324. Vai atklātos grēkos kritis cilvēks var gūt grēku piedošanu?


Lūgšana

Tas, ka mēs drīkstam lūgt, nav nekas pats par sevi saprotams. Proti, lūgšana gan ir cilvēka sirds dabiska vajadzība, bet dēļ tā tai vēl nav nekādu tiesību Dieva priekšā.


Mēs lūdzam Dievu, kuram ticam caur Jēzu Kristu. Tādēļ mūsu lūgšana nekad nevar būt Dieva apvārdošana, mums viņa priekšā nav jātēlo. Mēs drīkstam zināt, ka Viņš zina, kas mums vajadzīgs, pirms mēs par to lūdzam. Tas mūsu lūgšanai dāvā lielāku paļāvību un priecīgu drošību. Ne formula, ne vārdu skaits, bet gan vienīgi ticība Dievu skar pie Viņa tēvišķās sirds, kas mūs jau sen pazīst. Patiesā lūgšana nav darbs, vingrinājums, dievbijīga poza, bet tas ir bērna lūgums Tēva sirdij.

Tāpēc lūgšana nekad nav demonstratīva, ne Dieva, ne paša, ne citu priekšā. Ja Dievs nezinātu, kas man vajadzīgs, tad man būtu par to jādomā, kā es to Dievam saku, ko es Viņam saku, vai es Viņam saku. Tādejādi ticība, kurā es lūdzu, izslēdz jebkuru refleksiju un jebkuru demonstrāciju. Lūgšana ir apslēpta. Jebkurā veidā tā ir pretēja atklātībai. Tas, kurš lūdz, vairs nepazīst sevi pašu, bet vienīgi Dievu, kuru uzrunā. Tā kā lūgšana neiedarbojas uz pasauli, bet gan ir vērsta vienīgi uz Dievu, tā ir visnedemonstratīvākā darbība.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.