356. Kad mēs esam patiesi sagatavojušies un cienīgi piedalīties Svētajā Vakarēdienā?


Luterisma anatomija [5.daļa - Ar svēto Rakstu diagnozi]

« Sākums | 4.daļa »

Tā mēs jau varam labi saskatīt to secību un loģiku, kas savā starpā saista mūsu ticības apliecības ķermeņa galvenos artikulus jeb locekļus. Skaidrības labad to varētu atainot šādi [sk. attēlu]



ATTAISNOŠANA TICĪBĀ – CORPUS DOCTRINAE SIRDS

Iepriekšējie trīs mūsu ticības apliecības artikuli Par Dievu, Par iedzimto grēku un Par Dieva Dēlu bija nopietns un savlaicīgs atgādinājums visai baznīcai par to mācību, ko tā cauri gadsimtiem bija apliecinājusi par savu ticības pamatu, norobežodamās no senatnes maldu mācītājiem, kas noliedza mācību par Svēto Trīsvienību, Bībeles patiesību par cilvēka samaitātību un Kristus patieso cilvēciskumu un dievišķumu. Šis Augsburgas ticības apliecinājumā izteiktais atgādinājums bija nepieciešams tādēļ, ka daudzi tālaika teologi bija ļoti novirzījušies no baznīcas sākotnējās mācības.

Galvenā Romas baznīcas teologu novirzīšanās no dievišķās Svēto Rakstu patiesības skāra mācību par iedzimto grēku. Cilvēks vairs netika uzskatīts par pilnīgi grēka samaitātu un nespēcīgu Dieva bauslības prasību priekšā. Šādu spriedumu par cilvēku nedrīkstēja atstāt bez ievērības, jo šis jautājums ir tik pat svarīgs kā slimniekam pareizi uzstādīta diagnoze. Kā jau iepriekš tika uzsvērts, lai pareizi un sekmīgi ārstētu, vienmēr ir jāatceras diagnoze un jāsaprot, ko diagnosticētā slimība nodara visam slimnieka organismam kopumā. Tāpat kā medicīnā, arī teoloģijā ir bezatbildīgi un noziedzīgi aizmirst īsto diagnozi un “cerībā uz labāko” cīnīties vienīgi ar slimības simptomiem, cerot, ka viss jau tāpat atrisināsies.

Romas baznīca, bezatbildīgi atstādama bez ievērības vai pat pārgrozīdama grēciniekam uzstādīto Svēto Rakstu diagnozi, ir radījusi tādu ārstniecības veidu, kas nav atrodams Svētajos Rakstos un varētu derēt vienīgi slimniekiem ar kādu vieglāku diagnozi. Tā prasīja no grēciniekiem, lai viņi paši ar dažādiem paņēmieniem kļūst arvien svētāki, līdz sasniedz pilnību un tā top izglābti Dieva tiesas priekšā.
Bet Dieva spriedums par šādu “medicīnu” ir skarbs:

“Tie grib Manas tautas vainu pavirši dziedināt, sacīdami: miers, miers! – kur miera nav. Tiem būs jāpaliek kaunā, tādēļ ka tie darījuši negantību; un tomēr tie nekaunas, no sarkšanu aiz kauna tie vairs nepazīst. Tādēļ tie kritīs, kad notiks krišana, laikā, kad Es tos saukšu pie atbildības, tie kritīs!” saka Tas Kungs” [Jer.6:4-15]

Tāpat Dievs caur pravieti arī atklāj, ko šādā situācijā darīt:

“Tā saka Tas Kungs: “Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei! [Jer.6:16]

Mūsu baznīcas ticības tēvi vienmēr ir aicinājuši baznīcu meklēt seno jeb sākotnējo Svētajos Rakstos Dieva atklāto svētības un laimes ceļu.

Tieši tāpēc nākamais ticības artikuls, kas ir veltīts attaisnošanai Dieva priekšā, ir izteikts stingrā saskaņā ar Dieva uzstādīto diagnozi grēciniekam: “Tiek arī mācīts, ka cilvēki netiek attaisnoti Dieva priekšā ar saviem pašu spēkiem, nopelniem vai darbiem, bet viņi bez maksas Kristus dēļ tiek attaisnoti ticībā, kad viņi tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kas ar Savu nāvi ir gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs pieņem kā taisnību Savā priekšā [Rom.3-4].”

Protams, šis izteikums vairāk līdzinās tiesas zāles, nevis medicīnas iestādes valodai, kas tiek lietota šajā rakstā, taču jāatzīst, ka diagnozes uzstādīšana un atbilstoša ārstniecības kursa nozīmēšana neko daudz neatšķiras no tiesas. Nabaga slimnieks ar mirstamu kaiti ārstu konsīlija priekšā nejūtas labāk par noziedznieku, kas pelnījis nāvi – tiesas priekšā. Tādēļ vēl jo priecīgāk skan Evaņģēlijs šajos šķietami sausajos vārdos, ka nāvi pelnījušie grēcinieki “bez maksas Kristus dēļ tiek attaisnoti ticībā, kad viņi tic, ka ir pieņemti žēlastībā un ka grēki piedoti Kristus dēļ, kas ar savu nāvi ir gandarījis par mūsu grēkiem. Šādu ticību Dievs pieņem kā taisnību Savā priekšā.” Tas ir tāpat kā nāvei lemtam slimniekam dzirdēt: “Dievs, tavs Ārsts, saka: “Tu nemirsi, bet gan dzīvosi. Dzīvosi mūžīgi!”"

Arī Romas baznīca, protams, neteica, ka grēcinieka būtu jātiek galā ar grēku vienam pašam, bet gan – ar Dieva palīdzību. Protams, ja slimība nav nāvējoši bīstama, tad ārsts var palīdzēt cilvēkam ar to tikt galā pašam. Ja slimība ir nāvējoša, tad ar to jātiek galā ārstam vienam, slimnieka aktivitātes var nākt tikai par ļaunu. Ja slimība nav nāvējoši bīstama, tad ārsts var dot slimniekam padomus, ko viņam pašam darīt lietas labā – ēst vitamīnus, vingrot, vairāk uzturēties svaigā gaisā un citas tamlīdzīgas lietas. Ja slimība ir nāvējoša, tad ir tikai viens padoms slimniekam – paļauties vienīgi uz to, ko dara ārsts, jo tad ārsts ir tas, kas dara visu. Un Svētie Raksti vēsta par grēcinieku, kā mirušu jeb reanimējamu grēka slimnieku ["Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos", [Ef.2:1]] un mums atklāj grēcinieka pestīšanu kā vienīgi Dieva paša darbu Kristū ["Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti!", [Ef.2:4-5]]

Augsburgas ticības apliecības ceturtais artikuls [Par attaisnošanu] šo mācību izsaka patiesi un skaidri. Tāpēc tas ir kā robežšķirtne, kas nošķir evaņģēlisku mācību, kas pamatota Kristus darbā, no neevaņģēliskas, bauslībā un cilvēka paša darbos un nopelnos pamatotas reliģijas. Jo tālāk baznīca savā mācībā aiziet prom no šī Evaņģēlija, jo nekristīgāka, māņticīgāka un pagāniskāka tā kļūst savā ticībā.

Šajā artikulā cieši un saskanīgi apkopotas vissvarīgākās ticības lietas: cilvēka patiesais stāvoklis Dieva priekšā [artikuls Par iedzimto grēku], Dieva darbs grēcīgā cilvēka pestīšanas labad [artikuls par Dieva Dēlu] un veids, kā cilvēks var šo Dieva darbu saņemt – ticība [kam īpaši veltīts pats artikuls Par attaisnošanu]. Kad šis viens ticības artikuls baznīcā tiek paturēts tīrs un nesagrozīts, tad, kā Luters ir sacījis, arī visa pārējā baznīcas mācība būs tīra un nesagrozīta un tajā nebūs nekādas ķecerības. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ arī luteriskās mācības vidē tās pastāvēšanas laikā nav izveidojusies neviena sekta. Ar šādu rezultātu nevar lepoties neviena cita konfesija, jo katrai no tām ir daudz novirzienu un sektu, no kurām katrs krietns konkrētās konfesijas pārstāvis ar kaunu novērstos. Turklāt šo dažādo, no vienas konfesijas radušos sektu starpā var pastāvēt ievērojamas atšķirības. Tas notiek tādēļ, ka artikuls par attaisnošanu ticībā ir būtiski saistīts ar visām citām mācības ķermeņa [corpus doctrinae] daļām, un slimība vai patoloģija šajā ticības loceklī rada būtiskas un neatgriezeniskas izmaiņas ari daudzos citos locekļos.

Lasi 6.daļu

Biķeru Draudzes Avīze

Birkas: , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.