305. Kā kristība var atbrīvot no sātana?


Lutera antropoloģijas sākumpunkts

Lutera antropoloģijas sākumpunktu nevar saprast atrautībā no pārējās Lutera teoloģijas. Viņa kristocentriskais skatījums, izpratne par attaisnošanu ticībā, mācība par Dieva svēto bauslību kā arī citas Lutera teoloģijas daļas mums ļauj saprast arī viņa antropoloģijas sākumpunktu. Lutera antropoloģijas sākumpunkts nav cilvēkā pašā, viņš neskata cilvēku kā fenomenu, kas varētu tikt saprasts vienīgi dabas, vēstures, sabiedrības, cilvēka paša garīgo norišu vai kādā citā cilvēkam raksturīgā kontekstā.


Tāda ir arī Lutera kritika par sava laika centieniem cilvēku šādā veidā raksturot, viņš raksta:

“Filozofija vai cilvēciska gudrība apraksta cilvēku kā dzīvnieku, kam ir saprāts, sajūtas un ķermenis.”

Luters uzsver, ka tas ir tādēļ, ka filozofijas un cilvēciskās gudrības spriešanas sākums ir mirstīgais, ‘kritušais’ cilvēks pats, kas tiek skatīts šīs ierobežotās dzīves sakarībās. Luters uzsver, ka cilvēks ir īpaši izcelts ārpus un pāri visai pārējai radībai.

Norādīdams uz Svētajiem Rakstiem, viņš atgādina, ka īpaša un akcentēta ir gan cilvēka radīšana, gan Dieva dotais uzdevums cilvēkam. Dievs ir cilvēku iecēlis par zemes, putnu, zivju un dzīvnieku kungu ar noteiktu pavēli – pārvaldīt (1.Moz.1:28). Šeit mēs sastopamies ar īpašu Lutera teoloģijas pieeju,- cilvēku izceļ nevis kādas specifiskas viņa dabiskās īpašības (saprāts, spēks, iemaņas u.c.), bet gan vienīgi ārpus cilvēka paša esošā suverēnā Dieva griba un spriedums par cilvēku. Tieši tāpat Luters skata arī daudzus citus jēdzienus.

Svētums un grēks, taisnība un netaisnība, labs un ļauns, dievbijīgs un bezdievīgs nav kādas kvalitātes pašas par sevi, bet pastāv un ir atkarīgas vienīgi no Dieva sprieduma par lietām un parādībām. Savās lekcijās (1515.g.) par ap. Pāvila vēstuli romiešiem viņš raksta, ka labs, patiess un svēts ir tas, ko Dievs par tādu sauc, un nevis otrādi. Un, ko Dievs par tādu sauc, tas tāds arī ir.

Pirms grēkā krišanas cilvēks ir visas radības valdnieks,- zeme, ūdeņi, gaiss un viss, kas tur mīt, ir cilvēka pārvaldīšanā un varā. Luters uzsver, ka cilvēks šo savu varu īsteno būdams kails un, tā sakot, bez jebkādiem ‘darba rīkiem’ vai ‘ražošanas līdzekļiem’. Luters atzīst, ka arī pēc grēkā krišanas cilvēks, būdams Dieva radība, saglabā augstu stāvokli nu jau kritušajā radībā. Arī ‘kritušajam’ cilvēkam augstākais tituls ir ‘cilvēks’.

Luters uzsver, ka pat firstam augstākais tituls ir ‘cilvēks’, jo Dievs jau nav radījis firstus, bet gan cilvēkus. Tomēr grēka dēļ cilvēkam piešķirtā valdnieka vara ir kļuvusi par varas karikatūru vai tukšu attēlu (specie dominii), par kailu valdīšanas titulu bez seguma (nudum titulum dominii). Cilvēks ir kļuvis agresīvs un naidīgs radībai, radība kļuvusi agresīva un naidīga cilvēkam: zvēri tam uzbrūk, no augstuma tas krīt un nositas, ūdenī slīkst, zeme tam top par kapu un aprij viņa miesu.

Un cilvēks savu varu spēj realizēt tikai daļēji, pie tam vienīgi ar dažādu rīku un viltību palīdzību. Zīmīgi, ka šādā veidā Luters it kā no pagātnes oponē nākotnei, kas Marksa personā ir pasludinājusi, ka tieši darba rīki, ko cilvēks izmanto, ir vienīgā pazīme, kas to fundamentāli atšķir no dzīvnieka.

[Pārpublicēts no www.lmf.lv]

« Lasīt sākumu | Turpinājums »

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.