticības. Te, Luters norāda, būtu nepieciešami uzticami mācītāji, kas šādiem ļaudīm varētu atgādināt, ka “Dieva laipnība un žēlastība nav vērtējama pēc pārejošām lietām – kā bagātības, varenības un uzvarām -, bet gan pēc mūžīgās bagātības. Jo tas ir gluži niecīgs Dieva godības apliecinājums, ka Viņš piešķir lielas ķēniņvalstis un šīs pasaules bagātības – šādas lietas Viņš ir bagātīgi izkaisījis jau pasaules radīšanas brīdī. Bet Dieva godību pierāda cita dāvana – ka mēs tiekam uzmodināti no mirušajiem un mūžīgi dzīvosim jaunā pasaulē. Tādēļ nav nekādas nozīmes lielīties un sacīt: Dievs dod man lielas ķēniņvalstis, naudu un mantu, tātad Viņš ir man žēlīgs. Drīzāk gan jāsaka tā: Dievs man dod apsolījumu, kas attiecas uz mūžīgo dzīvošanu, tādēļ Viņš patiesi ir man žēlīgs.”

Viss tātad ir saistīts ar mūžīgas dzīves apsolījumu Kristus dēļ un ticību tam. “Kur nav apsolījuma vai arī nav neviena, kurš apsolījumam ticētu, tur, neraugoties uz visām lielajām bagātībām, godu varu un šīs pasaules dārgumiem, tomēr nav ne baznīcas, ne Dieva tautas. Īsi sakot – tur ir Ismaēls, kas tiek padzīts no Ābrahāma nama, nevis Īzaks, īstais mantinieks.”

Tātad laicīgā labklājība vēl nenozīmē garīgu Dieva svētību. Bieži vien notiek tieši pretējais, laicīgas labklājības dēļ cilvēki kļūst lepni un iedomīgi – kā turki Lutera dienās, nicina Evaņģēliju un zaudē mūžīgās dzīvības apsolījumu.

PĀVESTS, APUSTULISKĀ PĒCTECĪBA UN BAZNĪCA

Tikpat labi kā Luters mēs ikviens zinām, ka Baznīcas vārds bieži vien tiek izmantots ļaunos nolūkos, taču, sastopoties ar šādu ļaunprātību, ne vienmēr zinām, kā pret to attiekties. Sniedzot mums padomu, Luters saka: “Ne tikai ķeceri, bet arī turki un jūdi sauc sevi par baznīcu. Tādēļ tas, kurš vienkārši saka, ka viņš ir baznīca, vēl neko nav pateicis – viņam tas jāpierāda.” Nepietiek arī ar to vien, jā kāds tiek saukts par baznīcas bīskapu, priesteri vai kardinālu, jo “tās visas, kā svētais Pāvils Vēstule romiešiem 9:8 saka, ir miesīgas lietas un saistītas tikai ar cilvēku, bet Dievs neuzlūko cilvēka vaigu.” Te Luters skarbiem vārdiem vēršas pret pāvestu un viņa piekritējiem, kas apgalvo, ka apustuliskā pēctecība, kas saņemta ar roku uzlikšanu un dažādi baznīcas amati, padarot tos par likumīgo baznīcu, bet luterāņus par atkritējiem – “atmestiem un nedzīviem baznīcas locekļiem.” Te gan mēs paši, ņemot vērā Mozus stāstu par Īzaku un Ismaēlu, varētu secināt, ka pat tad, ja visi Romas bīskapi būtu apustuļa Pētera bērni, mazbērni un tālāki pēcteči, tas viņiem garīgā ziņā vēl neko nedotu, jo arī Ismaēls bija Ābrahāma dēls. Luters iet soli tālāk un secina, ka tādēļ lietas ir pilnīgi citādas, tieši otrādas, nekā to apgalvo Romas oficiozi: “Tādēļ, kaut arī viņi lielās ar pēctecību, amatu un likumīgo varu, tomēr, neticēdami apsolījumam, viņi nav nekas vairāk kā Isamēls Ābrahāma namā”.

Šeit varbūt nebūtu vietā atkārtot visus skarbos un ārkārtīgi asos Lutera polemiskos izteikumus, tos katrs pats var izlasīt viņa 1. Mozus grāmatas komentārā un citos darbos, bet Lutera sacītais liek aizdomāties. Var nepatikt Lutera stils, viņa skarbie, atklātie un tiešie vārdi, taču jāpiekrīt ir tam, ka tas, ko Luters saka, ir labi pamatots Bībelē un patiess. Visu nosaka nevis formāla ārēja piederība, nevis amati un nosaukumi, laicīga bagātība, ietekme, gudrība un pasaules atzinība, bet gan Dieva apsolījums Viņa vārdā un paļāvības pilna ticība šim apsolījumam. Dieva vārds un arī baznīcas vārds bieži vien ir ticis izmantots ļaunprātīgi. Par šādas iespējas reālo bīstamību liecina jau tas, ka Dievs ir devis mums īpašu bausli, kurā aizliedzis Sava vārda nepareizu lietošanu. Ja Dieva un Viņa baznīcas vārdu nebūtu iespējams izmatot ļaunprātīgos nolūkos vai tas notiktu ārkārtīgi reti, vai tad Dievs būtu mums devis šādu īpašu likumu? Tomēr tā, ka šeit esmu izklāstījis Lutera domas, tad pareizi būtu ļaut arī beigu vārdus sacīt pašam Luteram: “Tādēļ mums labi jāiegaumē šie vārdi, jo tie vēršas pret visiem, kuri lielās ar miesu. Jūdi lielās ar savām asinīm – ar to, ka viņi esot Ābrahāma dzimums. Turki lielās ar savām uzvarām un lielo varu. Pāvests lielās ar pēctecību, sacīdams, ka savu amatu esot mantojis no apustuļiem. Savukārt mēs sakām, ka nav pamata secināt: mēs esam apustuļu sekotāji, kas mantojuši amatu, tādēļ esam baznīca. Jo šeit ir rakstītus: “No Īzaka tiks dēvēti tavi pēcnācēji,” nevis no Ismaēla. Tas nozīmē: Dieva tauta ir nevis tie, kuriem ir miesīga pēctecība, bet gan tie, kuriem ir apsolījums un kuri tam tic, tie ir Dieva tauta. “



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.