145. Kas ir dabas dotās zināšanas par Dievu?


Lūgšanas būtība

Jaunajā Derībā mēs ik uz soļa atrodam pamudinājumus lūgt. Tā, piemēram, Lūkas evaņģēlijā 18:1 Kristus mudina mācekļus aizvien lūgt Dievu un nepagurt savās lūgšanās; Mateja evaņģēlijā 7:7 Viņš saka: “Lūdziet, tad jums taps dots.” Marka evaņģēlijā 11:24 Viņš ar savu apsolījumu stiprina mācekļu ticību, teikdams, ka viņi saņems visu, ko lūgs. Arī apustulis Pāvils mudina kristiešus savās lūgšanās būt – neatlaidīgiem (Rom.12:12), pastāvīgiem (Kol.4:2), garā lūgt Dievu nemitīgi un aaizlūgt par citiem kristiešiem (Ef. 6:18); arī citi apustuļi, piemēram, Pēteris, mudina kristiešus būt saprātīgiem un skaidrā prātā, lai varētu lūgt Dievu (1.Pēt.4:8).

Lūgšanas būtība

Agrīnajā kristīgajā draudzē mēs atrodam Vecās Derības lūgšanu prakses ietekmi, kas paredzēja lūgšanas noteiktos laikos. Tā apustuļi Jānis un Pēteris dodas uz templi “ap lūgšanas stundu, tas ir – devīto” (Ap.d.3:1). Nav īsti skaidrs, vai viņi paši piedalījās lūgšanās vai tikai apmeklēja templi, lai sludinātu Kristus Evaņģēliju, taču kristieši jau no paša sākuma bija noslēgta kopība, kuru radīja maizes laušana (Svētais Vakarēdiens) un lūgšanas (Ap.d.2:42). Didahē jeb Divpadsmit apustuļu mācība, kas sarakstīta pirmā gadsimta beigās vai otrā gadsimta sākumā, mudina kristiešus dienās un naktīs lūgt Dievu par tiem, kas sludina viņiem Dieva vārdu. Tālāk Didahē aizliedz kristiešiem kopā lūgt un gavēt ar liekuļiem, tāpat arī tiek aizliegts lūgt tā, kā tie lūdz, bet gan “lūdziet tā, kā Tas Kungs ir pavēlējis Savā Evaņģēlijā”. Tālāk seko lūgšana Mūsu Tēvs un pēc tās norādījums: “Trīs reizes dienā tā lūdziet!” Tādējādi mēs redzam, ka jūdu ikdienas lūgšanu veids vairs netiek praktizēts, bet īpašu vietu agrīnajā kristīgajā draudzē ieņem lūgšana Mūsu Tēvs.

Arī Mārtiņš Luters slavē lūgšanu Mūsu Tēvs, jo – “lai mēs zinātu, ko un kā lūgt, mūsu Kungs Kristus mums pats ir mācījis vārdus un veidu”. Luters lūgšanu saista ar otro bausli, kas mums uzliek pienākumu lūgt, jo otrais bauslis ne tikai aizliedz Dieva vārdu nepareizi lietot, bet pavēl to piesaukt visās bēdās, kas nenozīmē ne ko citu – kā lūgt. Lai gan mēs esam ticīgi, tomēr nespējam pilnīgi turēt Dieva baušļus: “[Jo] velns kopā ar visu pasauli un mūsu pašu miesu pretojas tam ar visu spēku. Tādēļ nekas nav tik ļoti nepieciešams, kā vienmēr būt Dieva priekšā, Viņu piesaukt un lūgt, lai Viņš dod, uztur, vairo ticību un baušļu pildīšanu, bet novērš visu, kas mums ir ceļā un traucē.”

Lai gan Lutera lūgšanas Mūsu tēvs skaidrojums ir balstīts agrīno baznīctēvu, īpaši Tertuliāna un Kipriana, darbos un tādēļ nav tik oriģināls kā pārējās Mazā katehisma daļas, tomēr satura ziņā tas ir ļoti evaņģēlisks. Īpaši tas redzams brīnišķīgajā vārda “Tēvs” un mūsu dievbērnības skaidrojumā, kas atrodams Mūsu Tēvs izklāsta ievadā. Tas Mazajam katehismam tika pievienots 1531. gadā un ir brīnišķīgākā Mūsu Tēvs skaidrojuma daļa.

Ja mēs ieskatītos kādā no skaidrojošajām vārdnīcām, lai uzzinātu, kas ir lūgšana, tad parasti atklātu, ka lūgšanu saprot kā vēršanos pie kādas no dievībām. Interesanti, ka arī Jesaja pārmet muļķību tiem, kas runā ar kokiem un akmeņiem.

Šāda saruna ar elku ir kā runāšana rotaļu telefona klausulē, kuru tikai paņem un runā tajā, bet nesaņem atbildi. Lai saruna būtu īsta, ir jādzird! Lai lūgšana būtu īsta, ir vajadzīgs, lai Dievs to dzirdētu. Tas notiek caur Jēzu Kristu, kura dēļ Dievs dzird un uzklausa mūsu lūgšanas. Īsta lūgšana ir tad, kad pastāv komunikācija starp lūdzēju un patieso Dievu. Īstu to padara ne mūsu lūgšana, bet tas, ka Dievs to dzird un uzklausa. Tas notiek tikai caur Kristu. Vēl jāatceras, ka mēs lūdzam ne tikai vārdiem, bet arī ar sirdi, ar savām iekšējām tieksmēm, nopūtām, jūtām. Ja mēs vēlētos izdalīt lūgšanas veidus, tad varētu sacīt, ka lūgšana sastāv no pielūgsmes, grēksūdzes, pateicības un lūgumiem. Mums ir jālūdz ne tikai par sevi, bet arī par saviem tuviniekiem, draugiem, kā arī ienaidniekiem, jo visiem cilvēkiem ir nepārtraukti vajadzīga Dieva žēlastība. Turklāt ticība arvien meklē Dieva gribu, un Viņa griba ir tāda, ka Viņš grib, lai arī mēs izsakām savu gribu, tas ir, – lūdzam Viņu. Protams, nevis mūsu griba, bet gan Dieva griba ir augstākā autoritāte. To ticība lūdz un meklē. Pilnīgi droši mēs varam lūgt to, ko Dievs jau ir apliecinājis kā Savu gribu Svētajos Rakstos. Tādēļ tagad pievērsīsimies lūgšanai Mūsu Tēvs, kuru ir devis pats Kungs. Tajā nav daudz vārdu, bet satura ziņā tā ir neizsakāmi dziļa, visu aptveroša.

Birkas: , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.