334. Vai mēs saņemam grēku piedošanu, ja draudzes gans ir neticīgs?


Luterisma anatomija [7.daļa - Mācība par žēlastības līdzekļiem]

« Sākums | 6.daļa »

Citādā veidā un aicinām izpausmēm gadu gaitā ir veidojušies dažādo protestantisko novirzienu nomaldīšanās vēsture – tās ir izveidojušas tūkstošiem dažādu denomināciju un sektu, radikālākās no tām vairs pat nevar saukt par kristīgām.

lutanatomijai.jpg

KĀ IEMANTOT ATTAISNOJOŠU TICĪBU?

Dievs dara Savu darbu mūsos caur Savu vārdu. Arī ticība ir Dieva paša darbs, ko Viņš rada cilvēka sirdī. Augsburgas ticības apliecības V artikulā tas izteikts šādi: “Lai mēs šo ticību iegūtu, ir iedibināts garīgais amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu izdalīšanai. Jo caur Vārdu un sakramentiem kā instrumentiem tiek dāvāts Svētais Gars, kas – kur un kad Dievs to grib – rada ticību tajos, kuri uzklausa Evaņģēliju, tas ir -Dievs attaisno tos, kas tic, ka viņi žēlastībā tiek pieņemti nevis viņu pašu, bet Kristus nopelna dēj.”

Šajā artikulā apkopoti visi Dieva darbi, ko Viņš dara cilvēka pestīšanas labā: gan tas, ko Dieva Dēls Jēzus Kristus veicis ar Savu iemiesošanos, paklausību un ciešanām pie krusta Golgātā, gan Dieva iedibinātie žēlastības līdzekļi – Evaņģēlija vārds un sakramenti -, kas satur un dāvā cilvēkiem Kristus nopelnu viņiem pieejamā veidā, gan Svētā Gara radīta ticība, kas šo Dieva devumu satver.

Pareiza izpratne par attaisnošanu ticībā ir nesaraujami saistīta arī ar patiesu izpratni par žēlastības līdzekļiem, jo tieši mācība par žēlastības līdzekļiem atklāj, kur un kā Dievs Savu žēlastību grēciniekam iedod. Viņš ir apsolījis būt, kur Viņa iestādītie sakramenti tiek svinēti un Viņa Evaņģēlijs tiek pasludināts: “Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:19-20)

Tāpēc, ka mācībā par žēlastības līdzekļiem cieši saskaras visas galvenās Evaņģēlija mācības daļas, tajā arī visuzskatāmāk atklājas, vai kādas konfesijas mācība atbilst Svēto Rakstu vārdiem vai ne. Šajā ziņā mācība par žēlastības līdzekļiem varētu kalpot par visas baznīcas mācības indikatoru. Līdzīgi tam, kā ārsts, izmeklējot slimnieku, izmēra tam temperatūru un paņem dažādas vielas no slimnieka organisma analīzēm, un tad pēc iegūtajiem rezultātiem uzstāda diagnozi, tā arī pieredzējis teologs, izanalizējot kādas konfesijas mācību par žēlastības līdzekļiem – vārdu un sakramentiem -, var diezgan droši noteikt, ko šajā konfesijā māca arī par citiem ticības jautājumiem. Piemēram, ja vārds netiek uzskatīts par žēlastības jeb Svētā Gara līdzekli un Svētais Vakarēdiens tiek uzskatīts tikai par simbolu vai piemiņas mielastu vai, citiem vārdiem sakot, Kristus iemiesošanās darbīgās klātbūtnes fiziskie līdzekļi -vārds un sakramenti – tiek šķirti no dievišķās un pestījošās Svētā Gara darbības, tad tas liecina arī par līdzīgu nošķiršanu mācībā par Kristus personu -Kristus cilvēciskā daba tiek nošķirta no dievišķās, un tiek mazināta Kristus iemiesošanās nozīme. Bet, ja Svētā Gara darbība tiek nošķirta no vārda un sakramentiem, tad cilvēks mēģina Svētā Gara darbību saņemt un piedzīvot citādi, parasti ar saviem paša darbiem. V ticības artikulā šādi mēģinājumi tiek noraidīti kā pestīšanai bīstami: “Mēs nosodām anabaptistus un citus, kuri spriež, ka Svētais Gars nāk pie cilvēkiem bez ārējā Vārda starpniecības, caur viņu pašu sagatavošanos un darbiem.” Mēs jau runājām par to, ka šādu priekšstatu sauc par reliģisko entuziasmu jeb jūsmošanu.

Otrs piemērs. Ja Dieva vārds (Bauslība un Evaņģēlijs) tiek uzskatīts tikai par Bauslību, tas ir, mācību, kas pavēl cilvēkam darbus, kas nepieciešami pestīšanas nopelnīšanai, un Svētais Vakarēdiens tiek uzskatīts par Mises upuri jeb priestera veikto darbu citu pestīšanas labā, – tas liecina par mācību, kas Kristus iemiesošanos un ciešanas skata kā nepietiekamas vai mazsvarīgas pestīšanai, bet cilvēku – kā spējīgu pašam gandarīt par saviem grēkiem un izpelnīties pestīšanu. Šāda mācība nicina Kristus darbu, bet cilvēku darbus cildina. Protams, jāatceras, ka šī Kristus darba nicināšana nenotiek atklāti, jo ar vārdiem Kristus darbs gan tiek slavēts un cildināts, bet ar mācību un rīcību – noniecināts, un tikai tas, kurš saprot šo mācību un rīcību, ir spējīgs saskatīt to, ka Kristus darbs patiesībā tiek noniecināts.

Augsburgas ticības apliecības piektais artikuls iesāk arī tādu svarīgu mācības tēmu ka garīgais amats: “Lai mēs šo ticību iegūtu, ir iedibināts garīgais amats Evaņģēlija mācīšanai un sakramentu izdalīšanai.” Tādējādi garīgā amata pildītājs ir “uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēlis pār savu saimi tiem dot barību savā laikā” (Mt. 24:45). Viņš dod Kristus saimes ļaudīm garīgo barību – māca Evaņģēliju un izdala sakramentus. Tāpēc garīgajam amatam mūsu baznīcas mācībā tiek piešķirta liela nozīme – neviens nedrīkst šo amatu uzņemties pats, bez Dieva aicinājuma un baznīcas likumīga apstiprinājuma. To apliecina XIV artikuls: “Par baznīcas kārtību tiek mācīts, ka nevienam citam baznīcā nav atļauts nedz publiski mācīt, nedz pārvaldīt sakramentus -kā tikai likumīgi aicinātajiem.”

Tas, protams, nenozīmē, ka tikai mācītājs sludina Evaņģēliju un kalpo ar sakramentiem, jo visi kristieši ir aicināti to darīt, kā par to raksta apustulis Pēteris: “Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” (1. Pēt. 2:9) Katrs kristietis šajā pasaulē apliecina Kristu un – īpašā nepieciešamības gadījumā – arī atlaiž grēkus vai kristī. Taču, lai arī katram kristietim ir šāds ķēnišķs priestera amats pasaulē, tomēr publiski un oficiāli mācīt baznīcā drīkst tikai “likumīgi aicinātie” jeb tie, kam baznīcā uzticēts garīgais amats; tie ir Dieva saimes namturi, kam uzticēts gādāt par Evaņģēlija mācību un sakramentu izdalīšanu baznīcā.

TICĪBA UN DARBI

Par ticību Luters ir sacījis šādi: “Ticība attaisno viena, bet tā nekad nepaliek viena,” – tas nozīmē to, ka ticībai vienmēr seko labi darbi jeb Gara augļi. Tātad ticība nesader kopā ar slinkumu un kūtrumu, bet sader kopā ar krietniem darbiem. Īsta ticība, kas saņēmusi Dieva dāvāto attaisnošanu, vienmēr ir darbīga un izpaužas ticīgā cilvēka dzīvē. Augsburgas ticības apliecības VI artikuls par to māca šādi: “.. ticībai ir jānes labi augļi un jādara Dieva pavēlēti labi darbi Dieva gribas dēļ, nevis paļaujoties, ka ar šādiem darbiem nopelnām attaisnošanu Dieva priekšā.”

Mūsu mācības pretinieki, kas uzsver darbu nepieciešamību pestīšanā, parasti mūsu baznīcas mācību ir attēlojuši pārgrozītā veidā – ja jau mēs mācam, ka cilvēks top pestīts neatkarīgi no viņa darbiem – labiem vai ļauniem -, tad mēs noliedzot labos darbus un nevēršoties pret ļaunajiem. Līdzīgi oponenti senos laikos bija arī apustulim Pāvilam, kad viņš mācīja to mācību, pie kuras mūsu baznīca ir apņēmusies turēties. Viņš par to raksta Vēstulē romiešiem: “Vai tad nedarīsim labāk ļaunu, lai nāk labais, kā daži, mūs zaimodami, apgalvo, ka mēs tā mācot? Viņi saņems pelnītu sodu. ” (Rom. 3:8) Arī mēs uz pret mums vērsto nepamatoto apsūdzību varam atbildēt kopā ar Pāvilu: “Vai bauslību iznīcinām caur ticību? Nekādā ziņā ne, mēs bauslību nostiprinām!” (Rom. 3:31)

Tikai Dieva dāvātā attaisnošana, kas saņemta ticībā, ir patiesu labo darbu pamats, tikai atpestītais saprot un spēj darīt Dievam tīkamus darbus; neatpestītais to nespēj. Būtu svarīgi pamanīt – VI artikulā ir uzsvērts, ka “jādara Dieva pavēlēti labi darbi”. Tur, kur mācība par attaisnošanu ticībā ir aptumšota un ticības vietā tiek daudzināti darbi, parasti tie nav Dieva pavēlēti darbi, bet tādi, ko cilvēki paši izdomājuši un ieviesuši. Tieši reformācijas laikā, kad Evaņģēlija mācība tika no jauna celta godā, mācībā par labajiem darbiem notika atgriešanās pie Dieva pavēlēm jeb baušļiem. Pirms tam par labiem un Dievam tīkamiem darbiem baznīcā tika uzskatīti svētceļojumi, dzīve klosterī, relikviju pielūgšana, gavēņi un dažādu rituālu pildīšana. Apustulis Pāvils par tādām lietām raksta, ka tā ir pašizdomāta dievkalpošana, pašpazemošanās un miesas mērdēšana, kam patiesībā nekādas vērtības (Kol. 2:23).

Kristus ir pavēlējis mums dievkalpojumu: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” (Mt. 25:40) Mūsu labajiem darbiem ir jābūt vērstiem nevis uz mums pašiem, bet gan -uz tuvāko. Protams, tie, kas iedomājas ar labiem darbiem nopelnīt sev pestīšanu, arī meklē tādus darbus, kas būtu vērsti uz pašiem un kas būtu labi un noderīgi pašiem, viņu pašu svētumam un izaugsmei, bet tie, kuri saņēmuši pestīšanu no žēlastības, meklē, kā labāk pildīt Dieva, sava Apžēlotāja, gribu. Un ir viegli pamanīt, ka darbi, kas pavēlēti Dieva baušļos, ir vērsti nevis uz darītāju pašu, bet gan uz tuvāko. Jo vairāk kāds domā ar saviem darbiem nopelnīt pestīšanu, jo tālāk šādi darbi attālinās no Dieva baušļu būtības, tuvākā mīlestības un Gara augļiem. To īpaši labi var redzēt visās tajās reliģijās, kur nav Kristus un Viņa žēlastības Evaņģēlija. Tas ir piepildītas ar nejēdzīgiem un māņticības pilniem darbiem un rituāliem, kam nav nekāda sakara ar Dieva pavēli “Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu”. Bieži vien pat tad, kad viņu darbi dod labumu arī citiem, tomēr – bez Evaņģēlija atjaunojošā spēka, kas izmaina cilvēka dvēseli – tie vienalga ir vērsti uz cilvēku pašu un to avots nav Svētā Gara dāvāta mīlestība pret tuvāko. Šādi darbi nav Svētā Gara augļi, un cilvēks, tos darot, galu galā domā vienīgi par paša labumu, izdevīgumu vai godu. Labums, ko no šādiem darbiem saņem citi, neatpestītam grēciniekam ir tikai veids, kā gūt labumu sev. Ar šādiem darbiem ir pilna pasaule – neatpestītie saprot tikai šādus darbus, kas nāk no viņu egoisma un pašlabuma. Tikai atpestītie zina citādus darbus – kas nāk no mīlestības pret tuvāko un ko viņos iedegusi Kristus mīlestība.

Protams, vienmēr jāatceras, ka arī ticīgo labajos darbos vēl ir daudz nepilnīga un ka svētais un šķīstais tajos sajaukts ar grēcīgo un ļauno. Ja Kristus asinis caur grēku piedošanu nešķīstītu visu grēcīgo, kas atrodams mūsu labajos darbos jeb ticības augļos, tad mums par tiem būtu jāsaņem visbargākais sods. Var pat droši sacīt, ka arī vissvētāko cilvēku vissvētākie darbi Dieva priekšā ir gana grēcīgi, lai par tiem nonāktu ellē. Ja Dieva tiesas priekšā vērtētu tikai pašu labāko cilvēka darbu, bet pārējos – ļaunos un ne tik labos – nemaz nevērtētu, tad pat Jānis Kristītājs vai apustulis Pēteris ar savu paša vislabāko darbu, kādu viņš būtu savā mūžā darījis, būtu pelnījis mūžīgas mokas ellē. Tāpēc arī visiem kristiešiem – lai cik svēti tie būtu -ikdienas jālūdz: “.. piedod mums mūsu parādus.”

Biķeru Draudzes Avīze

Lasi nobeigumu

Birkas: , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.