14. Kādi baušļi ietilpst pirmajā plāksnē?


Lutera Reformatoriskie atklājumi

Vācu teologs Valters, kas XIX gadsimta vidū atstāja Vāciju un kļuva par vienu no konfesionāla luterisma celmlaužiem Amerikā, savā grāmatā “Bauslība un Evaņģēlijs”, sniedz interesantu piemēru no senbaznīcas dzīves, kas atspoguļo grāmatas nosaukumā ietverto vārdu nozīmīgumu.

<

Valters, runājot par Hrizostomu, saka, ka viņš, lai gan spējis darīt ar saviem klausītājiem visu, kas tam iepaticies, ir paveicis samērā maz, jo viņš slikti izšķīris bauslību no Evaņģēlija un bīstami jaucis šīs mācības. Tā rezultātā Kristus nopelns un svētība, kas no tā nāk, tika aptumšoti, kā tas notika arī Romas baznīcā. Šī bija problēma, ar kuru sadūrās augustīniešu mūks Mārtiņš Luters, kas būdams pašā stingrākajā klosterī, meklēja žēlīgo Dievu. Viņam tika mācīts, ka Dieva taisnība ir jāsaprot filozofiski, kā aktīva taisnība, “ar kuru Dievs ir taisns un soda netaisno grēcinieku”. Tāpēc Luters dzīvoja “ar galēji nemierīgu sirdsapziņu” un “ienīda taisno Dievu, kas soda grēciniekus”. Kā noprotams no “Galda runām”, krīze bijusi ilga un beigās tikusi atrisināta ekseģētiskā, tas ir, Svēto Rakstu studiju, veidā.

“Tiesa”, saka Luters, “es kaut ko nojautu, bet, kas tas bija, to es nesapratu, līdz es nonācu līdz citātam Vēstulē romiešiem 1.nodaļā: “No ticības taisnais dzīvos”. Tur es atradu palīdzību. Tad es arī sapratu, ko domāja Pāvils, runājot par taisnību. Tekstā bija šis vārds – “taisnība”. Es savienoju abstrakto nozīmi ar konkrēto un sāku izprast šeit apslēpto jēgu, mācoties nodalīt bauslības un Evaņģēlija taisnības. Līdz šim es nebiju spējis pareizi izšķirt bauslību un Evaņģēliju un uzskatīju, ka Kristus atšķiras no Mozus vienīgi laika un pilnības ziņā. Tad, kad es atklāju, ka bauslība un Evaņģēlijs ir divas dažādas lietas, man beidzot atausa gaisma”. Proti, Lutera evaņģēliskā atklājuma pamatā bija skaidra Evaņģēlija un bauslības izšķiršana, kas rezultātā noveda arī pie atjaunotas kristoloģijas. Tēze, kuru es vēlos izklāstīt šajā darbā, ir sekojoša: Lutera ekseģētiskās studijas vainagojās ar pareizu Dieva taisnības izpratni, atbrīvojot šo jēdzienu no filozofisko priekšstatu gūsta. Tā rezultātā mainījās arī Lutera kristoloģija. Bauslības un Evaņģēlija izšķiršanas rezultātā Kristus vairs nebija likumu devējs – otrais Mozus, kas tiesā grēciniekus, bet žēlastības pilns Kungs un Ķēniņš.

Mārtiņa Lutera 1519.gada “Sprediķis par divām taisnībām” ir Pāvila Vēstules filipiešiem 2:5-6 skaidrojums: “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam..”. Savu skaidrojumu Luters balsta divos taisnības veidos. Pirmā ir “svešā taisnība”, ar kuru Kristus “taisno caur ticību”. Šo svešo taisnību Luters skaidro, atsaucoties uz 1. Vēstules korintiešiem 1:30: “..kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu..”, un uz Jāņa evaņģēlija 11:25: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība..”. Lai gan nevaram būt droši, ka sprediķis teikts Pūpolsvētdienā, kā tas noprotams pēc Bībeles teksta, tomēr pēdējais citāts acīmredzami saistās ar Lieldienām un saista mūsu caur ticību gūto taisnību ar augšāmceltā Kristus taisnību. Tūdaļ pēc Lieldienām Luters pievēršas Ziemassvētkiem un Kristus inkarnācijai, citēdams Jesajas 9:5: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls.”

Tas, ko Tas Kungs ir paveicis pirms augšāmcelšanās, savā pestīšanas darbā, “dzīvodams, darīdams un runādams, ciezdams un mirdams” tagad tiek dots man, “tā, it kā es būtu dzīvojis, darījis, runājis, cietis un miris, kā Viņš to darīja.” Tas tiek dots “it kā” un nevis tāpēc, ka es paklausu, ciešu vai mirstu.* Tās ciešanas un nāve, kas taisno mūs, pieder nevis mums vai mums un Kristum, bet gan vienīgi Kristum. Un tagad Kristus pestīšanas darba augļi, Viņa taisnība tiek dota baznīcai.

Līgavaiņa Kristus taisnība kļūst ari par Viņa līgavas baznīcas īpašumu, jo abi ir viens gars, tāpat kā līgavainis un līgava ir viena miesa.

Šī svešā taisnība, kas nopelnīta pie Golgātas krusta, tiek sniegta baznīcai ar Kristību un ikreiz, kad patiesi tiek nožēloti grēki. Kristus arī saka: “Tā ir mana miesa, kas par tevi ir dota.” Tādējādi Luters jau pašā sprediķa sākumā atsaucas uz visiem žēlastības līdzekļiem – Kristību, absolūciju un Svēto Vakarēdienu. Caur sakramentiem mūsu debesu Tēvs mums sniedz “ļoti lielas un dārgas dāvanas Kristū”. Visu, ko Kristus ir darījis, Viņš ir darījis priekš mums. Sacīdams: “..es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo” (Lk.22:27), Viņš vēlas, lai viņa nopelni kļūtu mūsu. Un tad no Vitenbergas baznīcas kanceles atskan vārdi, kas tik skaidri, iespējams, nav tikuši izrunāti kopš apustuļu laikiem.**

“Tādēļ caur ticību Kristum Kristus taisnība kļūst mūsu taisnība un viss, kas pie der Viņam, kļūst mūsu, jā, drīzāk Viņš pats kļūst mūsu. Tāpēc apustulis Rom.1:17 to sauc par “Dieva taisnību”, jo Evaņģēlijā “atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: “No ticības taisnais dzīvos”.”

Tad Luters ņem Vēstules romiešiem trešās nodaļas 28.pantu, lai parādītu, ka šāda ticība tiek saukta par Dieva taisnību un mēs tiekam taisnoti caur to.

“Tā ir bezgalīga taisnība un tāda, kas vienā momentā aprij visus grēkus, jo ir neiespējami, ka grēks varētu pastāvēt Kristū. Un tas, kas tic Kristum, ir viens ar Viņu un viņam ar Kristu ir viena taisnība. Tāpēc ir neiespējami, ka grēks varētu palikt viņā.”

Būt vienam ar Kristu nozīmē arī būt vienam ar Viņa taisnību. Luters tagad skaidro 31.psalma 2.panta taisnību kā Dieva taisnību, kurā dziesminieks meklē patvērumu caur ticību žēlastības pilnajam Dievam.

“Pie Tevis, Kungs, es patveros: neļauj man kaunā palikt mūžīgi! Izglāb mani pēc Tavas taisnības!” Ne “manā”, bet “Tavā”, tas ir, Kristus, mana Dieva taisnībā, kas kļūst mūsu caur ticību un ar Dieva žēlastību un laipnību. Daudzās Psalmu grāmatas vietās ticība tiek saukta “Tā Kunga darbs”, “grēksūdze”, “Dieva spēks, “žēlastība”, “patiesība”, “taisnība”. Visi šie vārdi izsaka ticību Kristum, vēl vairāk, Kristus taisnību. Tāpēc apustulis Vēstulē galatiešiem 2:20 uzdrīkstas sacīt: “..bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus..”, un Vēstulē efeziešiem 3:17: “..lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs..”

Acīmredzami Lutera reformatoriskā Dieva taisnības izpratne šajā darbā jau ir izteikta pilnīgi, kā viņš pats to apgalvo savu kopoto rakstu latīņu izdevuma priekšvārdā 1545.gadā.*** Vārdi, kurus viņš agrāk ienīda, tagad nāk no viņa mutes skaidri un prieka pilni. Tagad viņš sludina Evaņģēliju, nejaucot to ar bauslību. Šeit vairs nav vietas cilvēku darbiem, jo Dieva taisnība ir Dieva darbs – Evaņģēlijs, kas tiek dots mums caur žēlastības līdzekļiem un visur, kur atskan Evaņģēlija vēsts. Tas tiek saņemts caur ticību, bez kādiem nopelniem vai darbiem. Kad šī svešā taisnība tiek pielīdzināta mums, tā kļūst par aktīvu, darbīgu spēku, ar kuru Dievs darbojas ticīgajā, darīdams to svētu.

“Tādējādi, kamēr Tēvs mūs pavisam noteikti, iekšēji velk pie Kristus, Šī svešā taisnība, kas ielieta mūsos vienīgi caur žēlastību, bez mūsu darbiem, ir vērsta pret iedzimto grēku, kas arī ir svešs un ko mēs iegūstam, tikai piedzimstot, bez darbiem. Un tā Kristus ik dienas vairāk un vairāk dzen laukā veco Ādamu, saskaņā ar to mēru, kādā pieaug ticība un Kristus atziņa. Jo svešā taisnība netiek ielieta uzreiz pilnīgi, bet tā sākas, progresē un galā ar nāvi top pilnīga.”

Ir jābūt uzmanīgam, lai pareizi saprastu šo Lutera izteikumu, jo varētu šķist, ka Luters ir atgriezies pie Augustīna teoloģijas. Taču tas nebūt nav tā. Luters šeit runā par svešo taisnību kā par Kristu mūsos, kas dzen ārā, bet nevis piedod grēkus. Citiem vārdiem izsakoties, viņš šeit runā par svētošanu, nevis par taisnošanu. Jo taisnība, kas piedod grēkus, ir “bezgalīga taisnība un tāda, kas vienā momentā aprij visus grēkus”, kā jau tas tika atzīmēts iepriekš.***

Šajā vietā Luters iesāk sprediķa otro daļu, kas ir veltīta svētošanai jeb taisnībai, kas tiek radīta, sadarbojoties ar Kristu. Vācu teologs Bicers uzskata, ka Luters šeit “terminoloģijā ir vēl diezgan bezrūpīgs, ja vien tikai šī bezrūpība nav zīme, ka pati problēma vēl nav pārvarēta.” Pareizāk būtu sacīt, ka Luters gan lieto veco terminoloģiju, bet vārdos ieliek jaunu jēgu, runājot šeit par otro taisnību vai svēttapšanu, kā to norāda amerikāņu teologs Neigels:

“Tas vairs neatbilst agrākajam sakraments un piemērs aprakstam. Pirmā un otrā taisnība ir organiski saistītas, taču pirmā ir izšķirošā un pilnā mērā Kristus taisnība. Tā nāk no Viņa paklausības, ciešanām un krusta. Tā ir sveša taisnība, taisnība, kura nepiedalās svešajā darbā.”

Bet šajā otrajā daļā ir kaut kas īpašs arī attiecībā uz Kristus personu. Lutera jaunatklātā Dieva taisnība, kas tagad tiek saprasta kā Evaņģēlijs jeb Dieva darbs, bet ne vairs kā bauslība un mūsu darbs, ved arī pie atjaunotas, no sholastiskās teoloģijas atšķirīgas kristoloģijas. Atgriežoties pie Vēstules filipiešiem 2:5-7, Luters tagad ievēro, ka apustuļa vārdi:

“”Dieva veidā” šeit nenozīmē “Dieva būtību”, tāpēc ka Kristus nekad sevi no tās neiztukšoja. Nedz arī par vārdiem “kalpa veidā” var teikt, ka tie nozīmē “cilvēka būtību”. Bet “Dieva veids” ir gudrība, spēks, taisnība, labestība un tā.pat arī brīvība, jo Kristus bija brīvs, varens, gudrs cilvēks, brīvs no visiem netikumiem un grēkiem, kam visi citi cilvēki ir pakļauti.”

Lai labāk saprastu pavērsiena, kas notika Lutera kristoloģijā, nozīmi, ir vērts uzklausīt zviedru doktoru Tomu Hardtu, kas to apraksta sekojoši:

“Izpratne, kuru izveidoja luteriskā reformācija un kura norobežojas gan no Romas katoļu, gan reformēto kristoloģijas, nozīmē, ka Rietumos atkal no jauna ir pacelts Kirila kristoloģijas karogs. Kļūdainā, nebibliskā Nestora “kontūru” kristoloģija ir aizvietota ar ticību vienam Kungam. Kristoloģija, kas bija kļuvusi par vadošo latīņu kristietības tradīciju, bija sākusi uzskatīt, ka Kristus cilvēcība, attiecas pret Viņa dievišķību līdzīgā veidā, kā Kristus drēbes attiecas pret [Viņa] cilvēka dabu. Vienīgi īpašumtiesības, šajā gadījumā sauktas par “personu”, no iesākuma saista kopā Jaunavas Dēlu silītē un mūžīgo Vārdu.

Tas ved pie uzskata, ka, piemēram, Kristus brīnumdarbi principā ne ar ko neatšķīrās no apustuļu un praviešu veiktajiem, proti, spēks nāk no ārpuses sniegtas dievišķas palīdzības. Tātad cilvēku Jēzu nevar arī pielūgt. Dieva – cilvēka persona tika dziļi sašķelta. Nestors, kas reiz jau bija oficiāli nosodīts, atkal no jauna sagrāba varu.

No 1519.gada Luters sāk interpretēt Vēstules filipiešiem 2:6 un turpmākos pantus veidā, kas rada izšķirošas pārmaiņas… Šīs lielās pārmaiņas pamatos nebija spekulācijas par dievišķo un cilvēcisko, un to savstarpējām attiecībām, nedz arī reliģiska rakstura vajadzības, bet (līdzīgi kā tas bija gadījumā ar taisnošanas mācību) uzmanīga Bībeles panta ekseģētiska izpēte. Tiktāl cik tas attiecas uz ekseģētikas tehniku, mēs redzam interesantas paralēles ar reformācijas taisnošanas mācības atklāšanu. Abos gadījumos Luteram izdodas atbrīvoties no viena vārda tradicionālas filozoliskas interpretācijas; pirmajā gadījumā tas ir vārds “taisnība”, bet otrajā “veids”. Ap šo pēdējo vārdu tiek attīstīta atjaunotā Kirila kristoloģija.”

Marks Linhards, analizējot “Sprediķis par divām taisnībām”, daļu, kas attiecas uz Kristus taisnību, nobeidz ar vācu teologa Paula Althausa vārdiem:

“Inkarnācija ir pabeigta Kristus krustā”.

Lai gan Althausam un Linhardam ir daļēja taisnība, tomēr jāpiebilst, ka Lutera kristoloģija nebeidzas ar Lielo Piektdienu, jo tai seko arī Augšāmcelšanās – absolūcija, kuru Dievs pasludina cilvēcei. Šī atziņa, “Viņa augšāmcelšanās no miroņiem mūsu attaisnošanai ir pamatojama vienīgi ticībā”, kuru Luters izsaka sava mūža beigās, 1543.gadā, jau ir atrodama mūsu apskatītajā 1519.gada sprediķī.

Izdarot kopsavilkumu, mēs varam teikt, ka jau savā darbā “Sermo de duplici iustitia” Luters skaidri izšķīra bauslību un Evaņģēliju, darbus un ticību, taisnošanu un svētošanu, tādējādi nonākdams pie evaņģēliskas taisnošanas mācības un galvenajās līnijās arī pie atjaunotas kristoloģijas.


* – Neigels norāda, ka Luters bija atbrīvojies no Augustīna priekšstata par Kristu, kas veic pestīšanu, darbodamies mūsos.

** – George Yule apgalvo, ka kaut ko satura ziņā līdzīgu varētu būt teikuši arī Atanāsijs, Irenejs vai Aleksandrijas Kirils.

*** – Arī Neigels norāda uz svarīgo pārmaiņu, kas šajā darbā vērojama Lutera Dieva taisnības izpratnē. Tā tagad ir brīva dāvana, kas Kristus dēļ tiek dāvāta grēciniekam.

**** – Arī Gotfrīds Hoffmans ievēro, ka šos Lutera vārdus viegli var pārprast. Šeit tēlotā vecā Ādama izdzīšana pilnīgi attiecas uz otru taisnības veidu, kas nāk no ticības un izpaužas saskaņā ar ticības mēru.

Birkas: , , , , , , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.