349. Kāda ēšana un dzeršana notiek Svētajā Vakarēdienā?


Lietas, kas novērš no Evaņģēlija

“Nemaldaities, mani mīļie brāļi! Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas. No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu Viņa radījumu pirmaji. Zinait, mani mīļie brāļi: lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties, jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību. Tāpēc, nolikdami visu netīrību un lielo ļaunprātību, lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles.” [Jēk.1:16-21]

Lietas, kas novērš no Evaņģēlija


Šī vēstule rakstīta visiem kristiešiem – laikā, kad viņiem nācās panest neticīgās pasaules vajāšanas; to Sv. Jēkabs parāda jau pašā sākumā, Jēk. 1:2-4, sacīdams: “Turiet, mīļie brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību. Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurim..”. Un 12. pantā viņš saka: “Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā..”.

Pastāv divējādas lietas, kas cilvēkus novērš no Evaņģēlija: pirmās ir dusmas un nepacietība, otrās – ļaunās tieksmes un iekāres. Par šīm lietām Sv. Jēkabs runā savā vēstulē. Dusmas – viņš saka – rodas no tā, ka Kunga Kristus dēļ nākas atteikties no mantas, goda un pat dzīvības, turklāt vēl kļūstot par apsmieklu, par kāju pameslu visai pasaulei. Tas dara jums sāpes, liek pagurt, kļūt īgniem un rada pretestību – jūs taču redzat, ka tie, kas jūs vajā, dzīvo vieglu dzīvi, ir bagāti, vareni un godāti, turpretī jums arvien jācieš. Tādēļ arī Sv. Pēteris 1. Pēt. 3:10, atgādinādams 34. psalma vārdus (Ps. 34:14-15), mudina: tam, kas grib būt kristietis, jānovēršas no ļaunā un jādara labais, jāmeklē miers, jāvalda mēle un jātur mute, lai tā neizteiktu lāstus; kristietim nav jākļūst nepacietīgam, bet jānodod sava dzīve Dieva rokās. Tas atbaida daudzus – ļaudis, kas būtu turējušies pie Evaņģēlija, nespēj panest zaudējumus un kaunu, ko tiem nākas pieredzēt Evaņģēlija dēļ. Citādi pasaule jau sen būtu kristiešu pārpilna – ja tikai viņiem nebūtu jānes mīļais, svētais krusts vai arī ja tie visi spētu pārvarēt dusmas un nepacietību. Tieši krusta dēļ daudzi atkāpjas un saka: drīzāk palikšu kopā ar pūli nekā panesīšu tādas lietas; lai man klājas tāpat kā citiem.

Otrā lieta ir pasaules kārības, ko Sv. Jēkabs sauc par netīrību. Arī tā ir parasta nelaime, kas piemeklē daudzus, tādēļ ka tie, tiklīdz dzirdējuši Evaņģēliju, iedomājas to jau pilnīgi apguvuši un vairs neņem vērā Evaņģēlija mācību. Tā nu viņi nogrimst pasaules kārībās, augstprātībā un alkatībā, domādami tikai par to, kā varētu kļūt bagāti un labi dzīvot.

Tagad šādus piemērus redzam itin bieži, un es raizējos, ka pie mums nebūs labāk kā apustuļu un praviešu laikos un arī turpmāk ļaudis paliks tādi paši; tomēr mums aizvien jāatgādina sev pašiem un citiem cilvēkiem, ka nepieciešams uzcītīgi sargāties no abiem šiem netikumiem. It īpaši – no nepacietības radītām dusmām un kurnēšanas pret Dievu. Mums jābūt lēnprātīgiem arī pret cilvēkiem, lai dusmas vienmēr tiktu nomāktas un pie mums, kristiešu vidū, valdītu tikai pacietība un lēnprātība.

Par to, kā jau sacīju, runā visa šī vēstule, norādot arī, kādēļ mums jābūt tik pacietīgiem un nav jādusmojas uz tiem, kas mums rada visdažādākās ciešanas, it īpaši uz tiem, kuri savā nepacietībā nicina Dieva vārdu vai pat vajā to. Sv. Jēkabs saka: jums neklājas uz viņiem dusmoties – atcerieties, kādus dārgumus Dievs jums ir devis jeb ko esat saņēmuši no debesīm, proti, dažādas labas un pilnīgas dāvanas.

Tādēļ lieciet uz svariem un samērojiet visu, ko esat saņēmuši, tad redzēsit, ka esat apveltīti ar dāvanām daudz bagātīgāk, nekā varat piedzīvot zaudējumus un negodu. Kad pasaule jums uzbrūk un ar savu nepateicību, nicinājumu un vajāšanām mudina kļūt nepacietīgiem, atcerieties, kādu mierinājumu un cik daudz laba esat saņēmuši Kristū un Evaņģēlijā. Tad drīz vien sapratīsit, ka drīzāk gan vajadzētu iežēloties par tiem, kas grib jums kaitēt, nevis kurnēt un dusmoties uz viņiem.

Tāpat tie, kas dzīvo pasaulīgās kārībās jeb, kā Sv. Jēkabs tās nosauc, “netīrībā”, nav tā vērti, lai viņu rīcība pamudinātu jūs novērsties no Evaņģēlija – viņiem taču ir tikai pāvesta nieki, turpretī jūs esat saņēmuši brīnišķīgus, dievišķus labumus un bagātību; domājiet par to un neļaujiet jūs maldināt ne pasaules pārdrošībai un negantībai, kas rada jums zaudējumus un ciešanas, ne to ļaužu veiksmei un labklājībai, kuriem pieder pasaules nauda un manta, kuri dzīvo priekos un kārībās. Pievērsiet savas acis tam, ko esat saņēmuši no Tēva – Viņa dievišķajām un pilnīgajām dāvanām.

Lai skaidrāk izšķirtu šīs lietas, jāpiebilst, ka par “labām dāvanām” saucam tos labumus, kas mums ir šeit, uz zemes; par “pilnīgām dāvanām” – tās, kuras gaidām nākamajā dzīvē. Sv. Jēkabs pats uz to norāda, sacīdams: “.. Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu Viņa radījumu pirmaji.” Tā ar šiem vārdiem “labas un pilnīgas dāvanas” apzīmēts viss labais, ko Dievs mums jau ir devis un ko vēl saņemsim – kā šeit, tā arī nākamajā dzīvē.

Ja mēs, kristieši, prastu salīdzināt un novērtēt, cik milzīgus dārgumus un neizsakāmu bagātību esam saņēmuši (es negribu runāt par laicīgām, pārejošām un mainīgām lietām, proti, laicīgo mantu, godu, veselu miesu utt., bet gan par garīgiem, mūžīgiem dārgumiem, ko esam iemantojuši Kristū), tad drīz vien mēs atzītu, ka mūsu bagātība simttūkstoš reižu pārsniedz visu, ar ko varētu lepoties pasaule. Viens otrs gan būtu ar mieru atdot daudzus tūkstošus guldeņu, lai tikai spētu redzēt ar abām acīm – viņš šo spēju vērtē tik augstu, ka tās dēļ būtu ar mieru veselu gadu gulēt slims vai paciest kādu citu lielu zaudējumu, un neviens zaudējums viņam nenozīmē tik daudz kā tā lieta, ko viņš tiecas iegūt. Taču par to, kā jau sacīts, tagad nerunāsim, lai gan arī miesīgu labumu zaudējums nekad nav tik liels kā manta, kuru to vietā esam saņēmuši. Jo kurš gan spēj nopelnīt vai atlīdzināt kaut vai visnenozīmīgāko Dieva dāvanu (piemēram, to, ka cilvēks dienā var skatīt saules gaismu), pat tad, ja viņš izciestu desmitreiz smagākas ciešanas? Un, kamēr tev ir šī miesīgā dzīve un dzīvība, tev ir arī vislielākais dārgums, kas daudzkārt vērtīgāks par zeltu un sudrabu, svarīgāks par visām nelaimēm, kas tev jāizcieš. Bet mēs tagad runājam tieši par tiem dārgumiem, ko esam saņēmuši ar Kristus augšāmcelšanos – šajā Lieldienu laikā noteikti ir nepieciešams par tiem runāt; apustuļa vēstulē lasām: “Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva..”. Viņš mūsos sācis celt savu namu un grib mūs darīt par saviem bērniem un mantiniekiem. Tas – apustulis saka – noticis caur Evaņģēliju, ko viņš nosauc par “patiesības vārdu”.

Ko tad mēs tajā iemantojam? Tieši tik daudz, lai mūsu sirdis tiktu apgaismotas un pildītas ar prieku un mēs, atbrīvojušies no visiem grēkiem, maldiem, bailēm un šausmām, aptvertu skaidro un spožo patiesību; tādēļ kristietis var izvērtēt visas sektas un velna mācības, kādas vien nākušas uz šīs zemes. Vai tad tas nav brīnišķīgs dārgums un dārga dāvana, ka topam tā apgaismoti un paša Dieva mācīti, ka spējam pareizi spriest par visām mācībām, visu dzīvi šeit, uz zemes, un varam pamācīt ikvienu, norādot, kā viņam jādzīvo, kas jādara un no kā jāvairās? Tādēļ varam lepoties, ka arī šeit, uz zemes, mums ir Tēvs, kura vārds ir – gaismas Tēvs; Viņā saņemam tādus dārgumus, kuru dēļ ikviens labprāt atdotu savu dzīvību. Ko gan es pats, savā tumsībā dzīvodams, būtu bijis gatavs atdot, lai kāds atpestītu mani no daudzajām baiļu dēļ noturētajām misēm un citām šausmām, tāpat arī no sirdsapziņas mokām un bailēm, kas nekur neļāva man rast mieru! Ja būtu atradies kāds, kas spētu mani pamācīt, lai varu pareizi saprast kaut vienu psalmu – es būtu bijis gatavs aizrāpot līdz pat pasaules malai, lai atrastu tādu palīdzību.[1] Nu mums – lai slava Dievam! – bagātīgi sniegts šis nenovērtējamais dārgums, proti, šī svētīgā gaisma, dārgais, mīļais [Dieva] vārds. Kas gan ir visas ciešanas un nelaimes salīdzinājumā ar šo gaismu?

Otrkārt, mums ir arī mierīga un priecīga sirdsapziņa, kas spēj pastāvēt un turēties pretī visiem draudiem, grēkiem un kārdinājumiem; tā arvien saglabā mūžīgās dzīvības drošo cerību. To sniedz augstās, brīnišķīgās dāvanas un dārgumi – Evaņģēlijs, mīļā Kristība, Svētā Gara spēks un mierinājums jebkura pretspēka priekšā. Vai salīdzinājumā ar visu to ir nozīme kādiem laicīgo labumu zaudējumiem? Kādēļ gribi kurnēt un dusmoties? Tev taču ir šādi dievišķi dārgumi, kurus neviens nevar atņemt, nedz mazināt – pat šeit, šajā dzīvē! Ja arī tev nākas atteikties no naudas, mantas, goda un ļaužu labvēlības, saki sev: man ir dārgums, kas ir daudz vērtīgāks par visas pasaules godu un mantu. Tāpat arī, ja redzi kādu citu dzīvojam lielā greznībā, priekos un pārgalvībā – padomā, kas viņam pieder? Tikai nieki un ubaga maize; turpretī man ir Dieva žēlastība, ka zinu Viņa prātu un darbus, visu, kas ir debesīs un virs zemes. Sv. Jēkabs tev saka: uzlūko dārgumu, lielās, brīnišķīgās dāvanas, kuras jau esi saņēmis no gaismas Tēva!

Tomēr tas vēl nav viss; jums vēl gaidāmas īsti pilnīgas dāvanas un dārgumi. Šeit, uz zemes, mums arvien vēl ir daudz nepilnību, kas neļauj atzīt un satvert mūsu dārgumu tā, kā mēs to vēlētos; jo mēs vēl esam tikai Viņa radījumu pirmaji. Viņš ir sācis savu darbu mūsos un negrib, lai paliekam tikai pie šā iesākuma; ja paliekam ticībā, neļaudami dusmām un nepacietībai mūs no tās novērst, Dievs vedīs mūs pie īstajiem, mūžīgajiem dārgumiem – pilnīgajām dāvanām; tad vairs nekad nemaldīsimies un neklupsim, nedusmosimies un negrēkosim.

Tā būs dzīve, kurā – kā Sv. Jēkabs tālāk saka – nav ne pārvērtības, ne gaismas un tumsas maiņas, tas ir, tā nebūs tik nepastāvīga lieta, kāda tagad ir arī kristieša dzīve: šodien esam priecīgi, rīt noskumuši, šodien stāvam, bet jau drīz krītam utt. Dabīgajā un laicīgajā dzīvē viss arvien mainās un pārveidojas: tagad gaisma, bet drīz jau tumsa, drīz diena, drīz atkal nakts, drīz auksts, drīz silts, te kalns, tur atkal ieleja, šodien vesels, rīt jau saslimis utt. Tas viss beigsies, un sāksies dzīve, kurā vairs nebūs šādu pārmaiņu, bet tikai pastāvīgi, mūžīgi dārgumi un labumi, tā ka bez mitas varēsim skatīt Dieva godību un nebūs vairs ne tumsas, ne nāves, ne moku, ne vājuma, bet vienīgi gaisma, prieks un svētlaime. Par to jums jādomā, kad pasaule jūs kārdina un izaicina, cenzdamās jūsos radīt dusmas vai ļaunas kārības. Tiecieties pēc augstajiem debesu dārgumiem, kas jums ir tik noteikti apsolīti, un jūsu Galva, Kristus, jau iegājis debesu godībā, lai arī jūs vestu turp; šiem debesu dārgumiem jābūt jums daudz mīļākiem un vērtīgākiem par visām zemes lietām, ko atstāsit aiz sevis.

Tā kristiešiem ir jādomā – tā mēs iemācītos uzlūkot mūsu dārgumus un labumus kā lielas un brīnišķīgas lietas, pateikties Dievam par žēlastību, ko Viņš mums sācis parādīt, un dāvanām, kuras Viņš mums jau devis – patiesu atziņu un izpratni, taisnību un dzīvību. Mums arvien jāraugās un jātiecas pēc tā, lai viss pilnīgais mūsos pieņemtos spēkā, lai mēs kļūtu brīvi no nepilnīgās dzīves, kas tagad mūs nomāc kā smaga nasta un arvien velk lejup, tā ka itin viegli varam atkrist no Evaņģēlija. Tieši šeit mums palīdz mīļais, svētais krusts un vajāšanas, tāpat arī pasaules piemērs un vilinājums – mēs redzam, ka nabaga ļaudis vieglprātīgi ļauj sevi aizraut projām no [Dieva] vārda un ticības, kurā tie būtu saņēmuši neizsakāmu žēlastību un dārgumus; to vietā viņi iegūst pavisam mazvērtīgas ubaga dāvanas.

Tādēļ Sv. Jēkabs saka: kāpēc gan jūs raizējaties par mantu, kas iegūstama šeit, uz zemes – lai arī Dieva dota, tā tomēr ir iznīcīga un īslaicīga. Kādēļ nepriecājaties un nemeklējat mierinājumu, uzlūkojot augstos debesu dārgumus, ko jau tagad esat bagātīgi saņēmuši un ko neviens jums nevarēs atņemt? Lai to vēl tiešāk paskaidrotu, Sv. Jēkabs tālāk raksta: “No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis”, tas ir, pēc sava prāta, “ar patiesības vārdu”.

Šī ir pirmā un lielākā lieta, ko Dievs mums no augšienes devis – Viņš pats mūs dzemdinājis, darījis par saviem bērniem jeb mantiniekiem, tā ka esam un tiekam saukti par bērniem, kas dzimuši no Dieva. Kā jeb kādā ceļā tas noticis? Caur patiesības vārdu jeb patieso vārdu. To sacīdams, Sv. Jēkabs satriec visus novirzienus un sektas, kam arī ir kāds vārds un kas ir gatavi lielīties ar savu mācību. Bet viņiem nav patiesības vārda, kas dara cilvēkus par Dieva bērniem; viņi neko nemāca un arī nezina par to, kā caur ticību dzimstam no Dieva, kļūdami par Viņa bērniem. Turpretī viņi daudz pļāpā vienīgi par mūsu pašu darbiem, ko darām pēc savas vecās no Ādama mantotās dabas. Bet mums ir šāds vārds – mēs zinām, ka Dievs caur šo vārdu mūs taisnojis un darījis par saviem mīļajiem bērniem – ja mēs ticam Viņa vārdam un nevis ceram uz darbiem vai bauslību. Kristietim ir jābūt tādam cilvēkam, kas par Dieva bērnu ir piedzimis; dievbērnība nav iegūstama ar darbiem – kā iedomājas Mozus mācekļi un visi darbu skolotāji, kuri ar pavēlēm pieprasa te vienu, te atkal citu darbu, tomēr neko nepanāk. Nē, ir vajadzīgi jauni cilvēki, ko varētu saukt par Dieva dzemdinātiem bērniem – kā sacīts arī Jņ. 1:12.

Tie ir cilvēki, kuri – kā Sv. Jānis tajā pašā vietā saka – tic Kristus vārdam, tas ir, ar sirdi turas pie šā vārda (kas šeit tiek cildināts kā liela un varena dāvana), ka Dievs caur Kristu viņiem piedod grēkus un uzņem viņus savā žēlastībā. Pie šā vārda viņi paliek visās ciešanās, nelaimēs un kārdinājumos. Šādu dārgumu jūs saņemat Dieva vārdā – jau šeit, uz zemes. Un, ja Dievs jūs tik bagātīgi apžēlojis, ka nu esat dzimuši par Viņa bērniem, – kā gan lai Viņš jums nedotu arī visu pārējo?

Un kā tad jūs visu to saņemat? Ne jau paši ar savu gribu, spējām un darbošanos – citādi gan es, gan visi tie, kas līdz šim pūlējušies, dzīvodami mūku kārtā, arī bez Dieva vārda būtu iemantojuši visus šos dārgumus – nē, vienīgi pēc Dieva gribas, kā saka Sv. Jēkabs. Neviena cilvēka sirdī, nedz prātā nav radusies doma, ka mums jākļūst par Dieva bērniem; tā nav izaugusi mūsu dārzā, nedz smelta no mūsu akas, bet nākusi no augšienes, no gaismas Tēva, kas ar savu vārdu un Svēto Garu mums to atklājis un ielicis sirdīs caur saviem apustuļiem un viņu pēcnācējiem, kuri palīdzējuši Dieva vārdam nonākt līdz mums. Tādēļ šī brīnišķīgā dāvana tiešām nav izcīnīta ar mūsu darbu un nopelnu palīdzību, to dāvājusi Dieva tēvišķā griba un labvēlība, tīra žēlastība un žēlsirdība.

Un tā mēs esam kļuvuši – Sv. Jēkabs saka – “Viņa radījumu pirmaji”, tas ir, jauniesāktais Dieva darbs, Viņa jaunradītās būtnes. Ar šiem vārdiem Sv. Jēkabs atšķir Dieva radību no pasaules jeb cilvēku radītām lietām, kā to darījis arī Sv. Pēteris, 1. Pēt. 2:13 sacīdams: “Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai..”, tas ir, visam, ko cilvēki pavēl, iedibina, izveido un rada; tā valdnieks ieceļ amata vīrus, tiesnešus, rakstvežus un prasa, lai cilvēki darītu visu, ko viņš grib. Bet Dievs ir radījis jaunu radību jeb radījumus, kas tiek saukti šādā vārdā tādēļ, ka ir paša Dieva radīti – tas ir vienīgi Viņa darbs, ko Dievs paveicis bez cilvēku līdzdalības vai palīdzības. Tādēļ arī kristietis ir jauns Dieva radījums, ko radījis vienīgi Viņš pats – pāri un ārpus visiem pārējiem darbiem un radītām lietām; tomēr tagad Viņš šo radīšanu vēl ir tikai iesācis un ik dienu turpina – līdz tur, kur viss būs pilnīgs un tikai Dieva radīts, arī šis radījums kļūs šķīsts un spožs kā saule – bez kāda grēka un trūkuma tas degs un staros pilnīgā dievišķā mīlestībā.

Tas viss jums labi jāievēro un jāpārdomā, redzot, cik lielu labumu, godu un spožumu Dievs jums jau devis, darīdams jūs par mūžīgās dzīvības mantiniekiem – tur vairs nebūs nekādas nepilnības, nedz pārmaiņu, bet tikai pilnīga, dievišķa dzīve – tik pilnīga kā pats Dievs. Tādēļ nepieļaujiet, ka nožēlojamā ubaga tarba, pēc kuras dzenas šī pasaule, liktu jums iedegties dusmās; priecājieties par dievišķīgajiem dārgumiem un pateicieties Dievam par to, ka Viņš darījis jūs šādu dārgumu cienīgus; nepievērsiet uzmanību tam, vai šeit, uz zemes, pieredzat prieku vai bēdas! Kā Sv. Pāvils saka Rom. 8:18 – vai gan visas šīs zemes dzīves ciešanas ir kas vairāk nekā viens acumirklis, salīdzinot ar nākamo, mūžīgo godību, kas atspīdēs Dieva bērniem?

Sv. Jēkabs noslēdz savu pamācību ar vārdiem: “.. lai ikviens cilvēks ir čakls klausīties, kūtrs runāt, kūtrs dusmoties ..”. Tas ir – esiet čakli uzklausīt pamācību un mierinājumu, nesāciet kurnēt, lādēt un zaimot – ne Dievu, ne cilvēkus. Sv. Jēkabs gan nesaka, ka nedrīkstētu runāt, dusmoties un nosodīt tad, kad to prasa Dieva pavēle vai nepieciešamība; taču mēs paši nedrīkstam būt strauji dusmās – pat tad, ja tiekam izaicināti. Vispirms mums ir jāklausās un jāuzklausa pamācība, ko saņemam caur vārdu – īsto, patieso vārdu, kam arvien jābūt mūsu valdītājam un vadītājam; šim vārdam jānosaka viss, ko runājam, nolādam vai nosodām. Sv. Jēkabs pamato iepriekš sacīto, turpinādams: “.. jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību.” To apliecina arī mūsu pieredze, un pat pagāni ir sacījuši: Ira furor brevis est. Tādēļ, kad jūtat, ka jūsos mostas dusmas – kā lasām Psalmos 4:5 –, negrēkojiet, bet ejiet savās istabās, norimstiet un pārdomājiet – lai dusmas jūs neuzvar un jūs tām nesekojat. Ja kāds jums kaitē vai jūs apkauno, saka jums ļaunus vārdus – nerīkojieties strauji, neiededzieties dusmās, neļaujiet sevi saniknot, bet mēģiniet pārvarēt izaicinājumu, tam nepakļaujoties.

Tā ir pirmā lieta – kristiešiem jāuzmanās, lai nenonāktu dusmu un nepacietības varā; viņiem jādomā par to, cik lielus dārgumus un dāvanas viņi saņēmuši – šiem dārgumiem nespēj līdzināties visas pasaules manta un dzīves greznība.

Tālāk Sv. Jēkabs runā par otro lietu, pamudinādams nolikt “visu netīrību un lielo ļaunprātību”. Par netīrību viņš sauc nešķīstu dzīvi pasaulīgās kārībās, pārgalvībā un nelietībā. Kristiešiem jānošķiras un jānovēršas no tādas dzīves – jo viņiem ir tik lieli, brīnišķīgi dārgumi; ja jūs tos spētu pareizi uztvert, visu šīs pasaules dzīvi un kārības jūs uzskatītu par mēsliem un netīrību. Tā tas patiesi ir, un visas šīs lietas arī jāsauc par netīrību – salīdzinājumā ar jūsu saņemtajām pilnīgajām debesu dāvanām un dārgumiem.

“.. lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu ..”. Jūs jau esat saņēmuši vārdu, kas nav jūsu pašu izdomāts, nedz izcīnīts, bet ko Dievs jums devis un jūsos iedēstījis, tā ka tas jūsu vidū bagātīgi tiek sludināts, lasīts, uzklausīts, dziedāts un pārrunāts (arī tagad šis vārds ir jums dots no Dieva žēlastības); tādēļ – lai slava Dievam! – tagad šā vārda jums netrūkst, jums tikai tas jāuzņem un jāliek lietā, jāizturas lēnprātīgi, cieši jāturas pie šā vārda, neļaujot, ka kāds jums to atņemtu – ne ar vajāšanām, ne vedinot uz dusmām vai pasaulīgām kārībām; kā arī Kristus Lk. 21:19 saka: “Ar savu izturību jūs iemantosit sev dzīvību!” Ir vajadzīga izturība un pacietība, lai godam uzvarētu velnu un pasauli; ja sāksim ar tiem spēkoties un kauties, mēs Dieva vārdu nevarēsim paturēt. Pret grēku mums jācīnās un jākaro; taču, ja gribam klupt pasaulei matos, remdēt savas dusmas atriebjoties – tad neko nepanāksim, tikai vēl pazaudēsim savu dārgumu, mīļo Dieva vārdu. Tādēļ uzņemiet šo vārdu – tas jūsos ir iedēstīts, lai paliktu un nestu savus augļus.

Jo šis vārds – kā Sv. Jēkabs vēstules nobeigumā saka – “var izglābt jūsu dvēseles”. Ko gan vēl vairāk jūs vēlētos? Jums ir Dieva vārds un visu dievišķo dārgumu un dāvanu apsolījums; turklāt šis vārds jūs izglābs, ja vien jūs pie tā paliksit un cieši turēsities. Kādēļ gan jūs tiecaties pēc pasaules un visa, kas ir tās spēkos – vienalga, vai tas būtu kas labs vai ļauns? Ko tad pasaule var jums palīdzēt vai kaitēt, ja jūs paturat šo savu debesu dārgumu? Un ievērojiet, ka šeit Sv. Jēkabs norāda uz sludinātā Evaņģēlija spēku: tas spēj izglābt mūsu dvēseles; arī Sv. Pāvils Rom. 1:16 saka līdzīgus vārdus, slavēdams Evaņģēliju, ko viņš sludina: “.. tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic..”.

Tā nu šis Evaņģēlijs ir dēstīts jūsos un jūsu vidū un jūs droši varat cerēt uz dvēseļu pestīšanu un rast sev mierinājumu; tikai pielūkojiet, ka neļaujat dusmām vai šīs pasaules netīrībai novērst vai aizdzīt jūs projām no šī vārda. Ar pacietību un šķīstību jums jāuzņem un jāpatur vārds, kuru Dievs tik bagātīgi un žēlīgi devis – neatkarīgi no jūsu darba vai nopelniem. Ko citi ļaudis darītu, ja spētu iemantot vai iepazīt šādu dārgumu? Cik gan daudz ir darījuši un dara tie, kam nav Dieva vārda – viņi nepaguruši strādā, gribēdami tikt debesīs un iemantot pestīšanu, tomēr nespēj to sasniegt – pat tad, ja nomocītu sevi līdz nāvei, turklāt vēl iedibinātu visus iespējamos dievkalpojuma veidus. Vai tad nav labāk palikt pie Dieva vārda un paturēt šo dārgumu, kas dara jūs par Dieva bērniem un atpestī jūsu dvēseles, nevis ļaut, lai pasaule jūs no tā novērš ar savām vajāšanām vai kārībām un nešķīstību, kuras pašu pasauli aizved samaitāšanā un pazušanā?


[1] – Savā klostera dzīves laikā Luters pārdzīvoja lielas dvēseles mokas un garīgas ciešanas. Nopietni uztverdams bauslības prasības un nepazīdams Evaņģēliju, viņš nevarēja atrast dvēseles mieru. Luters rūpīgi pildīja visus pienākumus un pat uzņēmās arī citu brāļu darbus, taču arī šie darbi nespēja nest mieru viņa sirdsapziņai.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.