Lutera “Apliecība par Kristus Vakarēdienu”
“Apliecība par Kristus Vakarēdienu” ir viens no nozīmīgākajiem Mārtiņa Lutera darbiem, kurā viņš turpina teoloģisko cīņu par Evaņģēlija mācības tīrību, kas aizsākās līdz ar reformācijas sākumu. Jau pašos pirmajos reformācijas gados Luters īpaši pievērsās jautājumam par sakramentu mācību, jo apzinājās, ka izpratne par sakramentiem ir cieši saistīta ar izpratni par Evaņģēliju, Kristu un Viņa darbu. Sagrozīta izpratne par Kristu un Viņa darbu vienmēr ir radījusi sagrozījumus mācībā par sakramentiem, un arī otrādi – sakramentu mācības izkropļojums vienmēr ir bijis arī uzbrukums Kristum un Viņa Evaņģēlijam.
Reformācijas sākumā Dievs caur Mārtiņa Lutera un viņa līdzgaitnieku svētīgo darbošanos atjaunoja Rietumu baznīcā skaidru, Rakstos pamatotu izpratni par Evaņģēliju, kas savā būtībā ir vēsts par grēcinieku attaisnošanu Dieva mūžīgās tiesas priekšā. Šī attaisnošana notiek vienīgi no Dieva žēlastības, Kristus nopelna dēļ, un grēcinieks to var saņemt vienīgi ticībā. Pie Evaņģēlija pieder arī tas, ka vārds un sakramenti ir Dieva iedibināts žēlastības līdzeklis jeb veids, kādā Kristus darbs un nopelns grēciniekiem tiek dots. Šāda Evaņģēlija izpratne pavēra pavisam citu skatījumu uz tālaika Romas baznīcas tradicionālo sakramentālo sistēmu, kas pamatojās cilvēka paša nopelnos, tādējādi mazinot Kristus darba nopelnu. Tāpēc jau 1520. gadā Luters, stingri pamatodamies Svēto Rakstu mācībā, uzrakstīja savu slaveno darbu “Baznīca Bābeles gūstā”, kurā noraidīja tālaika baznīcas vispārpieņemto izpratni par sakramentiem. Īpaša vērība šajā Lutera darbā bija pievērsta Svētā Vakarēdiena sakramentam, jo tieši Romas mācību par mises upuri, kas tolaik pilnībā aizēnoja Kristus iedibināto Viņa miesas un asiņu mielastu, Luters uzskatīja par visa ļaunuma sakni.
Mises upuris, kurā, kā apgalvoja pāvesta piekritēji, priesteris upurējot Dievam pašu Kristu, Viņa miesu un asinis, bija cilvēku darbu nopelnu apoteoze, jo tika mācīts, ka mises upuris ex opere operato (no izdarītā darba kā tāda) izpērk dzīvo un mirušo grēkus. Tas radīja visaptverošas un dziļas sekas visā Rietumu baznīcas teoloģiskajā sistēmā, jo mises upuris, atrazdamies pašā baznīcas liturģiskās dzīves centrā, veidoja izpratni par cilvēka paša nopelnu noteicošo lomu pestīšanā.
Savā teoloģiskajā polemikā pret mises upuri Luters nekad nebija apšaubījis to, ka – par spīti visiem izkropļojumiem – Romas izpratnē par Altāra Sakramentu tomēr ir saglabāts pats būtiskākais – šis Sakraments ir patiesa Kristus miesa un asinis. Citādi tas bija ar t.s. reformācijas kreisā spārna pārstāvjiem, kas atbalstīja Lutera kritiku pret Romu, bet tajā pašā laikā noraidīja reālistisku izpratni par sakramentiem un ieviesa savu – racionālistisku un simbolisku – izpratni. Šādu uzbrukumu sakramentiem, īpaši – Svētajam Vakarēdienam, Luters neuzskatīja par mazāk bīstamu kā pāvestiešu izkropļojumi.
Šādā kontekstā tiek uzrakstīta Mārtiņa Lutera “Apliecība par Kristus Vakarēdienu”[1] – viņa ievērojamākais darbs par Svētā Vakarēdiena tematiku. Tas radies sīvā polemikā ar Lutera galvenajiem oponentiem šajā jautājumā – Šveices reformatoriem Johanu Ekolampadiju (1482-1531) un Ulrihu Cvingliju (1484-1531) un Strasburgas un vēlāk arī Anglijas reformatoru Mārtiņu Buceru (1491-1551).
Darba pirmajā daļā Luters sniedz detalizētu iztirzājumu par tiem Svētā Vakarēdiena aspektiem, kas attiecas uz patiesu Kristus miesas un asiņu klātbūtni Sakramentā. Luteram šī diskusija nebija tikai kāds teorētisks jautājums, bet cīņa pret ļoti nopietnu dievišķās patiesības sagrozījumu, kas apdraudēja visu Evaņģēlija mācību.
Luters bija pārliecināts, ka, konsekventi noliedzot Kristus miesas un asiņu klātbūtni Svētajā Vakarēdienā, teoloģija neizbēgami nonāk pie Kristus un Evaņģēlija nolieguma vispār. Savas dzīves noslēgumā, 1544. gada “īsajā apliecībā”, vēlreiz atkārtojot “Lielajā apliecībā” izteiktās pamatnostādnes, Luters rakstīja:
“Ak, mīļais cilvēk, ja kāds negrib ticēt artikulam par Svēto Vakarēdienu, kā tad lai viņš gribētu ticēt artikulam par Kristus cilvēcību un dievišķību vienā personā? [..] jo visus ķecerus raksturo tas, ka vispirms viņi noliedz vienu artikulu, pēc tam visus pārējos un tad – visus kopā.”[2]
Šie Lutera pravietiskie vārdi piepildījās tajos vēlāko laiku sektantiskajos protestantu atzaros, kas, noliegdami Kristus miesas un asiņu klātbūtni Sakramentā, ieslīga ariānismā un līdz pat šai dienai noliedz Kristu – patiesu Dievu un patiesu cilvēku.
Lutera “Apliecība par Kristus Vakarēdienu” ir likta par pamatu luteriskās baznīcas oficiālajai mācībai par Altāra Sakramentu. Konkordijas Formulas VII artikuls (“Par Svēto Vakarēdienu”) un VIII artikuls (“Par Kristus personu”) pilnībā pārņem šajā darbā izteikto izpratni un argumentāciju un to bagātīgi citē.
Šis Lutera darbs arī šodienas kristīgajam lasītājam var palīdzēt daudz dziļāk izprast, novērtēt un svētīgi saņemt lielo Dieva dāvanu, kas tiek dota Sakramentā. Turklāt gadsimtu gaitā diskusijā par Svēto Vakarēdienu nekas daudz nav mainījies un Lutera toreizējie oponenti nebūt nav kļuvuši tikai par vēsturiskiem personāžiem. Arī mūsdienās nereti nākas sastapt ekolampadijus, cvinglijus un bucerus, kas izplata senos maldus. Šī grāmata var katram palīdzēt sniegt argumentētu paskaidrojumu un atbildi, aizstāvot un apliecinot mūsu baznīcas mācību par Svēto Sakramentu.
Ir vēl kāda nozīmīga un vērtīga šīs grāmatas šķautne. Darba otrajā daļā ir atrodams viens no Lutera teoloģiskajiem testamentiem[3], kurus Luters vienmēr ir atjaunojis tad, kad viņa dzīvībai draudēja īpašas briesmas.[4] Lai viņa vārds un autoritāte pēc viņa nāves netiktu negodīgi izmantoti, Luters uzskatīja par nepieciešamu īsos, skaidros un nepārprotamos vārdos apliecināt savu ticību: “Ja pēc manas nāves kāds sacīs: ja Luters dzīvotu mūsu dienās, tad gan viņš šo ticības artikulu mācītu citādi, jo to viņš nav pietiekami labi pārdomājis, tad uz šādiem vārdiem es atbildētu (gan nākotnē, gan arī tagad), ka ar Dieva žēlastību esmu visus mācības artikulus rūpīgi pārdomājis, salīdzinādams tos ar Rakstiem daudzas reizes, un esmu gatavs tos aizstāvēt ar tādu pašu pārliecību, kā šajā rakstā esmu aizstāvējis Altāra Sakramentu. Es neesmu piedzēries, nedz iesācis neapdomīgas runas, bet skaidri zinu, ko runāju, un tāpat arī skaidri sajūtu, cik svarīga man ir šī lieta, gaidot Jēzus Kristus atnākšanu pastarās tiesas dienā.”
Tā sava darba otrajā daļā Luters ir īsumā apskatījis dažādus nozīmīgus ticības jautājumus: par baznīcu, par pāvestu, šķīstītavu, aizlūgšanām par mirušajiem utt. Nekur citur Lutera uzskati šajos jautājumos tik kodolīgā veidā vienkopus nav atrodami, tāpēc grāmatas otro daļu zināmā mērā varētu uzskatīt arī par Lutera mācības īsu kopsavilkumu.
[1] – Šis darbs pazīstams arī ar nosaukumu “Lielā apliecība par Svēto Vakarēdienu” – pretstatā 1544.gadā sarakstītajai “Īsajai apliecībai par Svēto sakramentu”.
[2] – Mārtiņa Lutera “Īsā apliecība par Svēto sakramentu“.
[3] – Par šādiem testamentiem varētu uzskatīt arī “Šmalkaldes artikulus” un “Īso apliecinājumu par Svēto sakramentu”.
[4] -1527.gadā Vitenbergā plosījās mēris, un 1528.gadā Lutera veselības stāvoklis bija nopietni pasliktinājies.
[Pārpublicēts no priekšvārda Mārtiņa Lutera grāmatai “Apliecība par Kristus Vakarēdienu”]
Ieskaties