331. Vai draudze var būt saistīta ar citādas ticības ganiem?


Luterisma anatomija [8.daļa - Baznīca īstā nozīmē]

« Sākums | 7.daļa »

Domājot par to, kas kristiešu labajos darbos Dieva žēlastības dēļ patiesi ir labs, vienmēr vajag arī atcerēties, ka luteriskā ticība pavisam noteikti māca par algu, ko Dieva priekšā nopelnām ar saviem labajiem darbiem: “Te ir kaut kas vēl jāsaka arī par algu un nopelniem. Mēs mācām, ka par ticīgo darbiem ir nolikts un solīts atalgojums. Mēs mācām, ka labie darbi pelna atalgojumu, bet ne grēku piedošanu, žēlastību vai attaisnošanu (jo šīs lietas saņemamas tikai ar ticību), bet ir citas algas, miesīgas un garīgas, šinī dzīvē un pēc šīs dzīves, kā Pāvils saka: “Katrs dabūs savu algu pēc sava darba.” [1.Kor.3:8] Tātad būs dažāda alga par dažādiem darbiem.”

TIKŠANĀS VIETA

Kad esam sapratuši cilvēka grēcīgumu un Dieva dziedinošo žēlastību Kristū, uzzinājuši, ka šo žēlastību var iemantot vienīgi ticībā, kuru Svētais Gars rada ar vārda un sakramentu kalpošanu, un kad esam pamudināti uz labiem darbiem, tad mūsu luteriskās ticības tēvi māca mūs tālāk – kur šīs brīnišķīgās Dieva žēlastības lietas notiek.

Nākamiem Augsburgas ticības apliecības artikuli (VII, VIII) māca par cilvēka un Dieva tikšanās vietu – Baznīcu. Protams, katrs ir dzirdējis ļaudis sakām: “Uz baznīcu jau nav obligāti jānāk, Dievu es varu lūgt arī mājās.” Šis teikums atspoguļo pārprastu mācību par ticību, kurai nav vajadzīgi nekādi starpnieki ar Dievu, arī ne baznīca un tās sludinātā vēsts. Parasti šādi ļaudis uzskata, ka Dievs mīt viņu sirdī, un reti kad cenšas noskaidrot, vai tas patiešām arī ir Dievs. Varbūt tas ir velns, kas vienkārši tos grib šķirt no patiesā Dieva, kuru tie varētu sastapt baznīcas sludinātajā vēstī? Šiem ļaudīm nav un arī nevar būt patiesa priekšstata par baznīcu un tās dārgumiem.

Protams, kristieši zina, ka baznīca savā dziļākajā būtībā nav nedz dievnama ēka, nedz baznīcas institūcijas, bet gan visu ticīgo kopība Kristū. Mēs varam droši teikt: ja cilvēks ir ticīgs, tad viņš pieder baznīcai.

VIŅI MIELOJAS PIE TAVA NAMA LABUMIEM

Augsburgas ticības apliecība par baznīcu māca,

“ka visos laikos pastāv viena svēta baznīca. Bet baznīca ir svēto draudze, kurā pareizi māca Evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus. Un patiesai baznīcas vienībai pietiek ar vienprātību Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā. Nav arī nepieciešams, ka cilvēku ieviestās tradīcijas, rituāli jeb ceremonijas visur būtu vienādas. [..] baznīca īstā nozīmē ir svēto un patiesi ticīgo draudze. ”

Kad cilvēki dzird, ka baznīca ir viena, tad parasti rodas jautājums: kura tad ir īstā baznīca? Uz šo jautājumu mēdz atbildēt dažādi.

Romas katoļu oficiālā atbilde ir: viena svēta baznīca ir Romas katoļu baznīca, jo tai ir pāvests, īstie bīskapi un garīdznieki. Par vienīgo īsto baznīcu sevi atzīst arī austrumu pareizticīgo baznīca, jau tās nosaukums skaidri izsaka šo pretenziju. Šādu uzskatu pauž arī vairākas radikālas sektas, kas māca, ka tikai tajās ir pestīšana.

Visu laiku ekumenisti redz šo vienu svēto baznīcu kā nākotnes vīziju, kura jāīsteno, apvienojot visas konfesijas; un kuras prototips ir kāda iedomāta baznīcas institucionāla vienība senatnē.

Tie, kuriem Svēto Rakstu patiesība ir samērā vienaldzīga un kuri grib būt labi visiem, sludina, ka vienu svētu baznīcu veido visas konfesijas un novirzieni, katrs ar savu atšķirīgo mācību un ticību.

Mūsu baznīca atbild šādi: vienmēr ir bijusi, ir un būs viena svēta baznīca, kurai pieder visi dažādo konfesiju ļaudis, kas tic uz Jēzu un Viņa dāvāto pestīšanu. Šī baznīca ir atrodama tur, kur tiek sludināts Kristus Evaņģēlijs un ļaudīm tiek doti Kristus sakramenti jeb, paša Kristus vārdiem runājot, tur, kur ļaudis tiek kristīti un mācīti turēt to, ko Kristus ir pavēlējis Savai draudzei virs zemes. Šādā draudzē Kristus ir apsolījis Savu pastāvīgu klātbūtni: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:19-20)

Konfesionālās dogmatikas jeb luteriskajai mācībai uzticīgas dogmatikas apkopotājs Dž.T. Millers par to raksta:

“Termina Baznīca definīcija ir nozīmīga, ņemot vērā tos daudzos maldus, kādi saistās ar šo jautājumu. Saskaņā ar Rakstiem cilvēku par Baznīcas locekli padara vienīgi ticība (fiducia cordis) Kristum, kas ir miris par pasaules grēkiem, un ne piederība kādai vietējai baznīcai, ne žēlastības līdzekļu ārēja lietošana, ne kādu amatu pildīšana redzamajās baznīcās, ne mēģinājumi imitēt Kristus piemēru, ārēji sekojot Viņam (Ap.d. 5:14). Tādēļ tādi mūsu dogmatiķu izteikumi kā Solafides in Christum membra ecclesiae constituit; Christiani sunt ecclesia ir patiesi bibliski, jo Kristus svētās Baznīcas loceklis ir vienīgi tas, kurš patiesi tic Viņam(Ap.d. 16:31).”

Šie vārdi labi paskaidro, ka mūs ticības tēvi, savā ticības apliecībā sacīdami, ka “baznīca īstā nozīmē ir svēto un patiesi ticīgo draudze”, neierobežo baznīcu ar savu draudzi vai savu piekritēju pulciņu – luterāņiem. Visur, kur Kristus Evaņģēlijs tiek sludināts un Viņa iedibinātie sakramenti tiek lietoti – pat, ja tas notiek ierobežoti un nepilnīgi -, tur ir Kristus baznīca jeb Viņa svētie. Mēs gan nevaram zināt droši, kuri tie ir, un viegli varam šajā ziņā kļūdīties, kādus cilvēkus atzīdami par īsteni ticīgiem, bet citus – par neticīgiem, taču viena lieta ir skaidra: ticīgie ir atrodami tikai baznīcā jeb vietā, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Kristus vārdā un kur Kristus ir klātesošs (Mt. 18:20). Citiem vārdiem sakot – ārpus cilvēkiem redzamās baznīcas (kas top redzama vārda sludināšanā un sakramentu izdalīšanā) nav patiesās jeb Dievam redzamās baznīcas, nav izglābšanas no mūžīgās sodības un nav ticīgo.

No iepriekš sacītā jāsaprot, ka tādi pasaulīgu ļaužu izteikumi kā “Dievam es ticu, bet uz baznīcu es neeju”, “Uz baznīcu jau nav jānāk, jo Dievu es taču varu pielūgt arī mājās”, “Es kontaktējos ar Dievu, kad esmu pie dabas”, “Šeit, kapos, ir mana baznīca, kur es aprunājos ar Dievu un saviem aizgājušajiem tuviniekiem…” ir tikai tukšas runas, ar kurām tie piesedz savu neticību, vienaldzību pret Kristu un Viņa Evaņģēliju – vienaldzību pret Dieva lietām vispār.

Protams, mācītājam itin bieži ir jānobrīnās, kāpēc cilvēki ar šādu “ticības apliecinājumu” nāk uz baznīcu, lai nokristītu savus bērnus, salaulātos vai kristīgi izvadītu savus mirušos, vai lai īstenotu kādas savas īpatnās un māņticīgās iedomas – paņemt svēto ūdeni, nolikt svecīti, iesvētīt kādus priekšmetus vai celtnes utt. Tad nākas vaicāt šiem ļaudīm: “Ja jau baznīcā nav nekā tāda, kā jums pietrūktu jūsu “garīgajai” dzīvei un ko jūs nevarētu izdarīt mājās vai kur citur, ko tad jūs šurpu nākat? Vai tad jums mājās nav ūdens, lai nokristītu savus bērnus, skaistu telpu, kurās jūs varētu laulāties, labu vārdu, ar kuriem izvadīt savus mirušos, vai vietas, kur nolikt savas svecītes?”

Protams, šie baznīcas noliedzēji ar savu rīcību skaidri parāda, ka pat viņi sirds dziļumos apzinās, ka baznīcā ir “kaut kas tāds”, ko viņi nekur citur nevar iegūt. Kas tad šis “kaut kas tāds” ir?

Mārtiņš Luters savā Mazajā Katehismā māca, ka Baznīca ir tā vieta, kur sanāk kopā un īstenojas viss, kas saistīts ar ticību un pestīšanu:

“Es ticu, ka es ar savu paša spēku un prātu nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ar Evaņģēliju mani aicinājis, ar Savām dāvanām apgaismojis, svētdarījis un uzturējis patiesajā ticībā, tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, svētdara un pie Jēzus Kristus uztur vienīgajā patiesajā ticībā. Šinī kristīgajā draudzē Viņš man un visiem ticīgajiem ik dienas bagātīgi piedod visus grēkus un pastarajā dienā uzmodinās mani un visus mirušos, un dos man līdz ar visiem uz Kristu ticīgajiem mūžīgu dzīvošanu. Patiesi, tas tā ir.”

Lutera sacītais nav nekas jauns, jau senais ķēniņš Dāvids izsaka šādu pat domu:

“Cik brīnišķa, Kungs, ir Tava žēlastība! Cilvēku bērni nāk pie Tevis un glābjas Tavu spārnu pavēnī! Viņi mielojas pie Tava nama labumiem, Tu viņus dzirdini no Sava prieka strauta. Jo pie Tevis ir dzīvības avots, un Tavā gaismā mēs redzam gaismu. Izplet Savu žēlastību pār tiem, kas Tevi pazīst, un Savu taisnību pār tiem, kam skaidra sirds!” (Ps. 36:8-11)

Un citur par ticīgajiem sacīts, ka “dēstīti Tā Kunga namā, viņi zaļo mūsu Dieva pagalmos” (Ps. 92:14). Dieva nams jeb draudze, kas pulcējas ap Dieva dāvātajām svētajām lietām, pie Dieva ļaudīm vienmēr ir tikusi saprasta kā vieta, kur saņemama mūžīga svētība un piedzīvojama pestījoša Dieva klātbūtne.
No tā izriet: lai gan mācība par baznīcu tiek izdalīta kā atsevišķs ticības loceklis corpus doctrinae jeb mācības ķermenī, baznīca pati tomēr ir tā realitāte, Kristus miesa (kā apustuļa Pāvila raksti mums to atklāj), kura ir ietverti visi ticīgie līdz ar visiem pārējiem mācības locekļiem.

PAREIZI ATŠĶIRT BŪTISKO NO NEBŪTISKĀ

Zīmīgi, ka daudzas ārējas lietas, kuras nemācītie ļaudis parasti uzskata par būtiskām īstas baznīcas pazīmēm, luteriskajām ticības apliecībām uzticīgi teologi, mācītāji un laji nemaz par tādām var neuzskatīt. Piemēram, dažas luterāņu baznīcas sauc savus augstākos vadītājus par bīskapiem un arhibīskapiem, citas – par superintendentiem, vēl citas – par prezidentiem. Cits piemērs – daži luterāņu mācītāji valkā vēl nesen tik tradicionālos talārus, citi – albas un citus senos baznīcas liturģiskos tērpus, vēl daži citi iecienījuši tipisko Romas katoļu priesteru tērpu -sutanu; taču dažviet pasaulē varēs sastapt arī tādus luterāņus, kuru draudzēs vispār nelieto liturģiskos tērpus, bet mācītājs notur dievkalpojumu vienkāršā uzvalkā. Arī baznīcas pārvalde dažādās luteriskajās baznīcās var būtiski atšķirties. Turklāt luterāņiem nav kopējas augstākas institucionālas virsvadības. Dažādās baznīcās un pat draudzēs lieto atšķirīgas liturģijas un kopj atšķirīgas tradīcijas. Kas tad’ vieno luterāņus un dara tos par luterāņiem?

Visas iepriekš pieminētās un vēl daudzas citas lietas ir cilvēku ieviestas un tiek mūsu baznīcā sauktas par otršķirīgām jeb nebūtiskām. Jau citētajā Augsburgas ticības apliecības artikulā ir sacīts: “Nav arī nepieciešams, ka cilvēku ieviestās tradīcijas, rituāli jeb ceremonijas visur būtu vienādas.” Baznīcas identitāti un vienību rada būtiskās lietas, jo “patiesai baznīcas vienībai pietiek ar vienprātību Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā”.

Evaņģēlija mācība un izpratne par sakramentiem ir baznīcas galvenās lietas. Protams, vienmēr jāpatur prātā, ka patiesā Evaņģēlija mācība un izpratne par sakramentiem ietver sevī daudzus būtiskus ticības jautājumus, par ko jau iepriekš daudz tika sacīts: pareizu mācību par Dievu un Jēzus Kristus personu un darbu, par iedzimto grēku un attaisnošanu ticībā utt. Šī iemesla dēļ mūsu ticības tēvi ir rūpīgi apskatījuši šos un vēl daudzus citus būtiskos ticības jautājumus.

Kā pareizi atšķirt būtiskās lietas no nebūtiskajām? Būtu vieglprātīgi un pat bīstami apgalvot, kā tas diemžēl reizēm ir ticis darīts luteriskajā baznīcā, ka par nebūtiskām jeb adiaforām nosauktās lietas būtu tik nesvarīgas, ka tām nav jāpievērš nekāda uzmanība. Arī nebūtiskās lietas reizēm mēdz ļoti nepārprotami izteikt būtiskās.

Te varētu minēt kādu pavisam vienkāršu piemēru. Baznīcēnu ģērbšanas veids viņu ikdienā un dievkalpojumu laikā mūsu baznīcā netiek uzskatīts par būtisku ticības jautājumu, taču gadījumā, ja kāda sieviete, kas sevi sauc par kristieti, ikdienā labprāt valkā vai ierodas uz dievkalpojumu izaicinošā un pavedinošā ietērpā, tad tas parasti liecina par laulības pārkāpšanas grēku, kas tur gūstā viņas sirdi. Kāds varētu šeit sacīt: “Mēs taču visi esam grēcinieki, nenosodīsim viens otru tik bargi!” Jā gan, arī katra atpestīta grēcinieka sirdī mājo daudzi grēki, un viņa sirds ir vienīgi Dieva ziņā, kas to dziedina, taču vilkt vai nevilkt mugurā dekoltētu, caurspīdīgu, īsu vai kādā citā veidā kristīgai dzīvei un dievkalpojumam nepiedienīgu tērpu gan ir vienīgi pašas grēcinieces ziņā.

Iedomāsimies uz brīdi, par kādu elles priekškambari pārvērstos mūsu dievkal¬pojumi, ja mantkārīgie plātītos ar saviem naudas žūkšņiem un žvadzinātu zelta ķēdes, alkoholiķi nāktu uz baznīcu ar alus un degvīna pudelēm rokā, varmācīgie vicinātu pa gaisu dūres, mietus un nažus un katrs lielīgi izrādītu savus apslēptos grēkus: “Re, kas man ir!” Vai tas liecinātu par pašu galveno – ka mēs kristieši taču cīnāmies ar saviem grēkiem un dzīvojam atjaunotā, Dieva izmainītā dzīvē? Protams, nē! Vai tad šīs šķietami mācībai un ticībai nebūtiskās un otršķirīgās lietas neaizskartu un nepostītu pašu galveno? Postītu gan! Vai tad tas būtu pieļaujams kristīgā draudzē? Nekādā ziņā. Atklāta grēka izrādīšana kristieša dzīvē un dievkalpojumā grauj draudzi, apgrēcina, pazemo un apkauno pārējos ticības brāļus un māsas, dod ļaunu un nepatiesu liecību par baznīcu “tiem, kas ārā” -t.i., neticīgajiem.

Nepareiza izpratne par to, kā baznīcā izturēties pret otršķirīgām lietām var parādīties arī daudz apslēptākā veidā. Piemēram, lai arī tāda vai citāda liturģiskā kārtība pati par sevi nav būtisks ticības jautājums, tomēr liturģija baznīcā vienmēr ir tikusi uzskatīta un saukta par “dziedāto dogmu”, jo tā savos tekstos un darbībās vienmēr ir izteikusi baznīcas mācību. Tādēļ arī dažādām konfesijām ir dažādas liturģijas. Pārņemot citas konfesijas liturģijas elementus, līdzi tiek ienesta arī šīs citas konfesijas draudzes ticības izpratne.

Līdzīgi tas var notikt ari ar mācītāju liturģiskajiem tērpiem un citiem baznīciskiem “aksesuāriem”. Tie, kas luteriskajā baznīcā pirmie sāk lietot un ievieš citām konfesijām tradicionāli raksturīgus atribūtus, parasti vēlas arī pieņemt kādas šīm konfesijām raksturīgas mācības, ko mūsu ticības tēvi ir noraidījuši vai nav uzskatījuši par pieņemamām, un vēlas noraidīt kādas no tām mācībām, ko mūsu ticības tēvi ir uzskatījuši par būtiskām un nozīmīgām. Ko citu gan lai no tā izsecina?

Mūsu baznīcas ticības apliecībās tā sauktās nebūtiskās jeb adiaforās ticības lietas šī iemesla dēļ ir tikušas rūpīgi izvērtētas. Par nebūtiskām un otršķirīgām lietām mēs nevaram runāt situācijā, “kad, izmantojot arēju, adiaforu lietu vardu un izskatu, tiek piedāvātas tādas lietas, kuras (lai arī tās būtu pārkrāsotas citā krāsā) tomēr savos pamatos ir pret Dieva vārdu, – tad tās nav uzskatāmas par brīvām, indiferentām lietām, bet gan par tādām, no kurām ir jāizvairās kā no Dieva aizliegtām lietām. Tā arī īstai, brīvai adiaforai nav pieskaitāmas ceremonijas, kuras .. rada iespaidu, it kā mūsu ticība un pāvestības ticība daudz neatšķirtos viena no otras un it kā mēs neiebilstu pret to. Adiaforās nav arī ceremonijas, kad tās tiek rīkotas, lai radītu ilūziju, ka līdz ar tām abas pretējās ticības ir samierinātas un darītas par vienu miesu (tas ir, par vienu baznīcu), nedz arī tādas ceremonijas, kuru ietekmē pamazām varētu sekot pievienošanās pāvestībai un novēršanās no skaidrā Evaņģēlija mācības un patiesās ticības.”

Lai gan baznīca Svētajos Rakstos tiek saukta augstos un cēlos vārdos – par Kristus miesu, par “patiesības balstu un pamatu”, par Dieva tautu -, tā nedrīkst pat mēģināt pacelties pāri vai “lēkt pāri pār savu galvu” Kristu. “Lēkt pāri pār savu galvu” mēģina visi, kas grib pacelties pāri pār to, kas ir rakstīts (sal. 1. Kor. 4:6), proti, pār vārdiem, kas nāk no Galvas – Kristus. Patiesā baznīca vienmēr ir sevi labprātīgi pakļāvusi Rakstiem, tā nekad nav dižojusies ar savu pašas autoritāti un varu. Varētu pat sacīt, ka pastāv kāda cieša likumsakarība – jo lielāka autoritāte un nozīme tiek piešķirta baznīcas institūcijām, amatiem, atsevišķām personām un cilvēku ieviestām tradīcijām, jo zemāka šajā baznīcā kļūst Svēto Rakstu un baznīcas ticības apliecības autoritāte un nozīme.

NOSLĒGUMĀ

Mēs esam nonākuši pie Luterisma anatomijas īsā kursa noslēguma. Protams, būtu vēl daudz lietu, ko apskatīt un pārspriest. Par dažām no tām jau iepriekš ir rakstīts (Mazā skaidrojošā vārdnīca), par citām, ja Dievs vēlēs, varēs izlasīt turpmāk. Ceru, ka šis raksts kādam ir palīdzējis labāk un dziļāk izprast mūsu baznīcas mācību un tās likumsakarības, pamudinājis meklēt un skatīties dziļāk Kristus Evaņģēlijā. Ja tā, tad tas ir nesis savus augļus. Novēlu visiem mūsu lasītājiem Dieva svētību un tādu pat uzticību Kristum un Viņa baznīcas mācībai, kāda tā ir bijusi mūsu krietnajiem un svētīgajiem ticības tēviem.

Biķeru Draudzes Avīze

Birkas: , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.