151. Kas ir sakāms par tiem, kuri noliedz Dieva trīsvienību?


Lūgšana – mierinājuma pilns glābiņš kristiešiem

“Atpestī mūs no ļauna.” [Mt.6:13]

lūgšana – mierinājuma pilns glābiņš kristiešiem


Kad dievbijīgs cilvēks ir iemācījies neuzticēties savai viltīgajai sirdij un pieredzējis ienaidnieka lielo pievilšanas prasmi, kā arī baidās no ļaunuma, kas nav skaidri saredzams un sajūtams, bīstas no velna viltībām un savas sirds neīstuma, tad tādos brīžos kristiešiem mierinājuma pilns glābiņš ir ar lūgšanu patverties pie viszinīgā un uzticīgā Dieva, lai Viņš sarga un novērš visu ļaunu.

Šādu lūgšanu mēs izsakām ar vārdiem “atpestī mūs no ļauna” vai arī – “atpestī mūs no ļaunā”. “Glāb mūs, uzticīgais, varenais Dievs, no visa ļauna un arī no tā ļaunuma, kuru nesaprotam. Tu vienīgais redzi visus apslēptos velna slazdus un valgus, pasauli un mūsu sirdi un liec mums piesaukt Tevi bēdu laikā. Atpestī un izglāb mūs.”

Tā ir viena no parastākajām Dieva bērnu vainām, ka viņi saka: “Es neapzinos sevī nepatiesību vai pieķeršanos ļaunam, taču bīstos, ka mani pievils mana sirds. Es apzinos, ka man daudz kur pietrūkst spēka, taču neapzinos, kur tieši ir mana apslēptā vaina.”

Kad jūtamies nedroši un baidāmies no nezināma ļaunuma, mums ir dots neizteicams mierinājums, ka visas savas raizes varam likt uzticīgā Dieva rokās. Viņš pats mums mācīja lūgt: “Atpestī mūs no ļauna.” Tas ir mierinoši, ka varam Viņam sacīt: “Atpestī mani no tā ļaunuma, Kungs, ko Tu manī redzi un zini, bet kas man pašam apslēpts! Tu, uzticīgais, varenais Dievs, glāb mani no tā, kas nav Tev pa prātam, un piešķir to, kā man pietrūkst!”

Atcerēsimies, ka Dievs vienīgais izdibina un pazīst apslēpto sirds viltību un sātana dziļumus. Un Dievs nekad nav teicis, ka savu sirdi mēs spēsim izzināt paši. Nē, Tas Kungs ir teicis tieši pretējo, sacīdams: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt? “Es, Tas Kungs, izpētu sirdi un pārbaudu īkstis, lai atmaksātu ikvienam par viņa ceļiem, kā viņa dzīve to pelna”” [Jer.17:9-10]. Šeit Tas Kungs noliedz, ka pats cilvēks spēj izprast savu sirdi, jo Dievs vienīgais to spēj.

Pat pašam Dāvidam, kam pravietošanas brīžos bija ļauts ieskatīties tūkstoš gadu tālā nākotnē, nebija dots izdibināt savu sirdi. Šai jautājumā viņš vērsās pie Dieva un lūdza: “Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas” [Ps.139:23].

Otrkārt, mums jāapzinās un jāpatur prātā, ka Dievs Tas Kungs ir vienīgais, kas spēj vērst par labu mūsu vainas un kaites. Viņš nekad nav teicis: tev pašam sevī jārada jauna sirds. Tieši otrādi, Viņš saka: “Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi” [Ec.36:26]. Arī Dāvids devās pie Tā Kunga un lūdza: “Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!” [Ps.51:12].

Dievs ir sacījis, ka nevis mēs, bet Viņš pazīst mūsu sirdis un spēj labot to, kas tur ir aplams. Viņš māca ar lūgšanām doties pie Viņa. Tādēļ, kad mēs stāvam nezināma ļaunuma priekšā, vērsīsimies pēc mierinājuma pie Viņa un uzticīgais Dievs mums darīs to, ko esam lūguši. Viņš pats uzņemas visas rūpes par mūsu pestīšanu un vērš par labu visu ļauno, bīstamo un nesaprotamo. Dievs nepievils bijīgu dvēseli, kas nosoda sevi un vēlas ievērot visus Dieva vārdus – arī tos, kas piespriež nāvi vecajam Ādamam mūsos, tāpēc mums jātic un jāzina, ka Viņš darīs to, ko esam lūguši. Viņš pats māca mums lūgt: “Atpestī mūs no ļauna.”

Taču arī kārdinājumu laikā, kad labi apzināmies ļaunumu, mēs tomēr nespējam no tā atbrīvoties: es gan saprotu, ka zināma rīcība ir grēks un velns mani cenšas tajā ievilkt, un tomēr es nespēju no tā kļūt brīvs. Tas ir padarījis “mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos” [Rom.7:23], un tur mani tik cieši, ka, pat apzinādamies grēku – dusmas, naidu, nešķīstas kārības, iekāri pēc tuvākā mantas – un redzēdams briesmas, es tomēr no tā nespēju atturēt ne sirdi, ne domas. Visbeidzot, tas mani novārdzina tik ļoti, ka esmu gatavs krist izmisumā. Un es būtu pavisam pazudis, ja Dievs neapžēlotos un mani neizglābtu. Tā es mācos, ko nozīmē lūgt: “Atpestī mūs no ļauna.”

Tādos brīžos tūlīt krīti ceļos un lūdz. Pārdomā, ka mūs apdraud ienaidnieks, kam nespēj pretoties neviens spēks ne debesīs, ne virs zemes, kā vien pats Visvarenais, kas svinīgi pasludina: “Vienīgi Es esmu Tas Kungs, bez Manis nav cita Glābēja” [Jes.43:11]. Luters saka:

“Nerīkojies, lai pats uzveiktu grēku, jo citādi grēks izrīkosies ar tevi tā, ka būsi mūžīgi pazudis.”

Vienīgā izeja ir visā nopietnībā bēgt pie uzticamā, visvarenā Kunga un lūgt: “Atpestī mūs no ļauna!” Un, ja labi sapratīsim, kāpēc Tas Kungs mums mācījis šādi lūgt, mēs saņemsim lielu mierinājumu. Mums jātic, ka, mācīdams šādu lūgšanu, Dievs nejokojas ar Saviem noskumušajiem bērniem un patiesi grib mūs izglābt. Viņš saka skaidri: “Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!” [Ps.50:15]

Birkas: , , , , , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.