8. Bībele... Kā tā ir sastādīta?


Lutera ekseģētiskie atklājumi

Pievērsīsimies tam, kā Luters Vēstules filipiešiem 2:5-12 tekstu skaidro 1525.gadā. Luters sāk sprediķi ar interesantu piezīmi, teikdams, ka par šo tekstu viņš jau dažus gadus agrāk teicis sprediķi ar nosaukumu “Divas taisnības”, bet, tā kā “šie vārdi vēl ne tuvu nav izsmeļoši paskaidroti, tad aplūkosim tos vēlreiz, vārdu pa vārdam.”

Luters nekādā gadījumā nebija no tiem sludinātājiem, kuri, tiklīdz padzirdējuši kaut ko jaunu, tūdaļ steidzas to pavēstīt no kanceles. Dieva taisnība un atjaunotā kristoloģija, kas ar lielu prieku tika pasludināta 1518.gada beigās, palika viņa sludināšanas un studiju tēma visus šos gadus. Un tagad Luters pasludina to, kas bija palicis nepateikts. Pavisam maz viņam ir sakāms par mūsu darbiem. Tas jau ir “bieži un izsmeļoši izteikts citās postillās”. Tas līdz galam nepateiktais, par ko Luters tagad runā, ir Tas Kungs — kas Viņš ir un ko Viņš dara. Luters pantu pa pantam iet cauri tekstam, rādīdams, ka Svēto Rakstu saturs ir nevis mēs un mūsu darbi, bet “viens, nedalāms “Es”, kas runā un darbojas Jaunajā Derībā”.”

Kā kristiešiem mums ir Kristus, kas nozīmē, ka Viņā un caur Viņu mums jau ir pilnīgs mierinājums gan tagad, laikā, gan arī mūžībā. Jo visu, ko Viņš darīja, Viņš darīja nevis sevis, bet mūsu dēļ. Ja Kristus, būdams patiess Dievs, tā pazemoja sevi, kļūdams visu kalps, cik gan daudzkārt vairāk to vajadzētu darīt mums! Tomēr tieši to mēs nespējam: jo Viņš ir bezgalīga svētība, pats Dievs, turpretī mēs – nabaga radības, kas ne mirkli nevaram būt droši par savu dzīvi un dzīvību. Tas arī ir viss, kas Luteram šoreiz ir ko teikt par cilvēku un viņa darbiem, izņemot, ka briesmīgs sods sagaida tos, “kuri neseko šim neizteicamajam Kristus piemēram un neuzlūko sevi zemākus par saviem tuvākajiem, un nekalpo viņiem, bet gan paaugstinās pār tiem”. Ievērojiet, ka viņš šeit runā par pazemošanos sava tuvākā priekšā, bet nevis par grēknožēlu un pazemošanos Dieva priekšā. Tālāk Luters pilnībā pievēršas Kristus personai.

Rakstu vārdi “Dieva veidā” neattiecas uz “dievišķo būtību un dabu Kristū”, bet gan uz to, “ka Viņš parādās kā Dievs un tātad arī piešķir sev un pieņem dievišķību”.

Vārdi “Dieva” vai “kalpa veidā” neattiecas “uz dievišķo būtību vai kalpa būtību, bet gan uz izturēšanos un būtības izpausmi. Jo, kā jau sacīts, būtība ir apslēpta, taču tā izpaužas redzamā veidā. Būtība ir kas tāds, kas pastāv, bet izturēšanās ir tā, kas dara jeb ir darbība”.

Pāvila vārdi norāda uz trim manifestācijas iespējām: būtība var pastāvēt bez izskata, izskats – bez būtības un izskats un būtība – kopā.’ Pirmā, būtība bez izskata, ir, kad Dievs dusmojas un atrauj savu žēlastību. Otrā, izskats bez būtības, ir veids, kā izturas velns un viņa kalpi, kas grib izlikties par Dievu, tādi nebūdami. Trešā, izskats un būtība kopā, ir tur, kur Dievs atklājas ar savu žēlastību.

Tas pats attiecas arī uz kalpa veidu. Pirmkārt, kad kāds, būdams kalps, neizturas kā tāds, bet gan izturas, it kā viņš būtu kungs un Dievs. Tādi ir visi miesas cilvēki jeb vecais Ādams. Otrkārt, kalps, kurš arī uzvedas tā, kā kalpam pienākas. Tie ir visi uzticīgie kristieši. Treškārt, kad kāds, nebūdams kalps, tomēr izturas, it kā viņš būtu. Šis trešais veids attiecas vienīgi uz Kristu. Pēc šī ievada Luters atklāj Pāvila vārdu nozīmi:

“Kristus bija Dieva veidā, tas ir, gan Viņa būtība, gan izturēšanās bija dievišķa. Jo Viņš nevis pieņēma šādu dievišķu izskatu, kā pieņēma kalpa veidu, bet – Viņš bija! (..) Šai vārdiņā “bija” ir ietverts pats svarīgākais – tas, ka Kristum bija dievišķa būtība līdz ar dievišķu izskatu.. taču Kristus pazemojās, pieņemdams kalpa veidu.”

Daudz ir to, kas nespēj saprast šo tekstu, tāpēc ka tie nelasa Pāvila rakstīto, bet uzspiež, tam savas idejas. Viņi saka, ka teksts vienkārši nozīmējot to, ka “Kristus piedzima kā patiess Dievs un nenolaupīja savu dievišķumu utt.”. Taču Pāvils vārdu “būdams” nostāda pretī vārdam “pieņemdams”. “Jo Kristus gan pieņēmis kalpa veidu, taču Viņš nebija tajā. Gluži kā mēs neprātīgi pieņemam Dieva veidu, tomēr neesam tajā… Tā nu Kristus atteicies parādīties Dieva veidā, kurā Viņš bija, un pieņēmis kalpa veidu, kurā nebija “.

Luters ievēro, ka Pāvila nodoms šeit nav aizstāvēt Kristu, bet patiesībā viņš pārmet tiem, kuri, rīkodamies pret savu sirdsapziņu, uzurpē Dieva tiesības. Tas, ko viņi grib nolaupīt, Kristum pieder pēc Viņa dievišķajām tiesībām. Tieši tā ir jāsaprot Pāvila vārdi: “Kristus neturēja par laupījumu līdzināties Dievam”. Turpretī, runādams par kalpa veidu, Pāvils to saka savādāk. Kāpēc, vaicā Luters, viņš nesaka: “Viņš neturēja par laupījumu pieņemt kalpa veidu”? Tas taču acīmredzami šeit der labāk nekā iepriekšējā gadījumā, jo Kristus dievišķība Viņam pieder dabiski, ko nevar teikt par cilvēciskumu?

“Lietas būtība ir tāda”, priecājas Luters, “ka tas, kas kļūst par kalpu, neņem un nevar neko ņemt sev, bet vienīgi no sevis dot, atdodot pie viena arī sevi pašu”.

Pārsteidzoši, kā taisnošana un kristoloģija – Kristus darbs un persona – nu sader kopā.

Tas vairs nav svēto piemērs, kam jāseko. Tas, kas Kristus ir un ko Viņš dara, ir kaut kas pilnīgi unikāls. “Ne tā kā citi svētie, kuriem nav bijusi dievišķa būtība. Kristum bija dievišķā daba un būtība Dieva veidā, kādā Viņš atklājās”. Arī pēc sava kalpa veida Viņš nesader kopā ar svētajiem. Svētie ir kalpi pēc savas dabas, kamēr Kristus uzņēmās kalpošanu mūsu labā, “kalpodams saviem mācekļiem un nododams sevi mūsu labā”. Tas, ko Pāvils domā ar Dieva un kalpa veidu, tad nozīmē to, ka “šis cilvēks bija Dievs, Viņš arī savā cilvēcībā būtu varējis izturēties kā Dievs, taču atturējies to darīt, bet sevi parādījis un izturējies gluži kā jebkurš parasts cilvēks.”

Un tad Luters septiņos punktos savelk visu iepriekš teikto kopā.

Pirmkārt, viņš norāda uz Kristus patieso dievišķumu; Viņš atstājis savu dievišķo godību, neizturēdamies kā Dievs, kas Viņš patiesībā bija. To Kristus darīja pēc brīvas izvēles, nevis, ārēju spēku piespiests.

Otrkārt, Kristus bija Dievs, kas darbojās mūsu labā. Tas, ko Viņš veica, bija unikāls pestīšanas darbs. Par to Viņš no mums nepieprasa nekāda veida atlīdzību. Tā bija brīva, labprātīga, žēlastības pilna kalpošana mūsu labā. Pats mūžīgais Dievs bija tas, kas veica šo kalpošanas darbu. Ikvienam, kas, to dzirdot, nav aizkustināts un negrib kalpot saviem līdzgaitniekiem, nav nekāda attaisnojuma. “Tas ir nolādēts, cietāks par akmeni, tumšāks par elli”.

Treškārt, piedzimstot no Marijas, Kristus pēc savas dabas kļuva par cilvēku. Ar to mēs saprotam visparastāko cilvēcību, bez kādām īpašām privilēģijām.

Ceturtkārt, Viņš ēda, dzēra, gulēja, bija izslāpis un izsalcis un Viņam vajadzēja gulēt. Dieva un pasaules priekšā Viņam nācās pieredzēt to pašu, ko citiem cilvēkiem.

Piektkārt, Viņš pazemojās vairāk par visiem cilvēkiem, atdodams savu dzīvību par mums.

Sestkārt, Viņš pakļāva sevi ne tikai cilvēkiem, bet arī grēkam, nāvei, un velnam. Un, paciešot to visu mūsu dēļ, Viņš mira pie krusta, ne kā cilvēks, bet tārps.

Septītkārt, Viņš to darīja, pilnīgi paklausīdams Tēvam. No tā mēs noprotam Tēva mīlestību pret mums. Vienīgi mīlestība un ne mazāko dusmu, jo Viņš neprasa mūsu paklausību, tā kā Kristus ir tas, kurš paklausīja mūsu vietā. Šis ir Evaņģēlijs, ar kuru, tas ir, ar Kristu, Tēvs mūs velk pie sevis.

Pēc sava zemības laika Kristus ir paaugstināts, godināts, pasludīnāts, apliecināts, cienīts un atzīts par Dievu.

“Tā nu ir patiesība, ka Viņš tapis paaugstināts un sēž godībā – visā savā spēkā un varenībā; debesīs un virs zemes viss notiek pēc Viņa prāta, lai arī tikai nedaudzi tic, ka šīs lietas notiek Jēzus Kristus dēļ. Tas viss notiek atklāti redzamā veidā. Tāpat mūsu Kungs tur sēž redzamā veidā. Taču mūsu acis vēl ir aklas un tumšas, tās neredz, ka tas ir Viņš, kuram paklausa visas lietas. Tas atklāsies pastarā dienā. Tad savām acīm redzēsim to, kas tagad jau notiek, proti, kā Kristus, Dieva veidā būdams, sevi iztukšojis, tapis cilvēks un pieņēmis kalpa veidu, kā ari atkal to nolicis un atjaunojis savu dievišķumu, kā Dievs parādījies godībā – Kungs pār dzīvību un nāvi, Ķēniņš pār visiem ķēniņiem.”

To pateicis, Luters piebilst: “Ar to vajadzētu pietikt, runājot par šo tekstu”.

Angļu teologs Jans Siggins norāda, ka šajā izcilajā sprediķī Luters rāda Jēzu kā patiesu cilvēku, tādējādi “atdzīvinādams daļēji apolinārisko sholastiskās tradīcijas Kristu”. Tas Luteram palīdzēja arī izvairīties no dokētisma draudiem. Izšķirot “starp dabu un tās funkciju”, Luters bija labi sagatavojies vēlākajai cīņai ar Cvinglija alloeosis teoriju,” un šeit jau ir skaidri redzams, “ka galvenajās līnijās Lutera nostāja jau bija skaidri izteikta, pirms strīds par sakramentiem ieguva pilnu spēku”.

Ir skaidrs, ka Lutera kļūdainie žēlsirdīgā Dieva meklējumi laimīgi beidzās līdz ar viņa ekseģētiskajiem “Dieva taisnības” un vēlāk “Dieva veida” atklājumiem. Kristus un Viņa darbs vairs nebija atkarīgs no filozofiskiem konceptiem. Tagad Kristus ne tikai vairs nebija tiesnesis, bet Viņš, kā izrādījās, piedevām pilnīgi neko neprasīja no mums, bet pats paveica visu darbu.

Kristus, kādu Luters mums to rāda šī sprediķa beigās, ir neatkarīgs Ķēniņš, kas valda pār universu. Taču tagad Viņam ir cilvēka seja, un Viņa griba, kam paklausa visas lietas, ir mīlestība, kas velk mūs pie Tēva, neko neprasot no mums. Šī jaunā, evaņģēliskā Kristus izpratne deva Luteram mieru lielajos reformācijas cīniņos. Kad vēlāk Luteram vaicāja par viņa reformatora darbu, viņš atbildēja, ka reformācija notikusi, kamēr viņš ar Filipu un Amsdorfu dzēruši alu. Luters saprata, ka reformācijas autors ir pats Dievs un ka šis darbs vienīgi Viņam ir pa spēkam. Luters saprata arī, ka viņam nav jākalpo Dievam, lai izpelnītos žēlastību, bet ka patiesībā Dievs ir tas, kas kalpo viņam, bez mēra dodams savas dāvanas. Kas attiecas uz mūsu darbiem un to nozīmi, tad “Dievs grib, lai esam viens otra kalpi ar visu savu miesu, mantu, godu, dvēseli un garu – kā Dieva Dēls ir kalpojis mums”.

Birkas: , , , , , , , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.