300. Kurus tad īsti ir jākrista?


Luterisma anatomija [4.daļa - Izprast Kristus veikumu]

« Sākums | 3.daļa »

Tāda ir Dieva uzstādītā diagnoze ikvienam grēciniekam. Šādiem ļaudīm būtu jāiet bojā un papilnam jāsaņem pelnītais sods. Taču Dieva atbilde uz cilvēku grēcīgumu ir cita – Viņa Dēls Jēzus Kristus. Taču mēs nekad nevarēsim saprast, kāpēc Kristum bija jānāk un jāmirst par mums pie krusta, un nevarēsim arī patiesi ticēt uz Viņu, ja nesapratīsim, kādi grēcinieki mēs esam. “Nav iespējams izprast Kristus veikumu, iekams nav izprasts mūsu ļaunums.” – Jo mazāks grēcinieks cilvēks šķiet sev pašam, jo nevajadzīgāks un svešāks tam šķitīs arī Kristus un Viņa krusta nopelns.

JĒZUS KRISTUS – GLĀBIŅŠ GRĒCINIEKAM

Iepriekšējais Augsburgas TA artikuls Par iedzimto grēku atklāj visu neatpestītā cilvēka dzimuma bezcerību Dieva tiesas priekšā. Bauslības spriedums ir šāds: nāve un mūžīgas mokas par visu, ko cilvēks domājis, runājis un darījis! Taču Dieva Dēls Savā bezgalīgajā mīlestībā un svētumā ir pats stājies ceļā varenajam bauslības zobenam, kam bija jāsoda mūs, tā kļūdams mums par vairogu – “Tas Kungs ir.. mans vairogs” [Ps.18:3]. Bauslības cirtiens, kuram bija mūs jānogalina, ir trāpījis Dieva Dēlam, likdams Viņam ciest, mirt un grimt kapā mūsu vietā un mūsu dēļ. Kristus krusta mokas ir apstiprinājums pilnīgam pasaules bezcerīgumam: ja mūsu grēki liek šādi ciest pašam Dieva Dēlam, tad kādas gan mokas būtu pelnījuši mēs paši, “pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni” [Ef.2:3]?

Bieži vien cilvēki nesaprot nedz grēka dziļumu, nedz Dieva atbildi pasaulei -Kristu, tāpēc domā: ja vien cilvēks cenšas darīt labu un klausīt bauslībai, tad viņš iemantos Dieva žēlastību; tādiem, protams, šķiet, ka pilnīgi pietiek ar Mozu, Budu, Muhamedu vai Dzīvās ētikas mācību. Par Kristu tie domā vienīgi kā par vienu no cilvēces lielajiem skolotājiem, kas māca bauslību; krusta nopelns tiem šķiet nesaprotams un lieks. Tādi cilvēki pārprot pašu kristīgās ticības būtību – to, ar ko kristietība atšķiras no visām citām pasaules reliģijām. Mēs varētu piekrist, ka gan kristietībai, gan citām pasaules reliģijām ir kas kopīgs – bauslība un darbi. Taču tikai kristietībā ir Kristus un ticība. Svētie Raksti mums atklāj to, ka bauslība ir pilnīgi nespēcīga mūsu grēka dēļ, tātad pilnīgi nespēcīgi ir arī Mozus, Buda, Muhameds, Dzīvās ētikas skolotāji un visi citi dižgari, bet spēcīgs un varens ir vienīgi Kristus un Viņa upuris. Par to mums skaidri raksta apustulis Pāvils: “Ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesa, pazudinājis uz nāvi.” [Rom.8:3] Kristus ir darījis to, ko mēs, bauslības pamudināti, paši nespējām.

To pašu ir gribējuši skaidri parādīt arī mūsu ticības tēvi, kad tūdaļ pēc otrā artikula Par iedzimto grēku viņi ir uzrakstījuši artikulu Par Dieva Dēlu -”Tiek arī mācīts, ka Vārds, tas ir, Dieva Dēls, ir pieņēmis cilvēka dabu svētlaimīgās jaunavas Marijas klēpī, tā ka divas dabas -dievišķā un cilvēciskā – ir nedalāmi vienotas vienā personā: viens Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks, piedzimis no Jaunavas Marijas, patiesi cietis, krustā sists, miris un kapā guldīts, lai mums dāvātu izlīgumu ar Tēvu un taptu upuris ne tikai par iedzimto vainu, bet arī par visiem cilvēku izdarītajiem grēkiem.”

Tas mums parāda, ka Kristus atnāca uz šo pasauli, lai upurētu Sevi kā izlīguma upuri Dievam par pasaules grēkiem, nevis lai tikai pamācītu cilvēkus bauslības lietās. Tātad Dieva Dēlam bija jākļūst par Cilvēku, lai cilvēka miesā uzvarētu to, kas tajā pēc grēkā krišanas iemājojis un netraucēti valda: grēku un nāvi. Grēks un nāve ir divas tādas kaites, ar ko slimo visi; neviens no zemes ļaudīm to nav varējis izslimot un palikt dzīvs. Dažus gan ir īpaši pasargājusi Dieva žēlastība, taču, ja nebūtu divu mīklaino notikumu ar Ēnohu un Ēliju, tad nāves ieņēmumu un izdevumu ailes būtu vienādas. Grēku un nāvi “pārslimot” ir varējis vienīgi Jēzus Kristus – patiess Dievs un patiess cilvēks.

Šajā sakarā būtu īpaši jāizceļ nozīmīgie šī ticības artikula vārdi par to, ka Kristus “divas dabas – dievišķā un cilvēciskā – ir nedalāmi vienotas vienā personā: viens Kristus, patiess Dievs un patiess cilvēks”. Šiem vārdiem nav tikai kāda teorētiska nozīme, bet – kā jau visai patiesajai teoloģijai – arī ļoti praktiska nozīme. Vienmēr būtu jāatceras, ka Dieva vārda patiesībai un tās izzināšanai ir ļoti praktiska vērtība – tā atklāj mums pestīšanu no grēka un nāves un dāvā ticīgajiem mūžīgo dzīvību, un pasaulē nav nekā praktiskāka par mūžīgo dzīvību. Tātad šo ticības apliecības vārdu praktiskā nozīme ir šāda: tādēļ, ka Kristus ir patiess Dievs, Viņš var mūs izglābt un pievest Tēvam [jo to var tikai Dievs], un tādēļ, ka Kristus ir patiess cilvēks, kas savā cilvēciskajā miesā ir uzvarējis grēku un nāvi, mēs, cilvēki būdami, varam šo Viņa darbu iemantot. Īsāk sakot: tāpēc, ka Viņš ir Dievs, Viņš var mūs izglābt, un tāpēc, ka Viņš ir cilvēks, mēs varam šo Viņa dāvanu saņemt.

Tātad, pirmkārt, Viņš ir patiess Dievs. Svētie Raksti saka, ka caur Viņu mēs esam ieguvuši līdzdaļu pie dievišķās dabas [2.Pēt.1:4]. Tas nozīmē, ka arī Viņš pats ir patiess Dievs, jo nekas, kas ir mazāks par Dievu, mūs nevar tuvināt Dievam. Lai to labāk saprastu, izmantosim ilustrāciju no matemātikas pasaules.

Iedomāsimies skaitlisko bezgalību un jebkura lieluma galīgus skaitļus: visi galīgie skaitļi ir vienā ziņā vienādi – tie visi, lieli un mazi, ir bezgalīgi tālu no bezgalības. Šajā ziņā nav pilnīgi nekādas atšķirības starp vieninieku un simt miljardiem – no bezgalības tos abus šķir… vesela bezgalība. Nav iespējams tāds skaitlis, kas būtu tikai nedaudz mazāks par bezgalību un tā varētu mūs tai tuvināt; pat vislielākie skaitļi mūs nespēj tuvināt bezgalībai necik, bezgalība vienmēr paliek tikpat bezgalīgi tālu, cik bijusi.

Ja Kristus būtu kaut kas mazāks nekā patiess Dievs, tad arī Viņš nevarētu mūs tuvināt Dievam necik, jo tad Viņš būtu tikpat bezgalīgi tālu no Dieva kā visas pārējās būtnes. Tāpēc atcerēsimies to labi: nekas, kas nav Dievs, mūs nevar tuvināt Dievam, to var tikai patiesais Dievs Jēzus Kristus ar savu dievišķo vārdu. Tas ir labi jāiegaumē un jāsaprot, lai mēs nemeklētu citus starpniekus, kas mūs vestu pie Dieva.

Otrkārt, Jēzus Kristus ir arī patiess cilvēks. Kā mēs, cilvēki, varam satvert lietas, kas nav mums tiešā veidā satveramas – piemēram, gaismu vai uguni? Vai mēs tās varam satvert un noturēt ar pliku roku? Protams, ne. Mums ir vajadzīgs kaut kas tāds, kas spēj šīs lietas saturēt un ko savukārt varam satvert mēs: gaismai -lampu vai lukturi, ugunij – lāpu vai sveci. Kā gan mēs, kas esam bezgala tālu no Dieva, varētu sasniegt un satvert ko dievišķu? Tikai Kristū, kas ir patiess Dievs un patiess cilvēks, mēs to varam – kad ticībā satveram cilvēku Jēzu Kristu, krustā sisto, tad arī esam vienībā ar Dievu. Ar mums šī neiespējamā lieta var notikt tāpēc, ka Kristū tā jau ir notikusi, – Viņš, Dieva Dēls, ir patiess Dievs, kas tapis cilvēks, Viņā mēs, cilvēki, garīgi būdami Kristus miesas locekļi, varam tapt par Dieva bērniem un debesu valstības līdzmantiniekiem.

Tas notiek, kad Kristus dēļ un Kristu mūsu grēki mums top piedoti. Kā jau iepriekš īsi pieminēts, tas ir iespējams tādēļ, ka Kristus, būdams patiess cilvēks, ir piepildījis bauslības prasības – gan ar saviem pilnīgajiem un nevainojamajiem darbiem mīlēdams Dievu pār visām lietām un savu tuvāko kā sevi pašu, gan ar savām ciešanām, kas Viņam bija jāizcieš kā sodu par mūsu grēkiem, kurus Viņš kā Dieva Jērs bija reāli uzņēmies uz Sevi, un tā “To, kas grēka nepazina, Dievs mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” [2.Kor.5:21]. Tātad tas notiek tāpēc, ka Kristus ir dzīvojis kā īstens svētais, nomiris kā vislielākais grēcinieks un augšāmcēlis kā Dieva Dēls spēkā un godībā. Kā gan darbs, ko veicis Viņš, var izglābt mūs? Vai tad visam tam nebija jānotiek ar mums pašiem? Jā gan, tam ir jānotiek ar mums pašiem, un tas jau arī ar mums notiek. Tikai tas notiek citādi, nekā tas notika ar Kristu, – viss darba un ciešanu smagums tika Viņam, mums – tikai mazumiņš no smaguma un viss augļu saldums! Kā tas iespējams? Paskaidrojumam šeit varētu lietot kādu ilustrāciju no medicīnas.

Ja kāds cilvēks ir izslimojis bakas, difteriju vai kādu citu infekcijas slimību, viņa asinīs izveidojas antivielas, kas nodrošina imunitāti viņa organismam un var tikt izmantotas arī citu cilvēku ārstēšanā no šīm slimībām. Lai varētu palīdzēt citiem saslimušajiem, viņu organismā tiek ievadīts asins serums jeb imūnserums, kas iegūts no tā, kurš šīs slimības ir izslimojis un izveseļojies. Līdzīgi varētu runāt arī par Kristus dāvāto pestīšanu, – Kristus savā cilvēciskajā miesā, kļūdams par Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus, ir izslimojis visas cilvēces galveno infekcijas slimību, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē -grēku un nāvi – un ir “izveseļojies”^ augšāmceldamies godībā trešajā dienā.

Tā kā grēks ir garīgs, tad arī šo uzvaru jeb “izveseļošanos” mēs saņemam garīgi, tas ir – caur ticību. To sauc par attaisnošanu ticībā, kas notiek, kad Kristus asiņu spēks jeb, runājot šīs medicīniskās līdzības vārdiem, Kristus “pretgrēka imūnserums” tiek ticībā saņemts un nokļūst cilvēka dvēselē. Par to vairāk runāsim nākamā Augsburgas ticības apliecības artikula Par attaisnošanu sakarā. Tāpat šo līdzību mēs varēsim labi izmantot, kad runāsim par turpmākajiem artikuliem, kuros sniegtas atbildes uz jautājumiem: kā Kristus asiņu spēks jeb “pretgrēka imūnserums” tiek mums iedots? Ko tas izmaina mūsos? Kur un kā tas notiek? Kādi ir šī “pretgrēka imūnseruma” īpašie nesēji – sakramenti? Kā labi un sekmīgi šīs dāvanas saņemt? Kas traucē tam, lai tas varētu labi un sekmīgi notikt?

Lasi 5.daļu

Biķeru Draudzes Avīze

Birkas: , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.