330. Kurus draudzei ir tiesības aicināt sludināšanas amatā?


Lutera pedagoģija [5]

« Sākums | Iepriekšējā daļa »

Sprediķis par to, lai bērnus laistu skolā tapa 1530. gadā Koburgā. Šajā darbā Luters runā par abām publiskajā izglītībā ietvertajām vērtībām – garīgo un laicīgo, taču, atšķirībā no pirmā darba, uzsvars bija cits. Tagad Luters bija pieredzējis gan Saksijas draudžu vizitācijas, gan Augsburgas sapulces rezultātus. 1524. gadā laicīgos un garīgos vispārējās izglītības labumus Luters bija vērtējis kā līdzvērtīgus, bet 1530. gadā viņš stipri uzsvēra nepieciešamību radīt izglītotu garīdzniecību.

Luters uzstāja, ka katram zēnam ir jāiet skolā, „kaut arī viņi nebūtu tik prasmīgi, (..) jo mums ir vajadzīgi ne vien augsti mācīti Rakstu doktori un maģistri, bet arī vienkārši draudzes mācītāji, kas izplata jaunajiem un neizglītotajiem ļaudīm Evaņģēliju un katehismu, kristī un izdala sakramentus.” Pat tie, kuri šādi nekļūs par mācītājiem, būs noderīgi, jo viņi, kā Luters apgalvoja, būs gatavi mācītāja amatam, ja tas būs vajadzīgs.

Darba mērķis

Ja pirmajā darbā Luters pārliecina dibināt un uzturēt skolas, tad tagad viņam bija jāpārliecina apmeklēt nodibinātās skolas. Šis darbs paša Lutera vārdiem sakot ir runa, kas pārtapusi gandrīz par grāmatu, lai arī rakstot par šo svarīgo tēmu, ir mēģinājis sevi ierobežot.

Pirmais ievads

Vispirms Luters uzrunā Lācaru Špengleru, Nirnbergas pilsētas pārstāvi. Špengleram Luters raksta par to, ka lielā pilsētā velnam ir lielāka iespēja darboties. Šī iemesla dēļ pilsētā ir cilvēki, kas nevēlas mācīties rātes dibinātajās skolās.

Otrais ievads

Otrajā ievadā Luters uzrunā visus mīļos kungus un draugus, mācītājus un sludinātājus, kuri ar uzticību domā par Kristu, un norāda, ka sātans izmantojot dažādus līdzekļus cenšas sagraut svēto Evaņģēliju un Dieva valstību. Lielākā velna viltība ir parasto ļaužu apstulbošana, lai tie bērnus nelaistu skolā, atstājot neizglītotus.

Luters pavisam reāli apzinās, ka ir jācīnās pret sātanu ar Dieva vārda mācīšanu un jaunatnes izglītošanu. Šo uzskatu Luters pauda jau pirmajā traktātā par izglītību, bet šeit viņš īpaši aicina būt tālredzīgākiem, jo jaunatnei nav jārūpējas tikai par miesīgu iztiku un naudas pelnīšanu. Tālāk autors pauž neapmierinātību par vienkāršajiem un neprātīgajiem ļaudīm, kuri nevēlas bērnus laist skolā, un par sludinātāja amata atbildību, proti, tiem bērni ir jāaudzina kalpošanai Dievam. Luters norāda, ka Dieva vārda nākotne ir atkarīga tieši no „jums vecāki.”

PIRMĀ DAĻA – izglītības garīgā lietderība

Lai motivētu cilvēkus laist (sūtīt) skolā bērnus, Luters visupirms runā par izglītības garīgo lietderību. „Katrā ziņā nav lielāka dārguma, nedz arī cēlākas lietas zemes virsū un šajā dzīvē kā taisns, uzticams draudzes mācītājs vai sludinātājs.”

Paužot savus uzskatus Luters ir apbrīnojami tālredzīgs. Viņš daudz darba ir veltījis rūpējoties ne tikai par Evaņģēlija sludināšanu saviem laikabiedriem, bet arī par Evaņģēlija saglabāšanu nākamajām paaudzēm.

Lutera secinājumi, uzskati un idejas.

Par mācītājiem

Luters uzskata, ka labs draudzes mācītājs kalpo cilvēkiem laicīgajās un garīgajās vajadzībās. Cilvēks, kas sludina patieso mācību, var paveikt lielas lietas dvēseļu pestīšanai, bet to neizdara pats cilvēks, bet gan viņa amats, kas ir Dieva iedibināts,un Dieva vārds, kas viņu māca. Cilvēks ir tikai darbarīks.

Laicīgajās lietās mācītājs pamāca visas kārtas, un dara zināmu, kā cilvēkiem ārēji izturēties savos amatos un kārtās, un kā viņiem rīkoties taisni Dieva priekšā.

Viņš spēj mierināt noskumušos, dot padomu, nolīdzināt ļaunas lietas, vest uz patiesā ceļa samulsušu sirdsapziņu, palīdzēt uzturēt mieru, salīdzināties un izlīgt mieru, kā arī neskaitāmus citus darbus, kurus mācītājs veic ik dienas.

Par karjeras plānošanu

Vecākiem, izvēloties amatu bērniem, jābūt drošiem, ka viņš tajā lieliski kalpos Dievam. Ja bērns bez īpaša iemesla netiek izglītots par labu mācītāju, un līdz ar to apklust skaidri sludināts Dieva vārds tagad un nākamajām paaudzēm, tad velna valstība plešas plašumā, pazudinot dvēseles. Vecākiem būs jāatbild Dieva priekšā, ka izšķieduši Dieva dāvanu tik bezatbildīgi un tuvredzīgi rīkojoties.

Luters norāda, ka ir vajadzīgi ne vien augsti mācīti Rakstu doktori un maģistri, bet vienkārši draudzes mācītāji, kas izplata jaunu un neizglītotu cilvēku vidū Evaņģēliju un katehismu, kā arī pārvalda sakramentus.

Par izglītības nepieciešamību

Pirmās daļas noslēgumā Luters runā par lietām, kuras aktualitāti nav zaudējušas arī mūsdienās. Viņš norāda, ka trūkst mācītāju, un, ja nemācīs jauniešus, tad mācītāju būs vēl mazāk. Savukārt mācītājiem jācieš bads tikai tādēļ, ka cilvēki ir nepateicīgi un skopi. Luters aicina aiz sevis atstāt ko vairāk nekā tikai vēderu un bagātību, ko paņems līdzi kapā, un parūpēties par dvēselēm.

OTRĀ DAĻA – izglītības laicīgā lietderība.

Otrajā sprediķa daļā Luters pievēršas izglītības laicīgajai lietderībai, bet precīzāk to varētu nodēvēt par izglītības laicīgās un garīgās lietderības līdzās nostatīšanu, jo šeit autors apskata tās abas vienlaicīgi.

Turpinājums »



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.