36. Kas ir melošana un krāpšana caur Dieva vārdu?


Lūgšana “Mūsu Tēvs”: Lai nāk Tava valstība

Tas, ka Dieva valstība nav laicīga valstība, ir skaidri saprotams no Kristus vārdiem: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” (Jņ. 18:36) Tā kā valstība arvien ir saistīta ar valdīšanu, tad mēs šeit ar valstību saprotam Dieva valdīšanu. Ticības apliecībā mēs Viņu saucam par Visuvaldītāju, un tāds Viņš arī ir. Taču tā ir valstība, kas nevis nāk, bet jau pastāv, proti, tā, kurā Dievs valda ar spēku un varu. Šajā lūgšanā mēs lūdzam, lai nāktu Viņa žēlastības valstība, kas nāk pašreiz pie ticīgajiem šeit uz zemes, un arī par Dieva godības valstību, kas nāks Debesīs. To izsaka Lutera skaidrojums Mazajā katehismā: “Dieva valstība gan nāk pati bez mūsu lūgšanas, bet mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai tā nāk arī pie mums.” Luters šeit runā par Dieva žēlastības un godības valstībām, pie kurām arī mēs gribam piederēt, bet ne par to valstību, kur Dievs valda ar spēku, jo – vai mēs to gribam vai negribam, mēs jau esam pakļauti šai Viņa valdīšanai.

Jeruzālemes Kirils savukārt saka, ka to var lūgt tikai šķīsta dvēsele. Acīmredzot tāds, kas pieder velna valstībai, neteiks uz Dievu – “Tēvs”, jo viņa tēvs ir cits. Tāpat tas nelūgs, lai Dieva vārds tiktu godāts, ne arī lai nāk Dieva valstība, jo tas nozīmētu velna valstības galu. Tāpēc zināmā mērā šie lūgšanas vārdi ir eshataloģiski, attiecināmi uz pēdējiem laikiem, jo tajos mēs lūdzam pēc pilnīgas atpestīšanas no velna varas, lūdzam pēc valstības, kas būs Kristum otrreiz atnākot.

Šo eshatoloģisko domu īpaši uzsver baznīctēvs Jānis Hrizostoms (miris 407. gadā), bet Luters Lielajā Katehismā attiecina šīs lūgšanas vārdus gan uz Dieva žēlastības, gan godības valstības nākšanu, norādot, ka Dieva valstība nav nekas cits, kā tas, “ka Dievs sūtījis pasaulē savu Dēlu Kristu, mūsu Kungu, lai Viņš mūs atpestī un dara brīvus no velna varas, ved pie Sevis un valda kā taisnības, dzīves un svētības Ķēniņš pret grēku, nāvi un ļaunu sirdsapziņu”.

Pretstatā Kirilam un Hrizostomam Luters šeit uzsver Dieva iniciatīvu pestīšanas darbā, kas, paveikts Kristū, turpina pastāvēt Svētajā Garā. Savā 1519. gada lūgšanas Mūsu Tēvs izklāstā Luters raksta, ka būtu kļūdaini lūgt, lai Dievs mums ļauj iet uz Viņa valstību, tāpēc mēs lūdzam, lai Viņa valstība nāk pie mums. Jo, lai mēs vispār varētu saņemt Viņa valstību, tai ir jānāk pie mums, jo mēs paši pie Viņa nekad nevaram nokļūt. Līdzīgi arī Kristus nāca pie mums, tapdams par cilvēku, nevis mēs gājām pie Viņa, tapdami par dieviem. Turklāt mēs, kas jau esam šajā valstībā, “lūdzam lai tā nāk pie tiem, kas vēl nav tajā”. Tātad tiek lūgts, lai Dievs ar pareizi sludinātu Evaņģēliju atbrīvotu cilvēkus no velna valstības, lai Dieva “valstība būtu mūsu vidū ar Svētā Gara vārdu un spēku un lai velna valstība tiktu sakauta, tā ka viņam nebūtu nekādu tiesību un varas pār mums, līdz velna valstība tiktu galīgi iznīcināta un taptu izskausts grēks, nāve un elle, lai mēs dzīvotu mūžīgi pilnīgā taisnībā un svētībā”.

Šīs ir augstas un lielas lietas, kuras Dievs grib mums dot un kuras mēs uzdrīkstamies lūgt, tikai pamatojoties Dieva apsolījumos. Kas attiecas uz laicīgām lietām, tad tās nav tik nozīmīgas un tiks piemestas pašas par sevi: “Jo kā tad Viņš mūs atstātu trūkumā laicīgās lietās, ja ir apsolījis to, kas ir mūžīgs un neiznīcīgs?”

Kad mēs lūdzam “Lai nāk Tava valstība”, tad mēs lūdzam Tēvam, lai viņa Dēla vārdi: “Nebīsties tu, mazais ganāmais pulciņ, jo jūsu Tēvs ir nolēmis jums piešķirt valstību,” – attiektos arī uz mums. Un jāatceras, ka mēs lūdzam pēc Viņa valstības, bet ne pēc tā, kas ir raksturīgs šai valstībai. Mums nav jālūdz pēc debesu prieka un citām lietām, kuras, kā mums liekas, piederētos debesīm, bet jāatceras, ka Dievs mums dod visu, kas piederas Viņa valstībai, dāvādams pašu valstību. Ar šo atziņu, kas palīdzēs mums izvairīties no pašizdomātas dievbijības, pievērsīsimies nākamajam lūgumam.

Birkas:



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.