360. Kam draudzes gans nevar dot Vakarēdienu?


Lutera pedagoģija [1]

Šo e-rakstu autors ilgi viņš domāja, kur var sastapt teoloģiju un pedagoģiju ejam roku rokā. Un, lūk, tās sastopas kristīgajā izglītībā. Turklāt, izrādās, ka tās ir senas paziņas.

Šo e-rakstu mērķis ir izzināt šo abu zinātņu seno draudzību, pētot reformācijas laika lielās pārmaiņas.

KAS IR PEDAGOĢIJA?

Mūsdienās pedagoģija ir zinātne par audzināšanu, mācīšanu un izglītību. Audzināšana ir mērķtiecīgi organizēts cilvēkdarbības process, kas virzīts uz sociālās kultūras pieredzes nodošanu no paaudzes paaudzei, uz jaunās paaudzes vērtīborientāciju veidošanu un garīguma izkopšanu. Mācīšana (skolotāja darbība), ir mērķtiecīga skolēna mācīšanās bagātināšana, palīdzība skolēnam pilnveidot prasmi mācīties, sasniegt individuāli iespējamu efektivitāti izziņā, fiziskajā un garīgajā attīstībā, kultūras cilvēka personības īpašību veidošanā. Un izglītība ir mācību līdzeklis un rezultāts, kad cilvēks iegūst ne vien zināšanas, bet arī prasmes un iemaņas uzņemoties atbildību pielietot zināšanas konkrētā laikā, vietā un situācijā, tādējādi esot izglītos nevis tikai apmācīts.

Šādas un līdzīgas definīcijas ir devusi zinātne – pedagoģija.

Laikā, kad dzīvoja Luters, nebija tāda zinātne – pedagoģija, un nebija šo dzejisko definīciju. Bija tikai liela nepieciešamība mācīt, audzināt un izglītot jaunatni. Tā nu Lutera pedagoģija bija pirms pedagoģijas zinātnes, līdzīgi, kā ķīmija bija pirms ķīmijas.

Pedagoģijas zinātne, tāpat kā jebkura cita zinātne ir progresējoša, tādēļ tā Luteru ievieto tādā nozarē, kā pedagoģijas vēsture, bet viņa darbu nosauc par „Lutera pedagoģiskajiem uzskatiem.” Bet Luters, tāpat kā vairums renesanses skolotāju, nebija tik materiālistiski domājošs, ka audzināšanu uzskatītu tikai par „sociālās kultūras pieredzes nodošanu no paaudzes paaudzei.” Luteram kā skolotājam nākamajām paaudzēm, bija jānodot ne tikai pārvērtēta un papildināta iepriekšējās paaudzes pieredze, bet gan mūžīgā Dieva Evaņģēlija vēsts, par grēcinieka taisnošanu vienīgi ticībā, Jēzus Kristus nopelna dēļ, bez bauslības darbiem. Bet paveikt šo uzdevumu bija daudz grūtāk, nekā tas izklausās, un nekā to domāja sākuma pats Luters. Tur nepietiek tikai ar „Lutera pedagoģiskajiem uzskatiem.”

NEPIECIEŠAMĪBA

Lai pēc iespējas skaidrāk saprastu reformācijas lomu kristīgās izglītības atjaunošanā gan organizatoriskā, gan mācību satura ziņā, būtu rūpīgi jāpievēršas izglītībai pirms reformācijas.

Īsumā var sacīt, ka kristīgās apmācības vēsture pirms reformācijas ir kā nemitīga deformācija, kuras rezultāts bija situācija reformācijas priekšvakarā.

Baznīcas nesagatavotība straujām vēsturiskām izmaiņām (piem. liels cilvēku pieplūdums izbeidzoties vajāšanām) noveda pie kristīgās apmācības mazināšanās. Mācība par taisnošanu ar darbiem bija iespaidojusi apmācības, kā rezultātā tika aptumšotas kristīgās ticības pamatpatiesības. Izglītība nebija obligāta un skolās valdīja nūjas disciplīna.

Sešpadsmitajā gadsimtā bija nepieciešams atgriezt kristīgo apmācību uz tās sākotnējiem pamatiem, lai īstenotu sākotnējos mērķus, proti, darītu cilvēkus par kristiešiem.

Lai arī pastāvēja nelielas grupiņas (piem. skolotāji humānisti, valdensieši un Jana Husa sekotāji), kas centās realizēt cilvēcīgākas apmācības un pašaizliedzīgi nest cilvēkiem gaismu, un sekmēt praktisko kristīgo ticību, to ietekme bija niecīga. Turklāt tās bija dažādu maldu iespaidotas.

Šādā situācijā radās vajadzība pēc skolām, kurās pulcināt pēc iespējas lielāku skolēnu skaitu, un kas būtu finansiāli nodrošinātas. Bija nepieciešami skolotāji, kas būtu sava diženā aicinājuma cienīgi, un patiesā ticībā un mīlestībā sniegtu bērniem ticības mācību, un attīstītu priekšā stāvošajai dzīvei būtiskās prasmes un iemaņas. Savukārt, universitātēm bija jāuzsāk nopietns darbs, lai sagatavotu šādus krietnus skolotājus un mācītājus, kuri spētu skaidri un saprotami sniegt kristīgās ticības pamatus par pagāniem kļuvušajai sabiedrībai.

Pāri visam pastāvēja kliedzoša nepieciešamība pēc cilvēkiem, kas spētu pastāvošo sistēmu izvērtēt, bezbailīgi norādīt uz tās trūkumiem, kā arī konstruktīvi un visaptveroši risināt problēmas.

Šādā kontekstā Dievs lika Dr. Mārtiņu Luteru, kuram bija jākļūst par vīru, kurš ar savu pozitīvo entuziasmu un nedziestošu dedzību apliecinās pasaulei Kristus Evaņģēliju, un darīs visu, lai šī Svēto Rakstu mācību nepazustu kapā kopā ar viņu, bet tiku nodota nākamajām paaudzēm.
Dr. Mārtiņš Luters bija pārliecināts par izglītības nepieciešamību. Viņš sacīja, ka „pati svarīgākā lieta ir mācīt un vadīt ļaudis.” Reiz viņš pat bija sadumpojies, ka viņš ziedo daudz sava laika risinot masu izglītības problēmas.

VECĀS SKOLAS

Sešpadsmitā gadsimta sākumā bija dažādas izglītības iestādes. Tomēr mācības, metodes un disciplīna skolās bija ar ievērojamiem trūkumiem. Skolnieki bija pasīvi. Pasniedzēji referēja (izklāstīja grāmatu saturu), diktēja, skaidroja, bet skolnieki klausījās un iegaumēja. Dominēja autoritārisms. Pasniedzēji bija saistīti zem baznīcas un Aristoteļa autoritātes, bet skolnieki zem pasniedzēja.

Izglītībai nebija mērķis attīstīt visas spējas, bet paturēt atmiņā zināmus faktus, kas bija daudzmaz svarīgi baznīcā un praktiskajā dzīvē. Par izglītības līmeni reformācijas sākumā ir tikai aptuveni dati. Iespējams, ka vismaz desmit procenti no iedzīvotājiem mācēja lasīt un daudzi arī rakstīt. Izglītības līmenis pieauga galvenokārt stipri urbanizētajos rajonos, kur darbojās pilsētu skolas ar mācībām tautas valodā un baznīcas organizētās skolas.

Pilsētas skolā, kādā bērnībā mācījās arī Dr. Luters (Trivialschule) mācīja viduslaiku trivium – gramatiku, loģiku un retoriku. Šādi tika apmācīti visi skolnieki, kas tiecās pēc labas izglītības. Skolu vadīja rektors, ko iecēla katedrāles skolas priekšnieks (t.s. sholasts), vai arī pilsētas rāte. Pilsētas skolās bija trīs pakāpes: zemākajā mācījās lasīt un rakstīt, vidējā – pamatmācību latīņu gramatikā, un augstākajā – turpināja mācīties gramatiku, dažreiz arī ģeogrāfiju, vēsturi un dabas zinības.

Turpinājums »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.