173. Kādēļ mūsu Pestītāja vārds ir Jēzus?


Lutera pedagoģija [13]

« Sākums | Iepriekšējā daļa »

Vitenbergas latīņu skola.

Iespējams labākais piemērs Lutera vadībā nodibinātai skolai ir Vitenbergas latīņu skola (Wittenberg Latin School). To atvēra 1533. gadā Lutera un Melanhtona kopējā darba rezultātā. Tā bija paredzēta vienīgi zēniem, un apmācība notika trijās pakāpēs – pirmā bija elementarien, nākamā secunda, un pēdējā summa. Skolnieki sēdēja koka solos ar seju pret skolotāju, kuram vieta bija uz neliela paaugstinājuma telpas priekšā. Pirmajos solos sēdēja mazākie skolnieki, pa vidu secunda, bet pēdējās rindās summa. Telpas priekša bija tāfele, arī „vilks” un „ēzelis,” ko lietoja kaunināšanai, tomēr attiecībā uz pēršanu bija saudzīgi norādījumi.

Pilsētas baznīcas torņa mazais zvans iezvanīja mācību sākumu. Vasarā mācības sākās 5:30, bet ziemā 6:30 no rīta. Kad skolnieki sapulcējās, direktors teica lūgšanu, un pēc tam visi kopā kantora vadībā dziedāja Veni, Creator Spiritus. Apmācība notika latīņu valodā.

Pirmos trīs gadus iesācēji iegaumēja desmit baušļus, lūgšanu Mūsu Tēvs, Apustuļu ticības apliecību un vairākus Psalmus. Skolniekiem mācīja rakstīt un lasīt latīniski, nevis tikai formālu gramatiku.

Otrā grupa studēja Kato (Cato) un citu latīņu autoru darbus. Viņiem nopietni mācīja gramatiku, kā arī sacerēt prozu un dzejoļus.

Augstākajā grupā tupinājās dzejošana Notika pat iknedēļas oratoriskas sacensības.

Visu trīs grupu audzēkņi dziedāja draudzes korī, tādēļ varēja iemācīties dziesmas un liturģiju.

Pēc divu stundu ilgām nodarbībām klasē skolēni devās uz baznīcu, kur notika dievkalpojums ar dziesmām un īsām baznīcēnu atbildēm. Reizi nedēļā skolnieki mācījās katehismu latīņu un vācu valodā. Sestdienās vecākai grupai skaidroja svētdienas Evaņģēlija tekstu.

Zēnu skola atradās pilsētas baznīcas dienvidu pusē. Savukārt baznīcas ziemeļu pusē bija meiteņu skola. Meitenēm mācīja rakstīt, lasīt, nedaudz mācīja mūziku un matemātiku. Meitenes iegaumēja īsas lūgšanas, Bībeles pantus un psalmus, kā arī regulāri mācījās katehismu.

Kursi pieaugušajiem.

Līdzās bērnu skolām reformatori dibināja arī Lectorien – pieaugušo kursus. Parasti tie tika organizēti lielākās pilsētās, kur bija lielāks pieprasījums, jo visur tos neuzņēma ar vienlīdzīgu entuziasmu.

Luterāņu skolu sistēmā izglītošana bija paredzēta „no šūpuļa līdz kapam” ne vien garīdzniekiem, bet visām kārtām, un mācību programmas stūrakmens bija skaidra Evaņģēlija mācīšana.

Pedagoģisko ideju ietekme

Apmācība, kādu ieviesa Luters, fundamentāli atšķīrās no viduslaiku mehāniskajām metodēm. Savukārt pateicoties bibliskajam saturam luterāņu skolu programmas atšķīrās arī no humānistu centieniem pēc „cilvēcības” skolās.

Lutera paustās idejas par apmācību tika īstenotas arī nākamo paaudžu laikā. Visizteiktāk tas atspoguļojas Jana Amosa Kamenska (Johan Amos Comenius) darbībā, kurš simts gadus vēlāk izklāstīja savus novatoriskos pedagoģiskos uzskatus darbā „Lielā Didaktika” (Didactica Magna) (1632). Viņš Luteru uzlūkoja kā autoritāti, un viņa idejas atzina par labām, un centās tās īstenot. Komenska darbi ir ietekmējuši pedagoģiskās domas attīstību visā pasaulē, un viņš tiek saukts par audzināšanas teorijas pamatlicēju.

Lielajā Didaktikā autors četras reizes atsaucas uz doktoru Luteru, kā vīru, kura idejām viņš seko.

Par Lutera ieteikumu izglītot abu dzimumu bērnus sūtot tos katru dienu pāris stundas skolā, un apmācot izmantot vienkāršu metodi, viņš raksta: „Vai šis padoms nav patiešām saprātīgs un tik ievērojama vīra cienīgs?” Autors atzīst, ka tas praksē nav ieviesies. Bet arī paša Komenska centieni īstenojās pakāpeniski.

Otro reizi viņš piemin Luteru sakot: „Tādā veidā mēs izpildām doktora Lutera novēlējumu: aizraut jaunatni skolā ar nopietnām nodarbībām tā, ka viņi no tām gūtu ne mazāku prieku, kā spēlējot spēli ar akmentiņu mešanu un ķeršanu.”

Vēl autors piekrīt Luteram, ka apcere, lūgšana un pārbaudījumi veido teologu. Autors piebilst, ka tas veido katru kristieti.

„Atkārtotajā lūgumā visiem” darba noslēgumā viņš Kristus vārdā lūdz visus pēcnācēju laimes vārdā, īstenot apmācību, un citē Lutera norādījumu, ka gudri vīri ir valsts bagātība, tādēļ bērnos ir jāiegulda kapitāls.

Komenska rakstītais pierāda, ka Lutera centieni un aicinājumi neapklusa, bet atbalsojās nākamajās paaudzēs, un rada pielietojumu izglītības sistēmas veidošanā arī nākotnē.

Šo rakstu mērķis par Lutera pedagoģiju bija, no mūsu laika, kur valda nerealizējamu pedagoģisko teoriju pārpilnība, nedaudz ielūkoties laikā, kad pedagoģijas zinātne vēl tikai veidojās, un saklausīt Lutera aicinājumu atgriezties pie patiesā atziņas pamata – Svētajiem Rakstiem, kas var darīt gudru un dāvāt mūžīgo dzīvošanu taisnojot grēcinieku vienīgi ticībā Jēzus Kristus nopelna dēļ bez bauslības darbiem, kā arī aicināt ikvienu pārdomāt izglītošanās jēgu mūsdienās, kad arvien turpinās centieni uzlabot izglītības sistēmu, un vēlme saņemt „papīru” ir nomākusi patiesu dedzību kļūt par theodidacti, lai kalpotu baznīcai, savai valstij un sabiedrībai vispār.

Visas tiesības patur © Gvido Ozoliņš



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.