215. Ko līdz ar ticību tevī vēl ir modinājis Svētais Gars?


Lutera pedagoģija [2]

« Sākums | Iepriekšējā daļa »

Disciplīna

Disciplīna skolās bija barga un pat nežēlīga. Tajā laikā autoritāte balstījās lielākoties uz fizisku spēku, no skolnieka tika pieprasīta verdziska paklausība un fiziski disciplinārsodi bija parastie labošanas līdzekļi. Lai motivētu skolniekus apgūt dzīvei nepieciešamās gudrības, tika izmatota piespiešana un izsmiešana.

Pilsētas skolās bija tradīcija, zemākajos kursos izmatot tāfeli virs kuras bija vilka attēls. Latīniski vilks ir lupus, un skolnieks, kura vārds tika uzrakstīts uz tāfeles, kļuva par lupus. Katru astoto dienu skolotājs pārbaudīja sarakstu, un vaininieks saņēma tik sitienus, cik reizes (astoņu dienu laikā) viņa vārds bija uzrakstīts uz tāfeles. Pēršanas iemesli bija sarunāšanās vāciski, kļūda latīņu deklinācijās un konjugācijās, zaimošana vai slikta uzvedība vispār. Cita metode, lai stimulētu mācīties, bija kaunināšana. To lietoja, kad skolnieki nespēja recitēt iegaumēto, vai arī to darīja vāciski. Kaklā tika uzkārts koka ēzelis, vai arī tam, kurš no rīta atbildēja vissliktāk, bija jānēsā īpaša atpalicēja cepure, un visu dienu viņu sauca par muļķi.

Skolas vienīgais nolūks bija iemācīt lasīt un rakstīt latīniski, sagatavojot skolniekus tālākām mācībām. Skolnieks, kurš pabeidza pilsētas skolu bija sagatavots iestāties universitātē, kur apmācība notika tikai latīņu valodā.

Skolotāji

Skolotāji galvenokārt bija vīrieši, kas, nespējot nodrošināt dzīvi citā veidā, uzņēmās skolotāja darbu. Viņi klejoja no pilsētas un pilsētu meklējot darbu. Skolu ēku nebija, un daudzās vietās nebija organizētas skolas. Skolotāji bija nekvalificēti (pat neieinteresēti) vadīt labi sakārtotas skolas, jo nebija apmācīti pedagoģijā.

Lutera darbi par pedagoģiju

Dr. Mārtiņš Luters uzrakstīja vairākus traktātus, uzrunas un vēstules, kas saturēja norādījumus par izglītību, tās organizāciju un metodēm.

Vispirms, izglītības stāvoklis lika doktoram Mārtiņam Luteram aicināt atbildīgās amatpersonas pievērst lielāku uzmanību jaunatnes izglītošanai. Luters skaidri apzinājās, cik neapskaužama ir pastāvošā situācija. Pats viņš no bērnības līdz doktora grādam bija mācījies pastāvošajās skolās, pēc tam laikam raksturīgām metodēm. Viņš nebija ieguvis nekādu īpašu izglītību. Vienīgi Svētie Raksti viņu ierosināja runāt par to, ko viņš ir novērojis, un izklāstīt idejas, ar kuru palīdzību uzlabot situāciju. Otrkārt, viņš apzinājās izglītību kā priekšnoteikumu stiprām draudzēm (kontekstā, kad veidojās luteriskā baznīca), un skaidrā skatījuma uz Evaņģēliju izdzīvošanai.

Visskaidrāk Lutera idejas ir redzams divos traktātos par izglītību. „Visu Vācijas pilsētu rātskungiem par kristīgu skolu ierīkošanu un uzturēšanu” ko Luters uzrakstīja 1524. gadā neilgi pēc atgriešanās Vitenbergā no Vartburgas, un tieši pirms Zemnieku kara sākuma. Otrs darbs ir 1530. gadā Koburgā sarakstītais „Sprediķis par to, lai bērnus laistu skolā.” Šajā darbā Luters runā par abām publiskajā izglītībā ietvertajām vērtībām – garīgo un laicīgo. Kopā šie darbi sniedz skaidru priekšstatu par Lutera pedagoģiskajiem uzskatiem. Aplūkosim pēc kārtas šos darbus.

Visu Vācijas pilsētu rātskungiem

Šo darbu joprojām uzskata par pirmo loģisko pamatu visām publiskajām pamatskolām un vidusskolām, lai arī kur tās atrasots. Argumenti, kurus Luters izvirzīja gan zēnu, gan meiteņu publiskās izglītības labā, joprojām pamato visas diskusijas par to, vai izglītība būtu atbalstāma ar nodokļiem. Luters raksta: „Kaut arī par īstu kristieti tā varētu izmācīt tik vienu vienīgu zēnu, mums šai lietai patiesi būtu jādod simts guldeņi par katru, ko mēs dotu, lai sakautu turkus, pat ja viņi jau mums mītu uz papēžiem.” Luters izdevumus militārām vajadzībām nosauca par liekiem, ja tajā pat laikā netiek izglītota jaunatne t.i. mācīta par īstiem kristiešiem. „Pilsētas labākā un lielākā labklājība, drošība un spēks drīzāk ir tās daudzie un spējīgie, mācītie, gudrie, cienījamie un labi izglītotie pilsoņi.”

Publiskā izglītība viņaprāt deva gan reliģisko apmācību, gan tūlītēju pilsoniskās dzīves uzplaukumu.

Darba ievads

Šajā darbā Luters vēršas pie pilsētu vadītājiem.

Darba rakstīšanas motīvus Luters nosauc par nesavtīgiem, bet pamato to kā Dieva pavēli. „Tā kā Dievs atdarījis manu muti un licis man runāt, turklāt vēl tik spēcīgi mani uztur, neatkarīgi no mana padoma un darbiem izplata un stiprina manu lietu visā pasaulē par spīti visai ienaidnieka trakošanai

… Tādēļ es, kā arī Jesaja saka, runāšu un neklusēšu, kamēr vien dzīvoju līdz Kristus taisnība atmirdzēs visā savā spožumā un Viņa pestījošā žēlastība tiks iedegta kā gaismeklis. Un es lūdzu jūs visus, mīļie kungi un draugi, pieņemiet laipni šo manu rakstu un pamācību, pārdomājiet to savās sirdīs.”

Tālāk Luters norāda, ka „it visur vācu zemēs mēs tagad redzam, ka skolas tiek atstātas novārtā. Augstās skolas kļūst vājas, klosteri iznīkst šī zāle izkalst, un tās ziedi novīst.” Luters to nosauc par velna darba augļiem. Luters brīdina cilvēkus no tā, ko velns dara viņiem neredzot. Šis neredzamais posts ir daudz bīstamāks par to, kas izceļas „no turkiem, no kariem, no plūdiem.”

Kāpēc tagad?

Jaunajai paaudzei jāuzaug Dieva atziņā un izplatot Dieva vārdu, tādēļ jaunatnes dēļ ir jāuztur krietni vīri par skolotājiem. Šādai rīcībai ir trīs pamatojumi, pirmkārt, stāšanās pretī ienaidniekam velnam, kas vēlas apslāpēt Dieva vārda gaismu. Otrkārt, saskaņā ar 2.Kor.6:1-2, tagad ir vislabvēlīgākais laiks, Dieva žēlastības laiks, kas var paiet tā, kā ceļo lietus mākoņi. Jāizmanto ir šis brīdis. Un, treškārt, galvenokārt, Dievs ir pavēlējis vecākiem mācīt bērnus. (Deut.32:7; Ps.78)

Šajā darbā par agrāko izglītību Luters izsakās ļoti negatīvi, pat skarbi. Šeit gan jāņem vērā vairāki apstākļi, kas to saasināja.

Pēc Vormsas reihstāga (1521) Vitenbergas universitātē jaunu studentu uzņemšana samazinājās par trešdaļu. Luters un viņa kolēģi baidījās par izglītības nākotni Vācijā. Šajā rakstā Luters centās modināt vienaldzīgos vecākus no nevērības pret augstāko izglītību. Luters aicināja ieviest jaunu cilvēcīgāku mācīšanu, un kā pretstatu salīdzinājumam viņš norādīja uz agrākās apmācības trūkumiem un tās sabrukumu.

Otrkārt, rakstā Luters norāda, ka vecie laiki ir pagājuši, un iestājies svētīgais Dieva žēlastības laiks, un nekas nedrīkst palikt tā kā agrāk.

Luters agrākos laikus nosauc par posta laikiem, par laikiem bez Dieva vārda. Viņš raksta, ka „agrāk visās augstajās skolās un klosteros ir ticis mācīts, kā tikai kļūt par ēzeļiem, āžiem un neaptēstiem koka gabaliem. Cilvēks, kas bija mācījies divdesmit, pat četrdesmit gadu, tomēr vēl nepārvaldīja ne latīņu, ne vācu valodu. Es pat nepieminēšu kaunpilno, zaimojošo dzīvi, kurā cēlā jaunatne tika tik briesmīgi samaitāta.”

Turpinot Luters iesāk tādu kā dialogu, atbildot uz oponenta iespējamiem jautājumiem.


Turpinājums »



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

  * - ievadot atsauci ar linku, tā var parādīties ne uzreiz